punctum

Literatūra un kultūra

Dzeja 2014. gadā

Arvis Viguls

12/01/2015

 

Atklājot visas kārtis uzreiz, jāsaka, ka pērnais gads dzejas grāmatu ziņā aizritējis teju bez pārsteigumiem. Nevar teikt, ka gājis slikti, drīzāk pieklājīgi – bilancē, kāda tā vidēji aritmētiski varētu būt, paliek trīs četras oriģināldzejas grāmatas, kuras pretendētu uz gada labākās titulu Latvijas Literatūras gada balvā vai personiskajā topā. Pietrūcis pieteikumu no dzejniekiem, kuri ar savu veikumu literatūras procesu virzītu uz priekšu sparīgiem lēcieniem – klusi bijuši tie jaunākās dzejas pārstāvji, kuri tikuši pie pirmajām grāmatām tā dēvētajā debiju vilnī, izņemot Jāni Vādonu, arī ap gadsimtu miju debitējušie aizgājušo gadu izlaiduši, jo Gaile un Pujāts jaunākos krājumus jau nesen publicējuši, bet Vērdiņš joprojām kairina mūsu gaidas attiecībā uz ceturto dzejas grāmatu pieaugušajiem. Te gan jāpiebilst, ka Gaile gada nogalē debitējusi ar grāmatu bērniem (Vai otrā grupa mani dzird?, Liels un mazs), tomēr ne-pieaugušo literatūru šajā apskatā atstāsim novārtā, tai būtu nepieciešams atsevišķs šajā laukā kompetents skats. Debiju ziņā, kur varētu gaidīt pārsteigumus, vismaz lasītājam, kurš neseko līdzi procesam ārpus grāmatas formāta, konkurence izpalikusi – par izdevušos un, jāpiebilst, par patiešām vērā ņemamu poētikas pieteikumu kļuvis Katrīnas Rudzītes Saulesizplūdums, bet – mēs jau zinājām, ka tā būs lieliska grāmata.

 

Otrās grāmatas

Sistematizējot 2014. gadu dzejā, jāsaka, ka to iezīmē otro grāmatu vilnis. Tā pēc vairāku gadu klusēšanas Valts Ernštreits, kuru daudzi varētu pazīt kā lībiešu valodas sargātāju, pērn atgriezies ar krājumu Dark Energy (Mansards). Interesanta lieta, kas sakāma par to, ir satura un formas saplūšana vēstījumā par dažādu enerģiju varu pār mums – tehnokrātiskās, globalizētās civilizācijas atkarību no dažādiem enerģijas resursiem un to ieguves, kā arī jau metaforiskā līmenī – mūsu atkarību no citiem sociālajās un personiskajās attiecībās. Industriālā estētika, kas dažādās mākslas formās varētu kļūt pašpietiekama, šajā gadījumā ir ne tikai atbilstošs fons, bet arī vēstījuma nesējs, un, kā atzīmē Ilva Skulte, „pat tik neskarama zīme kā autora vārds uz grāmatas vāka nav taupīts par labu kopējai koncepcijai…”1. Tāpat nevar nepiekrist, ka Ernštreita poētika ir maskulīna, kas diez vai asociētos ar ierasto priekšstatu par latviešu dzejnieka vīrieša rakstīto.

Jāņa Vādona Pagaidām iesāpas elpa (Pētergailis) gan turpina debijas krājumā Virve iesākto poētiku, kuru toreiz Kārlis Vērdiņš novērtēja kā „aklās fantāzijas” paraugu, taču tā kļuvusi savāktāka un mērķtiecīgāka. Šķiet, liela daļa iebildumu recenzijās par abiem krājumiem radušās no tā, ka patiesībā Vādonu interesē vēstījums, bet asociatīvā poētika, kuras ietvaros viņš visbiežāk to realizē, ne vienmēr atbilst šim mērķim. Varbūt te vietā būtu nevis Manfeldes vai Ogriņa vietumis pārforsētais, hipotrofētais asociatīvisms, bet kaut kas tuvāks labākajiem Ojāra Vācieša poētikas paraugiem.

Par vienu no pērnā gada favorītiem noteikti atzīstama Dainas Sirmās otrā grāmata Iekšpagalms (Pētergailis). Tā ir kā vieta, kur satiekas visa vēsture – punkts, no kura skatoties, baznīcu grautiņi, Oskars Kalpaks un pat fosiliju pirmsākumi nešķiet tik tālu izkaisīti laika plūdumā, kā to varētu teikt kalendārs. Šāda vēstures izjūta, zem kuras vai caur kuru Sirmā atklāj vēl dziļākus – arhetipiskus slāņus, šķiet, vairāk bijusi raksturīga Ulža Bērziņa vai Vizmas Belševicas dzejas pasaulei nekā mūsu tūkstošgadē tapušajos tekstos. Ar Dainu Sirmo latviešu dzejā atgriežas vai daudz skaidrāk kļūst redzams kas pamatīgs, pirmatnējs, taču ne smagnējs. Un varu vien piekrist Andai Baklānei, kura recenziju par krājumu noslēdz ar cerību, ka dzejniece varētu pievērsties garākām dzejas formām2. Iemesls, kāpēc Iekšpagalmu nevar saukt par gada pārsteigumu, ir tāds, ka par tādu jau kļuva Sirmās debija Kailsals, pēc kura viņas poētikas vektors bijis diezgan skaidrs.

Kā ceturtā 2014. gada otrā grāmata decembrī klajā nācis Reiņa Runča krājums Elementi (Neputns). Var piekrist grāmatas redaktoram Jānim Rokpelnim, ka Runcis kopš debijas profesionālajā ziņā attīstījies. Līdz šim grāmatas recenzijas nav publicētas, bet, šķiet, līdztekus autora personiskā stāsta un tekstu attiecībām, auglīga varētu izrādīties diskusija par teksta un attēla, oriģināla un tulkojuma saskari, tā kā grāmatu papildina japāņu mākslinieces Nami Nišijamas ilustrācijas un dzejoļu atdzejojumi japāņu valodā, kurus tie, kuri šo valodu nezina, tas ir, lielākā daļa latviešu lasītāju, visticamāk arī uztvers kā attēlus, nevis rakstu zīmes.

 

No Neputna

Tāpat kā Dainas Sirmās krājumā, arī Ineses Zanderes Putna miegā (Neputns), kā to pamatoti savā recenzijā atzīmē Anna Auziņa, „aktualizēta pagātne”3. Šķiet, par šo grāmatu jau pateikts viss, lai gan, protams, kā jau ar jebkuru dziļu un spēcīgu mākslasdarbu tās interpretācijas iespējas ir neizsmeļamas. Tāpat ceturtais Zanderes krājums pieaugušajiem jau novērtēts ar Latvju Tekstu dzejas balvu. Arī recenziju autori, šķiet, tikai vienotos, ka šis ir viens no gada spilgtākajiem notikumiem.

Ar Zanderes vietumis personisko stāstu atklāšanu sabalsojas Ievas Rupenheites trešais krājums nepāriet (Neputns), tā pamatā ir dienasgrāmatisms, kas ļauj vilkt paralēles ar Rutas Mežavilkas dz (2010, Neputns). Ja pirmajās divās grāmatās dzejnieces poētika pietuvojās minimālisma estētikai, tad šoreiz rindas kļuvušas garākas, un var piekrist Ingai Surguntei, ka mazumā gājušas valodas rotaļas4. Šķiet, Rupenheite arvien vairāk noslēdzas iekšējās pasaules robežās, atmezdama lieko un ārišķīgo.

 

Klasiķi

Par vienu no gan konceptuāli, gan vizuālā noformējuma ziņā vienotākajām grāmatām kļuvis Ulža Bērziņa avīzes formā izdotais krājums Izšūpojušies. Bibliotēka ostmalā (Neputns), kur dzīvais klasiķis iejuties citu personāžu balsīs – gan mirušo, gan dzīvo. Lai gan šķistu, ka šāda pieeja uzreiz nozīmētu stilizāciju, jebkurā no tekstiem dzīvi un spēcīgi skan paša Bērziņa poētiskā balss. Drīzāk par daudz sarežģītāku uzdevumu Bērziņam izrādītos tās slēpšana, kā to nereti varam novērot viņa atdzejojumos. Latviešu literatūrā reti sastopami dzejnieki, kuri gluži dabiski un plūstoši spētu radīt monumentu dzejas pasauli. Bērziņš var tajā ietvert visu – sākot no seno civilizāciju tekstiem, beidzot ar ziņģēm. To pašu var teikt arī par viņa tematisko vērienu.

Tāpat kā aizpagājušajā gadā, pērn iznākušas divas Leona Brieža dzejas grāmatas – Rīta rūsa (Jāņa Rozes apgāds) un Eņģeļu lidlauks (Pētergailis). Pat ja viņa krājumus lasām gluži citādāk un ar citām gaidām, nekā procesa aktuālos autorus, nevar noliegt Brieža konceptuālo pieeju, milzu erudīciju un zināšanas par visdažādākajām poētikām, kas kaldinātas atdzejas jomā.

Arī Juris Helds joprojām aktīvi raksta, un 2014. gadā klajā laists viņa devītais krājums Viņpus (Zvaigzne ABC). Sākdams kā pirmais latviešu sirreālists – Eiropas literatūras mērogā gan to varētu dēvēt par postsirreālismu vai retrospektīvu sirreālismu, ņemot vērā, ka debija Naktsputna testaments iznāca 1977. gadā, – laika gaitā Helda dzejā šim modernisma virzienam tuvā poētika iepludināta klasiskākās formās, kļūdama arvien rāmāka, savāktāka un līdz ar to vēl vairāk attālinādamās no automātiskās rakstības spontanitātes un šoka estētikas, kas raksturoja šo virzienu leģendārajos pirmsākumos.

Vēl 2014. gads zīmīgs ar vairākiem pēcnāves izdevumiem. Protams, vistuvākais aktuālajam procesam no šiem ir Pētera Brūvera tetraloģijas Valodas ainava pēdējais, noslēdzošais krājums Mācos rakstīt (Mansards), kuru sastādījis Māris Salējs un dzejnieka meita Indra Brūvere-Daruliene. Lai gan ar pārējām tetraloģijas grāmatām Mācos rakstīt vieno līdzīga kompozicionālā struktūra, grūti saprast, vai ārpus šī aspekta un kopējās Brūvera poētikas, ir kas cits, kas šīs četras grāmatas vienotu vairāk nekā jebkurus citus dzejnieka krājumus. Manuprāt, diezgan uzskatāmi redzams, ka starp tetraloģijas pirmo daļu Valodas ainava (2004, Neputns) un šo pagājuši desmit gadi. Lieta tāda, ka Brūvera dzejas aptverošais lauks ir plašs, viņš rakstījis dažādās stilistikās un par visdažādākajām tēmām, un dažādos reģistros, līdz ar to tetraloģijas monāžu – dzejoļu – izkārtošanai nācies pielietot kataloģizācijas principu, un neesmu pārliecināts, vai, izņemot katra krājuma struktūru un kopējo četrdaļīgo uzbūvi, šo simfoniju iespējams uztvert kā vienotu mākslas darbu. Šķiet, tā ir neliela „šmaukšanās”, tomēr „šmaukšanās” īsteni Brūvera garā. Vēl jāpiebilst – jauki, ka šajā grāmatā latviešu atdzejojumos sastopam lielisko poļu dzejnieku Zbigņevu Herbertu, tāpat arī daži Mācos rakstīt oriģināldzejoļi, piemēram, Dāvida akmens (81. lpp.) nenoliedzami tapuši kā mēģinājumi iejusties Herberta poētikas intelektuālajā asprātībā.

Jāmin divas grāmatas, kuras vieno viena no latviešu divdesmitā gadsimta traģēdijām. Izcilā latviešu formas meistara un savā ziņā piemirstā dzejnieka Jāņa Medeņa izsūtījuma gadu dzejas apkopojums Dieva dārzs. Putnu ceļš. 1947–1955 (Mansards), kā arī Broņislavas Mārtuževas Kopotas dzejas (Zvaigzne ABC) nākušas klajā kā tiešas vēstures liecības – tās gan lasāmas citādāk nekā Zanderes vai Sirmās dzeja, kuras uz vēsturisko lūkojas no citām hronoloģiskajām pozīcijām un spēj to ietvert mūsdienu lasītājam tuvākā formā, kas, protams, atklāj atšķirību starp aktuālo literatūru un klasiku.

Arī Pētera Zirnīša pēdējo dzīves gadu dzejas apkopojums bez komentāriem (Mansards) nācis klajā ar hronoloģisku atstarpi kopš dzejnieka nāves.

 

Debija

Lai gan Katrīnes Rudzītes debijas krājumam Saulesizplūdums (Literatūras kombains) izpaliek konkurence, tas vērtējams kā ārkārtīgi spēcīgs pieteikums. Pateicoties daudzslāņainajai poētikai, tā ir grāmata, kuru iespējams lasīt vairākas reizes, neizsmeļot lasījuma iespējas. Ja attālināmies no aukstasinīgas literārās interpretācijas, vērtīga būtu Rudzītes poētikas analīze no redzes problēmu viedokļa, par kurām dzejniece no personiskās pieredzes skatpunkta raksta savā blogā. Manuprāt, šajā aspektā kļūst saprotams Rudzītes dzejoļiem raksturīgais tuvplāns, pievēršanās detaļām. Tas viss labi rāda, ka teksts nekad nav tikai no autora personības atrauts, filoloģisks organisms, bet to ietekmē ne tikai visdažādākie literatūras vēstures un tradīcijas, kā arī emocionālās pasaules apstākļi, bet arī fiziskie ierobežojumi. Tas, protams, attiecināms arī uz Reiņa Runča personisko stāstu un daiļradi. Beigu beigās personiskā pieredze un traģēdijas nekad neatrodas ārpus teksta, bet mēdz sajūgties ar to neatraujami cieši. Un tādos brīžos aukstasinīgai, vienīgi uz tekstu orientētai analīzei un kritikai nākas apjaust savus ierobežojumus.

Vēl pie gada debijām jāmin Annas Dzintares Eju pa svešu ielu (Nordik), kas, iespējams, tā arī paliktu kritikas nemanīta, ja vien Ojāra Vācieša prēmijas žūrija, visticamāk gribēdama labu, nebūtu šai grāmatai izdarījusi lāča pakalpojumu, to apbalvojot. Nevar noliegt, ka autorei piemīt talants, taču šai grāmatai pietrūcis redaktora, kurš spētu atlasīt veiksmīgākos tekstus. Domāju, šī debija izrādījusies pārāk steidzīga un nesagatavota, tādēļ mulsina Aivara Eipura vārdi uz krājuma ceturtā vāka, kurš līdz šim polemikā iestājies par domu, ka jebkurai dzejas grāmatai pirms publicēšanas tomēr būtu nepieciešams tikt pakļautai rediģēšanai. Lai gan šajā ziņā Eipuram nepiekrītu un uzskatu, ka ikviens var publicēt tādu grāmatu, kādu vien vēlas, un ikvienas prēmijas žūrija var piešķirt apbalvojumu, kam vien vēlas, tomēr Ojāra Vācieša prēmijai šis lēmums nozīmē devalvāciju. Īpaši ja ņemam vērā apstākli, ka prēmijas eponīms latviešu literatūras vēsturē iegājis ne tikai kā spēcīgs dzejnieks, bet arī neatlaidīgs novators.

 

Atdzeja

Atdzejas jomā nenoliedzami gada apjomīgākais izdevums bijis Leona Brieža veikums Spāņu dzejas antoloģija. 20. gadsimts (Neputns), kurai, lai gan atrodamas arī vājas vietas, jāaizpilda ārkārtīgi plašs tukšais laukums latviešu izpratnē par spāņu dzeju un kultūru – galu galā šī valsts gan ģeogrāfiski, gan mentāli varētu būt viena no mums vistālākajām Eiropā.

Pārējo atdzejas telpu aizņēmusi krievu dzeja. Te jāmin jau 2013. gadā aizgājušā Imanta Auziņa latviskotais Aleksandra Senkeviča Uz nezināmu telpu (Poligrāfijas centrs), kā arī Teikas par Igora karagaitu (Zinātne) akadēmiskais izdevums, kurā divu latviešu atdzejas grandu Ulža Bērziņa un Knuta Skujenieka versiju papildina iepriekšējie teikas latviskojumi.

Tomēr visplašāk izvērtušās Orbītas jauno un mazāk zināmo Latvijas krievu dzejnieku sērijā izdotās bilingvālās grāmatas, kuru atdzejošanā piesaistīti jaunie latviešu dzejnieki – daudziem no viņiem tā kļuvusi par debiju atdzejā. Līdz ar to šīs grāmatas atrodas savādā teritorijā starp oriģināldzeju un tulkojumiem. Diez vai Krievijas literatūras ainā tās uztvertu kā procesa daļu, bet šeit ikvienai Literatūras gada balvas žūrijai nākas strīdēties, vai tās vērtēt oriģināldzejas kategorijā vai iekļaut atsevišķā nominācijā.

Jevgeņija Neleša, Oļega Ļencoja, Aleksandra Menšikova un Dmitrija Sumarokova grāmatas noteikti būtu pelnījušas atsevišķu izvērsumu, kuram viena raksta ietvaros diemžēl nepietiek vietas.

Pie grāmatas ticis arī Orbītas biedrs Vladimirs Svetlovs ar krājumu trijās valodās б/у / lietots / used (Orbīta), kur tekstu papildina autora fotogrāfijas. Savā ziņā Svetlovs vienmēr šķitis viens no klusākajiem un nemanāmākajiem Orbītas pārstāvjiem, arī viņa dzeja ir rāma un viegli melanholiska – „печаль моя светла”, kā teiktu Puškins. Ironiski runājot – ja arī Latvijas krievu dzeja atrodas savdabīgā pozīcijā, viena priekšrocība atšķirībā no latviešu dzejas tai ir – diez vai kāds latviski rakstošs dzejnieks varētu publicēt grāmatu ar piecpadsmit dzejoļiem, kas ir apmēram pusotras publikācijas apmērs.

Ko varam sagaidīt šajā gadā? Noteikti vēl kādu otro grāmatu no debiju viļņa dzejniekiem, piemēram, Toma Treiberga vai Krišjāņa Zeļģa, tāpat, šķiet, būtu pienācis laiks jaunām Kārļa Vērdiņa un Ronalda Brieža grāmatām. Visticamāk neklusēs Leons Briedis. Ar oriģināldzeju viss būs kārtībā. Ko gribētos vairāk, būtu ārzemju dzejas tulkojumi, kas paplašinātu literāro telpu un sniegtu citādas perspektīvas – galu galā mēs neesam šajā pasaulē vieni.

  1. Skulte, I. Karš miera apstākļos. Latvju Teksti, Nr. 3, 54. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  2. Baklāne A. Vijolnieks Kalpaks. Latvju Teksti, Nr. 6, 56. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  3. Auziņa A. Spārngalu sanoņa. Pieejams tiešsaistē: http://www.satori.lv/raksts/8388/Anna_Auzina/Sparngalu_sanona  (atpakaļ uz rakstu)
  4. Surgunte I. Dienasgrāmata +. Latvju Teksti, Nr. 6, 54. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)

Dalies ar šo rakstu