punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Šausminošs skrējiens cauri Kairai

Vits Bohals

27/08/2014

 

Par Luī Armanda romānu Kaira (Equus Press, 2014), kas nominēts Ne-Bukera balvai. 

 

Prāgā dzīvojošā austrāļu rakstnieka Luī Armanda romāns Kaira rada pašpārliecināta darba iespaidu. Sižeta pavērsieni vienmēr šķiet divus soļus priekšā, savijoties vēstījumu tīklojumā, kas atgādina Kurta Švitersa kolāžu, un tikai no lasītāja spēkiem ir atkarīga virzība cauri šiem pavedieniem un nokļūšana līdz sižeta kodolam. Tā ir sarežģīta un nogurdinoša lasāmviela, taču vienlaikus arī pārpildīta ar ainām un tēliem, kas ļauj lasītājam aizsniegties līdz savas iztēles robežām.

Saturiski romāns asociējas ar skarbu kiberpanka pasauli, kas ievietota kosmiska mēroga sižeta karkasā, kurā saplūst romāna piecu galveno varoņu bieži vien nožēlojamās ikdienas dzīves. Vēstījums veikli izlaipo cauri tādiem žanriem kā melnais romāns, zinātniskā fantastika un šausmu literatūra, izveidojot efektīvu, precīzi salipinātu kolāžu. Sižets risināts kā viena neprātīga diena galveno varoņu dzīvēs, un katrs no viņiem sniedz ieskatu kopainā no dažādiem skatupunktiem. Romānā darbojas ķīniešu algotā slepkava Šinva – kaķsievietei līdzīgs tipāžs, kura pēc padarītajiem darbiņiem šņauc amfetamīnu un iesaistās sadomazohistiskās rotaļās ar savu šefu. Otrais ir Osborns, viduvējība, kas piekļūst pārāk tuvu Patiesībai un ir spiests par to maksāt. Pēc tam parādās Džoblerds, letarģisks noziedznieks, kurš iepriekš profesionālā līmenī piedalījies restlingā, taču atmetis visam ar roku, lai nodotos izbraucieniem ar savu BSA Goldstar motociklu un šaubīgiem darījumiem pa visu Londonu. Ceturtā ir Lousona, duāla persona – sieviete, kura cenšas apvienot savas Austrālijas aborigēnu saknes ar balto vīriešu pasauli, kurā viņa dzīvo. Viņiem seko pēdējais personāžs, kurš nekad netiek nosaukts vārdā – amnēzijas slimnieks, kura apziņā mīt noslēpumainais Svešinieks, kas izvadā viņu pa postapokaliptisko, postkapitālistisko nākotnes Kairu, kur naktī skatienam paveras korporāciju radītā Kupola tukšā čaula. Šis frīku bars ir saistīts sapiņķerētā sižeta tīmeklī, kas vijas cauri laikam un telpai, un kļūst žēl, ka izsekot sižetam tiešām ir tik grūti, kā iespējams iztēloties no šī apraksta. Bieži lasītājam ir vieglāk vienkārši baudīt spraigo valodu un vēstījuma piedāvātās redzes gleznas, jo, tuvojoties beigām, sižets sāk risināties elpu aizraujošā tempā (Ņujorkā nokrīt nezināms lidojošs objekts no kosmosa, radot tikai zemtekstā nojaušamu apdraudējumu, un pēc tam nākotnē cilvēki uzsāk šī objekta atlūzu meklēšanu). Lasot ir grūti iegūt stabilus atskaites punktus, un pakāpeniski atsegtajai vairāku vēstījumu mozaīkai ir šķietami niecīga sasvstarpēja saikne. Rodas iespaids, ka Kairā Armands mēģina padarīt savu eksperimentālo stilu vairāk pieejamu lasītājam nekā iepriekšējos romānos, taču rezultāts ne vienmēr nostrādā, kā iecerēts.

cairocover

Romāna valoda ir visnotaļ apdullinoša, vienlaikus arī precīza un nereti izaicinoša, bet citkārt tā nolaižas vienotas bezapziņas dzīlēs. Armands bieži izmanto populāras klišejas, ar kurām lasītājs var viegli identificēties, taču vienmēr tiecas piemeklēt šīm klišejām neierastu uztveres leņķi. Rakstības stils spēj uzturēt lasītājā spriedzi tikai ar savu iekšējo enerģiju vien, taču diemžēl ar to nepietiek, lai uzbūvētu sižetu, un vēstījuma temps brīžiem šķiet pārāk ātrs. Bieži epizodes noslēdzas vēl pirms īsti iesākušās, sniedzot lasītājam tikai aptuvenu priekšstatu par notikušo. Vēstījums negaida lasītāju, bet plūst uz priekšu valodas straumē, kurā sajaucas popkultūra un „augstā māksla”, sadistiskas izpriecas un pacilājošas gaviles, un tas viss papildināts ar asu melnā humora garnējumu.

Tēlainības poētiskā un vizuālā vērtība ir pašpietiekama, taču tā padara vēstījumu drīzāk fragmentāru, nevis plūstošu un viendabīgu. Kairas lasīšana mazliet atgādina skatīšanos kaleidoskopā, un, katrreiz pāršķirot lapu, atsevišķās lauskas savietojas jaunā, taču pēcgalā loģiskā izkārtojumā. Tamlīdzīgu pavērsienu radītie „baltie plankumi” jāaizpilda lasītājam, un šādu iztrūkumu apmēri bieži ir visai iespaidīgi. Romāna noslēgumā daudzi sižeta pavedieni tā arī paliek neatrisināti.

Autors piedāvā daudzskaitlīgus arhetipiskus personāžus, ar kuriem mūsdienu lasītājam ir viegli izveidot saikni. Tiekam iepazīstināti gan ar kokaīna cienītāju psihoanalītiķi, kurš nosūta nabaga Osbornu mistiskā uzdevumā, gan prātu izkūkojušu kultu, kas maniakāli meklē cilvēcei nozīmīgu aizvēsturisku artefaktu. Mēs sekojam līdzi gangsteru bosa nedienām viņa simultāno attiecību peripetijās un kāda nožēlojama narkomāna bēdīgajam galam. Viņiem piebiedrojas noslēpumainas valdības iestādes melnā tērptie slepkavas un rūdīts Rembo tipa aviācijas pilots, kurš nezina, ko nozīmē vārds „padošanās”. Šie tēli darbojas vairākos līmeņos un padara sarežģīto sižetu un rakstības stilu vieglāk uztveramu un baudāmāku. Turklāt Armands vietumis piedāvā pilnībā oriģinālus tēlus, kas tiek radīti ar efektīviem, estētiski rosinošiem paņēmieniem – lielisks piemērs ir slepkavniecisku punduru tehnokults, kuri pārvietojas ar miniatūrajām Smart automašīnām:

Džoblerds pamanīja izsekotājus aiz Karaliskās observatorijas. Pārītis bandītēnu pelēkbaltā Smartcar. Tie nebija gluži ierastie rīkļurāvēji, bet arī šos nevarēja ignorēt. Viņš pārslēdza BSA ātrumkloķi augstākā pārnesumā un strauji nogrieza uz A220, virzienā uz Benksaidu. Patraucās garām izstādei Lielbritānija karā. [..] Nekas tik labi neļāva sajaukt galvu sekotājiem, kā braukšana taisni uz priekšu. Viņš sāka apcerēt, kurš gan varētu būt Smartcar īpašnieks.

Arī romāna vide tiek attēlota tikpat spilgti, un, šķiet, ka Armands kopā ar lasītāju no sirds izbauda braucienu cauri Londonas piepilsētai vai klīšanu pa pārpildītajām Ņujorkas ielām. Austrālija, autora dzimtene, ir gleznota tik krāšņi, ka lasītāja acu priekšā iznirst sārtu smilšu tuksneši un bezgalīgas zilas debesis vēl vairākas dienas pēc romāna izlasīšanas. Tēlainības radītā mozaīka nezaudē savu iedarbību visā romāna gaitā, un Armands apliecina, ka viņam lieliski padodas mūsdienīga, jauno tehnoloģiju paaudzei pieskaņota vēstījuma radīšana, ko piepilda gan klasiski, gan šķietami jauni, tomēr būtiski arhetipi.

Kairas panākumu atslēga ir autora nelokāma uzticēšanās savai radošajai vīzijai, ko piepilda spilgta tēlainība un jaunās tehnosociālās koncepcijas, kas aizķeras lasītāja prātā. Diemžēl materiāls, ko Armands centies uzlikt uz papīra, ir tik vērienīgs, ka romāna 300 lappuses šķiet pārāk pieticīgs apjoms, lai šo ieceri realizētu pilnvērtīgi. Nodaļas seko viena pēc otras pārsteidzošā ātrumā, un lasītājs bieži jūtas bezspēcīgs sarežģīto sižeta mežģīņu priekšā. Līdzīgi romāna personāžiem, arī viņu uz priekšu rauj vēstījums, kas nekļūst lēnāks un neko neizskaidro, bet ļaujas valodas diktatūrai.

Kaira līdzinās tādiem daudzslāņainiem un sarežģīti strukturētiem mūsdienīgiem fantastikas romāniem kā Nīla Stīvensona Sniega avārija (Snow Crash, 1992), taču sniedz lasītājam vairāk krāsainības un dziļuma. Tas ir darbs, ko būtu vērts izlasīt katram nopietnas zinātniskās fantastikas cienītājam. Viss atkarīgs no tā, vai esat gatavs pieņemt izaicinājumu.

 

No angļu valodas tulkojis Aivars Madris

Dalies ar šo rakstu