— Kā apgūt telekinēzi un kāpēc to labāk nedarīt

Foto: no personīgā arhīva

Pirms ķeros pie galvenā, ātri pastāstīšu par Rēzekni – manā laikā Rēzekne bija garlaicīga, regresīva pilsēta. Es mācījos ģimnāzijā un padarīju savu dzīvi ciešamu, krājot kasetes ar puslīdz klausāmu mūziku, lasot žurnālu “Literatūra un māksla”, kurš dažreiz parādījās kioskā pie dzijas veikala,¹ un zīmējot erotiskas bildītes, kurās attēlotas klasesbiedreņu kājas (biju nesen atklājis Kārli Padegu). Kaut kad ap to laiku ģimnāzijas skolēnu padomes telpā² nez kāpēc notika dzejas vakars, un pie mums ciemos atnāca cilvēki no Rēzeknes Vēstīm,³ kuri vēlāk man iemācīja mīlēt literatūru, dzert šņabi un vēl daudz ko citu.

Tā vienu vakaru mēs sēdējām pie Eināra,⁴ dzērām šņabi un runājām par literatūru – viņš man stāstīja, kas ir Vladimirs Sorokins un lasīja priekšā vienu no saviem dzejoļiem, kuru atceros apmēram šādi:

Mēs solījām pēdējā rasā, pēdējā gaismā dalīties
Un kopā zem rudens mesties,
Bet saknes mums mūžam savijušās būs
Ornamentos, mezglos un restēs.

Un tā es sēdēju, klausījos un domāju: Bet tas taču ir tik skaisti! Mēs varam radīt visu, ko vien vēlamies – dzeju, mākslu, mūziku, pilnīgi vienalga. Pēkšņi es biju atklājis cilvēcības aspektu, kas man likās pievilcīgs un svarīgs. Tas bija līdzīgi kā uzdurties naftas gultnei – pēkšņi es sapratu, ka mūsu rīcībā ir neizsmeļami mākslinieciskie resursi un ka prāts ir tik spēcīgs, ka, ja vien vēlēšos, tad ar tā palīdzību varēšu kaut vai pārbīdīt priekšmetus, kaut vai lasīt citu domas. Jā, kāpēc gan ne? Notvēru redzes fokusā stikla sālstrauku, kas stāvēja uz galda, un iztēlojos, ka ar domu spēku virzu to uz priekšu. Tas bija neliels dzēruma eksperiments – iztēloties, ka man izdodas. Es koncentrējos uz rezultātu tik spēcīgi, ka man likās, ka tas patiešām ir pavirzījies par milimetru uz priekšu. Galvenais bija ticēt, un tobrīd es patiešām ticēju. Piecpadsmit gadu vecumā tā mēdz notikt.

Subkulturālais piedāvājums Rēzeknē bija niecīgs – vai nu krišnaīti, vai nekas. Tāpēc es sadraudzējos ar Ilmāru⁵ un reizēm apmeklēju vietējo Svami Prabhupādas sekotāju saietus, neraugoties uz to, ka gaļas jautājumā mūsu viedokļi atšķīrās – es uzskatīju, ka ir gaļa ar nāves piegaršu un ir gaļa bez nāves piegaršas. Pats es ēdu tikai gaļu bez nāves piegaršas. Ilmārs un pārējie uzskatīja, ka gaļa bez nāves piegaršas neeksistē. Es atceros šo neilgo un diezgan fragmentāro draudzību tikai tāpēc, ka vienā no svētdienu pulcēšanās reizēm, kuras notika pie Ilmāra Mediķu ielā, es izmēģināju meditēt. Vispār šāda prakse Rēzeknes krišnaītiem nebija sevišķi raksturīga, un tie, kuriem meditācijas jomā bija kaut kādas iemaņas un zināšanas, ar tām dalījās nelabprāt. Taču es biju uzstājīgs un zinātkārs, un kāds no klātesošajiem, iespējams – pats Ilmārs, mani īsumā iepazīstināja ar vipasānas pamatiem. Atceros, ka priekš pirmās reizes man diezgan labi sanāca – es sāku apzināties vēl neatklātus informācijas klasterus, kuri, kā izrādījās, atradās manā prātā. Un tad es nez kāpēc atcerējos, kā Eināra virtuvē ar domu spēku bīdīju sālstrauku, lai gan līdz tam brīdim biju šo gadījumu pa daļai aizmirsis, pa daļai norakstījis uz dzērumu. Pēc sesijas es izklaidīgi atvadījos, aizgāju līdz tiltam pie slimnīcas un noliku uz pašas malas nelielu akmentiņu. Apsēdies uz dēļiem, es no visa spēka iztēlojos, kā stumju to uz priekšu. Jutos kā maza skudra, kas cenšas izkustināt šo milzīgo kalnu sev priekšā. Es sažņaudzu dūres, sakodu zobus un stūmu akmentiņu, cik vien stipri varēju, līdz tas sašūpojās, sasvērās un ar plunkšķi iekrita Rēzeknes upē.

No dzimtās pilsētas es aizbraucu vēl vidusskolas gados; daļēji par to var pateikties Rēzeknes Augstskolai, kura man kalpoja kā atgādinājums tiekties pēc labākas izglītības. Es pārcēlos uz Rīgu, kur jaunajā skolā⁶ jau pirmajā dienā noskaidroju, ka a) tā ir samērā elitāra un bērni tajā ir no turīgām ģimenēm un b) es ar saviem garajiem matiem, apaļajām brillēm un skaisto, knapi saklausāmo reģionālo akcentu tajā likos kā pilnīgs lauķis. Taču par spīti tam man uzradās daži draugi. Lai gan kas es viņiem par draugu? Viņi bija tūkstošreiz stilīgāki, klausījās mūziku, kuru es nesapratu, mācījās bināro kodu, lietoja linuksu, skatījās mangas, taisīja tetovējumus un nēsāja asimetriskas frizūras. Es ļoti, ļoti centos būt viņiem interesants. Tā kādu vakaru mēs sēdējām Krišjāņa mājās un klausījāmies Aphex Twin. Varbūt man bija nedaudz garlaicīgi, varbūt vienkārši trūka uzmanības: vāļājoties dīvānā un tēlojot ekscentriķi,⁷ es pēkšņi paziņoju: “Vispār jau apgūt telekinēzi nemaz nav tik grūti. Vajag tikai gribēt.”

“Tas būtu ļoti labi,” teica Krišjānis,⁸ “Bet es domāju, ka priekš tam ir vajadzīgs gadiem ilgs treniņš.”

“Muļķības,” es atbildēju, apzinoties, cik ļoti riskēju kļūt par apsmieklu vienīgajiem cilvēkiem, kuriem par tādu vēl nebiju kļuvis, “nekas tur nav vajadzīgs. Gribasspēks – un viss. Skaties,” Es ievilku domas dziļi, dziļi prātā, līdzīgi kā plaušās ievelk gaisu, un ar grūdienu raidīju tās traukā ar mazām skrūvītēm, kas stāvēja uz basa tumbas blakus izjauktam cietajam diskam. Biju tik izmisis, ka šīs domas pēc sava spēka un darbības drīzāk līdzinājās lūgšanai. Skrūvītes izleca no trauka un izbira pa grīdu. Es nespēju noticēt tam, ko redzēju, taču saglabāju pokera spēlētāja sejas izteiksmi. Redzot, ka džeki skatās uz mani un gaidoši klusē, es sakoncentrējos uz vienu mazu skrūvīti, kas vēl nebija noripojusi no tumbas, saņēmu pēdējos spēkus un ar skatienu lēni iecēlu to atpakaļ traukā. Tobrīd man likās, ka šis sīkais metāla gabals sver vismaz piecdesmit kilogramus. Tas bija ļoti, ļoti nogurdinoši – pēc nākamās vīna glāzes es aizmigu tur pat uz dīvāna un nogulēju gandrīz līdz rītam.⁹

Pēc šī gadījuma es sapratu, ka esmu uzvēlis sev milzīgu atbildību, un ļoti to nožēloju. Es tiešām nevēlējos kļūt par cilvēku, kuram visu laiku līdz apnikumam lūgtu “parādīt to triku”. Bet tā kā tas draudēja sākties jebkurā brīdī, es sapratu, ka nāksies vien trenēties. Katru dienu pēc skolas es atgriezos savā Brīvības ielas istabā,¹⁰ iekurināju krāsni ar skaidu briketēm un centos izprast mehānismu, pēc kura tas viss darbojās. Jau Rēzeknes laikos es biju meklējis grāmatu, kurā būtu kaut puslīdz jēdzīgs izklāsts par telekinēzi un to, kā šāds fenomens vispār ir iespējams, taču viss, kas bija pieejams, bija zinātniskā fantastika.¹¹ Tagad es eksperimentēju. Sākumā es plēsu avīzi “Rīgas santīms” smalkās strēmelītēs un mēģināju ar domu spēku tās kustināt pa galdu. Reizēm man izdevās bez liekas piepūles tās bīdīt turp-atpakaļ vairāku minūšu garumā, bet reizēm visa vakara gaitā tās neizkustējās ne par milimetru. Apmēram pēc mēneša secināju, ka varu izkustināt mazos papīra gabaliņus gandrīz pusē gadījumu, bet ziemai nākot rezultāts jau tuvojās simts procentiem. Tad es novietoju sev blakus grāmatu,¹² kas kalpoja kā slodzes indikators – ik pa brīdim es centos pāršķirt lappusi, atrodoties tieši metra attālumā. Sākumā tas neizdevās vispār, jo loksnes bija neparocīgas, tās nebija aiz kā “satvert”. Bet diezgan drīz es iemācījos vienā vakarā ar skatienu pāršķirt trīs, četras, dažreiz pat piecas lappuses. Vēlāk es sāku sevi izklaidēt, būvējot no grāmatām kalniņus, tuneļus un tramplīnus un ripinot pa tām zivju eļļas kapsulas, mētājot dzēšgumijas seklos traukos un veidojot citas miniatūras atrakcijas. Mans rakstāmgalds atgādināja mentālu sporta zāli, un es priecājos, ka ar katru dienu man izdevās celt aizvien lielākus priekšmetus un pārvarēt arvien lielāku pretestību. Un tas viss izrādījās tik aizraujošs laika kavēklis, ka tikai daudz vēlāk es pieķēru sevi pie domas, ka skolā vēl neviens par to nebija runājis. Izskatījās, ka mani jaunie draugi ir izturējušies džentelmeniski un paturējuši notikušo pie sevis.¹³

Līdz zināmam brīdim es biju pārliecināts, ka jo vairāk trenēšos, jo lielākus smagumus varēšu pacelt. Taču reiz es pavadīju garo starpbrīdi sēžot gleznošanas telpā pie klusās dabas uzstādījuma un aiz gara laika pūloties izgrūst no trauka citronu – par tā pacelšanu es pat neuzdrošinājos sapņot, jo lai arī cik apzinīgi es trenētos, dūres lieluma auglis manam prātam vēl bija par smagu. Bet tad kaut kāda pavisam muļķīga iemesla dēļ klasē pēkšņi iespērās vesels bars cilvēku, kuri smejoties dzinās vienam no viņiem pakaļ ar ūdenspistolēm. Tas, kuru apšaudīja ar ūdeni, smiedamies pagrāba citronu no trauka un meta pa saviem uzbrucējiem. Tikpat jautri viņi izskrēja no klases un aizdipināja tālāk pa stikla kāpnēm. Es paņēmu rokā citronu, kas gulēja uz zemes, un tikai tad sapratu, ka tas ir izgatavots no mīkstas plastmasas. Es iesmējos. Tas, ko vēl nupat redzēju kā smagu, nepaceļamu izaicinājumu, izrādījās vieglāks par metāla drošības adatu. No tā es secināju, ka spēja ar domu spēku pacelt priekšmetu nav atkarīga ne no izmēra, ne no masas. Līdz šim man nebija ienācis prātā, ka fizikāli lielumi ir tikai nosacīti pieņēmumi – ikdienā nekas par to neliecināja. Taču izrādījās, ka arī dabas likumi nāk no cilvēka iztēles.

Kopš tā laika es varēju pacelt gandrīz jebko. Cita lieta, ka priekšmetus neatkarīgi no to masas bija gandrīz neiespējami noturēt gaisā ilgāk par pāris sekundēm – es nevarēju, piemēram, atbraukt mājās ar riteni un ar domu spēku uznest to augšā pa kāpnēm. Vispār vārds “telekinēze” izklausās lepni, taču patiesībā tā ir gaužām nepraktiska iemaņa – pat tik sīka darbība kā piekaramā kalendāra lapas noplēšana prasa lielu piepūli un izraisa vēlmi pāris minūtes nosnausties. Piemēram, ja vakara gaitā es veicu vairākas šādas operācijas, tad bija gandrīz garantēts, ka nākamajā rītā aizgulēšos.¹⁴ Arī publiski izrādīties man nebija ne mazākās vēlmes, un tikai vienu reizi, cenšoties savaldzināt kādu gotu meiteni, es atļāvos demonstratīvi pārlocīt uz pusēm alumīnija tējkaroti.¹⁵ Bet vispār man šķiet, ka iemācīties žonglēt ar mandarīniem būtu daudz vērtīgāk. Protams, man patika jokoties, kaut vai kādas sarunas laikā it kā starp citu nospiežot pāris klavieru taustiņus vai atverot dzegužpulksteņa durtiņas un liekot mehāniskajam putniņam nočerkstēties nepareizajā stundā. Bet pat ja es toreiz būtu zinājis, ka ir, – piemēram, tāda Neatkarīgo Pētījumu Grupa,¹⁶ kura par šādiem paraugdemonstrējumiem labprāt maksātu 100 000 dolāru, diez vai ar to būtu pietiekami, lai liktu man to darīt publiski.¹⁷ Līdz ar to vienīgo patiešām praktisko pielietojumu, ko atceros, es atradu Rēzeknē, kad pēc gara pārtraukuma tur ciemojos. Toreiz mēs ar Ēriku un Juri uz pilskalna trepēm sadzērāmies “Naģas tanti”,¹⁸ un es palīdzēju Ērikam aiziet līdz mākslas koledžas kojām bez liekiem kritieniem, velkoties nopakaļ un ik pa brīdim viņu telekinētiski pieturot pie pleca.

Viens no iemesliem, kāpēc man nepatīk cilvēki, ir tas, ka katrā no tiem ir tumšs un pirmatnējs ļaunums. Ir ļoti grūti sadzīvot ar sevi brīžos, kad tas pēkšņi sāk lauzties uz āru. Bet tā kā viens no civilizācijas pastāvēšanas loģiskajiem nosacījumiem ir šī ļaunuma kolektīva apspiešana, tā esamība bieži tiek noklusēta. Rezultāts ir tāds, ka pirmā nejaušā saskarsme ar savu tumšo pusi jaunam, nesagatavotam cilvēkam var likties šokējoša.

Es pamodos agri no rīta savā Brīvības ielas istabā. Naktīs es mēdzu tajā ieslēgties no iekšpuses, jo manā dzīvoklī kā ironisks sveiciens no agrākiem laikiem bija palikuši iepriekšējie īrnieki – vecie brāļi Jakuši un viņu deviņdesmitgadīgā māte. Brāļi Jakuši, auguši milicijas majora ģimenē, bija pieraduši pie zināma statusa – tēvs, abi dēli un divi milzīgie rotveileri, kas viņiem piederēja,¹⁹ mēdza sēdēt kaimiņmājas pagalmā un terorizēt garāmgājējus. Un lai gan vienīgais ērtais ceļš no Brīvības ielas uz tramvaja pieturu veda gar šo soliņu, zinošākie rajona iedzīvotāji parasti neslinkoja un izmeta līkumu ap kvartālu, lai izvairītos no agresīvām sadursmēm, kas citādi bija gandrīz neizbēgamas. 21. gadsimta sākumā vecākais brālis Aivars bija ieslīdzis hroniskā alkoholismā, staigāja apkārt, kareivīgi mangodams divus latus, un ap pusdienlaiku delīrija lēkmē izplestām rokām skraidīja pa ābeļu dārzu, lavierējot starp kokos iekārtajām veļas auklām un atdarinot dažādu kara lidmašīnu skaņas. Ģimeni uzturēja māte, kura bija pilnīgi paralizēta no jostasvietas uz leju un saņēma invaliditātes pensiju, kā arī brālis Andris – arī viņš saņēma invaliditātes pensiju, jo sirga ar neārstējamu šizofrēniju. Tajās nedaudzajās reizēs, kad man izdevās saņemt drosmi un ar viņu aprunāties, viņš stāstīja par savām vairākajām dzimšanām, viena no kurām esot notikusi kosmosā. Arī kronēts viņš esot turpat orbītā – ērtības labad.²⁰

No rītiem Aivaram bija slikti – viņš drebēja, gārdza, grabinājās pie visām durvīm pēc kārtas un čerkstošā, kā caur īsviļņu radio pārraidītā balsī bļāva, lai glābjot viņa dzīvību un iedodot divus latus. Tajā rītā es biju aizmirsis aizslēgt durvis, bet sapratu to tikai tad, kad Aivars jau bija istabā un stāvēja pie manas gultas.²¹ Viņš skatījās uz mani no augšas, un es kā jērs lauvas krātiņā gulēju pie viņa kājām. Man bija bail, protams, – pirms satiku Jakušus, es, iespējams, pat nenojautu, kas ir īstas bailes. Bet es atceros arī to, cik lielu nožēlu sajutu pret šo drudža pārņemto cilvēku, kura dzīvība tobrīd bija atkarīga no maniem diviem latiem. Es iztēlojos Aivara sirdi, kas, vēnās un artērijās iekārta, kunkstēja zem viņa melnajām plaušām, sakoncentrējos, cik vien varēju, un izdarīju to, ko visprecīzāk varētu raksturot kā tās satveršanu neredzamā dūrē. Aivars iekrita gultā man blakus. Es centos sažņaugt kunkstošo sirds muskuli stiprāk un pārtraukt viņa nožēlojamo eksistenci, taču man pietrūka spēka. Un tad es pamanīju, ka pie Aivara netīro džinsu labās kabatas bija piesprausta nozīmīte – mazs metāla Karlsons – vasarraibumainajā sejā smaids, viena roķele pacelta sveicienā, otrā satverta ievārījuma burka. Man trūkst vārdu, lai izstāstītu, cik ļoti tobrīd bija viņa žēl. Viņš piespieda roku pie krūtīm, iekrampējās manā kreklā un lieliem vilcieniem kampa gaisu, bet tas nebija briesmīgākais. Briesmīgākais bija tas, ka mēs abi bijām cilvēki. Gan es, gan viņš – par pēdējo liecināja Karlsona nozīmīte. Mēs abi bijām savas cilvēcības vergi, kuri gulēja uz viena matrača – ļauni, savtīgi, netīri un nožēlojami. Es centos no jauna satvert Aivara sirdi, šoreiz uz visiem laikiem, bet tam pietrūka spēka. Tā vietā es noāķēju mazo metāla Karlsonu no Aivara džinsiem un izrausos no gultas, pirms viņš bija paspējis atgūt elpu. Es izskrēju dārzā, patvēros starp ābelēm izkārto palagu labirintā un vairākas reizes pēc kārtas nozvērējos vairs nekad mūžā nepielikt prātu nevienam priekšmetam, nevienai dzīvai būtnei, un darīt visu iespējamo, lai uz visiem laikiem šo iemaņu aizmirstu. Es piespraudu Karlsona nozīmīti pie viena no palagiem un skatījos caur to uz namu jumtiem, iztēlojoties, kā viņš ar savu propelleru lidinās tepat netālu.

Tagad, to visu atceroties, es pārkāpju zvērestu, kuru biju godam turējis pēdējos četrpadsmit gadus. Es saspringti skatos uz mazo metāla Karlsonu,²² bet tas stāv uz mana galda un nekustas ne par milimetru. Jocīgi. Nebiju domājis, ka tas tā vienkārši ņem un pāriet. Ar divriteni, piemēram, var tīri labi pabraukt arī pēc ilgāka pārtraukuma, un runā, ka tas pats attiecoties uz slēpēm.

1. Tas pats dzijas veikals, kurā pirms tam atradās mūzikas veikals “Melnā pērle” – es vēl biju pārāk jauns, lai to pienācīgi novērtētu, bet kad sasniedzu mūzikas klausāmo vecumu, bija jau par vēlu – vienīgais logs uz pasaules kulturālo daudzveidību bija ciet, jo izrādījās, ka Rēzeknē to uzturēt nav rentabli.  (atpakaļ uz rakstu)
2. Dīvaini, bet Rēzeknes ģimnāzijā bija diezgan mājīga skolēnu padomes telpa, taču trūka pašas skolēnu padomes.  (atpakaļ uz rakstu)
3. Katru ceturtdienu Rēzeknes Vēstīs tika publicēts jauniešu pielikums “Pakavs”, bet, ja nemaldos, katru otro sestdienu – literatūras pielikums “Pegazs”.  (atpakaļ uz rakstu)
4. Einārs Dervinieks, viens no tālaika talantīgākajiem, provokatīvākajiem Rēzeknes dzejniekiem, simtprocentīgs andergraunds, nekādas krāpšanas. Rēzeknes Vēstu žurnālists. Domājot par viņu, iztēlojieties Bodlēru jaunībā.  (atpakaļ uz rakstu)
5. Reti kurš Rēzeknē viņu nepazina, jo ikdienā viņš staigāja no vienām no durvīm pie otrām un tirgoja Bhagavadgītu.  (atpakaļ uz rakstu)
6. Jaņa Rozentāla Rīgas Mākslas vidusskola.  (atpakaļ uz rakstu)
7. Tā bija vienīgā sociālā persona, kuru es varēju atļauties uzturēt.  (atpakaļ uz rakstu)
8. Viņam ļoti patika zinātniskā fantastika.  (atpakaļ uz rakstu)
9. Sapnī es stāvēju uz skatuves tumšas zāles priekšā, un man sejā sitās prožektoru gaisma.  (atpakaļ uz rakstu)
10. Denacionalizēts nams, kurš līdz 2. Pasaules karam piederēja manam vecvectēvam, bet kopš 1996. gada ar savu izdegušo kāpņutelpu, noplēstajām tapetēm un marginālajiem iemītniekiem vairāk atgādināja skvotu.  (atpakaļ uz rakstu)
11. Bibliotēkā it kā bija pieejams internets, taču tur es nedrīkstēju rādīties, jo manā bibliotēkas kartītē kāds kļūdas pēc bija ierakstījis, ka esmu nozadzis Padomju Pedagoģiskās Audzināšanas Analoģijas trešo sējumu.  (atpakaļ uz rakstu)
12. Dž. Džoiss: Uliss, izd. Liesma, 1993.  (atpakaļ uz rakstu)
13. Protams, arī tajā man izdevās atrast kaut ko sliktu, jo tagad man bija pienākums justies viņu priekšā pateicīgam.  (atpakaļ uz rakstu)
14. Nezinu, kā ir tagad, bet, kad direktores amatā vēl bija Māra Muižniece, skolā ļoti (un pat pārāk) nopietni attiecās pret kavējumiem, pat ja tās bija tikai piecas minūtes no pirmās stundas.  (atpakaļ uz rakstu)
15. Ja pareizi atceros, tad dramatiskam efektam es arī kaut ko murmināju latīniski.  (atpakaļ uz rakstu)
16. http://www.iighq.org/index.php/challenge  (atpakaļ uz rakstu)
17. Es daudz esmu par šo tēmu domājis, taču vienīgais secinājums, pie kura nonāku, ir tas, ka šim fenomenam piemīt kaut kāds dabīgs slepenības elements. Man pašam to pārvarēt ir izdevies tikai vienu reizi mūžā, un, kā jau teicu, tā bija kļūda.  (atpakaļ uz rakstu)
18. Тетя Надя, Rēzeknē populārs alkoholisks dzēriens, saukts izgatavotājas un pārdevējas vārdā.  (atpakaļ uz rakstu)
19. Gan tēvs, gan rotveileri 90. gadu beigās nomira no trakumsērgas. Jakušu māte, to uzzinot, esot atkorķējusi šampanieša pudeli.  (atpakaļ uz rakstu)
20. Andri vēl joprojām vakaros var satikt Zemitānu stacijā zem tilta.  (atpakaļ uz rakstu)
21. Ar gultu šeit jāsaprot uz grīdas izklāts matracis.  (atpakaļ uz rakstu)
22. Gandrīz visus šos gadus nēsāju to pie jakas kā sava veida atgādinājumu.  (atpakaļ uz rakstu)