— Sabiedrības vērtības kā taisnības mēraukla

Formulējums ir visai neveikls, taču arī aplūkojamā problemātika ir daudzveidīga un sarežģīta. Tāpēc ir nepieciešami daži ierobežojumi. Pirmkārt, pieteiktais temats ir domāts kā jautājums. Otrkārt, risinājums attiecas uz ētiku, kaut arī, lai to veiktu, nav iespējams aprobežoties tikai ar ētisko. Treškārt, risinājumā minēšu tikai dažas vērtības. Līdz ar to var rasties priekšstats par patvaļīgumu. Tomēr, manuprāt, minētās vērtības ir ārkārtīgi nozīmīgas mūsdienu pasaulē (tostarp arī Latvijā), kaut arī ne vienmēr par to tiek sniegts norēķins. Arī šī norēķina nesniegšana paredz vismaz minimālu skaidrojumu. Savukārt pats risinājums lielā mērā ir saistīts ar Imanuela Kanta (1724–1804) izstrādnēm, tomēr nav tām pakārtots.

Risinājums nav iespējams, neieskicējot priekšvēsturi, kas vienlaikus ir sava veida risinājuma fons. Parasti, runājot vai rakstot par vērtībām, tiek norādīts uz 19. gadsimtu, kad aizsākoties vērtību filosofiskais risinājums un pat tiek veidota tāda disciplīna kā aksioloģija, proti, mācība par vērtībām. Tomēr runāt par noteiktu tradīciju laikam ir pārmērīgi, drīzāk runa ir par noteiktiem, kaut arī visnotaļ atšķirīgiem meklējumiem, kas iezīmē modernitāti, mūsdienīgo pasauli. Šos meklējumus var datēt ar savulaik Latvijā visumā pazīstamo neokantiešu Heinriha Rikerta (1863–1936) un Vilhelma Vindelbanda (1848–1915) izstrādnēm. Tomēr lielākoties par vērtību filosofijas pamatlicēju (vai vismaz to, kas padara diskutablu vērtību jēdzienu) tiek uzskatīts Hermans Lotce (Lotze, 1817–1881). Starp citu, viņš 19. gadsimta otrajā pusē gūst plašu rezonansi Tērbatā un šādi kļūst pazīstams arī Latvijā. Savukārt par aksioloģijas termina ieviesēju tiek uzskatīts Eduards Hartmans (1842–1906), kurš bieži vien tiek dēvēts par bezapziņas filosofu.¹ Tomēr ētisko vērtību kontekstā svarīgāki ir citi domātāji.

Viens no tiem ir Prāgā dzimušais, patlaban lielākoties piemirstais Oskars Krauzs (1872–1942). Viņš izstrādā aprioro vērtību aksiomātiku, ko pretstata marksismam. Turklāt šīs vērtības viņš sajūdz ar labumiem. Cits domātājs ir Makss Šēlers (1874–1928) ar savu vērtībētiku. Viņš vēršas pret vērtību sajaukšanu ar labumiem un nepieņem Kanta pienākumu ētiku. Šēlers raksta par jutekliskajām, vitālajām, garīgajām un sakrālajām vērtībām, uzsverot emocionālā apriori nozīmi un tādējādi izvairoties no intelektualizēta, gnozeloģiski loģiska risinājuma. Šis risinājums galvenokārt ir izvērsts darbā Formālisms ētikā un materiālā vērtībētika (1913/1916). Risinājuma tonalitāti iezīmē divsējumu darbs Par vērtību sabrukumu (1915/1919) un mīlestības kārtības, ordo amoris koncepts. Fiksējot vērtību sabrukumu, Šēlers norāda arī uz tikumu ētikas nepieciešamību (Par tikuma reabilitāciju, 1913). Šēlera aizsākto turpina Rīgā dzimušais un (vismaz) sākotnēji kantiski orientētais Nikolajs Hartmans (1882–1950). Visuzskatāmāk formālisms tiek pārvarēts darbā Ētika (1926), kura daļām ir zīmīgi apakšvirsraksti: Tikumu fenomenoloģija, Tikumu aksioloģija un Tikumu metafizika.

Hartmans raksta: „Ne tikai ētikai ir darīšana ar vērtībām. Primāri terminā „vērtība” izpaužas ekonomiskais skatpunkts, no kura tas arī radies.”² Viņš norāda, ka tikumiskās vērtības jau paredz labumu (labuma vērtību, Güterwert) pastāvēšanu, un koriģē Šēlera izstrādnes. Tomēr Hartmans ir spiests atzīt: „Vērtību izpēte vēl ir jauna, un visi pārskati, kas mums ir, līdz šim ir lielākoties nejauši, nevis sistemātiski. Trūkst visaptverošu skatpunktu, un visiem līdzšinējiem meklējumiem tos atrast piemīt kaut kas akli meklējošs, taustošs, trūkst jebkādas drošības.” Varētu Hartmanam piekrist, ja vien nepastāvētu marksisms (plašāk – marksisms-ļeņinisms), kura neatņemama sastāvdaļa ir vērtību ētika. Tā ir veidota, raugoties no viena visaptveroša skatpunkta, turklāt tā ir cieši sajūgta ar praksi, t.i., pārveidošanu. Šī ētika bieži vien figurē kā aksioloģija (gan bijušajā Padomu Savienībā, gan šodienas Krievijā).³ Tomēr Hartmana atziņai par pārskatu sistemātiskuma trūkumu var piekrist, pat vairāk – acīmredzot šādu pārskatu trūkumu lielā mērā var skaidrot ar izvairīšanos pieminēt vērtības.

Simptomātiska liecība ir UNESCO nesen organizētās diskusijas par vērtību nākotni, kurās piedalās zinātnieki, mākslinieki un filosofi.⁴ Diskusijās tiek paustas daudzas vērtīgas atziņas, taču vērtības tiek minētas visai reti, bet vēl mazāk – to izvērsums. Diskusijās ir pausts aicinājums kopt pietiecības kultūru, norādīts uz estetizāciju, kas pārvēršas par anestēziskošanu, nepieciešamību vērtības skatīt transhumānā perspektīvā. Tiek debatēts par specifiski sieviešu vērtībām, vērtību feminizāciju. Tiek norādīts uz pornogrāfijas laikmeta iestāšanos, jo viss ir zīmes un vērtības vienlaikus. Tiek aplūkota jaunā pasaules kārtība kā vardarbība un nekārtība. Tiek pausts, ka globalizācija ir homogenizācija, kas izvēršas diskriminācijā, un ka globalizācijas pēdējā stadija ir terorisms. Tiek norādīts uz diagnosticējošiem kariem, ģenētiskā genocīda un somatizējošās inkvizīcjas laikmeta iestāšanos. Diskusijās atskan brīdinājums, ka kultūras mārketingošana ir bīstama, un prognoze, ka jau gadsimta vidū tirgus kapitālisms būs margināls. Nav noliedzams, ka diskusijas ir pārdomu rosinošas, tomēr jautājums par vērtībām nekļūst īsti skaidrs.

Šajā neskaidrībā var iezīmēt dažus punktus, kas palīdzētu tikt skaidrībā. Pirmkārt, ļoti iecienīti ir runāt par vērtību plurālismu vai vērtību relatīvismu. Iespējams, ka vērtību plurālisms ir vērtību devalvācijas rezultāts, pareizāk sakot – vērtību aizstāšana ar novērtējumiem, maiņas vērtībām vai cenu. Pārdomu vērts ir jautājums, vai modernisma cena tiešām ir morāles zudums?⁵ Tomēr ticamāk, ka atbilde ir negatīva un ka vismaz ētikā nav vērojams nekāds vērtību relatīvisms. Turklāt nav nemaz nepieciešams atsaukties uz normatīvo ētiku, kuras ietvaros vērojams visdažādāko ētikas kodeksu bums, nezinot, kā to visu iespējams īstenot. Var norādīt uz norisi, kas mūsdienu, modernajam cilvēkam var šķist mulsinoša. Runa ir par absolūtām, apriorām vērtībām, to var neizprast vai pārprast. Absolūtais šķiet pretrunā ar modernajiem priekšstatiem un izjūtām, kad vērtības bieži vien tiek identificētas ar novērtējumu. Acīmredzot neko nelīdzēs, ja norādītu, ka absolūtais ietver tādas nozīmes kā atraisošais, atbrīvojošais, pilnīgais, kategoriskais. Savukārt norādīt uz dažkārt izmisīgajiem centieniem pārprast aprioro laikam nav pat vērts. Tāpēc turpmāk runa būs par beznosacījuma vērtībām un pašvērtībām. Un šādas vērtības acīmredzot var tikai aktualizēt un apliecināt, tās nav nedz zudušas, nedz relativizējušās. Otrkārt, nepieciešams norādīt, ka vērtību ētika sabalsojas ar tikumu ētiku.

Tikumu ētiku var uzskatīt par pirmo ētikas paradigmu. Savukārt vērtību ētikas paradigmai nepavisam nav nesena izcelsme. Tikumu ētikā tikumi vienlaikus ir vērtības, gluži tāpat kā labumi. Tolaik vērtības šķiet „aksioloģiskas” – aksiologos, t.i., tās ir runas vērtas, nozīmīgas. Taču uzsvari ir citi. Tikumu ētikas ietvaros tiek izstrādāti četri kardināltikumi jeb pamattikumi, ar kuriem skaidro visu tikumības, krietnuma jomu. Šie tikumi ir gudrība jeb viedība, drosme, nosvērtība un taisnīgums. To interpretācija variējas, dažkārt mainās arī nominācija, taču patlaban tas ir mazsvarīgi. Turklāt tikumu ētika kopumā ir tiekšanās ētika, proti, tikumos ievingrinās un tiecas nemitīgi tos apliecināt. Taisnīgums, piemēram, ir taisnīgums pret sevi un citiem, tas izpaužas kā individuāli, tā kolektīvi. Paštaisnīgums nepavisam nav paštaisnums, tas ir gan taisnīgums pret sevi, gan vedinājums pašam būt taisnīgam. Savā ziņā var teikt, ka būt tikumīgam, krietnam ir pašvērtība, taču šai būšanai ir arī savi labumi, t.i., vērtības.

Pārspriedumos par vērtībām dažkārt var fiksēt vēl vienu iezīmi. Tiek nošķirtas pozitīvās vērtības un negatīvās vērtības jeb antivērtības. Turklāt negatīvo vērtību nepastāvēšana tiek vērtēta kā kaut kas pozitīvs. Gluži tāpat pozitīvo vērtību nepastāvēšana tiek atzīta par kaut ko negatīvu. Tam ir savs pamats. Tomēr šajā rakstā šāds nošķīrums netiek īstenots, runa ir tikai par vērtībām neatkarīgi no to novērtējuma. Tās ir kaut kas spēkā esošs, nozīmīgs. Turklāt svarīgi fiksēt, ka indivīds var neapzināties, kādas vērtības uztur, un būt pārliecināts (t.i., apzināties), ka pārstāv citas vērtības. Piemēram, arī laupītājbandā pastāv taisnīgums, kas turklāt strikti tiek ievērots, pretējā gadījumā tūdaļ pat tiek liktas lietā sankcijas. Tomēr šis taisnīgums nav vispārināms, ja vien tas vispār ir taisnīgums. Bieži vien vērtības pastāv pārvērsto apziņas formu ietvaros. Piemēram, rasistiski noskaņoti indivīdi var vērsties pret rasismu vai neaptvert savas pozīcijas kā rasistiskas. Variācijas ir visdažādākās, turklāt racionalizācijas procesā var gūt pārliecinošus un attaisnojamus pamatojumus. Racionalizācija ir process, kurā indivīds cenšas savam izturēšanās veidam, domām, jūtām un izjūtām, neapzinoties to izraisošos spēkus, rast loģiski izskaidrojamu un morāli pieņemamu risinājumu.

Viena no mūsdienu vērtībām ir antiintelektuālisms. Nikolajs Hartmans savulaik ir rakstījis: „Cīņa pret intelektuālismu beidzas ar intelekta iznīcināšanu un neinteliģentu neziņas iedomību.”⁶ Veidojas reducētas apziņas un eksistences formas jeb, pareizāk sakot, stāvokļi, konglomerāti. Tajos fiksējama ne tikai iedomība, bet arī iedomājumi un izdomājumi. Tomēr intelekts laikam nav iznīcināms, ja pastāv vismaz kāds, kas spēj kritiski domāt, sniegt norēķinu par notiekošo. Uzskatāms antiintelektuālisma piemērs ir strauji zeļošā neizglītotība. Turklāt pastāv ne tikai neizglītotības teorija, bet arī prakse, veidojas jaunais analfabētisms jeb izglītotais analfabētisms.⁷ Latvijā to apliecina valstiskā attieksme pret zinātni un gadiem ilgā augstākās izglītības sistēmas graušana. Zinātnei gandrīz gadsimta garumā tiek atvēlēta labi ja reprezentatīva un utilitāri funkcionāla nozīme. Šī grautradīšana⁸ ir sajūgta ar neziņas iedomību un bailēm no intelekta, kritiskas (paš)domāšanas. Nedz zinātne, nedz izglītība un pašizglītība-pašizveide (Selbstbildung) netiek uzskatīta par kaut ko pašvērtīgu. Bet vēl Kants norādījis, ka Selbstbildung ir beznosacījuma pienākums pašam pret sevi.

Cita mūsdienu vērtība ir fašisms. Šis izplūdušais nereģistrējošais jēdziens ir izraisījis un turpina izraisīt visdažādākos pārpratumus. Iespēju noorientēties piedāvā Umberto Eko. Viņš fiksē 14 mūžīgā fašisma jeb pirmfašisma iezīmes.⁹ Dažas no tām ir vērts atgādināt, pirmfašisma vietā lietojot apzīmējumus „fašisms”. Fašismu raksturo tradicionālisma (lielākoties sadomāta) kults, neatzīstot pretrunas un nepieļaujot zināšanas, to pieaugsmi. Cita fašisma iezīme ir modernitātes, mūsdienīguma nepieņemšana (il rifiuto del modernismo), gandrīz vai it visā vainojot apgaismību. Tā kopsaucējs ir iracionālisms vai, izmantojot jau minēto raksturojumu, cīņa pret intelektuālismu, neinteliģentā neziņas iedomība. Iracionālisms ir sajūgts ar darbību darbības dēļ jeb rosīšanos bez refleksijas, domāšanas. Tāpēc intelektuālais vienmēr šķiet aizdomīgs vai vispār nevajadzīgs. Fašismam nav pieņemama kritika, nepiekrišana tiek uztverta kā nodevība. Nepiekrišana ir citādības zīme, bet citādais savu izskaidrojumu gūst rasismā. Fašismā glābiņš tiek rasts nacionālismā. Un to saliedē ienaidnieks, tā ir atrašanās gandrīz nemitīgā ienaidnieka ielenkumā. Turklāt ienaidnieks ir vienlaikus spēcīgs un vājš. Tas ir spēcīgs, lai saliedētos, taču tas ir arī vājš, jo galu galā tiks uzvarēts. Fašisms ir vienlaikus elitārs un populistisks, tas ir masveidīga elitārisma alku pārņemts. Tajā ir nevis vienkārši tauta, bet gan Tauta ar savu tiesu, lai gan kopumā tā tiek vienīgi aicināta piedalīties inscenētajās spēlēs. Fašismu raksturo vīrietības kults, kam jāatveidojas arī tradicionālajā ģimenē, nepieļaujot nekādas atkāpes. Principā sieviete ir tautas atražotāja, tāpēc netiek atzīta mātes funkcijas ignorēšana, nerunājot jau nemaz par homoseksuālismu. Kaut gan principā fašisms acīmredzot ir viendzimumisks, jo pretrunas netiek pieļautas. Fašismā tiek izmantota jaunvaloda, maksimāli vienkāršota, primitivizēta valoda. Bieži vien tajā jēdzieni tiek lietoti ar pretēju nozīmi (uzskatāmākais pēdējā laika piemērs acīmredzot ir Krievijā izplatītais fašisma diskurss saistībā ar Ukrainu).

Kā trešā mūsdienu vērtība noteikti ir jāmin rasisms. Džordžs Fredriksons norāda, „ka rasisms joprojām ir milzīga starptautiska problēma 21. gadsimta rītausmā”.¹⁰ Tas var šķist paradoksāli, jo rasisms parasti tiek attiecināts uz jau pārvarēto pagātni un reti kurš mūsdienās atzīstas savā rasiskumā. Turklāt iedalījums rasēs ir vēsturiski variabls – to skaits variējas no dažiem desmitiem līdz dažiem simtiem. Kants gan savā 1775. gada darbā Par dažādām cilvēku rasēm uzskaita četras rases (baltos, nēģerus, huņņus un hindusus), bilstot, ka „visi cilvēki uz plašās zemes pieder pie vienas un tās pašas dabiskās dzimtas”.¹¹ Viņaprāt, pamatrases ir nēģeri un baltie, taču nēģeri smird, un dzimtajā zemē viņi ir slinki, gļēvi un niekalbīgi. Tomēr tas nenozīmē, ka viņi nebūtu cilvēki vai būtu mazvērtīgāki. Apzīmējums „rase” tiek plaši izmantots, kaut arī vārda izcelsme un saturs nav skaidri.¹² Tomēr neliels ieskats šajās transmutācijās var noderēt.

Vārda etimoloģija ir neskaidra, romāņu valodās tas parādās 13. gadsimtā. Līdz 19. gadsimtam apzīmējums parasti tiek attiecināts uz tiem, kas ir no vienas ģimenes vai nama, lielākoties labdzimtīgajiem. Vārds tiek attiecināts arī uz noteiktu paaudzi. Taču ārējās pazīmes lielākoties netiek izmantotas. Tiesa, 15. gadsimtā Spānijā „rase” tiek attiecināta uz ebrejiem, bet gadsimtu vēlāk Francijā vecā aristokrātija sevi uzskata par rasi attiecībā pret jauno aristokrātiju. Šādi parādās tīrības (asinstīrības) nozīme vārda „rases” izmantojumā. Tiek runāts arī par kristiešu rasi, jau agrīnie kristieši sevi izprot kā attīrītos, atmazgātos, atpirktos. Līdz 16. gadsimtam „baltais” ir negatīvs apzīmējums, taču tad krasi maina savu nozīmi. Drīz vien rase tiek saistīta ar iekrāsojošo epidermizāciju, tā tiek aizvien vairāk bioloģizēta. Un lielākoties paliek nepamanīts, ka 19. gadsimtā uzrodas jauna rase, proti, proletariāts. Taču turpmākajā laika gaitā rase iegūst arī citus veidolus.

Nedaudz citādi ir ar rasismu, tas pastāv pirms apzīmējuma „rasisms”. Fredriksons to formulē šādi: „Jēdzienam „rase” ir sena vēsture, bet jēdziens „rasisms” ir parādījies tikai 20. gadsimta sākumā, un galotne „isms” atspuguļo vēsturnieku un citu pētnieku izpratni par to, ka šajā gadījumā runa ir par diskutējamu jautājumu kopumu, nevis nenoliedzamiem dabas faktiem.”¹³ Rasisms ir daudzveidīgs, un reģionāli tas tiek izprasts atšķirīgi. Dažkārt tiek minēts, ka modernisms dara iespējamu rasismu, bet rasisma mūsdienīgākais nodrošinājums ir neoliberālisms. Rasisms tiek saskatīts jau antīkajā pasaulē vai attieksmē pret citiem. Tomēr, neraugoties uz dažādajām izpratnēm un klasifikācijām, var fiksēt arī dažas kopīgas iezīmes.¹⁴ Rasisms ir noteiktu kopību bioloģizācija, t.i., sociālās, politiskās, ekonomiskās u. tml. attiecības tiek veidotas uz bioloģizētiem pamatiem. Tagadējais rasisms nepastāv bez rasizācijas, proti, attiecību strukturēšanas, balstoties uz fenotipiskām pazīmēm. Šādi kļūst iespējams kultūrrasisms, kurā uzsvars ir likts uz savējo kultūru, etniskais jeb nacionālais rasisms, kur priekšplānā ir nācija un identitāte, simboliskais rasisms u. tml. Šādi kļūst iespējams arī apvērstais rasisms jeb koloniālā rasisma atbalss. Turklāt ne vienmēr visi šie rasismi tiek vērtēti negatīvi, taču tiem visiem ir kopīgs esenciālisms.

Rietumeiropā rasisma rašanās ir saistīta ar ārējo koloniālismu, savukārt ASV – ar iekšējo koloniālismu un ar to saistīto sociālo diferenciāciju. Krievijā noteicošais faktors ir iekšējais koloniālisms un sevis pretstatīšana pārējai pasaulei. Bioloģiskais rasisms līdz šim acīmredzot ir kulminējis nacionālsociālismā. Tomēr, skatot rasismu kā kaut ko atsevišķu, iet secen vismaz divi aspekti. Pirmkārt, rasisms ietveras pārvaldē, kontrolē, pašuzraudzīšanā, proti, noteiktā varas un tās diskursīvās prakses realizēšanā, kas saistīta ar jauno biopolitiku. Koloniālisma rasisms tiek dēvēts arī par valsts rasismu.¹⁵ Otrkārt, tradicionālajos rasisma iztirzājumos parasti neaplūko sociālo rasismu (lai gan varbūt kļūdos). Šī rasisma uzskatāmākā izpausme ir marksisma-ļeņinisma diskursīvā prakse vai, izmantojot nenoteiktības ziņā fašismam līdzvērtīgu jēdzienu, komunisms. Komunisms aizvien saglabā savu fascināciju, gluži tāpat kā fašisms.

Šīs vērtības ir saistītas ar priekšstatiem par taisnīgumu, tā izjūtu. Dažkārt tās pat var būt noteicošas taisnīguma īstenošanā, tās tiek uztvertas kā taisnības, taisnīguma mēraukla. Var norādīt kaut vai uz bioloģiskā un sociālā rasisma valstīm un sabiedrībam. Cits piemērs ir apvērstais rasisms, kuru, piemēram, var vērot Lielbritānijā, – centieni sargāt britu/angļu dzīvesveidu no svešām ietekmēm. Cits apvērstā rasisma gadījums acīmredzot ir tas, ka savulaik rasismam pakļautie attiecīgās procedūras, uzskatus, tehnikas apvērš pretējā virzienā. Antiintelektuālisma apstākļos šādus dzīvesvedumus, dzīves iemaņas un īstenošanas tehnikas pat nemēģina kritiski pārdomāt. Gluži pretēji, šādus mēģinājumus uztver kā nodevību, vēršanos pret tautu, nacionālā neizprašanu, tos sasaista ar nihilismu, cinismu u. tml. Tomēr var jautāt, vai sabiedrībā cirkulējošās vērtības ir liekamas par pamatu taisnīguma sasniegšanai? Pat apstiprinošas atbildes gadījumā var jautāt, vai šāds taisnīgums ir morāls, ētisks?

Risinājumu var mēģināt rast ar dažādi interpretātā Kanta darba Par iedomātām tiesībām melot aiz cilvēkmīlestības (1797) palīdzību. Kants aplūko situāciju par cilvēku, kas patvēries pie tevis, un slepkavu, kas vaicā pēc viņa. Vai godīgi jāatbild uz slepkavas jautājumu, ka šis cilvēks ir pie tevis patvēries? Kanta atbilde – jā. Aiz cilvēkmīlestības var sameloties. Var paklusēt, t.i., neatbildēt. Tomēr Kants uzstāj, ka vienmēr jābūt patiesam, proti, godīgam.¹⁶ Tas šķiet esam pretrunā ar veselo saprātu, sadzīvisko lietu izpratni. Tomēr pamatojums acīmredzot ir ļoti vienkāršs – patiesums, godīgums ir beznosacījuma vērtība, tās ignorēšana dara neiespējamu morālo pasauli. Kants savā risinājumā ir vēl striktāks. Šo beznosacījuma vērtību viņš sasaista ar tiesībām un politiku. Turklāt Kants uzsver: „Tiesības nekad nav jāpielāgo politikai, gluži pretēji, politika ikreiz jāpielāgo tiesībām.”¹⁷ To var pateikt arī citādi, proti, politika ikreiz jāpielāgo morālei, ētikai.

Prasība būt godīgam vienlaikus ir tiesību kategoriskais princips, kas paredz rīkoties taisnīgi, t.i., nebūt netaisnīgam.¹⁸ Saistībā ar vērtību nojēgumiem to var pateikt arī citādi. Taisnīgums ir beznosacījuma vērtība, taisnīgums ir pašvērtība. Pārvēršot taisnīgumu par nosacītu vērtību, tas tiek pakārtots ikreizējai politikai un iziet ārpus morāles jomas. Tātad – taisnīgums pastāv bez nosacījumiem, kaut arī ir saistīts ar pastāvošajām vērtībām. Tas nozīmē arī to, ka, pārvēršot taisnīgumu par kaut ko nosacītu, taisnīgums izgaist, tā vietā stājas dažādu netaisnību konglomerāts, ko var uztvert un izjust kā taisnību. Tas nozīmē arī to, ka taisnīgumu nedrīkst reducēt uz vēsturiski pastāvošajām tiesībām. Labākajā gadījumā tas var izvērsties tiesiskajā pozitīvismā. Tomēr visos gadījumos tiesības tiek pakārtotas politikai, noteiktai varas praksei, mašinērijai, kurā nav vietas morālei un līdz ar to – cilvēkam. Un tas nozīmē, ka sabiedrībā pastāvošās vērtības nav taisnīguma pamats vai mērs, ja vien tās nav beznosacījuma vērtības.

Būt patiesam, godīgam paredz būt taisnīgam. Taču „būt patiesam” ietver vēl šo to. Tas paredz neļauties pārvērstajām apziņas formām. Ļaušanās tām nepieļauj godīgumu, patiesumu. Tas paredz arī neļaušanos pastāvošo vērtību valdzinājumam. Šāda ļaušanās ir savalgotas eksistences nodrošināšana. Šādi nav iespējama arī brīvība. Būt patiesam nemaz nav tik vienkārši, ja vien to nereducē uz sadzīviskām banalitātēm vai faktu patiesībām. Būt patiesam paredz neļauties samelstajam, ko mūsdienās var arī mērķtiecīgi producēt.

1. Par jēdziena ieviešanas laiku gan nav vienprātības. Tiek norādīts gan uz darba Estētika otro sējumu Skaistā filosofija (1887), gan rakstu Aksioloģija un tās virzieni (L’axiologie et ses divisions, Revue de la France et de l’étranger. Vol. 30, 1890, pp. 466–479). Šķiet, ka aksioloģijas vēsture un ģenealoģija joprojām ir neizstrādāta tēma.  (atpakaļ uz rakstu)
2. Hartmann N. Ethik. Berlin, 1935. 2. Aufl., S. 227. Nākamais citāts – turpat.  (atpakaļ uz rakstu)
3. 20. gadsimta nogalē Vīnē tiek izveidots Eiropā pirmais Aksioloģisko pētījumu institūts (Institut für axiologische Forschungen; sk.: www.iaf.ac.at), taču par tajā veikto izstrādņu filosofisko relevanci ir grūti spriest.  (atpakaļ uz rakstu)
4. Precīzāk: UNESCO Nākotnes pētījumu, filosofijas un cilvēkzinātņu nodaļa kopš 1997. gada rīko Debates par 21. gadsimtu. 2001. gada 8. decembrī norisinās pasākums Dialogi par 21. gadsimtu. Apkopojumu sk.: Bindé J. (Hrsg.) Die Zukunft der Werte. Dialoge über das 21. Jahrhundert. Frankfurt/M., 2007.  (atpakaļ uz rakstu)
5. Sk.: Höffe O. Moral als Preis der Moderne. Ein Versuch über Wissenschaft, Technik und Umwelt. Frankfurt/M., 1993.  (atpakaļ uz rakstu)
6. Hartmans N. Zinātnes stāvoklis, Kentaurs XXI, Nr. 42, 2007, 63. lpp. Šī atziņa tiek pausta 1935. gadā publicētajā grāmatā Ontoloģijas pamatojums.  (atpakaļ uz rakstu)
7. Sk. Vīnes filosofa Konrada Paula Līsmana izstrādni: Liessmann K. P. Theorie der Unbildung. Die Irrtümmer der Wissensgesellschaft. München, 2009. Saistībā ar Latviju un ne tikai to sk.: Šuvajevs I. Laika raksturojums. Vērtību un identitātes meklējumos. Rīga, 2013, 19.–22., 276.–290. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
8. Par grautradīšanas izplatību sk.: Kaneti E. Masa un vara. Rīga, 1999, 13. lpp. un tālāk.  (atpakaļ uz rakstu)
9. Sk.: Eco U. Cinque scritti morali. Milano, 1997.  (atpakaļ uz rakstu)
10. Fredrickson G. M. Racisms: A Short History. Princeton, 2002, p. 139.  (atpakaļ uz rakstu)
11. Kant I. Sämtliche Werke. Leipzig, 1867. Bd. 2, S. 435. Skaits – S. 438. Pamatrases – S. 440. Nēģeru raksturojums – S. 445.  (atpakaļ uz rakstu)
12. Sk.: Brunner O., Conze W., Kosseleck R. (Hrsg.) Geschichtliche Grundbegriffe. Historisches Lexikon zur politisch-sozialen Sprache in Deutschland. Stuttgart, 1984. Bd. 5, S. 135–178.  (atpakaļ uz rakstu)
13. Fredrickson G. M. Op. cit., p. 156.  (atpakaļ uz rakstu)
14. Par dažādajām izpratnēm, klasifikācijām un rasisma izpausmēm (tostarp tagadējā Krievijā) sk.: Шнирельман В. Порог толерантности. Идеология и практика нового рассизма. Москва, 2011. Т. 1–2.  (atpakaļ uz rakstu)
15. Sk. plašāk: Stingelin M. (Hrsg.) Biopolitik und Rassismus. Frankfurt/M., 2003.  (atpakaļ uz rakstu)
16. Kants I. Par iedomātām tiesībām melot aiz cilvēkmīlestības, Kentaurs XXI, Nr. 35, 2004, 14. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
17. Turpat, 16. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
18. Sk.: Hefe O. Taisnīgums. Filosofisks ievads. Rīga, 2009, 48. lpp. Šāda nostāja tiek saistīta ar Domīciju Ulpiānu. Hefe to skaidro šādi: „Saskaņā ar ierasto izpratni trīs pamatprincipi būtībā pauž vienu un to pašu. Pirmais pamatprincips – „dzīvo godīgi” (honeste vivere) – pieprasa krietnumu, kas savā negatīvajā noteiksmē pastāv aizliegumā „nerīkojies netaisni” (neminem laede), bet pozitīvajā – bauslī „katram dod” viņam tiesiski pienācīgo, „viņējo” (suum cuique tribue).”  (atpakaļ uz rakstu)