punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Francijas pazudušie bērni un nākotnes revolūcijas vīzija

Dace Dzenovska

19/01/2015

 

Pēc uzbrukuma Charlie Hebdo redakcijai Latvijas publiskajā telpā parādījās viedoklis, ka Parīzes terora aktu rezultātā Eiropā jāierobežo migrācija.1 Pirms entuziastiski atbalstīt migrācijas ierobežošanu, vērts saprast, kā un kāda migrācija saistīta ar tiem vēsturiskajiem un socio-politiskajiem apstākļiem, kuru rezultātā Francijā dzimuši Ziemeļ- un Rietumāfrikas izcelsmes vīrieši šodien pievēršas radikālajam Islāmam.

Jaunie vīrieši, kuri nogalināja Charlie Hebdo redakcijas darbniekus, nebija imigranti, bet gan „republikas pazudušie bērni”.2 Viņi uzauga Francijas sabiedrības nomalēs, līdz kurām Francijas Republikas ideāli aizsniedzās tikai retoriski, taču līdz kurām pavisam konkrēti aizsniedzās policejiskās valsts roka. Kā norāda Didjē Fasēns savā etnogrāfijā par kārtības uzturēšanu Parīzē, policisti mēdz patrulēt tieši, kā viņi paši saka, „melno un arābu rajonos”, kur tie apstādina cilvēkus bez iemesla, lai sarkastisku komentāru pavadībā veiktu pazemojošas kratīšanas procedūras.3

Jaunie vīrieši – Charlie Hebdo redakcijas darbinieku slepkavas – bija daļa no Francijas marginalizētās un atsvešinātās jaunatnes, kura uzauga ar aspirācijām pēc labākas dzīves, nekā bija pieejama viņu imigrantu vecākiem, taču kurai nav izdevies šīs aspirācijas piepildīt gan personisku, gan strukturālu apstākļu dēļ. Viņi bija Francijas institucionalizētās sociālās un etniskās marginalizācijas rezultāts. Brāļi Kuaši lielāko daļu savas dzīves pavadīja patversmēs, uz ielas, policijas uzmanības lokā, cietumos un bez darba. Viņi nav izņēmums. Musulmaņi sastāda ap 60–70% no Francijas pārpildīto un nolaisto cietumu iemītniekiem – fakts, kuru pētnieki un musulmaņu kopienas pārstāvji piedēvē musulmaņu sociālajai marginālizācijai un Francijas institucionalizētajam rasismam.4 Turklāt brāļu Kuaši un viņiem līdzīgu jauniešu marginalizāciju un atsvešinātību pastiprina valdošā globālā kapitālisma forma, kuru raksturo tas, ka sistēma nespēj absorbēt darba spēka pārpalikumu. Transnacionālais radikālais islāms piedāvāja šiem marginalizētajiem un nenodarbinātajiem jauniešiem pajumti un jēgu. Tādējādi, lai pietuvotos izpratnei par to, kā rodas teroristi Francijā, jāpievērš uzmanība gan globālā kapitālisma pašreizējai formai, gan postkoloniālās Francijas institucionalizētajam un ikdienas rasismam.

Kā norāda zinātnieki,5 mūsdienu kapitālisms raksturīgs ar to, ka tam nav vajadzīgi lieli darba spēka resursi, lai ģenerētu pārpalikumu un no tā audzētu vēl jaunu kapitālu. Izaugsmi nodrošina ražošanas pārnešana uz citām vietām, tehnoloģiju ieviešana vai finanšu operācijas, kuras nes peļņu bez darba vietu radīšanas. Turklāt, tiecoties ieguldīt, lai audzētu vēl vairāk kapitāla, mūsdienu kapitālisms uzliek pārpalikušajam darbaspēkam parādu slogu. Kā tas bija redzams pirmskrīzes kontekstā un jau atkal šodien, finanšu institūcijas gūst peļņu ar augsta riska aizdevumu izsniegšanu marginalizētām sabiedrības grupām un parādu saiņu tirgošanu.6

Jaunieši sevišķi asi izjūt pašreizējās kapitālisma formas ēnas puses, jo viņi izauguši ar vidusšķiras aspirācijām, kuras šodien kļūst aizvien grūtāk piepildīt. Viņiem nav vietas darba tirgū; viņi ir pāri palikušie. Bieži vien – kā tas ir arī Latvijas kontekstā – viņiem tiek likts priekšā kļūt par uzņēmējiem. Daži, kuriem tas ir izdevies, tiek rādīti pasaulei kā veiksmes stāsti. Ir, protams, patīkami klausīties šādos veiksmes stāstos, taču jāpatur prātā, ka to netiešais efekts – vai pat mērķis – ir apklusināt tos, kuri brēc pēc darba. Sak’, kas jums radīs darba vietas, ja ne jūs paši? Visi, protams, nevar būt par uzņēmējiem. Un nevis tikai tāpēc, ka cilvēki ir dažādi, bet arī tāpēc, ka sistēma to neparedz. Ja visi varētu kļūt par veiksmīgiem uzņēmējiem, tad kapitāls nevarētu koncentrēties tik nevienlīdzīgi, cik tas notiek šobrīd.

Jaunatnes marginalizācija ir globāla problēma. Pasaules pilsētu ielas ir pilnas ar nenodarbinātiem jauniešiem. Pavadot laiku uz ielas, šie jaunieši mēdz solidarizēties un mobilizēties politiskai darbībai.7 Oksfordas Universitātē strādājoša pētnieku grupa sauc viņus par revolūcijas alķīmiķiem.8 Tomēr ne visi kļūst par revolucionāriem. Daudzi dodas ceļā ar sapni par Eiropu kā par vietu, kur iespējama laba dzīve un nākotne. Taču izrādās, ka šī Eiropa ir nenotverama. Antropologi, kuri pēta migrantu ceļojumus no „globālajiem dienvidiem” uz Eiropu, norāda, ka, nonākuši kādā no Eiropas valstīm – piemēram, Grieķijā, Spānijā vai Francijā –, cilvēki daudzkārt ir vīlušies un saka, ka viņi vēl nav atraduši Eiropu. Daži pat solās meklēt Eiropu Kanādā (Marthe Achtnich, personiska saruna). Arī tie, kuri cenšas šķērsot Doveras jūras šaurumu, lai no Francijas nokļūtu Lielbritānijā, apgalvo, ka viņi dodas uz Eiropu, kuras Francijā nav. Eiropas labā dzīve kļūst aizvien netveramāka ne tikai tiem, kas tiecas uz Eiropu, bet arī tiem, kas tajā dzimuši un auguši. Arī šie jaunieši dodas ceļā. Kur ir viņu nākotnes Eiropa? Izrādās, Eiropas jaunieši aizvien lielākā skaitā dodas uz Eiropas valstu bijušajām kolonijām, lai meklētu nākotni tur. Piemēram, portugāļi dodas uz Mozambiku, Angolu vai Brazīliju, kurpretim spāņi un briti uz Latīņameriku. Atliek vienīgi paskatīties Meksikas, Čīles vai Argentīnas vietējās avīzēs, lai saprastu, ka atsvešinātās Eiropas jaunatnes migrācija uz bijušajām kolonijām ir ievērības cienīga sociāla parādība.

Arī Francijas Republikas pazudušajiem bērniem ir saiknes ar Francijas bijušajām kolonijām. Atšķirībā no Latīņamerikas, kur ļaudis šodien vairāk uztraucas par ASV imperiālismu, nevis par Eiropas koloniālo vēsturi, Francijas bijušajās kolonijās franču koloniālisms ir nevis attāla vēsturiska epizode, bet nesena vēsture ar pavisam konkrētām sekām. Koloniālā vēsture un postkoloniālā politika palīdz skaidrot, kādēļ daļa Francijā dzimušu Francijas pilsoņu nejūtas kā francūži, bet gan kā koloniālie subjekti. Tas nav nekas jauns. Jau 1952. gadā Francs Fanons grāmatā Melna āda, baltas maskas aprakstīja savu satriecošo pieredzi, kad viņš no Francijas kolonijas Martinikas pārvācās uz Parīzi un saprata, ka viņš ir melns.9 Fanons uzauga Martinikā, mācoties franču skolās un no franču grāmatām. Viņš uzskatīja sevi par pilntiesīgu Francijas pilsoni. Kad viņš ieradās Parīzē, lai mācītos psihiatriju, viņa bērnības un jaunības gados veidojusies pašapziņa tika sagrauta, jo cilvēki uztvēra viņu nevis kā francūzi, bet kā melno. Tika norauta baltā maska un palika tikai melna āda. Fanons novirzīja savu vilšanos antikoloniālā un revolucionārā darbībā, kuras rezultātā radās daži no visiedvesmojošākajiem antikoloniālā marksisma tekstiem. Taču šodien ir citi vēsturiski apstākļi, citi ceļi, pa kuriem ir iespējams novirzīt vilšanos, kas rodas, kad tu saproti, ka tu vienlaicīgi esi francūzis un neesi, jo tu esi melns, arābs vai imigrantu dēls. Diemžēl tas ir radikālais islāms, kuram pievērsās brāļi Kuaši.

Kur šeit meklējama migrācijas vaina? Turklāt kuras? Vai Francijas koloniālo ierēdņu ierašanos Alžīrijā var uzskatīt par migrāciju? Vai Francijas pilsoņu pārvietošanos no koloniālās teritorijas uz koloniālo centru var uzskatīt par migrāciju? Vai tādēļ, ka arābu izcelsmes francūzis nav iemiesojis Francijas Republikas ideālus, bet pievērsies radikālajam islāmam, viņš uzskatāms par migrantu? Vai migrācijas ierobežošana mainītu tos apstākļus, kuru rezultātā 60–70% no Francijas musulmaņiem atrodas cietumos? Vai migrācijas ierobežošana mainītu kapitālisma pašreizējās izaugsmes tendences, kuru rezultātā veidojas aizvien lielākas pārpalikušā darbaspēka rezerves? Man patiešām nav skaidrs, kā un kādas migrācijas ierobežošana varētu atrisināt samilzušās vēsturiskās un strukturālās problēmas, kas turpina radīt ne tikai islāmistus, bet arī cita veida radikāļus, tai skaitā labējos pretimigrācijas politikas piekritējus. Varētu, protams, teikt, ka jāierobežo jaunu darba meklētāju ierašanās, ja jau pašiem Eiropas jauniešiem jādodas prom no Eiropas. Taču, ja šie jaunieši paliktu Eiropā, diez vai viņi gribētu darīt tos darbus, kurus šodien veic Eiropas migranti – piemēram, latviešu strādnieki Linkonšīras laukos. Šiem jauniešiem ir vidusšķiras aspirācijas, kuras viņi nespēj piepildīt savā dzimtajā ciemā, pie kā viņi vaino nevis kapitālisma pretrunas, bet migrantus. Ja šie jaunieši paliktu savā dzimtajā ciemā, viņi turpinātu strīķēt ielas un justies atstumti. Sliktākajā gadījumā, viņi pievērstos labējam nacionālismam un kļūtu par Zelta rītausmas vai UKIP atbalstītājiem. Labākajā gadījumā, viņi spētu noformulēt pietiekami dziļu analīzi par to, kāpēc viņi ir tādā situācijā, lai politiski mobilizētos citā virzienā. Tādējādi vienīgais patiešām labais iemesls, kā dēļ būtu vērts apsvērt migrācijas ierobežošanu, ir revolūcija. Taču, kāda būtu tās ideoloģija, tās nākotnes vīzija? Pašreiz radikālais islāms piedāvā piešķirt jēgu Francijas jauniešu atstumtības sajūtai. Vai mēs varam piedāvāt ko citu? Kaut ko, kas nevaino migrantus vai citādos, bet spēj asi kritizēt mūsdienu kapitālisma un valdošo politisko ideoloģiju pretrunas, tai pašā laikā formulējot iekļaujošu un taisnīgu nākotnes vīziju? Varbūt tā vietā, lai ierobežotu migrāciju, mums kopīgi vajadzētu ķerties tieši pie šī darba.

 

  1. Bērziņš pēc “Charlie Hebdo” rosina runāt par ES migrācijas politiku; eksperts šokēts, LSM.lv, 8.01.2015.  (atpakaļ uz rakstu)
  2. Chrisafis A. Charlie Hebdo attackers: born, raised and radicalised in Paris, The Guardian, 12.01.2015.  (atpakaļ uz rakstu)
  3. Fassin D. Enforcing Order: An Ethnography of Urban Policing. Malden: Polity Press, 2013, p. 148.  (atpakaļ uz rakstu)
  4. Sk. Moore M. In France, prisons filled with Muslims, Washington Post, 28.04.2008; Leiken R. Europe’s Angry Muslims: The Revolt of the Second Generation. Oxford: Oxford University Press, 2012; Reardon S. Looking for the roots of terrorism, Nature, 15.01.2015.  (atpakaļ uz rakstu)
  5. Sk., piem.: Harvey D. The Enigma of Capital and the Crises of Capitalism. Londod: Profile Books, 2011.  (atpakaļ uz rakstu)
  6. Chakravartty P. & Ferreira Da Silva D. Accumulation, Dispossession and Debt: The Racial Logic of Global Capitalism. An Introduction, American Quarterly, Vol. 64, No. 3, pp. 361–385.  (atpakaļ uz rakstu)
  7. Jeffrey C. Timepass: Youth, Class and the Politics of Waiting in India. Stanford: Stanford University Press, 2010.  (atpakaļ uz rakstu)
  8. Alchemists of the Revolution?: Politics of Educated Unemployed Youth.  (atpakaļ uz rakstu)
  9. Fanon F. Black Skin, White Masks. New York: Grove Press, 2008.  (atpakaļ uz rakstu)

Dalies ar šo rakstu