— Ložu vārdi

 

Karloss Lopess Degregori (Carlos López Degregori) dzimis 1952. gada 14. decembrī Peru galvaspilsētā Limā, kur studējis literatūru, pēc tam studijas turpinājis Kolumbijā un Spānijā, kopš 1998. gada – docents Limas Universitātē. Pēc debijas 1978. gadā 12 dzejas grāmatu autors, ieskaitot izlasi Melnais pavediens (2008), kurā apkopota dzejproza, rakstījis arī esejas. Daiļrades pirmsākumos pārstāvējis Peru literāro grupu La Sagrada Familia (Svētā ģimene), tomēr ar katru nākamo krājumu nostiprinājis savu autentisko rakstības veidu, kuram, kā norāda kritika, nav līdzīga Peru dzejas ainā.

Atdzejotājs

 

Lode

Šī lode no ledaina sudraba ir domāta tev.

Naktī es to izlēju netīrās, nekļūdīgās, saldās asinīs. Stundām ilgi es lūdzos kopā ar to, palīdzēdams ar svecēm un visslepenākajām lūgsnām.

Vispirms es to padarīju aklu, jo lode nedrīkst ieraudzīt draudīgo gaisu un ķermeni, ar kuru tā sastapsies. Pēc tam es tai atņēmu dzirdi, lai tā nesaklausītu miesas un gabalos šķīstošo kaulu kliedzienus, draudus un mūziku.

Es atstāju tai vienīgi lūpas, lai tā varētu svilpt.

Saproti mani pareizi:

svilpieni ir ložu vārdi, to pēdējie neapturamie skūpsti, kas pāršķeļ nakts gludeno ādu, to izbrīna saucieni, to lūgumi, to elpa.

 

Šķēru pilsēta

Naktī tu dzirdi šķēres
tava sieva guļ un neviena cita nav mājās
tomēr neizskaidrojami tās dzirdamas

ar saviem metāliskajiem glāstiem
bez apstājas griezdamas tumsu.
Tām jābūt šķērēm no Briseles

jo Brisele tev vienmēr bijusi
šķēru pilsēta.
Nav grūti iedomāties:

mežģīņu darinātāja
sasārtušiem vaigiem
un aubīti galvā

izgaismota vien divām trim gaismas stīpiņām
istabas ciešajā gaisā
vēsiem neparedzamiem

pirkstiem
griež audumu
vai varbūt dzīvus vadus

vai pārsējus
vai gaļīgus matus.
Un asmeņu elpošanā

tiem krustojoties
viņa zina ka viss kas sadala ir simulakrs
kavēšanās

pārgriezt to pavedienu kuram patiešām ir nozīme.
Nezinu, vai tu būsi tas pavediens
vai es

vai ikviens no mums kādā dzīves brīdī
tāpat es nezinu ko satur
mežģīņu raksts

un kādēļ viņa to auklē
kā saliektu zvaigzni.
Bet Briselē

viņa uz mirkli apstājas darbā
lai ar šķērēm pārgrieztu
izmisīgo ziņojumu

kas telpu sajaukšanās dēļ nonācis šeit
un šajā naktī ar nožēlas pilnu mūziku
šķērē nost

tev ausis.

 

Krītošā mirdzuma portrets

Mana pirmā atmiņa ir balta.

Balta ir nakts, ietīdama dārzu un mājas bezgalīgās sienas. Balta ir mēbeļu čīkstoņa, viļņi, dziedādami jūrā, kukaiņu lidojums, elpa, celdamās no guļošo ķermeņiem.

Baltas ir bailes no visa šī baltuma.

Balts ir krēsls, kas nolikts pie loga, lai es varētu ieraudzīt no debesīm krītošo mirdzumu, kas vairs nekad neļaus man aizvērt acis.

 

Melnais pavediens

Ar šiem baltajiem diegiem, kas slīd manos pirkstos, es šuju tev kāzu kleitu. Sēdēdams tumsā ar muguru pret zvaigžņu gaitu, kas atkārto manu roku kustības, es šuju neskatīdamies. Manas pēdas nenogurdamas min šujmašīnas pedāļus. Mana sirds salecas ikreiz, kad aizskaru audumu vai adatas darbīgo vēsumu. Un es caurduru nakti ar diegiem, es metu cilpiņas, iepinu smalkus akmentiņus, nostiprinu plīvuru, kas uz mūžiem sargās tavas sejas daili, un nostiprinu bezgalgaro kleitas velci, kas izgaismos ielas. Un es svilpoju šo skumjo dziesmiņu, kuru zinu tikai es, un, apjauzdams, ka neviens nespēs man atdot atpakaļ tavu zudušo baltumu, lieku šķērēm manās rokās kliegt.

Sēdēdams tumsā ar muguru pret cietsirdīgajām zvaigznēm, kas atkārto manas šuves, glāstīdams šo tukšo tērpu, es izaudzēšu melnu diega pavedienu.

Rītdien pēc kāzu līksmības, kad novītīs puķes, kas rotās logus un durvis, un mūzika noslīks ielās, un iereibušie viesi streipuļos pāri laukumam, tu un tavs līgavainis aizbēgsiet uz izcirtumu mežā.

Ieklausies, Mirdzošā, es tevi brīdinu: aklais mēness un nepiedienīgās zvaigznes riņķos augstumos, veselu mūžību vajadzēs, lai izrautu ikvienu no simts kleitas pogām, lai noplēstu velci un to sapiņķētu ap kokiem, lai aplūkotu tavu verdošo un balto augumu zem plīvura. Viņš pastieps savas trīcošās rokas, lai paceltu tillu, un šausmās metīsies bēgt, tavās acīs ieraudzījis mani — karājamies garā, melnā pavedienā.

 

Talants un mīlestība

Tieši septiņos pēc mana suņa ledainajiem smilkstiem jau trīsdesmit četrus gadus es aizslēdzu savu frizētavu. Pēc tam, atkal apvienojies ar šo radījumu, es ņemos uzslaucīt matus, kas sakrājušies pa dienu.

Es ienīstu šo ieplaisājušo spoguli, nejūtīgo bārdas nazi un nemazgātu matu saldeno smaržu. Es apskaužu manu klientu drūmās acis un slepenās skrambas, kas ļauj viņu galvas atšķirt citu no citas.

Kādēļ no visiem iespējamajiem talantiem man gājusi secen tieši mīlestība?

Es staigāju miegā šķērēm rokās un es guļu, jo šis krēsls griežas uz riņķi un mana sirds ir nedilstoša nažu asināmā siksna.

Ļauns liktenis man lēmis kļūt par frizieri.

Es iemācījos griezt matus tā vietā, lai cirstu nost galvas.

 

No spāņu valodas atdzejojis Arvis Viguls