— Sīpols, atmiņa

 

Kreigs Reins (dz. 1944.) ir t.s. marsiešu dzejas līderis, britu dzejnieks. Nereti viņa poētikas pamatā – nevis lietas konkretizācija, kā tas dzejā ir pieņemts (piemēram, nevis saule, bet sārta saule lēca rītā), bet tieši pretēji – atsvešinājums no lietas vai parādības, tādējādi panākot sajūtu, ka liriskais varonis nav pazīstams ar lietas nozīmi un funkcionalitāti. Piemēram, dzejoli Marsietis mājup raksta atklātnīti ir jāmēģina uztvert kā citplanētieša slēptu ciemošanos vidusmēra britu mājoklī, kamēr mājinieki ir aizņemti ar tipisku laika pavadīšanu vakaros – grāmatu lasīšanu, TV skatīšanu, labierīcību apmeklējumu, kamēr TV rāda reklāmas pauzes, visbeidzot saimnieku iemigšanu. Kamēr cilvēki mājās nododas augstākminētajām lietām, citplanētietis apskata iedzīvi un iepazīst zemiešu kultūru, nesaprotot lietu jēgu (piem., par Kakstoniem sauc grāmatu nama Caxtons izdotās grāmatas vai deķos ietīstītu zīdaini uztver kā rēga apsēstu lietu), un tomēr par to raksta uz mājām. Ja vēlaties – sava veida atskaiti. Kreigs Reins ir 11 dzejoļu krājumu autors, aktīvs literatūras kritiķis. Šobrīd viņš ir emirētais profesors Oksfordas univeristātē, kā arī paša izveidotā mākslas žurnāla Areté redaktors.

Atdzejotājs

 

Marsietis mājup raksta atklātnīti

Kakstoni ir mehāniski putni ar daudziem spārniem
un daži ir īpaši vērtīgi sava marķējuma dēļ –

viņi liek acīm izvalbīties
vai nesāpinātiem ķermeņiem kliegt.

Vēl nekad neesmu redzējis kādu lidojam,
bet gadās – viņi uzrāpjas uz rokas.

Migla pienāk, kad debesis nogurušas no lidošanas
un atpūtina savu mīksto mašīnu uz zemes:

tad pasaule ir blāva un grāmatiska
kā gravīras zem piena papīra.

Lietus – kad zeme ir televīzija.
Tam ir tiesības krāsas darīt tumsnējākas.

Modelis T ir istaba ar slēdzeni iekšpusē –
atslēga ir pagriezta, lai atbrīvotu pasauli

kustībai, tik ātri šeit rit filma,
rādot visu, kas trūcis.

Bet laiks ir piesaitēts plaukstai
vai noglabāts kastē, kas nepacietīgi tikšķ.

Namos dus apsēsts aparāts,
kas krākuļo, kad tu to pacel.

Ja rēgs auro, viņi ceļ to
pie savām lūpām un iemidzina dusā

ar skaņām. Un kā par spīti viņi to modina
apzināti, bakstot ar pirkstu.

Tikai jaunajiem ir atļauts ciest
atklāti. Pieaugušie dodas uz soda kambari,

kur ir ūdens, bet nekā ēdama.
Viņi noslēdz durvis un cieš no trokšņiem

vienatnē. Neviens nav atbrīvots no tā
un katra sāpei ir savs īpatnējs smārds.

Naktī, kad visas krāsas aiziet bojā,
viņi slēpjas pa pāriem

un lasa paši par sevi –
krāsās, ar aizvērtiem plakstiem.

 

Kā sniegs snieg

Kā nenoskūti ērkšķi
uz asināta bārdas nāža

šis jaundzimušais vēsums gaisā,
šī smeldze

no kaut kā netverama.
Piepildot acis,

smaržas sinusīti
bez pašas smaržas.

Un tad mīlestības reibums,
mīlestības precizitāte,

šis sniegs, šī metamorfoze,
kuru mēs nekad neatskatīsimies.

 

Sīpols, atmiņa

Šķīrušies, taču atkal kā draugi,
mēs kopā ejam pa vecajām takām
spožzilos nesarežģītos laikstākļos.
Mēs smejamies un kavējamies,
ar pēdām aizmēžot šos mazos dinozaurus,
aizvēsturiskos, robainos, kas palikuši
starp traktora sliedēm dubļos.

Mauriņā Duglass Feirbenks juniors,
šūpojoties neiedegtā kastaņu kroņlukturī,
neliekas zinis par lielvēderu šķēpiem –
vienu rindu visaplīk stumbram,
rudu no asinīm.
Zaļi, ķepīgi falli lokās augšup, romantika.
Uzbrāzmo – un vecs karogs iezīmē savu polu.

Ciema beķerejā
sviesta mīklas bērni pārvēršas
no piena noslīdeņa par līķi ar garoziņu,
no bērnu gultiņas par zārku – nesarunājoties.
Viss beidzas acumirklī,
pārlieku klusi…

Šonakt Ārona nūjas atloka atpakaļ
zeltā monogramētās salvetes,
svaigas un tikko mazgātas.
Šīs vēžveidīgās gladiolas, slepus,
atklāj tumšsārtu ziedamiesu
savā smaragdzaļajā bruņušķīvī.
Nevārītas siļķes mirkšķina savas baisās acis.
Dreb sveču liesmas.
Oistrahi lokās un čīgā
vakara tērpā, ierakstu lentē.

Ārā koki paliecas atpakaļ, lai izpatiktu
vējam: mirdzošs zobens,
zāle pieplok pie vēdera.
Baltērkšķoti volāni piedāvā nepretoties.
Ledusskapī sirdsformas želeja
cenšas saglabāt līdzsvara sajūtu.

Es griežu sīpolus. Tu diedz kopā drēbes.
Šī ir klusa atbalss – miesa –
balti muskuļi uz baltiem muskuļiem,
intīmi ieskauta āda,
ko noslēdz satīna čausktēšana.
Viena neveikliem pavedieniem piešūta poga, ko attaisīt.
Tas ir sīpols, atmiņa,
kas liek man raudāt.

Tāpēc, ka tas ir viss un vairs nav nekā piebilstama,
pulkstenis ar rokām karājas sejas priekšā,
klusi stomās, cenšoties pabeigt frāzi –
kamēr mēs, kopā un atsevišķi,
atkārtojam nepabeigtos sirdssvētkus.

Un vēlāk es kļūdos ar savu mazgāšanās kārtu –
bezgalvīgi torsi, bezsejīgi mīlnieki, mani draugi.

 

No angļu valodas atdzejojis Kristaps Vecgrāvis