punctum

Literatūra un kultūra

Kas ir vācu filozofija? (I)

Rūdolfs Bernē

10/11/2014

 

Šajā tekstā Lēvenes Universitātes filozofijas profesors Rūdolfs Bernē (Rudolf Bernet), kura interešu lokā ietilpst fenomenoloģija, psihoanalīze un mūsdienu franču filozofija, piedāvā kritisku skatījumu uz klasiskās vācu filozofijas pašnoteiksmi. Risinot vācu filozofijas pašnoteiksmes problēmu, viņš analizē divas atšķirīgas pozīcijas attiecībā uz filozofiskas domas piederību kādai vietai un tautai; vienu no tām formulējis Johans Gotlībs Fihte, otru – Žils Delēzs kopā ar Feliksu Gvatari. Pazīstamajās Runās vācu nācijai Fihte apstiprina nesaraujamu pozitīvu saikni starp vācu zemi, valodu, tautu un filozofiju, savukārt Delēzs un Gvatari darbā Kas ir filozofija? norāda uz filozofiskās domas ģeogrāfiskās lokalizācijas komplicēto raksturu. Pievēršoties Edmunda Huserla – fenomenoloģijas izveidotāja un viena no ievērojamākajiem 20. gadsimta vācu filozofiem – pārdomām par filozofijas attiecībām ar tās ģeogrāfiski nacionālo pamatu jeb zemi, Bernē saskata tajās Delēza un Gvatari identificēto ambivalento deteritorializācijas un reteritorializācijas kustību un skaidro Huserla „zemi” kā „uz visu cilvēci attiecinātu, proti, deteritorializētu zemi, kas objektīvo zinātņu atcilvēciskotā universā reizē kalpo par mājīgu pamatu un patvērumu visai cilvēciskajai dzīvei”. Bernē piedāvātais skatījums uz vācu filozofiju ļauj uzdot plašāku jautājumu par to, cik leģitīma ir tradicionālā filozofiskās domas “ģeografizācija” (piemēram, kontinentālās un angloamerikāņu nošķīruma gadījumā), ko tā atklāj par šo domu un ko no tā, kas šai domai ir būtisks, tā noslēpj.

Tulkotāja

 

Kā filozofiska domāšana var būt piederīga valstij, tautai? Kas ir vācu filozofijas Vācija? Kā tā attiecas pret grieķu filozofijas Grieķiju vai franču filozofijas Franciju?  Kā kāds, kā Huserls, nosaka filozofijas attiecību pret Vāciju, Eiropu, cilvēci?

Tā vietā, lai noteiktu vācu filozofijas būtību, ar dažādu piemēru eidētiskas variācijas palīdzību, es šeit gribētu aprobežoties ar divu vismaz šķietami pretnostatītu pozīciju izpēti, proti, ar (vācu) filozofiskā nacionālisma un (kosmopolītiska) filozofiskā nomadisma aizstāvību. Par pirmā skatījuma piemēru kalpos Fihtes Runas vācu nācijai, par otrā skatījuma piemēru – Delēza un Gvatari filozofiskās domāšanas „deteritorializācijas” un „reteritorializācijas” iztirzājums. Ar šo pretnostatījumu, pirmkārt, tiek panākta „vācu filozofijas” Vācijas noteiksme. Vai runa šeit ir par vienreizēju valsti, vai par tādu pašu valsti, kāda ir ikviena cita valsts Eiropā? Vai šī valsts un tās kultūra ir neaizstājams, jā – nepieciešams vācu filozofijas avots, vai runa ir tikai un vienīgi par nejaušu vidi, kas ir iekrāsojusi arī filozofisko domāšanu? Vai šī Vācija, pret kuru kaut kādā veidā attiecas vācu filozofija, apzīmē vēsturisku īstenību, vai te ir runa par ideoloģisku vai utopisku, jebkurā gadījumā – par imagināru vēlmes projekciju? Ja patiesībai atbilst pirmais variants, tad tomēr var uzdot jautājumu, vai vācieši ir autohtona tauta, vai arī viņi veido daudzu imigrācijas viļņu bagātinātu un tādējādi jauktu kultūrkopienu. Tad vajadzētu noskaidrot arī to, kas veido vācietības kodolu – kopīga valoda vai ģeogrāfisks novietojums? Otrkārt, jāuziet arī vācu filozofijas saistība ar šo Vāciju (lai kā arī tā nosakāma precīzi). Vai runa ir par iesakņotības un uzticības attiecībām ar atsevišķo, vai par izraušanos no ierobežojošām attiecībām un bēgšanu vispārīgajā? Vai runa ir par domāšanu no vācu tautas un vācu tautai, vai par domāšanu Vācijā par labu cilvēcei?

Attiecinot šo problēmu uz Huserlu, izdiskutēt vajadzētu ne tikai viņa nacionālistiskos izteikumus Pirmā pasaules kara laikā, bet arī filozofiski zinātnisko eirocentrismu vēlīnajos darbos. Nevar izvairīties no jautājuma, kā Huserla domāšanā savstarpēji attiecas tieksme pārvarēt visas nejaušās, empīriskās robežas ar būtisko ideju varu no vienas puses, un paļaušanās uz zemi kā pamatu visai cilvēciskajai dzīvei un domāšanai no otras puses. Kas gūst pārsvaru Huserla vēstures izpratnē: (ierobežotā) izcelsme vai (universālā) teleoloģija? Kā Huserls iedomājas patiesu filozofisku dzīvi: kā atbildīgu dzīvi mainīgās un pilnībā nekad necaurskatāmās situācijās vai kā uz šīs zemes veiktus priekšdarbus mūžīgajai dzīvei?

 

1. Johans Gotlībs Fihte par vienreizīgajām vācietības priekšrocībām

Pirms mana kritiskā, nepadziļinātā Fihtes Runu vācu nācijai lasījuma, jānorāda, ka runa ir par priekšlasījumu, kuru Fihte lasīja Berlīnē 1807.–1808. gada ziemā, tātad vismaz gadu pēc Jēnas un Auerštates, un laikā, kad Berlīni ieņēmis franču karaspēks. Ja arī Fihti šajā priekšlasījumā interesē vācietības „būtība” un vācu filozofija, viegli saprotama ir faktiskā, vēsturiskā ierosme šīm runām un paša Fihtes politiskajiem nolūkiem, sevišķi ņemot vērā teksta patosu. Par spīti šim (gandrīz bērnišķīgi folkloristiskajam) patosam un par spīti daudzajiem apodiktiskā tonī pasniegtajiem kļūdainajiem apgalvojumiem, Fihtes Runas vācu nācijai arī šodien dod pietiekami daudz vielas pārdomām. Īpaši pārdomu vērta neapšaubāmi ir – ārējā vai iekšējā? – Fihtes politiskā nacionālisma attiecība pret viņa Zinātnes mācības galvenajām atziņām. Politizāciju un bezgaumīgus pārveidojumus, kuriem Fihtes darbu kopš tā publicēšanas gandrīz nepārtraukti pakļāva nedomājoši vācu nacionālisti, nevar pārmest pašam Fihtem, bet to, kā tiklab pārdomāšanas vērtu, tā aizdomīgu recepcijas vēsturi, nevar noklusēt. Kā paraugu šeit minēšu tikai izvilkumu no manas ģimenes īpašumā esoša eksemplāra, proti, no kāda Dr. M. Kronenberga ievada viņa 1923. gada izdevumam: „[..] lai kādi īpaši uzdevumi vēsturiskā ziņā arī nebūtu citām tautām, vācu tautas uzdevums ir būt par garīgās dzīves Grāla glabātāju, sargāt svēto uguni un ikreiz no jauna dalīties tajā ar visu cilvēci, izplatīt tajā gaismu un siltumu.”1

  

1.1. Vācija un ārzemnieciskošanās

Ievērojamā kārtā arī tāds vācu „pirmtautai” piederīgs domātājs kā Fihte nevar izvairīties no savas Vācijas būtības noteikšanas pretstatījumā svešām tautām un „ārzemnieciskošanās” tieksmei vispār. No ārzemniekiem viņu īpaši interesē „ģermāņu izcelsmes tautas”, kuras nav pieskaitāmas vācu tautai. Kamēr vācieši „palika sākotnējā ciltstautas mājoklī”, citas ciltis izceļoja, un, kamēr pirmie saglabāja un attīstīja sākotnējo ciltstautas valodu, pēdējie pieņēma „svešu valodu” uz izveidoja „to līdzīgi, bet pēc savas izpratnes”. Turpretī vāciešiem, t.i., īstiem ģermāņiem, saskaņā ar Fihti, „dzimtenes izmaiņas” bija „nenozīmīgas”.2 Vācijas dabiskās, ģeogrāfiskās kalnu, upju, ezeru un jūru noteiktās robežas viņš uzskata par nejaušām un tādējādi par nenozīmīgām. Tāpat arī politiskās robežas starp atsevišķām vācu tautām, kā arī starp vācu valsts apvienību un citām nācijām Fihte uzskata par nesvarīgām, nosakot vācietību tās „nepieciešamajā” būtībā. Tiktāl Vācija Fihtem nav ģeogrāfisks jēdziens un „vācu nācijas tauta” savā patiesajā būtībā netiek noteikta ar teritorijas palīdzību.

Šeit minēšu divus paskaidrojumus.

a) „Tauta” un „nācija” Fihtem, vismaz attiecībā uz Vāciju, nozīmē vienu un to pašu. Vācija kā „pirmtauta” jau ir „nācija” arī tad, ja tā vēl ir iedalīta dažādās valstīs. Nacionālu vienību Fihte tādējādi saprot jau kā tautisku vienību un nevis kā valstisku vienību. Valsts, kura savu eksistenci attaisno, uzturot ģeopolitisku „līdzsvaru” starp „konfliktējošiem spēkiem”,3 un savu identitāti balsta tikai satversmē vai valsts līgumā, Fihtem ir būtiski nevāciska. Šāda valsts-nācija ir nicināms rezultāts ārzemnieciskai „valstsmākslai”, kas ir tikai „sabiedriska mašīnmāksla”.4) Tā vietā, lai balstītos tautas dzīvīgajā dzīvē, šī valstsmāksla balstās „nāvei ticošajā ārzemju filozofijā”.5 Runa ir par „mākslu noteikt vienlaikus stingru un mirušu lietu kārtību, no šīs nāves izriet sabiedrības dzīvīgā kustība un arī, atbildoši tās nolūkam, visas sabiedrības dzīves ietveršana lielā un mākslīgā mehānismā zem spiediena…”6

b) Kā tautas valstij vācu nācijai ir vienība un identitāte, kura gan nebalstās ārējās, ģeogrāfiskās un politiskās robežās, bet kurām tomēr to ierobežojumā ir nepieciešama glabājošu rūpju aizsardzība. Valsts, kas ir vācu tautas gribas izpausme, ir jāapbruņo cīņai pret ienācējiem un vispār pret sajaukšanos ar citām tautām. Tā kā tirdzniecība vienmēr balstās apmaiņā starp dažādām nācijām, „slēgta tirdzniecības valsts” būtu labākā iespējamā valsts forma vācu tautas nācijai.7

Tādējādi vācu „ciltstautas” attiecībā pret tās „sākotnējo mājokli” ar būtisku iesakņotību ieaužas nejauši faktiski notikumi. Tā kā vācu tautas nācijas būtību, pēc Fihtes domām, nevar atvedināt no ģeogrāfiskās un klimatiskās vides fakta, nebūtu principiāli neiespējami, ka vācietība varētu būt izplaukusi arī Grieķijā (neatsaucos uz eiropeisko politikas dienas kārtību šodien!). No otras puses, ņemot vērā, ka vācu tauta tomēr ir piedzimusi noteiktos ģeogrāfiskos ietvaros un ir tur nostiprinājusies, šī faktiskās izcelsmes zeme kļuva par nepieciešamu un svētu vācu dzīves pamatu. Ar to izskaidrojams, ka Fihte vāciešus slavē par to, ka viņi nemetās koloniālisma piedzīvojumā, un arī par to, ka viņi drosmīgi izrādīja pretestību iekļaušanai Romas impērijā (runa ir arī par franču Empire!). Lai gan ne stingrā autohtonijas nozīmē (t.i., kā dabisks vācu zemes auglis), vācu tauta paliek kā dabiskas, tautiskas autonomijas un nacionālas neatkarības paraugs.

Bet kur balstās šī vācu tautas, kas vispirms grib sevis, t.i., savas gribas uzturēšanu un tikai pēc tam savas dzīves telpas saglabāšanu, autonomija? Kā Fihtem izdodas dziedāt slavas dziesmu vācu cīnītājiem, kuri „ar prieku lej savas asinis”,8 lai glābtu tēvzemi, un kuru asinis tomēr gūst savu spēku no vācu būtības, nevis no vācu zemes? Pasteidzoties ar atbildes sniegšanu: vācietības pamatojums padziļinās trīskāršā kustībā – valodā, dzīvē un brīvībā. No šī trīskāršā pamatojuma vācu būtības vienreizīgumam Fihte atvedina tādus vienreizējus vācu tikumus kā garīgās dzīves tautiskumu, čaklumu un nopietnību, nesatricināmu drosmi un iedvesmojamību, un neatdarināmu tēvzemes mīlestību. Vācietis Fihtem vispirms ir tas, kuram vācu valoda ir dzimtā valoda, un tikai pēc tam (ja tas vispār ir svarīgi!) tas, kurš ir piedzimis vai dzīvo Vācijā. (Pareizi) runāt vāciski tādēļ nozīmē būt (īsteni) piederīgam vācu tautai, jo vācu valoda veido iekšēju vienību, t.i., identitāti ar vācu tautu. No Fihtes visai garā ekskursa (kuru joprojām ir vērts lasīt) par valodas būtību, par dažādiem jutekliskajam un pārjutekliskajam piedēvētajiem „vārdiem”, par dabisko valodu attīstību utt. galu galā izriet, ka vācu valoda veido vācu tautas būtību un otrādāk – vācu tauta pamato vācu valodas būtību: „Ja cilvēkus, kuru valodas rīki pakļauti vienam un tam pašam iespaidam, kuri dzīvo kopā un pastāvīgā līdzdalībā attīsta savu valodu, sauc par tautu, tad jāsaka, ka šīs tautas valoda nepieciešami ir tāda, kāda tā ir, un patiesībā nevis tauta izrunā savas zināšanas, bet viņu zināšanas pašas izrunā sevi.”9

Ilgi pirms Heidegera, valoda runā jau Fihtem: „[T]ā, ka valoda daudz vairāk veido cilvēkus, nekā cilvēki valodu.”10 Bet tas, valoda runā, izriet no nepieciešamības dalīties noteiktā cilvēku kopumā, kas tad, kā valodas kopība, veido noteiktu tautu. Valoda tātad smeļ savus spēkus no tautas dzīves kopības un vienlaikus tai piemīt „spēks nepastarpināti iejaukties dzīvē un to sakustināt”.11 Tālāk Fihte mēģina pārliecināt, ka šī nesaraujamā vienība starp tautu un valodu atrodama tieši vāciešos un vācu valodā, no tā viņš savukārt atvedina gan vācu valodas, gan vācu tautas priekšrocību. Šī dubultā priekšrocība turpmāk pamato vācu gara dzīves un īpaši vācu filozofijas vienreizīgumu.

 

1.2. Vācu valodas priekšrocība

Vācu valodas priekšrocība attiecībā pret visām citām valodām Fihtem balstās tajā, ka to no pašiem sākumiem līdz pat šodienai runāja nepārtraukti. Tikai grieķu valoda līdz savai izmiršanai, zināmā mērā bija tai līdzvērtīga.12 Tāpēc, ka vācu valoda savā nepārtrauktajā pašuzturēšanā tomēr pastāvīgi attīstījās, Fihte to uzskata par dzīvīgāko no visām dabiskajām valodām. Tā ir vācu dzīves mūžīgā dzīvīguma nepastarpināta izpausme. Tātad vācu valodas un vācu tautas dzīvīgums balstās vācu dzīves nepārtrauktajā uzturēšanā un pastāvīgajā atjaunošanā, kā arī pretestībā ārējiem iespaidiem. Atšķirībā no visām citām valodām (Fihtem, protams, no nīstās franču valodas), vācu valoda nepazīst dalījumu tautas valodā un kulturālā augstāka līmeņa valodā. Vācu valodai kā tautas valodai raksturīgi, ka tā bez grūtībām ir izmantojama sarunām par pārjutekliskiem priekšmetiem un tādēļ arī kā garīgās dzīves medijs. Līdz tam vācu valoda kā tautas valoda, protams, izauga. Tā pakļaujas tikai saviem dabiskajiem likumiem un nevis mācītu grammairiens vai stilistu priekšrakstiem. Fihtem tātad nav redzama pamata, kāpēc vācu kultūrai un gara dzīvei vajadzētu (kā ierasts prūšu galmā) notikt svešvalodā. Luters pietiekami spilgti parādīja, cik piemērota vācu valoda ir pat dievišķo atklāsmju paušanai. Vācietis, kurš izmanto svešu kultūras valodu, zaudē daudz vairāk nekā iegūst: viņš iemaina dziļas un dzīvīgas pārnešanas priekšrocību pret neizdevīgo „svešas veidošanās pliekano un mirušo vēsturi”, tā vietā, lai iegūtu no „valodas kā no dzīves izrietoša dabas spēka un patiesas valodas atgriešanās dzīvē”, viņš paliek „nocirsts” no savas garīgās dzīves „dzīvīgās saknes”.13 Vācu tirdzniecības frankomānija, pēc Fihtes domām, ir modes parādība, pasākums, kas patiesībā nozīmē vācu tautas nodevību. Līdzās tās nepārtrauktībai un tautiskumam, kā trešais vācu tautas priekšrocības motīvs nostājas arī neatkarības saglabāšana, t.i., tīrība. Atšķirībā no jaunajām latīņu valodām, vācu valoda ir spējusi sevi pasargāt no svešvalodu uzņemšanas un sajaukšanās ar tām. Svešvārdiem, pēc Fihtes domām, nav vietas arī vācu mācīto vīru zinātniskajā un filozofiskajā valodā.

Šī Fihtes ne bez aizdomām uzlūkojamā vācu tautas un tās izcelsmes valodas godināšana, šķiet, balstās domā, ka tikai tas, kurš apzinās sev piederīgo un kurš rūpīgi kopj savu neatkarību, auglīgā veidā var attiekties pret svešo kā svešo. Tāpēc vāciešiem, pēc Fihtes domām, ir sākotnējāka pieeja latīņu valodai, nekā itāļiem vai francūžiem, kuri latīņu valodu uzņēmuši jau ar mātes valodu. Šī no attāluma un apzinātas atšķirības labāk saprastā latīņu valoda ļauj vāciešiem arī franču valodu (un francūzi) saprast labāk nekā pašiem francūžiem, kuri turklāt vācu valodu apgūst tikai ar lielām pūlēm, jo īsteni vāciskais viņiem paliek nepieejams: „Vispirms atklājas, ka vācietis var vēl dziļāk pamatot savu dzīvīgo valodu, salīdzinot to ar noslēgto romiešu valodu, kuras jēgveidošanas attīstībā no tās ļoti atšķiras, kā arī to tādā pašā veidā skaidrāk saprast, kā tas nav iespējams jaunās latīņu valodas runātājam, kurš pamatā paliek tās pašas vienas valodas ietvaros; vācietis, iemācoties romiešu ciltsvalodu, reizē zināmā mērā apgūst arī no tās cēlušās valodas un, ja viņš pirmo apgūtu pamatīgāk nekā ārzemnieks, ko tas minētā iemesla dēļ nemaz nevar, viņš vienlaikus iemācītos daudz pamatīgāk saprast un raksturīgāk izmantot šī ārzemnieka valodu, nekā pats ārzemnieks, kurš tajā runā; tādēļ vācietis, ja vien viņš izmanto visas savas priekšrocības, vienmēr var redzēt tālāk nekā ārzemnieks un saprast viņu pilnīgāk nekā viņš pats, un iztulkot viņu visā [valodas] ietilpībā, turpretī ārzemnieks bez augstākā mērā grūtas vācu valodas iemācīšanās īstu vācieti nekad nevar saprast un patiesi vācisko viņš, bez šaubām, atstāj neiztulkotu.”14

Bez šaubām, ir pamats dusmoties par šo izteikumu naivo aroganci. Tomēr doma par to, ka svešais ir patiesi saprotams tikai no nepārvarama attāluma un pilnībā apzinoties tā neatceļamo atšķirīgumu no savējā, paliek domāšanas vērta. Citiem vārdiem sakot: tam, kas svešo jau sākotnēji ir ietvēris, patiesi svešais paliek mūžīgi svešs un nesaprotams. Mazāk saprotama ir Fihtes domu gaita, ja to rekonstruē šādi: latīņu valoda ir mirusi valoda, un tas, kurš integrē mirušu valodu savā dzīvajā valodā, kaitē savas valodas dzīvīgumam un aizšķērso sev ceļu pie paša runāšanas dzīvā avota. Kamēr vācietis pasargā un nostiprina savu vācietību, nošķiroties no svešā, neolatīnis savā gatavībā vai alkās pieņemt svešo, kļūst pats sev svešs. Šādi formulēta, Fihtes domu gaita balstās viņa pazīstamajā pārliecībā, ka ir sākotnējs savējais, kas jāpatur un kas neko nav parādā svešajam (pieņemtam vai noraidītam).

Tādējādi ne tikai vācu valodas priekšrocības, bet arī vācu tautas priekšrocības un tātad viss Fihtes nacionālisms balstās viņa subjekta filozofijā, kura paredz, ka Es=Es un Es=neatkarība, tātad – brīvība. Šīs aizdomas apstiprina tas, ka Fihte vācu tautu, tāpat kā paša Es, sauc par brīvāko no visām tautām. Vācieši ir vairāk nekā tikai brīva tauta, viņi ir tauta no brīvības: „Tā visā skaidrībā parādās tas, ko mēs savā līdzšinējā stāstījumā sapratām ar vāciešiem. Patiesais pamats atšķirībai ir šis: vai tic absolūti pirmajam un sākotnējam cilvēkos, brīvībai, bezgalīgai pilnveidei, mūžīgai mūsu dzimtas attīstībai, vai netic tam visam…”15

 

1.3. Vācu tautas priekšrocība

Pēc Fihtes domām, tikai vācu tauta ir spējīga uz „sākotnēju dzīvi”, t.i., uz dzīvi no brīvības, kurā ikviena rīcība seko brīvam „gribas lēmumam”.16 Ārzemnieki turpretī fatālistiski padevās „tagad nemaināmajai viņu esamības nepieciešamībai” un savā ticībā „stingrai pastāvībai un mirušai esamībai” nolēma savu dzīvi nāvei.17 Tikai vācu tautai piemīt „jaunā radītspēja”,18 t.i., kopības dzīves atjaunošana caur brīvību. Kamēr „svešie un ārzemnieki” ir tikai „pielikums dzīvei, kas pati no sava dzinuļa radās pirms viņiem vai līdzās viņiem”,19 vācu tauta veidoja savu dzīvi radoši un brīvi. Šī stingrā griba paņemt rokās savu dzīvi un sargāt to no svešām ietekmēm ir bijis visu vācu neatkarības karu dzinējspēks – no pretošanās romiešiem20 līdz pat pretestībai (cenzūras dēļ nenosauktajiem) francūžiem. Tā pati griba dzīvot pašiem savu brīvu un neatkarīgu dzīvi pasargāja vācu tautu arī no piedalīšanās laupījumos svešās zemēs 21 vai no tiekšanās pēc jūru pārvaldīšanas.22 Tā kā Fihtem ikviena indivīda dzīve no nenosacītas brīvības ir svēta dzīve uz zemes, no iepriekš minētā atsevišķā indivīda būtības noteiksmes pārnešanas uz vācu tautas būtību izriet, ka vācu tauta kā tauta no brīvības dzīvo dzīvi, kuru par spīti visām nelaimēm var nosaukt par debešķīgu dzīvi zemes virsū.23

Palūkojoties tuvāk, minētajā pārnešanā ir runa par abpusēju prasību attiecību. Atsevišķais vācietis par savām priekšrocībām ir pateicību parādā vācu tautai, un vācu tauta gūst labumu no atsevišķo indivīdu izlēmīgajiem gribas aktiem. Šajās abpusējās ņemšanas un došanas attiecībās atsevišķais vācietis, apbrīnas pilns, nodod mūžīgajai tautai, no kuras viņš ir cēlies, savas galīgās dzīves augļus. Tikai vācietis pazīst patiesu mīlestību pret savu tēvzemi. [..] Tādējādi patiesā vāciešu tēvzemes mīlestība, saskaņā ar Fihti, ir tajā, ka viņi uzticas pašu tautai, un nepārtrauktas un tīras pagātnes pārnešanas godāšana tuvina cerībai uz radošu un mūžīgi dzīvīgu Vācijas nākotni.

 

1.4. Vācu gara dzīves un vācu filozofijas priekšrocība

Vācu valodas un vācu tautas priekšrocības Fihtem galu galā pamato arī vācu gara dzīves un vispirms jau vācu filozofijas priekšrocības. Vācu gara dzīve par savām priekšrocībām ir pateicību parādā tiklab vācu valodai, kā arī vācu tautai, kuras, kā mēs redzējām, ir viena un tā pati īstenība. Ne tikai dzejnieks, bet arī domātājs un reliģiskais skolotājs rada savu formējošo spēku no vācu tautas valodas. Visi vācu tautas dižgari, pēc Fihtes domām, nāk no tautas un ar saviem darbiem vēršas pie tautas. Šajā sakarībā Fihte runā par vācu kultūras sasniegumu „iestrāvošanu” nepārtrauktajā vācu tautas dzīves strāvojumā. Tā vietā, lai nošķirtu sevi no vācu tautas dzīves, vācu dižgars (atšķirībā no ārzemju intelektuāļiem) mēģina šo dzīvi atkal iedzīvināt, t.i., atjaunot. Šis dabiskās vācu dzīves bagātinājums caur vācu garu ir veiksmīgs tikai tad, ja vācu tauta ir gatava atvērt savu dzīvi šim garam, t.i., uztvert vācu dižgaru garu. Fihte ne mirkli nešaubās, ka vācu tauta kā „dzīvās valodas tauta”24 ir svētīta ar šo spēju. Īpašais „pamatīgums, nopietnība un svarīgums”,25 ar kādu vācu dižgari dara savu darbu, atbilst neparastajai vācu tautas iedvesmojamībai: „Ar iedvesmu tā viegli paceļas līdz ikvienai iedvesmai un ikvienai skaidrībai, un tās iedvesma noturas dzīvē un pārveido to.”26 Par piemēru savas tautas valodā sakņota vācu dižgara nesatricināmai neatkarībai, kurš vērsās pie paša tautas un kura mācību tā sajūsmināti pieņēma, Fihte atzīst Lutera veikto vācu reformāciju.

Ja runā tieši par vācu filozofiju, tad tā tiek būtiski noteikta kā filozofēšana vācu valodā. Tomēr ar tās iesakņotības tautas valodā (un vācu tautas „dzīves nepieciešamībā”) priekšrocību saistās arī jaunas filozofiskas jēdzienveides „lielākās pūles” dzīvā un savā dzīvīgumā būtiski nepilnīgā valodā.27 Filozofam, kurš izmanto mirušu valodu ar tās stingro struktūru un noslēgto attīstību, ir vieglāk, bet viņš ir pakļauts briesmām vienkārši sekot šai valodai tā vietā, lai domātu inovatīvi un patstāvīgi. Viņa filozofēšana ir „tikai vēsturiska un izklāstoša”, jo viņš būtībā aprobežojas ar to, ka „padara saprotamus”28 mirušas valodas svešos jēdzienus. „Mirušas valodas tautas filozofija”, pēc Fihtes domām, samierinās ar to, “ka tā ir tikai vārdnīcas izskaidrojums vai, kā augstākos toņos izteicies mūsu starpā esošs nevācisks gars, valodas metakritika”.29 „Patiesi filozofiski”, pēc Fihtes domām, ir tikai tie centieni dzīvā valodā, kuri šo valodu izmanto nevis tikai kā instrumentu, bet kuri iet „līdz pat jēdzienu strāvošanas no pašas garīgās dabas saknei”.30 Vācu filozofija atšķiras arī ar savu „rūpību un nopietnību”, kas ir pretēja jebkādām „ģeniālām spēlēm”.31 Tā arī nekad nenododas tikai svešas, mirušas kultūras, piemēram, senatnes studijām, bet vienmēr tiecas to transformēt sev, t.i., caur „pārvērtību”32 padarīt noderīgu vācu dzīvei. Savā stingrajā gribas lēmumā svešā kultūrā uzmeklēt tikai to, kas ir nepieciešams gara dzīves ierosmei, kā arī paša tautas vajadzībām, vācu filozofija atšķiras no ārzemju filozofijas ar savu dvēselisko mācīto vīru „zinātkāri”: „Galu galā ārzemju ģēnijs kaisīs ar ziediem staigātos senatnes ceļus un dzīves gudrībai, kuru viņš viegli uzskatīs par filozofiju, pamās ar lakatiņu; turpretī vācu gars atklās jaunus dziļumus un to dzīlēs ienesīs gaismu un dienu, atšķirs pelavas no domām, iz kurām tagadējais laiks veido savu mājokli. Ārzemju ģēnijs būs burvīga Silfīda, kas ar viegliem spārniem [..] lidināsies pāri ziediem un nolaidīsies uz tiem, [..] un uzņems to atsvaidzinošo smaržu, vai kā bite, kura no šiem pašiem ziediem ar darbīgu mākslu ievāks medu un rūpīgi iekārtos to regulāri veidotās šūnās; vācu gars ir ērglis, kas ar varu atrauj savu smago ķermeni un ar spēcīgu, labi trenētu spārnu iegūst daudz gaisa zem sevis, lai paceltos tuvāk saulei, kuras vērojums viņu apbur.”33

Šis vācu filozofiskais kalnracis un augstu lidojošais Ikars no ārzemju filozofiskā tauriņa un vieglprāša, pēc Fihtes domām, atšķiras ar savu dziļo „pamatīgumu”: „Tagadējā vācu filozofija [..] nevēlas tikai parādības, bet šajās parādībās parādošos šo parādību pamatu”.34 Vācu filozofs, kurš urbj pamatīgi, vācu dzīvē uzduras dievišķās dzīves iedīglim, no kura viņš ir attīstījies: „Patiesā, sevī noslēgtā un cauri parādībai līdz tās avotam patiesi caurstrāvojošā filozofija [..] izriet no vienas tīras dievišķīgas dzīves [..]. Tādējādi šī filozofija patiesībā ir tikai vācu, t.i., sākotnēja, un otrādāk – par patiesu vācieti var kļūt tikai filozofējot.”35

Tiktāl Fihte par vācu filozofijas būtību, kas ne gluži nejauši tieši sakrīt ar viņa paša filozofiju. Lai gan Delēzs un Gvatari darba Qu’est-ce que la philosophie? ceturtajā nodaļā „Géophilosophie” vācu filozofijas būtībai pieskaras tikai nedaudz, viņu grieķu filozofijas rašanās un norieta analīze ir bez grūtībām attiecināma uz Fihtes idejām. Jau Fihte taču uzskatīja, ka grieķu tauta (ar tās valodisko vienotību par spīti valstiskajai nošķirtībai), kā arī grieķu filozofēšana (kas izriet no tīri uzturētas valodas saknēm) ir vienīgais Vakarzemes kultūras fenomens, ar kuru var salīdzināt vācu filozofijas dzimšanu no brīvās vācu tautas gara un tās dzīvās valodas.36

 

No vācu valodas tulkojusi Elvīra Šimfa.

Teksta oriģināls publicēts rakstu krājumā Huserls un klasiskā vācu filozofija (Bernet R. Was ist deutsche Philosophie?, Fabbianelli F., Luft S. (Hrgs.) Husserl und die klassische deutsche Philosophie. Husserl and Classical German Philosophy. (Phaenomenologica. Bd. 212.) Dordrecht: Springer, 2014, S. 13–27.)

© Springer International Publishing Switzerland 2014

  1. Fichte J. G. Reden an die deutsche Nation, mit einer Einleitung und Anmerkungen von Dr. M. Kronenberg. Stuttgart, 1923, S. 6–7.  (atpakaļ uz rakstu)
  2. Fichte J. G. Reden an die deutsche Nation, Fichtes Werke. Band VII. Berlin, 1971, S. 313.  (atpakaļ uz rakstu)
  3. Ibid., S. 464.  (atpakaļ uz rakstu)
  4. Ibid., S. 363. (Šī ir viena no nedaudzajām frāzēm, kuras Huserls pasvītrojis savā Runu eksemplārā!  (atpakaļ uz rakstu)
  5. Ibid., S. 362.  (atpakaļ uz rakstu)
  6. Ibid., S. 363.  (atpakaļ uz rakstu)
  7. Ibid., S. 466.  (atpakaļ uz rakstu)
  8. Ibid., S. 388.  (atpakaļ uz rakstu)
  9. Ibid., S. 315.  (atpakaļ uz rakstu)
  10. Ibid., S. 314.  (atpakaļ uz rakstu)
  11. Ibid., S. 319.  (atpakaļ uz rakstu)
  12. Ibid., S. 325 f.  (atpakaļ uz rakstu)
  13. Ibid., S. 321.  (atpakaļ uz rakstu)
  14. Ibid., S. 326.  (atpakaļ uz rakstu)
  15. Ibid., S. 374.  (atpakaļ uz rakstu)
  16. Ibid., S. 369.  (atpakaļ uz rakstu)
  17. Ibid., S. 372 f.  (atpakaļ uz rakstu)
  18. Ibid., S. 374.  (atpakaļ uz rakstu)
  19. Ibid., S. 374.  (atpakaļ uz rakstu)
  20. Ibid., S. 388 f.  (atpakaļ uz rakstu)
  21. Ibid., S. 461, 468 f.  (atpakaļ uz rakstu)
  22. Ibid., S. 465.  (atpakaļ uz rakstu)
  23. Ibid., S. 379.  (atpakaļ uz rakstu)
  24. Ibid., S. 337.  (atpakaļ uz rakstu)
  25. Ibid., S. 470.  (atpakaļ uz rakstu)
  26. Ibid., S. 348.  (atpakaļ uz rakstu)
  27. Ibid., S. 338 f.  (atpakaļ uz rakstu)
  28. Ibid., S. 339.  (atpakaļ uz rakstu)
  29. Ibid., S. 332 f.  (atpakaļ uz rakstu)
  30. Ibid., S. 339.  (atpakaļ uz rakstu)
  31. Ibid., S. 337.  (atpakaļ uz rakstu)
  32. Ibid., S. 341.  (atpakaļ uz rakstu)
  33. Ibid., S. 339 f.  (atpakaļ uz rakstu)
  34. Ibid., S. 361.  (atpakaļ uz rakstu)
  35. Ibid., S. 362.  (atpakaļ uz rakstu)
  36. Ibid., S. 392.  (atpakaļ uz rakstu)

Dalies ar šo rakstu