punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Griezieties, celuloīda ruļļi!

01/10/2014

 

Septembris šogad vienlaikus bija gan dzejas, gan kino mēnesis – gandrīz paralēli noritēja Dzejas dienu pasākumi un kinofestivāls Baltijas pērle. Starp šīm divām pasaulēm novelkama ciešāka saikne, nekā sākotnēji varētu šķist. Izcilais itāļu kinorežisors Pjērs Paolo Pazolīnī reiz izteicies, ka kino valoda pēc savas būtības ir dzejas valoda, norādot, ka kino vēstījuma izveides principi viņam šķiet daudz tuvāki dzejas, nevis prozas tekstam. Tāpēc nepārsteidz ciešā mijiedarbe starp dzejniekiem un kinoļaudīm: iedvesmojoties no dzejas tekstiem, top filmas (piemēram, vairāki Po Kraukļa ekranizējumi vai nesenais veltījums Ginsberga Kaucienam), un gluži pretēji – kino dod vielu jauniem dzejas tekstiem. Pieļauju, ka visvairāk šī fenomena valdzinājumam ļāvušies amerikāņu dzejnieki (tomēr Holivudas klātbūtne), un 1996. gadā pat iznākusi amerikāņu kino dzejai veltīta antoloģija Gaismas, kamera, dzeja!, kurā apkopoti vairāk nekā 100 dažādu laika periodu autoru – tostarp arī tik ievērojamu kā Roberts Frosts, Harts Kreins, Frenks O’Hara, Alens Ginsbergs, u. c. – dzejoļi. Lasītājiem šeit sniegta iespēja iepazīties ar dažiem no šajā grāmatā iekļautajiem tekstiem.

Atdzejotājs

 

Alens Ginsbergs (1926 – 1997)

Zilais eņģelis

 

Marlēna Dītriha dzied atvadas
mehāniskajai mīlai,
atbalstījusies pret mākslīgu koku
jūras krastā.

Rotaļlieta sievietes augumā,
lelle, kas iemieso nemirstību;
mati ieveidoti abstraktas cepures formā,
kas izlieta no gaiša tērauda.

Viņas seja ir nopūderēta, izbalināta un
nekustīga kā robotam.
No deniņiem acs malā izvirzīta
maza, balta atslēdziņa.

Marlēna raugās caur blāvi zilgām zīlītēm
savos baltajos acu ābolos.
Pēc tam nolaižas plaksti un atslēdziņa
pagriežas pati no sevis.

Viņas acis atveras. Tās ir tukšas
kā statujai muzejā.
Mehānisms uzsāk kustību, atslēdziņa pagriežas
vēlreiz, mainās acu krāsa un atskan dziesma.

„Jums šķiet, man jāizdomā plāns,
lai ciešanas šīs reiz stātu,
bet jāatrod vispirms ir brūtgāns,
kas aizņems manu prātu.”

 

Šārona Oldsa (1942)

Merilinas Monro nāve

 

Ātrās palīdzības sanitāri aizskāra viņas auksto
ķermeni, pacēla to, smagu kā dzelzs,
uzlika uz nestuvēm, mēģināja aizvērt
muti, aizdarīja acis, piesēja
rokas gar sāniem, izvilka ieķērušos
matu šķipsnu, it kā tam būtu nozīme,
aplūkoja viņas krūšu formas, gravitācijas
saplacinātas, un, pārsegtu ar palagu,
aiznesa prom, it kā šīs miesas vēl būtu sieviete,
lejup pa kāpnēm.

Šie vīri vairs nebija tādi kā agrāk. Pēc tam viņi
devās iedzert, kā vienmēr to bija darījuši,
vienu vai pāris mēriņus, taču nespēja
ieskatīties viens otram acīs.

Viņu dzīves meta
līkločus – vienu mocīja murgi, dīvainas
sāpes, impotence, depresija. Otram vairs
nepatika darbs, sieva un bērni
bija mainījušies. Pat nāve
šķita citādāka – vieta, kur
gaidīs viņa.

Bet trešais naktī attapās
stāvot durvju ailē uz guļamistabu, klausoties
sievietes elpā, vienkārši parastas
sievietes
elpā.

 

Nikolass Kristofers (1951)

Film noir

 

Meitene uz jumta pārlaiž skatienu
pilsētai un satver vēso revolvera spalu.
Aizkari pland ap viņas augumu tveicīgajā naktī.
Katra laternas spuldze izgaismo kādu noziegumu.
Ļaudis guļ ieslodzīti savās gultās, sapņojot par
atombumbu un kaļot plānus, kā ātri tikt pie naudas.
Ielās siro kabatzagļi un krāpnieki.
Algotie slepkavas vajā ziņotājus, bet nopirktie kruķi slēpjas baznīcās.
Vai tiešām Amerikā vairs nav neviena zedeņu žoga un nenotiek
tējas vakari? Vai tiešām neviens vairs nesvin dzimšanas dienas?
Pat kriketa un erudīcijas šovu uzvarētāji ir jau iepriekš sarunāti.
Debesīs riņķo lidmašīnas ar sērojošām atraitnēm.
Pārīši bēguļo nozagtās automašīnās.
Visas ielasmeitas bērnībā tikušas drausmīgi pazemotas.
Viņas valkā punktotus svārkus, melnus cimdus un lietusmēteļus.
Vīrieši dreifē apkārt uzvalkos, filca platmalēs un raibās kaklasaitēs.
Viņi pulcējas naktsklubos vai skandalē viesnīcu istabās,
saksofona mūzikas skaņām apslāpējot kliedzienus.
Meitene ēnā nomet revolveri
un metas cauri aizkariem līdz terases malai.
Viņas acis ir stiklainas, mati mežonīgi plīvo.
Viņa palūkojas lejā uz savu mīļoto, kurš guļ uz ietves,
un iekliedzas šausmās.
Neona gaismā drūzmējas ļaudis.
Sāk līt.

 

Deivids Trinidads (1953)

Lietas, ko darīt filmā Leļļu ieleja

 

Pārcelies uz Ņujorku.
Zaudē nevainību.
Kļūsti par zvaigzni.
Nosūti naudu savai mātei.

Sauc tabletes par „lellītēm”.
Atlaid talantīgu jaunpienācēju.
Pārdzīvo nervu sabrukumu.
Ciet no neārstējamas deģeneratīvas slimības.

Nodziedi filmas tēmu.
Piedalies savā pirmajā kailskatā.
Valkā Travillas dizainētās kleitas.
Kļūsti atkarīga no šmigas un pulverīša.

Kliedz: „Kam tu esi vajadzīga!”
Dreifē apkārt apakšsvārkos un krūšturī.
Ierodies noplukušā viesnīcas istabā.
Paziņo: „Es vienkārši ceļoju inkognito.”

Panāc, ka tevi padzen no Holivudas.
Atrāpo atpakaļ uz Brodveju.
Norauj Sūzenas Heivordas parūku
un mēģini to aizskalot podā.

Beigās nonāc sanatorijā.
Šņuksti: „Tā nebija trakomāja!”
Uztaisi abortu.
Ļaujies uzdzīvei.

Atrodi kunkuli savā krūtī.
Izdari pašnāvību.
Atgriezies.
Pārspīlē.

 

Frenks O’Hara (1926 – 1966)

Kino industrijai krīzē

 

Nē, ne jūs, plānie ceturkšņa žurnāli un tumsnējie dienas laikraksti
ar jūsu akadēmiskajiem ekskursiem pretī skudru pompozitātei,
ne arī tu, eksperimentālais teātri, kurā Emocionāls Piepildījums
vienojas mūžīgā laulībā ar Poētikas Pārzināšanu, ne arī tu,
reprezentatīvais Operas Nams, pašsaprotams kā auss (lai gan
esi tuvs manai sirdij), bet gan tu, Kino Industrija,
tieši tevi es mīlu!

Krīzes laikā mums visiem vēlreiz jāizšķiras par to, ko mēs mīlam.
Un jāapbalvo pēc nopelniem: nevis iestērķelēto auklīti, kura
iemācīja mani būt sliktam un ne pārāk sliktam, taču ne labam (un nesen
ar atvieglojumu šķīrusies no šīs informācijas), nevis Katoļu Baznīcu,
kas labākajā gadījumā ir pārnopietns ievads kosmiskajās izklaidēs,
nevis Amerikāņu Leģionu, kas ienīst pilnīgi visus, bet gan tevi,
dižais Silver Screen, traģiskais Technicolor, mīlpilnais Cinemascope,
izstieptais Vistavision un pārsteidzošā Stereofoniskā Skaņa, ar visām
jūsu debesu mēroga dimensijām, reverberācijām un attēlu deformācijām!

Ričardam Bartelmesam kā „cienījamam zēnam” ar basām kājām un ūzās,
Džanetai Makdonaldai ar liesmojošiem matiem un lūpām, un garum garu kaklu,
Sjū Kerolai, kamēr viņa bezgala ilgi sēž uz sabuktēta auto spārna
ar smaidā izstieptām lūpām, Džindžerai Rodžersai ar pāža frizūru – kā cīsiņu
uz uzrautajiem pleciem, Fredam Astēram ar lunkanajām kājām un balsi persiku deserta saldumā, Ēriham fon Štroheimam, klinšu kāpēju izmisušo sievu valdzinātājam,
Tarzāniem, katram no jums (es nespēju piespiest sevi dot priekšroku
Džonijam Veismilleram, nevis Leksam Bārkeram, es nespēju!), Mejai Vestai
trakojošās kamanās, ar viņas bordeļa mirdzumu un dzēlīgajām piezīmēm, mēness bālajam Rūdolfam Valentino ar visām postošajām kaislībām, un Normai Šīrerei, kas maiga kā mēnesnīca, Mirjamai Hopkinsai, kura nomet šampanieša glāzi no Džoela Makrī jahtas un birdina asaras plankumotajā jūrā, Klārkam Geiblam, kurš glābj Džīnu Tīrniju no Krievijas, un Alanam Džonsam, kurš glābj Kitiju Kārlailu no Harpo Marksa,
Kornelam Vaildam, kurš atklepo asinis uz klavieru taustiņiem Merlas Oberonas dusmu pavadījumā, Merilinai Monro viņas mazajās augstpapēžu kurpītēs, kuģojot cauri Niagāras ūdenskritumam,

Džozefam Kotenam, mulsinātājam, un Orsonam Velsam, mulstošajam, un Doloresai del Rio, kura pusdienās ēd orhidejas un dauza spoguļus, Glorijai Svansonei, kura atlaidusies pēļos, un Džīnai Harlovai, kura atlaidusies pēļos un jutekliski pagriezusies, un Alisei Fejai, kura dzied, atlaidusies pēļos un jutekliski pagriezusies, Mirnai Lojai, mierīgajai un prātīgajai, Viljamam Pauelam viņa satriecošajā pilsētnieciskumā, Elizabetei Teilorei, plaukstošajai, jā, jums

un visiem pārējiem, lieliskajiem, gandrīz lieliskajiem, otrā plāna aktieriem, epizožu dalībniekiem, kas ātri pazib gar acīm un atgriežas sapņos, pasakot vienu vai divus teikumus, jums tiek mana mīlestība!
Lai ilgi jums lemts izstarot gaismu ar savu apburošo parādīšanos, kavēšanos
un paziņojumiem, un lai visas pasaules nauda jūs sedz savā spozmē,
kad atpūšaties pēc garas dienas prožektoru gaismā, jūsu sejas
sapulcētas vienkopus mūsu apgarošanai, tāpat kā mākoņi bieži izpeld naktī,
bet debess ir vien daļa no zvaigžņu sistēmas. Tas ir dievišķs precedents,
kam jūs dāvājat mūžību. Griezieties, celuloīda ruļļi, tāpat kā zeme turpina griezties!

 

Toms Klārks (1941)

Pēdējās atvadas

 

Filmā Skrejošais pa naža asmeni ir izcila aina, kurā Rojs
Betijs lēnām izdziest un pārdzīvo, kā viss
pieredzētais ies zudībā reizē ar viņu –
liesmu apņemti karakuģi Oriona zvaigznāja dzīlēs
un žilbinošas lāzerstaru kaujas pirms Tanheizera Vārtiem.

Atmiņa līdzinās kūstošam zeltam,
           kas izdedzina sev ceļu cauri ādai.
Tā paliek tur.
           Nekas netiek pārmantots.
Neko no manis redzētā
neatcerēsies neviens
no maniem pēctečiem.
Tas būs satriecošs brīdis,
kad žēlsirdība nomazgās
esamības logus tīrus,
par spīti manām vēlmēm.

Taču, no otras puses, es nekad neesmu bijis
           ne tuvu Oriona zvaigznājam vai Tanheizera Vārtiem,

es esmu bijis tikai šeit.

 

No angļu valodas atdzejojis Aivars Madris

 

PIEZĪMES

Ričardam Bartelmesam kā „cienījamam zēnam”… – atsauce uz filmu Cienījamais Deivids (1921), kurā Bartelmess spēlēja galveno lomu.

Leļļu ieleja Beyond the Valley of the Dolls (1970, rež. Rass Meijers)

Skrejošais pa naža asmeni – Blade Runner (1982, rež. Ridlijs Skots)

Dalies ar šo rakstu