— Putna ticībā

 

Par Ineses Zanderes dzejoļu krājumu Putna miegā (Neputns, 2014)

 

Inese Zandere nāk no tās dzejas paaudzes, kas debitēja astoņdesmitajos gados un kuru, no šī brīža skatpunkta uzlūkojot, varētu dēvēt par pazaudēto. Ne tikai šīs paaudzes leģendas Klāva Elsberga traģiskās nāves un vēlāk Melgalva aiziešanas dēļ. Pazaudētā arī tādēļ, ka viņu poētika palikusi teju bez atbalsīm vēlāko gadu dzejā – šķiet, tikai Kārļa Vērdiņa pirmajā krājumā manāma fascinācija ar astoņdesmito gadu dzejnieku stilistiku un formu. Daudz spēcīgāku ietekmi atstājusi deviņdesmito gadu novatora Edvīna Raupa pieredze, ko redzam arī jaunākās paaudzes debiju vilnī, kura pārstāvju iedvesmotāju panteonā viņš, iespējams, ir viens no retajiem latviešu autoriem. Pat par spīti Klāva Elsberga kulta statusam, grūti nosaukt kādu pēdējos divdesmit gados ienākušu dzejnieku, kura rokrakstā nekļūdīgu atpazītu viņa ietekmes.

Par apzīmējumu „pazaudētā” liek domāt arī jaunie apstākļi, kuriem šiem autoriem nācās pielāgoties deviņdesmitajos gados, kad dzejas un dzejnieka loma strauji marginalizējās gan sabiedriski, gan tīri materiāli – izdošanas iespējas kļuva spiedīgākas, tirāžas saruka, kaut, protams, zuda ideoloģisko ierobežojumu rāmis, kas arī režīma pēdējā desmitgadē prata sagādāt galvassāpes, piemēram, situācijā ar Guntara Godiņa pirmo dzejas krājumu cenzēšanu. Tam var būt arī prozaiskāki iemesli, bet Melgalvs, kā pats atzina, deviņdesmito vidū dzeju pārstāja rakstīt, Klāvs bija miris, bet Zanderes un citu bibliogrāfijas tajā desmitgadē ir diezgan patukšas. Godiņa Ēnu nesēji, šķiet, ir teju vienīgais astoņdesmito gadu debitantu novatoriskais pienesums deviņdesmitajos, tas arī bija piemērs tam, ka mainīties nācās ne tikai dzejnieka lomai, bet arī pašai dzejai – Godiņa gadījumā tas nozīmēja citu, daudz klusāku poētiku, pār kuru gūla literatūras nāves koncepta ēna.

Šķiet, Zanderes darbošanās bērnu literatūrā ir viena no receptēm, ko literāri orientētam cilvēkam iesākt, lai paliktu literatūrā un tam saglabātu jēgu. Der atcerēties cita astoņdesmito debitanta, arī jau aizgājušā Pētera Brūvera vārdus par bērniem kā pēdējiem dzejas lasītājiem.

Divtūkstošie gadi par spīti visam iezīmē situācijas normalizēšanos – tie, kas spēja, pielāgojās, citi atmeta literatūrai ar roku, bet tiem, kuri ienāca, situācija, kad uz dzejošanu likt lielas cerības savas nākotnes plānošanā ir absurdi, šķita normāla. Varbūt tā ir tikai sakritība, bet šajā laikā pēc piecpadsmit gadu pauzes iznāca Zanderes trešā dzejas grāmata pieaugušajiem, kurā gan bija arī deviņdesmitajos un astoņdesmito beigās tapuši teksti. Nesen Melnās čūskas maiznīcai pievienojās krājums Putna miegā.

Neizbēgami, ka, runājot par Zanderes dzeju lielajiem, jāpiemin dzeja mazajiem. Tā Anda Baklāne recenzijā par krājumu (Latvju teksti, 2014/3, 51.–53. lpp.) kā vienojošos elementus starp Zanderes bērnu un pieaugušo dzejoļiem min formālo rāmi un tēlu viengabalainību un konkrētību. Šie aspekti noteikti met tiltu atpakaļ uz astoņdesmito gadu dzeju, kuras pārstāvji praktiski bija pēdējā paaudze, kas meistarīgi pārvaldīja tradicionālo formu – rakstīt atskaņotas četrrindes tobrīd bija stilīgi, līdz deviņdesmitajos priekšplānā izvirzījās disharmoniskākas formas un noskaņas. Ar astoņdesmito gadu dzejniekam nepieciešamo spēju un prasmju pārvaldīšanu daļēji varētu izskaidrot Zanderes bērnu dzejas panākumus un meistarīgo rotaļīgumu. Tas pats sakāms par tēliem, kuru izvēlē jau tolaik bija manāms aizdomīgums pret lielajiem vārdiem un abstraktiem konceptiem – visticamāk kā pretreakcija liekulīgajai oficiālajai varas retorikai.

Formas ziņā Putna miegā vietām ļauj atcerēties tos laikus, kad dzejolis četrrindēs četrpēdu trohajā ar krusteniskām atskaņām bija dabiska lieta. Tāda ir dzejoļa ādamsons otra daļa siciliāna (46. lpp.), tajā gan šo formu var uztvert kā atsauci uz pirmskara dzeju. Citviet forma slēpjas kā lieliskajā krājuma pirmajā dzejolī dārzs pie mēmeles (7. lpp.), kurā dalījums rindās iesākumā liedz saskatīt, ka tas sacerēts piecpēdu jambā (labi, ja gribam būt precīzi – divviet vārsmā ir sešas pēdas, vienviet lieka zilbe anakrūzā, bet pēdējā rindā jambs nav ievērots – veiksmīgs formāls risinājums, kas signalizē lasītājam par dzejoļa beigām – it kā ventilators, kas pēc ritmiskas zumēšanas, pirms pārstāt rotēt, vēl apmet dažus pēdējos nevienmērīgos lokus ap savu asi). Arī, iztiekot bez regulāra ritma zīmējuma, forma tiek kompensēta ar fonētiku, un atšķirībā no lielākoties ortodoksālajām atskaņām Zanderes asonanses un fonētiskās spēles ir daudz rūdītākas par visādām „liepu lapu laipām”, skatīt, piemēram, rotaļīgo darbu avec que la marmotte grāmatas beigās (77. lpp.) – tiem, kas nezina, varētu būt pārsteigums, ka dzejoļa nosaukums aizlienēts no Bēthovena dziesmas ar Gētes tekstu.

Jāpiemin, ka krājums nesteidz atklāt intelektuālās un personiskās atsauces kā uz delnas. Ja pirmās iespējams atšifrēt ar enciklopēdijas palīdzību, tad otrās reizēm varbūt vien no pirmavota. Melnās čūskas maiznīcai beigās bija pat pievienotas piezīmes ar dzejoļu tapšanas laiku, vietu un veltījumiem, varbūt tādas atvieglotu lasītāja darbu arī šajā grāmatā. Lieta tāda, ka teju aiz katra Zanderes dzejoļa ir kāds stāsts. Spilgts piemērs ir rekviēms mūsu kaimiņam (68.–70. lpp.), kur autores pieredzētais vēl nolasāms skaidri, arī nezinot konkrēto stāstu, bet dzejoļu ciklā miegs (50.–55. lpp.) var vien nojaust un censties uzminēt, kādi notikumi to varētu būt iespaidojuši. Ja pieļaujam, ka dzeja ir tiesīga pildīt poetizētas dzejnieka iekšējās biogrāfijas funkciju, tā nebūtu problēma, tomēr daži specifiski „stāsti”, piemēram, par radio balsīm (40.–41. lpp.) vai profesora Bisenieka rīta skrējieniem (61.–62. lpp.), kas kaut ko izteiks vien Rīgā mītošam, rakstniecību mīlošam intelektuālim, traucē krājumam kļūt par pašpietiekamu, universālu mākslasdarbu, kas, no otras puses, protams, ir diezgan abstrakts koncepts un noteikti ne Zanderes dzejas mērķis. Atteikšanās no šaurākam lokam atpazīstamām referencēm tai iespējams pat atņemtu daļu īpašās burvības. Tā kā Zandere ir „kultūras fenomens”, kā to šeit jau citētajā recenzijā apgalvo Anda Baklāne, tad visticamāk, ka šādus dzejoļus visvairāk iemīlēs tie, kas tajos meklēs vēl vienu satikšanos ar Zanderes vitālo personību.

Līdzās kultūras un personisko atsauču lokam grāmatā jūtams pagānisma „gēns”, ne tikai folkloras iedvesmotajos tekstos vai upju kultā, kas dominē pirmajā nodaļā kā sasaiste starp latviešiem un lietuviešiem, kuri Zanderei ir svarīgi, bet, nākdams no autores pasaules uztveres dzīlēm, kur, šķiet, animisms un citi seno priekšstati ir gana dzīvi.

Jau Melnās čūskas maiznīcā lasāms: „gribu atgriezties zivju ticībā” (Neputns, 2003, 16. lpp.). Tas, protams, ir paradokss – no vienas puses, erudīts kultūras cilvēks, no otras – pagāniska buramvārdu dūdināšana, bet tikpat labi pretrunas te var arī nebūt. Varbūt iespējams runāt arī par plašāku tendenci intelekta un sadzīviska subjektīvisma vietā piedāvāt dzejā atgriešanos pie senatnīgā, etnogrāfiskā, par ko ļauj runāt gan Dainas Sirmās dzejoļi, gan pirms tam latviešu buramvārdos uzietā „uktā lulū” ienākšana Raupa grāmatā Putn.

Putna miegā ir kompakts krājums, kurā astoņdesmito gadu atbalsis ieplūst mūsdienīgā poētikā, bet zem intelektuālo un personisko atsauču slāņa guldz kas pirmatnējs, kuram, kā izrādās, joprojām ir vieta mūsdienu cilvēka samudžinātajā dzīvē. Varbūt tieši tas, atmodinādams kādus snaudošus arhetipiskus priekšstatus, ļaus lasītājam arī Zanderes personisko, intīmo ikonogrāfiju un simboliku pieņemt kā savu.