punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Džeimss Kamerons nirst Baikālā

Amarsana Ulzitujevs

13/11/2014

 

Dzimis Ulan-Udē 1963. gadā Dvīņu zīmē. Viņa vectēvs bija īsts šamanis, viņa dzejas aina ir kosmiska, mistiska un anaforaina (skaņu anaforas un atskaņas dzejas rindu sākumā – burjatu un mongoļu folkloras iezīme). Amarsana (no Marsa, svētlaimi zinošais – mongoļmēlē) ir spilgtākais mūsdienu burjatu dzejnieks, jo ģēnijgēni no tēva – klasiķa Dondoka Ulzitujeva , kura dzejas izlase Cilvēki – gulbji… I.Ziedoņa un U.Leinerta latviskojumā Rīgā izdota 1967. gadā. Tehniskojies Maskavas M.Gorkija Literatūras institūtā un viņš ir arī šīs virsskolas kopmītņu rekordists lēkšanā no augstuma ( 6.stāvs). Savulaik bija sensejs karatē, gandrīz kļuva par Burjatijas prezidentu, radījis 4 bērnus un dzejas krājumus. Raksta krievu valodā (PSRS laikos sākās pārkrievošanas process, inteliģence, budistu mūki, liela daļa tautas tika nogalēti un apcietināti, joprojām skolās krieviski runā, līdz ar to burjatu rakstu valoda pieklust nelaiku dunā). Amarsanas dzejā sadzīvo Austrumi un Rietumi, budisms un modernisms, dažādas kultūras un gadsimti, viņa popularitāte, atdzejojumi dažādās valodās vairojas, kolēģi saka: „Ja nebūtu Amarsanas, tāda poēzija liktos neiespējama, unikāla balss, otras tādas mūsdienu dzejā vienkārši nav”.

Atdzejotājs

 

Garām

Gotiskās minūtes vēlējums: Esi!
Gaidāmā decembra sniega apdvesta,
ar šallīti ap kaklu
lūkojies apkārt,
bet šeit tikai sienas.

Lūk, siena ar Rudens bildi
Bosha garā – grandioza lapu tiesa,
velnišķi veiklas
sētnieku liktenīgās slotas,
lapas sadegs,
gaisīgākās jau lāpas,
kāpēc brīnies,
nelaimīgās
atkal nesaprata Vasaras jēgu.

Brīnīšķā, tevi vedīšu
gar sienu, kur izsmalcināti prāti
meklē iedvesmas formulu,
kur izziņas dzirksteles
zīmētas ar zilo skumju zīmuli.

Tev rādīšu visaukstāko sienu,
visgarāko, visaugstāko.
Tur cilvēces vēsture:
vārdi, vārdi, vārdi
no pareģu, vadoņu mutēm
un asaras. Neaiztiec žēlabu sienu –
tā arī
uzzīmēta…

1987

 

Nirvāna

Kā eņģelim lidojot vajag
Ar spārniem debesis glaust,
Tā dvēselei vajag vēl maigāk
Un pērļaināk esību jaust.

Tai nevajag cita, tik vizēt
Un pakļautai mierīgi būt,
Un raudot un pieņemot visu
Tā nevēlas jēgu vairs gūt.

Vien izbrīnā skaidrāk un zaigāk
Mest staru pār pasauli šo,
Kā ieraugot eņģeli vaigā,
Bet neprasot vairāk neko…

Šķiet, pasaules viļņos un vēlmēs
Nu izbrīnīts līdzenums gluds,
Un dvēsele ētera dzelmē
Neko vairs ne vēlas, ne lūdz.

1990 – 2002

 

Edija bēres

Zārku, ai, kādu zārku izcirtis brālis tavs Ēriks, diženais galdnieks,
Zaigo sfēru mūziku, tamtamu dārdus, melnaces atraitnes vaimanas
Aizsedz milzīgā zivs sudraba zvīņām,
Aizņem visu nabaga zvejnieka būdu.

Tavu mirdzošo sapni
Dāvā tev, Edij, šķiroties radi un draugi,
Tajā kā šūpulī tevi gulda,
Aijā pēdējā gaitā ar dziesmām un dejām.

Dzīvo! – dzied atraitne, – mosties jel sliņķi!
Zivtiņu lūdzas, badojas bērni!
Vai tu reiz celsies un gādāsi ēsmu!
Vajadzīgs esi mums, milzeni melnais!

Bet kurlam veltīgi maigākie vārdi,
Biezās lūpas vairs neatplauks smaidā līdz melnajām ausīm,
Zivi-zārku nes reibušie draugi un plēšas pa jokam, jo
Dzīvs arī Edijs mīlēja iedzert un izkauties, protams.

Op! Zivs mazliet sasveras sāņus un atpakaļ virzās,
Apgriezties nāksies – liek gari, kaut ko Edijs ir aizmirsis mājās!
Tā kustās sēru procesija uz priekšu un atpakaļ,
Te skandinot melnos psalmus, te dejojot…

24.03.11

 

Rīkles dziedāšana ( Хөөмей)

Guturāls šķiet kulturāls, kad gargulas rēc, kā zvirbuļi visi spurdz!
Gut, šis rūciens gotiskais – mums runča murrājums!
Ar iekšām dziedam, ar kosmosu, ar rūgstošu pasauļu kumisu,
Ar Kaščeja dzejoļu dzejoļiem, ar ērzeļu dziesmu dziesmām…

Ar zogošām līgavas stepju stepēm, ar degošu pilsētu brīvību brīvību,
Ar mokošiem gadsimtiem, katliem, kur dzīvi naidnieki vārās,
Ar vārdiem, ko akmenī atstāja Okeāns-Hans: „Šeit bulta lidoja 500 asis…”
Ar vaidiem no seno tatāru nocirstām galvām, visiem, kas lielāki par ratiem…

Skaņa zemāka par kaujas pie Kalkas zemienēm, gandrīz infraskaņa –
Senkievu kņazu kašķi, pērkamo polovciešu ciešanas,
Pātagu švīksti pa mongoļu mazo zirdziņu krustiem, lidojot
Pakaļ Horezmšaham pa saulaino Mavarannahru…

Tāpat šī zvērīgā daudzbalsība var svilpt un gārkt,
Kā Solovejs Laupītājs, kā Goga Magoga –  kamēr atkritīs rīkle,
Kamēr atkritīs miesa, tauta un valsts, un tas, par ko dziedāja toreiz
Kā saukta nirvānu nirvāna jeb ilgas pabūt tajā kaut mirkli…

12.08.13

 

Oda sieviešu frizūrām

Kāpēc tev šī zvērsprogotā sieviete,
Ātracaino, galaktikgūžaino zvaigžņu mīlniek,
Ek, kam tev pulkanikno matu dieviete ar nepielūdzamo liktens ķemmi,
Ekliptikkrūšainās dziesmas glāstītāj?..

Tu satiec viņu ar dažādu frizūru floru un faunu,
Te metro ejās, te autobusu un trolejbusu aliņās, te ielu ielejās un aizās,
Kura ar ugunīgiem, pirmatnējiem, izlaistiem matiem,
Kura ar kazas astīti, bet cita ar valzivs strūklasti.          

Manas marsieša acis glauda planējoši karē mahaoni,
Matu griezumu zirgu bari,
Defilējoši sprodziņu bifeļu ganāmpulki, cirtu lauvu praidi,
Debešķīgi gulbju viļņi.

Vai, lūk, bizes, mans dievs, kādi zvēri šīs bizes!
Aloha! es tām kliedzu, Allahumma! es tām dziedu, Om mani! – es tās lūdzu…
Šīm senkrievu bizēm, šiem afrikāņu drediem,
Šīm vidusjūras čirkām, lokām bezgalībā…

Un, liekas, daba ar sievietes matiem, lūdz mani –
Benvenuto, hallo, es šeit – skūpsti mani akmenī vai bronzā!
Māj ar sieviešu kailausaino galviņu matu stihiju ziemā un vasarā,
Māna atpakaļ aizvēstures maigumā, pinkainajās skavās, alās, savannās, pampās…

Atskrūvējušās skrūvītes galvā,
Taustos šajā dabas trakumā sajūsminātiem nlo redzokļiem,
Ar khmeru, indiešu, sengrieķu atdzimušām civilizācijām
Mērķēju te uz vienu daiļo helēnu, te uz citu…

02.11.13

 

Droša skūpsta tehnika salā

Braucu uz Sahas republiku – kurš sakās bez grēka, lai met ar saldētu čira fileju!
Daudziem kārojas šī zeme, maigā mūžīgajā salā un ziemeļblāzmā,
Ar visām ķidām nopirka mani – par ekoloģiski tīrām debesīm dimantos,
Par kaislīgu skūpstu ar tevi, daiļā!

Ja skūpstāmies, nevajag: smaidīt, plest muti – sasals mēle
(Jakuti tāpēc klusi kā mamuti),
Tāpat rokas jāatstāj cimdos, citādi pirksti piesals visumam,
(Tāpēc jakuti nevicina rokas un ļoti reti apskaujas)…

Tur pinkainie zirgi kašņā sniegu, rokoties plombīrā,
Gudrie vilki plēš stirnu un savaino otru – lai pēc dienām 20 atgrieztos…
Tur jakuts, ja lec zirga mugurā – uzreiz kļūst dzejnieks,
Un varenās Ļenas psihodēliskie ūdeņi zemledus tīklos vilina svētlaimīgās zivis…

Šeit uz Ajanskas trakta divus gadsimtus vienlaidus baloja pasta zirgu kauli,
Šeit evenam, evenkam, jukagiram, čukčim komposs – jakutu valoda,
Un kopš imijahtahas kultūras laikiem šeit pēc īsās vasaras alkst pirmo sniegu,
Un kopā vāc briežu pienu milzīgā kubā – teiksmainai Ginesa rekordu grāmatai…

Un melnās polārās naktīs viņi nevar savilkt ģenētiskos galus jakut punkts ru,
Un meklē pirmsenčus gadsimtu tumsā gluži kā no bērnu nama,
Melnacainie un lepnie, uzticīgi skatās acīs, itin kā es viņus pazaudēju bezgalīgos kā kosmoss sniegos,
Šauracainais klaidonis, savaldzināju viņu skaistuli-māti un pametu…

17.10.13

 

Borhesa klasifikācija

Cik tu lieliska –
Dzelteniem viļņiem man pāri,
Li Bo varētu lepoties ar mani –
Lirikas pārpilns iz desmit zelta gadsimtiem…

Sievietes mēdz būt:
Imperatora īpašums,
Iebalzamētās,
Sagūstītās aiz Lielā mūra,
Meitene,
Nāra,
Ziedu feja,
Vecene ar tarbu,
Uzrādītā šajā klasifikācijā,
Traki spiedzošā,
Zīmētā ar vissmalkāko otu no kamieļa vilnas,
Cita,
Plēsusī ziedu vāzi,
Tālumā mušai līdzīgā,
Ķīniete līdz pašam rītam…

23.03.10

 

Svētā brīvība

Svaidās prāts no tavām nachtigalām un paradīzēm,
Svelmainiem, saltiem, saldiem visumiem, dzīlēm,
Svabadība!
Sveicināta, esmu tavs laikabiedrs,
Svētlaimīgs, jautrs dodos Cialkovska garā apskaut pasauli,
Svinēt gadsimtu, nelietim nebūt,
Svētceļojumā uz Tibetu, Džomolungmas mugurā, tērzēt ar mūžību,
Svarīgāka par visu nirvāna – Šagane-tu-mana-Šagane,
Svilpt uz dzejniekiem kā Solovejs Laupītājs, turoties Bodhi kokā,
Savu dzejoļu lāstekās karāties uz jūsu jumtiem,
Savīts no putnu ligzdām un maigiem Saturna gredzeniem
Sevī, Amarsanā, bezgalības atlasa burvju vīstoklī,
(Svētlaimi zinošais – mongoļu valodā),
Savākts no skudrām un pasaulēm,
Svinošais gaismu un kāzas,
Savedējs dzīvei un mīlas dziesmām,
Svedenborga barots, Kjerkegora auklēts,
Steigā un darbos no mīļās sārtajām lūpām nomestais eņģelis,
Svētīts ar tevi, brīvība,
Sisinu, circenīts, kosmosa kaujās…

04.10.10

 

Džeimss Kamerons nirst Baikālā

Ne Džeimss Kamerons nirst Baikālā,
Ne dziļūdens aparāts „Mir-1” ar svešzemnieku ciemos pie omuļa, –
Titāniks ar Avataru manā dvēselē grimst,
Iztēli viļņo, slīcina manas jūras līča domas.

Un to kā grandiozais kuģis brauca pa jūru-okeānu,
Un to, cik izsmeļoši grima, rādot mums ļaužu spožumu un postu,
Kamera mācīja, bet neiemācīja mūsu aitasgalvas,
Kā jāuzņem platformāta filmas.

Un es atcerējos Di Kaprio, ne glancēto tabloīdu pusdievu,
Bet konģeniālo meistaru un nikno romantiķi,
Un bargspārnainos drakonus virs teiksmainiem ūdenskritumiem
Par Manhetenas debesskrāpjiem reālākus.

Prātoju, kā Džeimss Kamerons, nirstot Baikālā,
Pārtop par Baikāla roņa avataru,
Jausmu un mūsu zelta sapņu endēmismus un lauzumus pētīt,
Ja svēto taisnību nespēsim rast…

21.07.11

 

Auna sadalīšana

Ejot uz nevardarbības transcedentālo tāli,
Lejot no hipertelpas rūgušu kumisu,
Stepes tautas vēl nav atradušas
Eshatoloģisku tīras saules enerģijas pārtikas veidu…

Skatos neapgriezenisko procesu
Saskaņā ar otro termodinamikas likumu,
Vēdera uzšķēršanu, rokas slīdēšanu zem ādas – atraut aortu,
Vēzienus un naža dziesmu…

Kā no zarnām atdalās Saule un Piena Ceļš,
Kosmoss no nebūtības, no iluzorā ķermeņa ķermenis,
Riešas sauszeme, ēteris, pasaules okeāns,
Viešas bezdibeņi, dzimst sākumu sākums…

Tiek radīta daba, vārās stiprs cilvēces buljons,
Tek pilnības, dzīvības sula,
Jau viesi nobaudījuši miesu, asinis, iekšas,
Kauli – suņiem, un pagalmā – svaigi dīrāta debesu zelta aunāda kūp…

27.07.12

 

Smaids metro

Iespējams, viņš bija indietis vai nepālietis,
Astoņi miljardi viņa sejas mīmikas svētlaimīgie muskuļi smaidīja,
Strādīgais smaids nezin par ko drūmajā metro vagonā
Strāvoja manā kristieš-musulmaņ-daos-budiskā sirdī.

Uz manu dārgo līdzpilsoņu skumjā vai domīgā fona
Uzsmaidīt tik gaiši…
Dzimis ja esi kā labsirdīgs krievs vai viltīgi gudrs burjats, jautrs ukrainis, vieds ebrejs,
Dzimtene, laikam, visiem ir viena – šis dievišķais smaids.

Apturošais laiku, – man atbildot arī patīk apturēt laiku,
Karu vēsturi beigt par vietu zem saules,
Brāļu ķildu nekrietno bezgalību,
Baiļu un niknuma mahābhāratu rotāt ar smaida upanišadu…

Bet, Krišna, Kungs, tu tomēr devi svētību šim karam,
Patiešām brāļiem jālikvidē brāļi un viņu dēmoni?
Kad Dievišķās Dusmās ar lieliskā Ardžunas roku
Atlaid kaujas ratu grožus virs Kurukšētras un visus grēkus…

21.03.2014

 

No krievu valodas atdzejojis Einārs Pelšs

Dalies ar šo rakstu