punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Neizmantotā telpa

Katrīna Rudzīte

08/12/2014

 

Par Ievas Rupenheites dzejoļu krājumu nepāriet (Neputns, 2014)  

 

Ievas Rupenheites krājumu nepāriet es mēģinu notvert un noturēt pie sevis gluži kā plaukstās pasmeltu ūdeni, kas caurspīdīgs un vēsi viegls izlīst caur pirkstiem, pirms pagūsti veldzēt slāpes, un tā tas notiek atkal un atkal (krājumu izlasu divreiz). Sajūta, ka teksts no tevis bēg un slēpjas, mainīdams formas un apveidus, dodams mājienus un izteikdams slepenus norādījumus, var būt tā kvalitātes rādītājs, jo smeldzīgā netveramība, kas piemīt jebkuram sapnim (un literatūra savā būtībā ir sapnis, kuru mēs esam gatavi sapņot), ir puse no tā burvības. Problēmas sākas tad, ja sapņa maģija nenostrādā, un lasītājs pēkšņi atskārš, ka „te nekā nav”. Ja prozas gadījumā piekrišana teksta piedāvātajiem spēles noteikumiem ir gandrīz racionāls lēmums, tad dzejas būvētajās pasaulēs mēs sākam dzīvot, balstoties drīzāk uz intuīciju un sajūtu atmiņu, kas liek noticēt, ka šajās pasaulēs mīt kaut kas ļoti svarīgs: pat, ja mēs nesaprotam, kas tas ir, mēs esam gatavi sekot tā smaržai vai balsij. Rupenheite precīzi raksturo neskaidrības un nojausmu maģiju: „dzīve ir pilna apslēptu lietu / piemēram / pazudis dzejolis / par kuru skaidri zināms / ka tur kaut kas bija / ar tango orķestri attiecībām” (21. lpp.).

Krājuma nepāriet lasīšana diemžēl izrādās „apslēptā dzejoļa” meklējumi bez rezultāta. Grāmatu veido ikdienišķi romantiskas dzejas miniatūras, kas sākotnēji it kā liek nojaust, ka aiz klusinātajiem toņiem un izteiksmes līdzekļu nepretenciozitātes slēpjas vēl kaut kas cits – tāds, kas paliek aiz vārdu robežām un ietekmes lauka, kaut kas neizstāstāms un nozīmīgs. Latviešu sieviešu rakstītajā dzejā rakstības maniere, kurā ikdienišķība kalpo par metaforu, ir visai izteikta (Anna Auziņa, Inga Gaile, Inguna Jansone, Rūta Mežavilka, Andra Manfelde u.c.). Tomēr I. Rupenheites krājumā es ļoti ātri pārstāju ticēt, ka dzejoļiem piemīt simboliski uzlādēti zemslāņi, kurus būtu vērts meklēt, un tajā brīdī krājums likumsakarīgi zaudē visu miglainās aizplīvurotības un nojausmu radīto šarmu, kļūstot par vienkāršu ikdienas uztvērumu virkni, kas pierakstīta ne gluži pašā ierastākajā valodā. Grāmatai pietrūkst ne tikai poētiskas jaudas un blīvuma, bet arī izteikti jūtama jebkādas kompozīcijas neesamība, proti, to ir grūti uzlūkot kā veselumu. Krājumā izmētāti atsevišķi dzejoļi, kurus nekas nesatur kopā.

Ir grūti definēt neizteiksmīgumu un garlaicību, jo īpaši tāpēc, ka tās lielā mērā ir subjektīvas kategorijas, un tomēr – ja es izlasu dzejoļu krājumu 20 minūšu laikā pa vidu daudzām citām ikdienas norisēm, un tas ne tikai neliek aizrauties elpai un vismaz uz zināmu laiku mest pie malas pienākumus, bet pat ne reizi pēc tam, kad izlasīts pēdējais dzejolis, nemudina pie tā atgriezties, es varu pilnīgi droši sacīt, ka tas noteikti nav tas, ko es kā dzejas lasītājs sagaidu. Rupenheites grāmatā iztrūkst arī it kā neizteiksmīgiem darbiem bieži vien raksturīgas savdabīgas īpatnības, kas kaut kādā mērā padara tās īpašas vai vismaz palīdz par tām atcerēties, piemēram, izteikts klišejiskums vai savas balss trūkums, kas tiek maskēts ar aizgūtu tēlu un atsauču pārbagātību. Šai grāmatai nav nekādu spilgtu pazīmju, kas ļautu par to atcerēties ilgāk par lasīšanas brīdi. Katrs atsevišķais dzejolis līdzinās glītām glezniņām, kurās it kā netiek pārkāpti nekādi tehnikas vai žanra nosacījumi. Rupenheite piedāvā smeldzīgas, vietām nedaudz sirreālas ainiņas, kurās galvenā varone – sieviete – attēlota uz dažādu ikdienas norišu fona, taču šīm ainām fundamentāli trūkst dzirksts, kas literāram darbam piešķir raksturu un līdz ar to arī spēju „dzīvot” bez autora līdzdalības un noturēties virs aizmirstības ūdeņiem.

Uzskatu, ka viens no iemesliem, kāpēc nepāriet dzejoļi emocionālā līmenī nenostrādā, ir līdz galam neizturētais minimālisms izteiksmes līdzekļu un tēlu lietojumā, proti, rodas iespaids, ka autore vietām sākusi šaubīties, vai telpas „neaizpildīšana” kā rakstīšanas paņēmiens ir bijusi vislabākā izvēle, un tad teksts ticis piemētāts ar nevajadzīgām detaļām. Spilgts piemērs ir gadījumi, kuros komiski groteskas noskaņas radīšanai tiek lietotas atskaņas, kas kopumā rada visai muļķīgu un neveiklu iespaidu: „cep kartupeļus sieviete ar glītiem auskariem aiz mazliet plīvojošiem tilla aizkariem” (28. lpp.) vai „glumas sēnītes zem priedēm / manu mazo bērnu biedē” (34. lpp.). Vietām veiksmīgu dzejoli sabojā neiederīgs nobeigums, kas nojauc tikko uzbūvēto noskaņu: „maza lipīga rociņa / kā čupa čups uz kociņa / mani pietur / kad taisos krist / ne jau visu / pieaugušie drīkst” (35. lpp.). Brīžos, kad autore mēģina sakārtot poētisko telpu, kurā izvietojušās savrupas un retas, taču pietiekami spilgtas konstrukcijas, dzejoļi zaudē to potenciālu, kuru tiem sniegtu telpa, ja tā būtu tikusi atstāta tukša, dodot iespēju to piepildīt lasītāja iztēlei.

Krājumā var atrast nedaudzus piemērus, kuros autore iezīmē plašās tekstveides iespējas, ko piedāvā poētiskās telpas izplešana ar izteiksmes skaidrību un lakoniskumu. Ja krājumā šīs iespējas tiktu plašāk un daudzveidīgāk izmantotas, tas iegūtu gan papildu mākslinieciskās kvalitātes, gan lielāku poētisko jaudu. Viens no šādiem piemēriem ir dzejolis doma par nelielu klātbūtni mājā: „man laikam patiktu Tavs spoks / Tu varētu vēl kādreiz ieslēgt radio / kā negaisa laikā / kad biju viena / Tāds joks īsti Tavā stilā / nebaidies esmu tepat” (54. lpp.). Vai rindiņas citā dzejolī: „Upe ar krastos kā krellēm mirušiem iršiem / ir laipna un liela. / Tā skrien un apošņā gaisu, / izpleš matus kā viļņus / labprāt mani grib kaut kur aiznest.” (44. lpp.)

Vēstījuma ekspresijas dēļ krājuma visai blāvajā kopainā īsti neiekļaujas, tomēr ļoti iepriecina dzejolis dzīvoklis citā pilsētā un laikā (56. lpp.), kam krājuma kontekstā ļoti simboliski izdevies izlauzties cauri „vaska puķu biezoknim” un caur logu, kuru „nemaz nevar atvērt”, izdarīt lēcienu, no nenoteiktas un izplūdušas poētikas nokļūstot dzejas telpā, kurā es kā lasītājs spēju noticēt, ka autorei ir ko pavēstīt un ka viņa zina, kā to izdarīt. Lielākā daļa no krājumā apkopotajiem tekstiem diemžēl par to neliecina.

Vairums nepāriet tekstu paliek kaut kur pa vidu starp diviem ļoti atšķirīgiem dzejas rakstīšanas principiem: te ir gan plūstošā manierē veidoti dzejoļi, kuros starp rindiņām klejo sapņu, zaudējumu, mīlestību un slepenu nojausmu rēgi, gan mēģinājumi veidot vairāk kompozicionālus un idejiski pārdomātus tekstus, tomēr neviens no šiem principiem līdz galam nerealizējas un nekļūst par krājumā dominējošu, tāpēc paliek haosa un neskaidrības iespaids, kā rezultātā teksti izslīd cauri apziņai, neatstājot tajā nekādas paliekošas pēdas.

Dalies ar šo rakstu