punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Kam pieder pilsēta?

Marija Assereckova

26/09/2014

 

Vai mēs varam noteikt, kurām sabiedrības daļām pieder lielākas tiesības uz publisko telpu? Kam ir un kam nav atļauts izteikties un kuru cilvēku viedokļus un komentārus ir vai nav vērts ņemt vērā? Katrai grupai izstrādājot saviem principiem atbilstošus kritērijus, šie jautājumi kļūst vairāk vai mazāk skaidri, kas, protams, neliedz antagoniskām grupām grūstīt vienai otru. Ticība ideoloģijām, kas nosaka katras grupas principus, paliek uz grupu dalībnieku sirdsapziņas. Taču jautājums kļūst sarežģītāks, kad sacenšanās par tiesībām uz telpu norisinās starp nevienlīdzīgiem spēlētajiem, vēl jo vairāk, kad šī cīņa notiek internetā – vidē, kas no pirmā skatiena nav tieši saistīta ar iekārojamo pilsētas objektu.

Interneta un sociālo tīklu patēriņa apjoms nemitīgi pieaug, un novilkt striktu robežu starp laika pavadīšanu tīklā un „īsto” dzīvi nemaz nav tik viegli. Kafejnīcām un kinoteātriem, kultūras centriem un tirdziņiem ir savas Facebook lapas un Twitter konti – informācija par to, kur var stilīgi paēst un iegādāties noslēpumainas lietiņas, atrodas pāris klikšķu attālumā no jaunākajām ziņām. Rūpīgi veidojot interneta vidi sev apkārt, var panākt sev tīkamu rezultātu – „ielaikojot” pareizās lapas, lietotājam apkārt var izveidoties teju utopiska vide, pilna ar kūkām un kafiju, izrotāta ar izmeklētām vintāžas lietiņām no krāmu tirgiem. Estētisko daļu var apvienot ar politiskām aktivitātēm, jo arī katrai puslīdz zināmai sabiedriskajai kustībai ir oficiālas lapas, kur var no sirds pastrīdēties par visu. Vai šāda sociālo procesu virtualizācija nozīmē, ka pilsēta pakāpeniski zaudē savu priviliģēto galvenās sabiedrības skatuves lomu, un ka pilsētas laukumi ir padevušies skārienekrānu priekšā? Nepavisam, gluži otrādi, pilsētas telpa kļūst par vietu, par kuru cīnās arī ar sociālo tīklu palīdzību. Turklāt veidi, kā to dara, ir pat ļoti dažādi.

Franču sociologs Anrī Lefevrs deklarēja tiesības uz pilsētu, tās ir pilsētas iedzīvotāju kolektīvas tiesības noteikt savu dzīvi pilsētā un virzīt pilsētas attīstību sev tīkamā virzienā. Protams, kā jau 1968. gada aculieciniekam pieklājas, Lefevrs paredzēja, ka tiesības uz pilsētu galu galā izpaudīsies kā cīņa pret atsvešināto eksistenci pilsētā, kura ir sadalīta pēc šķirām, ieņēmumiem, īpašuma tiesībām un kurā pastāv stingri nospraustas barjeras starp ietekmes zonām. Ja pilsētas iedzīvotāji vēlas mainīt savas dzīves telpu, viņiem uz to ir visas tiesības – un zemteksts šajā teorijā noteikti ietver sevī progresa ideju; cilvēkiem ir tiesības mainīt esošo iekārtu par labu labākai un taisnīgākai. Ja mēs gribam, mēs varam padarīt pilsētas par iekļaujošākām un reprezentatīvākām – ja mūs interesē, kādi cilvēki dzīvo mums blakus, tad mēs veidosim pilsētu tā, lai visi, neatkarīgi no dzimtes, rases, tautības un vecuma, būtu redzami urbānā dzīvē. Pilsēta pastāv ne tikai tāpēc, lai mēs tur dzīvotu un nodrošinātu savas pamata vajadzības pēc ēdiena un jumta virs galvas, bet arī lai īstenotu komfortablu eksistenci, kas ietver sevis pilnveidošanu, speciālo vajadzību atzīšanu un nepieciešamību pēc ko-eksistences, respektīvi, mums ir jāsaprot, ka tiesības uz pilsētas telpu ir visiem tās iedzīvotājiem, un ne tikai tiem, pie kuriem mēs paši piederam vai gribam piederēt. Taču ideja par vienlīdzību ir viena no visgrūtāk pieņemamajām, it īpaši, ja to mēģina pasniegt vienā komplektā ar brīvību. Vienlīdzīgas tiesības uz brīvību vēl ir kaut kas saprotams un akceptējams, bet vienlīdzīga attieksme pret apkārtējiem jau ir grūtāk realizējama, jo tā paredz, ka par vienlīdzīgiem sev būs jāatzīst ne tikai tās cilvēku grupas, kas atbilst individuāliem kritērijiem, bet pilnīgi visi.

Vienlīdzīga attieksme ir tiesību uz pilsētu koncepcijas pamatā. Vai Rīgas iedzīvotājiem ir tiesības uz Rīgu? Un vai tādas ir visiem? Samērā populāra Facebook lapa Latvijas interneta lietotāju vidū ir Miera ielas hipsteri, kur tiek regulāri publicētas Miera ielas apkārtnes bezpajumtnieku fotogrāfijas. Zobošanās par bezpajumtniekiem šeit pieņēmusi sociālās prakses veidolu, turklāt ar šķietami cēlu mērķi – pievērst tiesībsargu uzmanību nelegālai alkohola tirdzniecībai šajā rajonā. Hipstera tēla piesaukšana šajā praksē ir īpaši divdomīga, ņemot vērā to, ka hipsters ir cilvēks, kas šķietami noraida visu, kas ir pārlieku ierasts, saistīts ar tradicionālu, godājamu, buržuāzisku dzīvesveidu un cenšas turēties pretī patērētājsabiedrībai.1 Taču šeit hipstera veidols tiek izmantots, lai īstenotu vienu no vistradicionālākajām patērētājsabiedrības nodarbēm – ņirgāties par neveiksminiekiem, turklāt īpaši izsmalcinātā veidā. Neoliberālajā sabiedrībā attieksme pret bezpajumtniekiem un sabiedrības zemākajiem slāņiem kopumā bieži vien var būt nicinoša, atklāti noraidoša vai demonstratīva riebuma pilna (viņus dēvē par nespējīgiem sliņķiem, par mūžīgiem zaudētājiem utt.), bet tomēr arī viņi tiek uzskatīti par cilvēkiem, kuriem ir tiesības uz pilsētas telpu un ar kuriem kaut kas ir jādara – arī jāpalīdz, piemēram, labdarības ceļā. Taču bezpajumtnieku salīdzināšana ar hipsteriem Miera ielas hipsteru lapā ir ieguvusi izteikti dehumanizējošu aspektu – viņi ir kļuvuši par manipulācijas objektiem, kuriem var piedēvēt hipsteru dzīvesstilu, ar maizes kukuli brokastojošo klaidoņu bildei pievienojot parakstu „Rīta brančs”. Vienā aspektā tas ir patiešām asprātīgi, ņemot vērā to, ka hipsters ir cilvēks, kurš mēdz izlikties nabadzīgāks, nekā patiesībā ir, un pērk kafiju, kas ir divreiz dārgākā, nekā parasts vidusšķiras produkts. Imitējot nabadzību, neaizdomājas par to, cik tā patiesībā ir sāpīga un cik ātri tā atņem cilvēciskas īpašības. Taču Miera ielas hipsteri saka ko citu: tā vietā, lai norādītu uz nekonsekvencēm hipsteru subkultūrā, tā būtībā apgalvo, ka bezpajumtniekiem pilsētā nav vietas, viņiem nepieder tiesības arī uz Miera ielu un viņiem būtu jāvācas prom. Nevajadzētu iedomāties, ka hipsteri būs tie, kas visskaļāk protestēs pret šādu telpas pārdales praksi – galu galā, jo pamatīgāk pilsēta būs atbrīvota no klaidoņiem, jo vairāk tajā būs potenciāli stilīgu vietu, kur varēs tēlot autentisko pilsētas nabadzību, malkojot fair-trade kafiju no papīra krūzes.

Tomēr, domājot par to, kā ir jāizskatās pilsētai un kā pilsētnieki var realizēt savas tiesības uz to, ir vērts atcerēties, ka pilsēta ir ekonomisko un varas attiecību darbības lauks, turklāt tā ne tikai reprezentē, bet arī pati ražo šīs attiecības. Tas, kā izskatās pilsētas telpa un kas to piepilda, ir apliecinājums tam, kādas bija un ir varas attiecības pagātnē un tagadnē. Miera ielas un citu ielu bezpajumtnieki ir Latvijas realitāte jau sen, bet attieksme pret šiem cilvēkiem savas saknes rod ideoloģijās. Tas, kādā veidā mēs uztveram šādu realitāti, strukturē mūsu attiecības ar citiem, formē sabiedriskās attiecības, kas izplešas uz visām sociālās komunikācijas jomām. Ņirgāšanās par klaidoņiem nav vienīgais piemērs, kurš parāda, cik populāra Latvijas sabiedrībā ir sociālo robežu novilkšana, un cik liela nozīme tiek piešķirta tam, kādi cilvēki tusiņu iekšējos apļos netiek ielaisti. Vēl viens piemērs ir Party bomzis, jeb lapa, kas laipni aicina iesniegt foto un video materiālus, kuros ir piefiksēti ballīšu, preses konferenču un citu sabiedrisku pasākumu nelūgtie viesi. Svarīga piebilde – piefiksēti tāpēc, ka bija atnākuši pēc bezmaksas ēdiena.

Vairāk nekā divarpus tūkstošiem cilvēku šī lapa patīk, un šis skaitlis Latvijas interneta videi ir nozīmīgs. Salīdzinājumam, Nacionālajam mākslas muzejam ir nedaudz mazāk par diviem tūkstošiem Facebook fanu. Vārdu sakot, Latvijas sabiedrību šī kopiena tiešām interesē, taču kāpēc ir aizraujoši skatīties uz bildēm, kuras pie labākās gribas ir grūti nosaukt par tādām, kas sniedz estētisku baudījumu?

Pērkot jaunu preci vai patērējot jaunu pakalpojumu, cilvēks uz īsu mirkli izbauda laimes ilūziju; vērojot fotogrāfijas no izklaides vietām, kuras viņam diez vai kādreiz paveiksies apmeklēt, rodas piederības ilūzija. Jo kāds vēl varētu būt mērķis pasākumu bilžu galerijām glancētajos žurnālos, kur blakus cilvēkiem ir pierakstīts klāt, kāda modes nama tērps viņiem ir mugurā? Taču šāda īstās sabiedriskās dzīves aizvietošana ar reprezentāciju norisinās ne tikai vienā virzienā – zemākie un nabadzīgākie slāņi ne tikai kaismīgi vēro viņiem nepieejamo, bet arī paši var vēlēties iegūt no šīs izrādes vismaz kaut kādus materiālus labumus. Šī vēlme kļūst par problemātisku nosacījumos, kuri liek skatītājiem palikt pasīviem un neiesaistīties izrādē, kur tiesības uz skatuvi viņiem ir liegtas. Vērotājiem ir paredzēts no malas aplūkot smalko aprindu dzīvesveidu, pieticīgi apzinoties savu vietu. Mēģinājumu iebrukt šajā telpā, pat ja tas nav ar sagraušanas mērķi, sagaida agresīva pretreakcija. Zīmīgi, ka nelūgtajiem viesiem tiek pārmests tieši tas, ka viņi tīko pēc bezmaksas ēdiena, nevis tas, ka daži no viņiem falsificē savas personības, uzdodoties par konkrēto mediju darbiniekiem. Reputācija kļūst mazāk svarīga nekā sviestmaize, un piederību grupai nosaka nevis tas, kas grupas locekļiem ir kopīgs, bet tas, ko grupa noraida un kāpēc. Statusu piešķir nevis profesijai, kura paredz iespēju apmeklēt noteiktus pasākumus, bet patērēšanas aktam, un no nelūgtajiem viesiem sargā nevis publisko tēlu, bet ēdienu.

Franču situacionista Gija Debora „sabiedrības-izrādes” koncepcija priekšstata sabiedrību, kurā valda preces un izrādīšanās kults, kā īpatnēju sabiedrisko attiecību kopumu, kurā attiecības starp patēriņa priekšmetiem pakļauj sev attiecības starp cilvēkiem un arī nosaka tās. Izrādē attēli kļūst svarīgāki par subjektiem. Arī pagātnē šīs attiecības nebija idilliskas, un nekad nav realizējušās, izejot no vienlīdzīgām pozīcijām – arī attiecības starp tusiņu lūgtajiem viesiem un skaisto bilžu patērētājiem ir grūti definēt citādi kā vien hierarhiskas. Bet attiecinot sabiedrības-izrādes koncepciju uz Party bomzis kopienu – sviestmaizes apēšana un vīna glāzes izdzeršana kļūst par nozīmīgāko pazīmi, ar kuru var operēt, lai nostiprinātu robežas.

Debors apgalvo – izrāde pakļauj sev dzīvus cilvēkus tādā mērā, cik viņus jau ir pakļāvusi sev ekonomika. Tā saucamo augstāko aprindu veidotas izrādes un sabiedriskās attiecības to iekšienē būtu daudz mazāk iespējamas, ja izrāžu aktieri un skatītāji jau nebūtu tik dziļi iegrimuši esošajā valdošajā ekonomiskajā sistēmā, kas ļoti dāsni apvelta simtiem tūkstošu cilvēku ar apzīmējumiem „neveiksminieks”, „nespējīgs modernizēties”, „pats vainīgs pie sava nožēlojamā stāvokļa” (nožēlojams stāvoklis var variēties no naudas trūkuma ikdienas vajadzībām līdz nespējai nodrošināt labāko izglītību un atrast ienesīgāko darbu). Satriecošākais, kas raksturo Party bomzis lapu, ir tas, ka starp tās faniem pavisam noteikti ir ne mazums tādu cilvēku, kurus nekad neaicinās uz preses konferencēm un saviesīgiem pasākumiem un kuri seko šai lapai pat nevis tāpēc, lai viņiem rastos piederības ilūzija, bet lai pasmīnētu par tiem, kas izmanto šādus pasākumus vienkāršiem materiāliem nolūkiem – lai apmierinātu ēstgribu.

Gan Miera ielas hipsteri, gan Party bomzis ir simptomātiski – abas kopienas ir iespējamas, pateicoties vieniem un tiem pašiem nosacījumiem – sociālajai hierarhijai, nevienlīdzības kultam, mazāk veiksmīgo indivīdu un grupu kaunināšanai, bet pats svarīgākais ir izlikšanās, ka tas viss ir vienkārši spēle, amizanta izrāde. Pieņēmums, ka patika, ko šī izrāde mums sagādā, neliecina par to, ka tā ietekmē mūsu ikdienas dzīvi, ir abu šo lapu vēstījuma vislielākais mīts. Hipsteri pastaigājas pa vienām ielām ar bezpajumtniekiem, un plaisa starp tiem, kam ir, un tiem, kam nav, pastāv arī ārpus Party bomzis lapas, jautājums ir tikai, vai mēs spējam paturēt to prātā pēc tam, kad esam pieradinājuši sevi pie domas, ka tiekties pēc ēdiena ir kaut kas ārkārtīgi smieklīgs.

  1. Sk. Curika L. Hipsteru izvēle, politika.lv (http://politika.lv/article/hipsteru-izvele)   (atpakaļ uz rakstu)

Dalies ar šo rakstu