— Taureņu kapi

 

Foto: Benedikts Januševičs

Ramūne Brundzaite dzimusi 1988. gada pavasarī. Viļņas Universitātē beigusi lietuviešu filoloģijas un itāļu valodas bakalaura studijas, šobrīd studē intermēdiju literatūras studiju maģistrantūrā. Pirmā dzejoļu grāmata Taureni, mans draugs (2013) apbalvota ar Poētiskā Druskininku rudens Jaunā jātvinga balvu un Viļņas pilsētas prēmiju par dzeju, kas saistīta ar šo pilsētu.

Atdzejotāja

 

taureņu kapi

taureni, mans draugs

mūsu diena – tikai nedaudz
par jūsējo garāka

mēs beidzamies tārpos,
ar tārpiem jūs sākaties

izplaukstat
kā rozes no mūsu raizēm

mazie zāļsviļņi,
cekulkodes,
bērzu vērpēji,
bišu sviļņi

lidināties man vēderā
skaistos vārdos, krāsainos veidolos,
līdz sāpīgam vītumam

manas plaukstas –
plaukstoši taureņi,
pāži,
kas aizved līdz
Aīda karaļvalstij

viņai visās valodās ir vārds –
izrunājams pusbalsī,
aizsedzot lūpas,
piekožot mēli

proserpinus proserpina
zobspārnu sfings
spārnota sieviete
ar lauvas nagiem

 

suņa balss debesīs kāpj

Mans suns naktīs lūdzas
suņu dievam,
pa dienām luncina asti,
un tikai skumjās acis nodod,
ka viņš visu zina,
ka zina,
ne tikai par jūrasskolu.

Es iztēlojos,
kā mēs kopīgi darīsim
visas tās suniskās lietiņas,
bet viņš visticamāk gribētu
ieraut ar mani kādu glāzīti.
Kad mēs abi apreibtu, viņš teiktu:
– kā man apnikusi tā suņa dzīve,
melnais kažoks un pat suņu dievs,
ko laikam izdomājuši cilvēki,
cilvēki visu izdomā,
ka pat mēs, suņi, viņus nesaprotam.

 

1988 —

Vai jums nekad nemēdz būt bail
no otrās skaitļu rindiņas,
kas būs jāraksta
pēc svītras?
Pirmo jūs zināt no galvas, reizēm izmantojat
kā pin kodu,
varat izdomāt,
kam ko atņemt, ko pielikt klāt
vai to, ka šis skaitlis līdzinās lapsai,
bet viņējais ūpim.
Varat izdomāt leģendu vai pasaku
no četriem skaitļiem.
Tikai nevarat tos mainīt, un pēc svītras
vajag atstāt vietu.
Mūžīgais vienādojums bez risinājuma.

Kamēr atbildi uzrakstīs kāds cits,
no malas,
ar nevērīgu roku,
uzmetis aci kalendāram.
Ja paveiksies, jūsu pabeigtā formula
tiks vēl šur un tur pārrakstīta,
cilvēki nodarbosies ar aritmētiku,
no otrā atņems pirmo, tādējādi
vieglāk iztēlodamies,
vai plikpaurains
vai sirms, cik zelta
zobu vai krunkās
izvagota sejas karte,
bet varbūt vēl pavisam jauniņš,
skatienu iedūris tieši objektīvā,
tajā attēlā, ko
vēlāk bakstīdami tuvinieki
teiks: tā ir viņa pēdējā.

Vai jums nekad nemēdz būt bail
no fotografēšanās?

 

šādi domāju ginsberga prezentācijā

man liekas, ka nepārtraukšu tevi mīlēt
pat tad, kad būšu kopā ar citiem vīriešiem
vai sievietēm,
man liekas, ka neviens vairs
neizdzēsīs tavu attēlu
no rītos uzpampušiem plakstiņiem,
neizsvītros vārdu
no apkodītām lūpām,
neatņems tava ķermeņa pieskārienu
atmiņas

man liekas, tu būsi tas vīrietis,
par kuru vecumdienās raisās smagas nopūtas,
grumbainām rokām skarot plaukstu locītavas,
kad laulātais draugs apglabāts vai iesnaudies blakus –
tas, labais,
kuru izvēlēšos

mēs bijām jauni, mēs tiešām bijām jauni
domāšu, pieskaroties izaugtajai ādai,
un brīnīšos

es mīlēšu tevi un mīlēšu savu jaunību

 

Atdzejojusi Indra Brūvere-Daruliene