— Sniega klusums

 

Genādijs Aigi (1934–2006) – čuvašu izcelsmes krievu dzejnieks. Pagājušā gadsimta sešdesmito un septiņdesmito gadu mijā bijis viens no padomju avangarda līderiem, tiek uzskatīts par krievu poētiskā sirreālisma tēvu. Draudzības  ar Borisu Pasternaku dēļ bijis padomju specdienestu uzmanības lokā. Ļoti produktīvs tulkotājs, kas savā dzimtajā – čuvašu – valodā sastādījis franču, ungāru un poļu dzejas antoloģijas. Vairāk kā 10 dzejoļu krājumu autors. Premēts ar prestižām Krievijas un ārzemju literārajām prēmijām. Genādijs Aigi, kas tiek dēvēts arī par krievu verlibra, kā arī par noklusēšanas meistaru, 12 reizes tika izvirzīts Nobeļa prēmijai literatūrā.

Atdzejotājs

 

Sniega klusums

bez sākuma
kā laiki
no nekurienes tie ierodas
bez izcelsmes mierīgi
bez pienākuma turēt kaut ko atsevišķu vai kopīgu
neatklājot vietas un līdzības, kā  tikt
zināmiem vai iespējamiem
o vienkārši viņi un viņi atrodas
ar pasauli vienā
klusumā

1985.

 

Peles nav

ir

1982. gada 18. novembris

 

Patskaņa mierīgums

a

1982. gada 21. februāris

 

Bērns–un–roze

bērna
svars
(bet tur – aiz vārtiņiem – tas
vēja šūpotais
virs
ezera)
rozes
pumpura
svars(bet blakus istabā – tas
klusi
dipošais
pa grīdu)

1984.

 

Meitas pirmā nedēļa

klusums tur
kur ir bērns – nelīdzens
it kā šķautnēs – gaismēnu trausluma dēļ:
                       tukšums! – jo pasaule Pieaug
tajā – lai Klausītos
Sevi
Ar Pilnumu

1983. gada 22. janvāris

 

Pusdiena

Rožu
mirdzums –
kā ilga asaru
izberšana.

1982.

 

Vakars

Un – vientuļa
ziediņa – rozes – stāvoklis:
kā neveikls: vairākos – it kā – mēģinājumos
mazuļa – apskāviens:
bez apskaujamā.

1985.

 

Nozudusī lappuse
(vai: sniegs dārzā)

1

papīrītis vējā

2

vej vetriesk dodu
at kopāti
vetriesk un eidu
iej saprāti¹

3

un neatrast

1961.

 

Atkal: tevis šūpošana

Sārtas
rozes – pie mazuļa
acīm:
diena – esi aplis: o – taurenīt:
ienāc – atzīmēt:
mirkli:
balts

1983. gada jūnijs, Odesa

 

Lappuse

Un ieslēdzas rudens svinīgais skanējums: saulespuķu
ērģeļblāzma.

2002. gada 27. augusts
Ģeņisova Gorka

 

Piepeša atmiņa

Caur labību skrienošs suns
it kā sadzirdējis
visas – pēkšņās – bērnības klaigas
uz saulrieta fona

2001.

 

Bez nosaukuma

Un cilvēks iet pa tīrumu
kā Balss un kā Dvaša
starp kokiem it kā gaidošiem
pirmoreiz savus Vārdus.

2003.

 

Dārzs–skumjas

tas
(varbūt)
vējš
liec – tāda viegla
(priekš miršanas)
sirds

1994.

 

Vēl par vienu mežu

No šī mežiņa,
visubeidzot,
pavisam vai uz ilgu,
pazudušas sēnes.
Tas notika pakāpeniski,
trīsdesmit gadus.
Un tagad, kad es atminos,
to izzušana, to „aiziešana”
liekas vienvienīgs cēliens,
it kā – viena
ļoti ilga orķestra,
viena ilga kora apklušana.

2003.

 

No krievu valodas atdzejojis Kristaps Vecgrāvis

1. bērna runas atdarinājums  (atpakaļ uz rakstu)