— Zaļā burtnīca

 

—

Bridām pa salauztiem magnetofoniem.
Meitenes skrēja, atdalītas no zēniem,
viņu orientieri bija radio sakaru torņi,
un turpat arī izgāztuve, kurā pirms tam
bija viesojies „Radiotehnikas” vadītājs,
pilns naida un rūgtuma.
Tā kā pēc salūta milzumdaudz suņu
bija paklīduši kurkurais,
viņus vienkop pulcēja veca sieviņa,
kura tiem izbaroja pēdējo.
Mēs bradājām pa kasetēm,
kuras klusi vēma lentes,
pa radiolām, kuru antenas
bija taustekņi, un pa maziem
tranzistoriem,
kuros ļaudis vēl nesen
gaidīja ziņas par karu, turot tos
cieši pie auss.
Kāds lūznis vēl atcerējās to visu,
viņš svepstēja, izdvesa čerkstošu murdoņu:
“Tiek ziņots, tuvākajās dienās
sekos papildinājumi” un “Vai ne, tie visi
atgādina pazudušus bērnus
tirgus laukumā”. 

 

Paziņojums

Ar š.g. 17.oktobri tiks atslēgta
siltumpadeve visā mājā,
tiks atslēgts ūdens un piekļuve internetam,
tiks atslēgts gāzes vads
un jebkura ierīce,
kura darbojas uz elektrības bāzes, nedarbosies,
jo arī elektrība tiks atslēgta, atslēgta, visu,
kam ir vārstuļi, virzuļi vai slēdži, mēs atslēgsim,
mēs paziņojam,
mēs paziņojam!
Kur jūs bijāt, kad mums vajadzēja glāstu,
kad mums vajadzēja mīļu vārdu, pat tādu,
kas nenāk no sirds, kur jūs bijāt,
kad mūsu rītos vienīgā skaņa bija
durvju aizslēgšana un vārnas kastanī – kuru,
mēs paziņojam, mēs atslēgsim! – kur jūs bijāt,
kad mūsu brokastis sastāvēja
no samaltiem kauliem un iekšām,
kad mūsu biroja galdos radās sūces un pelējums,
kur, kur jūs bijāt –
guļošie, vienaldzīgie, neredzošie,
mēs atslēgsim visu, kas jūs gandarīja,
kas lika justies „kā mājās”, ar š.g. 17.oktobri mēs,
vienreiz par visām reizēm,
visu atslēgsim.

Piezīme. Namu pārvaldnieks pieņem trešdienās un piektdienās,
pārējās dienas pēc iepriekšēja pieraksta. Preču izplatītājus lūgums netraucēt.

 

—

„Man dārzā kabači un redīsi,
atbrauc, pacienāšu;
sieva krieviete,
bet mīļa, nekad neiebilst;
paēdīsim salātus,
iedzersim,
tu redzēsi,
pavisam cita dzīve,
cits gaiss un jušana,
tu dzirdi,
ko tev saka!”

—————————————

Piekalnē, kur beigtās kazas sāns
jau sāka rādīt ribas, viņš stāvēja
un māja smaidīgs,
gaiss bija gružu pilns,
un mana kāja nevarēja nospiest
gāzes pedāli.

 

Zaļā burtnīca

Sveika,
zaļā burtnīca,
es nāku pie tevis, atskaitīts
pat no pēcstundām.
Apgājis nesekmīgus apļus
ap elektrostaciju –
neatradu nevienu
atbilstošu rozeti,
kurai pieslēgt savus kailos,
apdriskātos vadus.
Zaļā burtnīca –
atceries,
kā kaimiņiene mani veda
uz mākslas pulciņu
kādā ēkā, tālu,
cauri visai pilsētai?
Viņa vienmēr sēroja
par mirušo dēlu.
Varbūt manī viņa redzēja
atblāzmu no sejas,
kuru agrāk skūpstīja,
pirms naktsmiers
slēdza namdurvis un acis.
Kad migla
atkāpsies no ainavas, kas
samājas ar logu, es redzēšu,
kur tālāk ved mans ceļš.
Kā pirmo tajā satikšu jaunekli,
kurš, uzsēdies uz motocikla,
domāja, ka darīs to
vēl rīt un parīt.
Un gaismiņa,
kas vāri mirgos tālumā –
vai dzirdi, burtnīca! –
būs manējā.
Tā klusi sīks: „Lēnāk.
Ej, lūdzams, lēnāk.”

 

—

„Lūdzu, izbāziet mēli”,
saka ārsts.
„O, es jau redzu pāris
svešķermeņu, šķiet, tie
ir kareivji, kuri
pulcējas uz kauju.
Tomēr nē – viņi
izklāj sedziņu piknikam,
notiks vakarēšana
par godu pamiera dienām…
Nez, kuram varam pateikties
par šo piepešo uzelpu?”,
viņš izbrīnīts jautā.
Tikmēr piekalnē sārtojas
saules ritulis,
salstoša arfiste tam pakājē
spēlē vieglākos akordus,
lai nesastingtu pirksti.
Bet muižā, pie sulaiņa,
man atstāts sūtījums,
kurā norādes par manu
turpmāko likteni.
Es ļaušu gailim pietaupīt elpu,
pirms ieskandināt rītu,
kurā man tas jāatver.
„Varat mēli, tā teikt,
paņemt atpakaļ”,
atvēl ārsts.