— Klusuma laiks

 

Hronoloģiski Luiss Martins Santoss ar Klusuma laiku (1962) tikai par dažiem gadiem apsteidza Huana Gojtisolo Īpašās pazīmes (1966) un Latīņamerikas literatūras invāziju Ibērijas pussalā, tāpēc Spānijas romānistikā kritiķi viņu ieceļ godpilnajā pirmajā vietā, kad ir runa par „jaunām vēsmām” divdesmitā gadsimta spāņu rakstniecībā. Diemžēl Klusuma laiks, kas ar Jānis Roze gādību nupat nonācis pie latviešu lasītāja, kļuva arī par vienīgo Martina Santosa romānu, lai gan viņa pētījumi un apceres psihiatrijas jomā ir tikpat aizraujoši spoža intelekta un rakstnieka talanta paraugi.

Luiss Martins Santoss centās nelaist garām nevienu iespēju, lai piedalītos tolaik plaši pazīstamās intelektuāļu rīkotās tikšanās un diskusiju reizēs gan slavenajā Café Gijón, gan citās vietās. Ironiski strīdi ar savu otro es un visu pārējo pasauli izdaiļo arī ikvienu galvenā varoņa Pedro sperto soli, kas ved pretim arvien lielākai neizpratnei par to, kā noslēgt paliekošu draudzības līgumu starp indivīdu un viņu ignorējošo sabiedrību. Vienu otru šādu tikšanās reizi – mierizlīguma vārdā – Martinam Santosam gan nācās izlaist, lai apdomātu dzīvi cietuma kamerā, kur viņš nereti nokļuva par savām politiskajām aktivitātēm, kas nepatika Franko režīmam. Šeit piedāvātā fragmenta otrajā daļā Santoss sev raksturīgā stilā izvērš sajūsmu un kritiku par Ortegu i Gasetu un viņa lekcijām, uz kurām varēja tikt vienīgi par bargu naudu. Pazīstamais spāņu filozofs te tiek ielikts kādas ļoti slavenas Francisko Goijas gleznas rāmī.

Tulkotājs

 

Grīdu sedza raupens paklājs, un tā garie sari, ejot pāri, liecās uz vienu pusi. Zilā formastērpā tusnīgs durvjusargs ar sarkanu, glīti noskūtu vaigu padevīgiem palēcieniem kā gumijas bumba rāvās uz priekšu un paklanīdamies atvēra lifta durvis. Priekštelpā oda pēc uzlabota priežozona, patīkamāk nekā vietējos kinoteātros. Lifts cēlās augšup lēnām un bez trokšņa, pie trīs sienām bija spoguļi. Pamatu klāja bieza, sarkana grīdsega. Vienā kaktā stāvēja neliels, ar samtu apvilkts soliņš, uz kura paguruši gaisa kuģotāji varēja atvilkt elpu. Nez kādā noslēpumainā veidā saņēmis bezskaņas brīdinājumu, pelēkā, apspīlētā žaketē ar metāla pogām ģērbies kalpotājs atvēra lifta durvis. Šis kalpotājs bija slaids un lokans, cirtainiem matiem un zaļām acīm. Viņš arī paklanījās, bet jau citādāk nekā durvjusargs, turklāt viņa mute vienlaicīgi smaidīja un ironiski smīnēja. Kalpotājs monotoni nobēra dažus nesaprotamus vārdus, starp kuriem uz mirkli iznira “jaunskungs” un tūlīt arī nozuda starp citiem, tikpat neskaidriem vārdiem. Izskatījās, viņš māk paklanīties tā, ka saglabā staltu stāju.

Augumam piegulošā, pelēkā žakete viņu nedaudz žņaudza, jo sevišķi krādziņa, kas turpat pielīpoši ieskāva kaklu gluži kā dažu labu viesnīcu pogainām uniformām un jau izzudušu armiju virsnieku mundieriem. Kalpotājs ar apbrīnojamu veiklību aizvēra lifta kabīnes iekšdurvis un ārējo metāla režģi, un tūlīt pat jau plaši atvēra apartamentu ieejas durvis, kamēr nācēji raitā solī devās uz priekšu pa kāpņu telpu, kuras pamata grīdsegai bija pārvilkta pāri vēl viena, gaišāka drēbes kārta, iespējams, lai aizsargātu pirmo, iespējams, ar nolūku, kas nebija izdibināms nepareiza izmēra kurpēs ieautām kājām. Kalpotājs ejot līgani zvalstījās kustīgajās potītēs, rokas nokarājās gar sāniem, un garie pirksti tā vien niezēja, lai paveiktu kādu negaidītu darbiņu, piemēram, iebīdītu vietā izkustējušos porcelāna trauku, pasniegtu piepeši ievajadzējušos pelnutrauku, sakārtotu kādu mēteļa stūri, nospiestu zem apzeltītas karnīzes izmanīgi apslēptu slēdzi vai norādītu ar neapgredzenotu rādītājpirkstu virzienu, uz kuru jaunskungiem jādodas, lai nonāktu vajadzīgajā vietā.

Pat Matiasam – un šī bija viņa māja – gaitenis noteikti likās pārāk plašs un kalpotājs – par daudz visuresošs. Pedro gāja ar grūtībām, greznība sasaistīja kājas. Iespaidīgi aizkari it kā ievīstīja šo īpašo gaisu un neļāva iekļūt telpā ielas vienkāršajam gaisam, ko bija piesātinājuši indīgi izgarojumi. Netiešā apgaismojuma lampu gaisma vispirms atstarojās pret sensenām eļļas gleznām, un tā vien šķita, ka gaismas spožuma spēks piepaceļ patinu un ieplēš to straujāk par dienišķu laika ritumu. Milzīgais gaitenis veda uz plašām zālēm, izmēros tikpat lielām kā klosteru ēdinātavām, vienīgi nobružātu marmora galdu rindu vietā te rotājās ādas klubkrēsli, kuros ērti justies dzelzs laikmetā izdzīvojušo milzeņu miesām un kuru priekšā gozējās smieklīgi mazi galdiņi, zemi un saplacināti, uz īsām ķepiņām, apkrauti ar grūti aprakstāmiem priekšmetiem un krāsainiem žurnāliem angļu mēlē.

Matiass pamāja, lai Pedro apsēžas vienā no šiem krēsliem, un viņš to arī izdarīja, tūlīt sajuzdams, kā augums lēnām un pamazām ieguļas pīļu dūnu slāņos, spilvenu kārtās un britu ražojuma atsperēs, kas neizdveš ne skaņas. Tikmēr mēnessērdzīgais kalpotājs apbrīnojami vienlaicīgi bija iemanījies uzlikt Matiasa gaumei atbilstošu plati un ar otru roku piedāvāt divas slaidas glāzes, kurās labi aprēķinātās mērvienībās bija sajaukts opālkrāsas dzēriens, sodas ūdens un ledus gabaliņi un kuru dzidrais troksnis pie saskandināšanas liecināja par izcilu kristāla kvalitāti. Iemalkodams dzērienu, Pedro atzina, ka tas nāk par labu pat tik vārgam un vēl neatlabušam kuņģim kā viņējais, un tūlīt arī Matiasa pirksti virpināja smaržīgu, baltu cigareti, un kalpotājs devās projām, atstādams tik personiskas izdarības kā smēķa aizkūpināšanu un pelēko pelnu nopurināšanu mākslinieciskos šķīvīšos ne tik prasmīgo jaunskungu roku ziņā.

Pedro nebija bildis ne vārda visa ceļa garumā no apgānītās guļamistabas smacējošās nabadzības līdz pat Matiasa namam. Aizvadīto notikumu pārskats vēl neveidoja saskanīgu un sakārtotu ainu, tas bija tikai piezīmju un mirkļa atklāsmju krājums, ko uz darbagalda savācis iedomāts žurnālists, kurš cer, ka radoša iedvesma pačukstēs priekšā vēl ne gluži skaidro visa pieredzētā jēgu. Arī Matiass, kaut arī krietni labāk atkopies, joprojām atradās nakts piedzīvojumu iespaidā un vēl nebija laidis pār lūpām daiļskanīgos grieķu-ķeltu vai latīņu vārdkopu treļļus, tik vien spēdams, kā vienkāršā kastīliešu sarunvalodā izmest kaut ko šādu: “Nu gan snuķis!”, “Vecā mauka!”, “Tukši vārdi…” un “Viens apnicīgs vācietis, un vakars ir izdevies!”

Tikmēr laiks gausi plūda, sāpes Pedro deniņos atkāpās uz pakauša pusi, un viņš, aizverot acis, juta, ka (bet tā nebija tiesa) augums turpina iegrimt bezdibenīgā krēsla kārtojumos, līdz vairāk nojaušami nekā sadzirdami kļuva iesākumā nedroši, tad jau apņēmīgi, bet satraukti soļi, kuru tuvošanās uzrāva Matiasu stāvus, gandrīz vai miera stājā, aicinot arī Pedro pārtraukt laisko atpūtu un likt lietā piepūli, lai veiktu kaut ko līdzīgu. Ar mīlošu smaidu, kas nācējai spurdza pa priekšu, jaunskungus sveica dāma, tērpusies melnā, izcili pieguļošā tunikā ar pogām uz muguras un sniegbaltu trīsstūra atvērumu, no kura daiļi pacēlās kakls un brīnišķīgi veidota galva, ko rotāja māksliniecisks ķemmējums.

– Mammu, – sacīja Matiass. – Vai tu pazīsti Pedro? Es tev par viņu stāstīju.

– Jā, protams, – atbildēja kundze, paceldama ļoti slaidu roku tieši tik augstu, lai Pedro, kurš tikmēr apsvēra, vai skūpstīt izdēdējušo roku vai tikai atdarināt šo kustību, lai neizsprūk no mutes kāds mitra gaisa čmauksts, tikai nedaudz vajadzētu noliekt galvu.

– Jūs esat pētnieks, – kundze bilda. – Tas ir tik aizraujoši! Jums noteikti jāpastāsta par saviem izmēģinājumiem. Kaut kas tāds mani patiesi saviļņo. Dēls sacīja, ka jūs no tiesas esat ļoti gudrs.

– Nē, es vienkārši cenšos uzskatāmi pierādīt, vai ar audzēju aplaistu peļu celmā slimības pārmantojamību nosaka kāda valdoša pārnese vai lielāka ietekme tomēr ir ārējiem apstākļiem. Īstenībā tas nav nekas jauns. Daži amerikāņi to jau ir pētījuši pirms manis, taču…

– Aizgrābjoši… Jūs tiešām izskatāties pēc gudra cilvēka. Vai mans dēls jums nedara pāri? Un kāpēc jūs viņu neuzaicināt sev palīgos? Viņš ir tāds ar vēju galvā, kaut arī inteliģents, protams.

– Ja vien viņš būtu ar mieru, es…

– Vai jūs uzkavēsieties? Dēls, iespējams, ka atnāks tava māsa un vēl dažas meitenes. Es priecātos, ja jūs viņām pakavētu laiku.

Dāma ik mīļu brīdi sagrozījās, it kā gribēdama pateikt, ka iznesīgajam stāvam mīkstie klubkrēsli nav pietiekami ērti. Rūpīgi sakārtotie, gaišie mati ieskāva apaļo seju, taisno degunu, lielās un dzidrās acis ar augšup uzrautām uzacīm un laistījās kā mirdzošs oreols, izceļot gandrīz vai par daudz gaisīgu vaigu un jūtīgus nervus, ko uzskatāmi rādīja mutes kaktiņu biežā saraušanās vai pulsācija, pieres ādas uzkrītošais caurspīdīgums ar skaidri izteiktu zilu vēnu pa vidu, neliels plankums uz ādas zem zoda, ko viņa turēja allaž stalti izslietu (pateicoties ieradumam vai smagiem pūliņiem), tādējādi panākot, ka tikko manāma norāde uz dubultzodu bija tikai noģiežama vai citkārt pavisam izzuda, gluži kā pēc nekad neizgaistošas gribas pēc pilnības stingra lūguma.

– Sēdieties, sēdieties, – dāma teica. – Es labprātāk stāvu kājās.

– Sēdies, – Matiass bilda un rādīja Pedro priekšzīmi. Pedro gan uzskatīja, ka paražu ievērošana viņu sargā šīs sievietes klātbūtnē.

– Es gaidu zvanu, un tūlīt iešu projām.

Pagriezusi jaunskungiem muguru, dāma piegāja pie spoguļa virs marmora kamīna (netālu no apslēptas vietas, no kuras joprojām plūda mūzika, vienmērīgi piepildot zāli, kas bija pārāk liela, lai paliktu tukša) un saspringti vērīgām acīm raudzīja savā attēlā pēc kādas iespējamas nepilnības. Un piepeši smaids, kas baltajā ģīmī bija turējies kā sarecējis vai piekārts ar saspraudi, tikai kā nepieciešama piedeva, nevis dabiska sastāvdaļa, strauji nodzisa un lūpu kaktiņi, pārstādami trīsēt, nolaidās uz leju. Tiem tūdaļ pielāgojās sasprindzinātais skatiens, atbilstoši sarūkot uzacu lokiem. Kādu brīdi šķita, ka viņa lūkojas sev tieši pa vidu, punktā, kas atrodas vienādā attālumā no acu zīlītēm, bet jau pēc mirkļa, novērtējusi katru atspulga sīkumu, dāma atkal uzplauka visā savā sarežģītajā, bet harmoniskajā būtībā, ko pati ar savu izskatu bija radījusi, un atjaunoja nebeidzamo spēli. Izskatījās, ka šajās dažās sekundēs viņa bija pārliecinājusies par kaut ko svarīgu, par kaut ko tādu, kas nodrošināja viņas pastāvēšanu aiz šīs maskas un ļāva palikt tādai, kāda viņa ir, paturot noslēpumā savas klusās ciešanas vai sāpīgā vietā piedurtu naža smaili.

Pedro joprojām stāvēja kājās un kā apburts skatījās uz Matiasa māti, neliekoties ne zinis par viņas dēla klātbūtni. Māte uztvēra šo skatienu.

– Jūs mani pētāt? Tas mazliet biedē. Gudri cilvēki vienmēr manī uzdzen bailes. Tā vien šķiet, ka viņi zina kaut ko tādu, ko mēs paši nezinām.

Samulsušais Pedro parāvās atpakaļ, ar skubu apsēdās klubkrēslā, ko šoreiz nebūt nevajadzēja darīt, un aizkūpinātā cigarete noripoja viņam uz ceļa, viņš to neveikli tvēra, pelni nobira uz grīdas, un viņš iemīdīja smēķi tepiķī. Pēc tam atkal paskatījās uz māti.

– Vai jūs rīt iesiet uz konferenci?

– Jā, protams, – atbildēja Pedro, lai gan nezināja, par kādu konferenci viņa runā.

– Labi, pēc tam iegriezieties mūsu mājās. Te būs neliela sanākšana. Intelektuāļu sanākšana, nedomājiet neko sliktu. Garlaicīgi nebūs. Matias, parūpējies, lai viņš atnāk.

– Sarunāts, mēs nāksim kopā, – Matiass atsaucās. – Bet tu jau zini, ka tavas sanākšanas mani garlaiko.

– Tad tu nenāc. Bet viņam būs interesanti, ja vien viņš ir tik gudrs, kā izskatās.

Un, it kā aizmirsusi par viņiem, atkal pievērsās spogulim, lai vēlreiz visdziļākajā nopietnībā izdibinātu sevi, ielūkotos šajā noslēpumainajā viduspunktā, pie kura cieši piekaltais skatiens uz mirkli sabrucināja visu viņas ārējo spozmi. Šoreiz sevis apcerēšana mazliet ieilga.

– Atā! Atā! Necelieties, citādi es nokavēšu, – un viņa attālinājās tajā pašā satrauktajā gaitā, lepni izslējusies, ļoti smuidra, stingri sakļautām kājām, bargi strādādama ar sevi, ne mirkli neaizmirstot par noslēpumaino mākslas darbu, ko ik uz soļa rada, gluži kā gliemezis, kas atstāj aiz sevis brīnišķīgu perlamutra sulas sliedi, lai ietu kur iedams.

– Atvaino, nezināju, ka viņa būs mājās! – Matiass lūdza piedošanu, vēl pirms māte bija nozudusi skatam. – Viņa ir nomācoša.

– Tik jauna!

– Nē, nav nemaz tik jauna. Ejam uz manu istabu! – un viņš devās pretējā virzienā tam, kurā bija aizgājusi māte.

– Vai tad viņa neteica, lai pagaidām tavu māsu?

– Nu un tad? Ejam apskatīt manu Goiju!

Matiasa Goija bija milzīga, krāsaina gleznas reprodukcija ar durspraudēm piešūta pie istabas sienas, neliekoties ne zinis par rožainajām tapetēm un impērijas stila mēbelēm. Varenu apjomu āzis raganu saietā, jūsmojošu sieviešu ieskauts, ar lepni izslietu galvu pakļaudams ne tikai visas gar zemi pakritušās sievas, bet arī ikvienu neaizsargātu skatītāju, kas uzdrošinātos uzlūkot gleznu.

– Vai tev patīk? – Matiass vaicāja.

– Pagaidi, ļauj aplūkot! Es pat neuzdrošinos…

Scène de sorcellerie: Le Grand Bouc, 1798, (H.-0, 43; L.-0, 30). Madrid. Musée Lázaro. Le grand bouc, lielais tēviņš, lielais āžu buks, āzis emisārs, labi noaudzis spāņu kapro. Grēku atlaišanas āzis. Nē! Varens āžu buks slavas spožumā, visvarēšanas pārākumā, uzmanības centrā. Viņa rags te nav draudīgs, bet falliskās varas godības zīme. Un divi ragi nozīmē tikai to, ka viņš ir divkārši varošs. Lūk, ar modru aci viņš vēro femelle varzu, kas pieguļ pie viņa kājām, it kā cerot uz auparištaku, un kuru nelaikā dzimušie augļi it kā sastinguši vaļsirdīgā lūgsnā par iespējamu atdzimšanu, ko nodrošinās saskare ar to, kurš (bez šaubām, nelabā iemiesojums vai gluži vienkārši dižena iespēja, ko piedāvā naktsvīrietis) ar acīm redzamu patiku visžēlīgi uzliek kreisās ķetnas nagu vēl siltam, bet jau izģindušam, slikti barotam mauvaises couches rahītiskam augumiņam, kura jau mumificētie līdzinieki ar noteiktām atstarpēm šūpojas pakārti lokanā atvasē. Un kāpēc viņi ir pakārti šādā veidā? Un kas tā par virvi, kurā viņi ir pakārti? Vai tā nav dzīvinošā nabassaite, kurā virmo ar skābekli piesātināta vēnu un ar oglekli piesātināta, burbuļojoša artēriju asins? Vai tad var aiz nabas pakārt vāruli, kurš vēl neizmanto rīkli kliegšanai, elpošanai, klepošanai vai raudāšanai, bet gan patapenai un tikko nomanāmai dzīvības šķidruma ierīšanai? Sikspārņi, trīs vienā pusē un trīs otrā, it kā vēl svārstoties, laižas lejā, lai apsēstos uz ragiem, kas ir visas apbrīnas degpunktā. Un, kamēr āža kreisā ķetna glābj, caururbjošais skatiens rāda, ka tieši dzidrais gaiss, tas pats gaiss, ko viņš elpo un kas vējo pār kalniem tālē, ir mūsu ciešā sasaiste ar zemi, kuras bērni esam un pie kuras vienmēr atgriežamies. Par ko uzvarētās auparištakas ir tik sajūsminātas? Kādu patiesību vēsta āža modrajā acī sastingusī nopietnība? Sievietes krīt gar zemi, tās ir sievietes, kas krīt gar zemi, lai uzklausītu patiesību. Un tieši viņas ir tās, kurām patiesība ir gauži vienaldzīga. Āzis pacels savu otru nagu, labo, un uz tā būs ābols. Rādīdams ābolu izredzēto sieviešu sapulcei, viņš veselu stundu stāstīs par tā vieliskajām un nevieliskajām īpašībām. Ābola būtiskumu viņš iztirzās to sieviešu priekšā, kuras būtiskums vienaldzīgo. Klausīsimies kopā ar trauksmainajām sievām, iznesīgajām sievām, izmeklētajām sievām šo iedvesmoto runu! Nolieksim galvas lielā metafizikas mežoņa priekšā un ļausim saldā medūdens vārdu tērcēm spodrināt mūsu pieres! Ir kas tāds, ko tikai viņš māk pavēstīt. Klātesošo noģīmjus nakts vidū apzīmogos neiespējama saule. Tieši tāpēc viņš ir šeit, mirdzošs un zaigojošs, un tieši tāpēc viņš ir uzlicis masku. Vienīgi modrā acs pieder īstenībai, kas slēpjas aiz maskas. Un šī acs mūs aplūko kā periskops, lai mūs vēl labāk apburtu. Bet kāpēc viņa acs ir tik modra? Lai mūs vēl labāk viedētu! Un kāpēc ragi tik augstu? Lai mūs vēl labāk badītu! Kamēr asredzīgā acs skatās, neattīstījušās miesas atdzimtgriboši gaida. Kamēr neaizsargāto sieviešu varza pauž tādu kā vēlmi sacelties, sapulcei izmeklēto sievu pakritušie augumi bauda padevīgu paļāvību. Kamēr pusnakts saule padara nederīgus vitamīnus un eledonus, apelsīna miziņas zelēšana ļaus turpināt ziloņaziātisku ģēniju dzimšanu. Jo bērni gan Zilonienes templī, gan Bhubanešbarā no bada rokas bez žēlastības krituši, un vien jāteic, ka varenos tempļos augsti cienīti rituāli, kuros mūžīgo zīdītāju ar krūti māti dabu pielūdz un ko apraksta Vatsjajana, lai skādīgā masveida miršana bada nāvē un citas bojāejas nesadusmotu nevienu un nepakalpotu par rūgšanas recekli – kā tas šādos gadījumos mēdz notikt – tautā, kas meistarīgi sagrupēta (sektās), kā zemākās būtnes, atbaidoši posmkāji tārpi, kas ložņā un lien, ar tālejošu domu, ka šī tauta nekad nesajutīsies gana vienota un nobriedusi, lai vienā rāvienā sagrautu, nopostītu vai sadedzinātu visu, ko māksla pasludinājusi par dižu. Ak, pravietiskais paziņojums, kas pavēstīts tieši tādēļ, lai nekad, itin nekad nepiedzīvotu piepildījumu! Ak, atklāsme, asredzīgums, nākotnes urķēšanfīlija! Par nodevību es tevi saucu! Par bezkaislīgu kardinālu padomi Barseló! Tu neizpērc nekādus grēkus, mans āzi, tu esi āzis baudītājs. Ar dāsnu žestu tu pastiep savu kreiso ķetnu, bet ar labo draudīgi atvēzējies, āzi, un atkal un atkal personiski vērsies pie izglītotās sabiedrības sekretāra. Tavas apaļās, šautriņasās acis mūsu nabassaites vēnās gluži kā rotaļīgi rentgena stari uztausta ar pelējumu pārklājušās vestgotu asinis. Un cik apsviedīgs tu izskaties šīs šaurpierīgās tautas priekšā! Tu, kas esi taisīts no daudz cildākas vielas nekā mēs, ak, āzi, tu nicini mūs! Jā, patiesi, patiesi, cik labi, ka tu to redzi: mēs visi esam aunapieres. Un šādi muļķi nav ārstējami. Jo šādai muļķa tautai ir par maz, ka tai ir ko ēst un mugurā vilkt, par maz, ka to visžēlīgi izglīto jaunbūvētos, nākotnes apmirdzētos gaismas kuģos, par maz, ka to baro ar izmeklētām, vitamīniem bagātām sulām un proteīna ekstraktiem, ko turmikss piedāvā no dažādām izejvielām – augļiem, putnu gaļas, desām, liellopu gaļas, svaigām zivīm, zaļām pupiņām, kalmāriem un apelsīniem, apelsīniem, apelsīniem (un ne tikai to miziņām), jo šāda muļķa tauta ir sastāvējušos vestgotu asiņu upuris, atpalikusi Vidusjūras tautiņa, kas nekad neatbrīvosies no savas aziātiskās armatūras, vienmēr atgrūdīs atbaidošo Rietumu tehnoloģiju un nožēlojami veģetēs, tērpusies vienvienīgā dailē. Kantehondo, pusveronika, čigānzēni un čigānmeitas faraona dejā, sirmgalvja torero precizitāte ar šķēpu, nebeidzamā viesmīlība, taisnīgums, Lejasandalūzijas kentauri, tie visi ir Zilonienes silueti, kastas un kastas, viena kasta pēc otras, ne tikai torero kasta vien, bet arī diedelnieku kasta, baskāju kasta, zemes arāju kasta, septiņu-bērnu-septiņu kasta, visu marseļu ķīniešu kvartālu kasta un parīzmelnu acu trotuārmeiteņu kasta, kas neprot – joprojām neprot, nelgas – izrunāt kārtīgi treknu “r”, lielā Žilbēra un kārnās Marijas kasta, vienīgais Eiropas asns mūsu eiropeiskākā ciemā, kuram pielikts nazis pie rīkles un kurā nažus reiz nostiprināja (visaugstākās kastas diženie ziemeļu karaļi) ar dzelzs gredzeniem pie galdiem, lai nekam citam tie nebūtu derīgi, kā vien sažuvušas maizes šķērēšanai. Āzi, tu to visu zini, tu esi visā nopietni iedziļinājies, un pēc visa tā par vienīgo pretindi un terapiju mini fenomenoloģisku iekļaušanos barojošā Lielvācijā, ciemos pie Harchesenes raganām un āžiem. Un tavas garīgās karolīnas būs mūsu laicīgie cietumi. Bet tu esi labs, un tieši tāpēc tu pacel kreiso ķetnu mazliet augstāk par labo. Tieši tāpēc tu slēpies aiz maskas, kas nav tava, bet patīkami izklaidē tevi apcerīgi uzlūkojošos apbrīnotājus. Un tāpēc tu esi kļuvis tik aizraujošs, ka maigāk par maigu aizrauj cilvēkus ar filozofiju, kā puišelis blūzītē, tik dedzīgi un daiļi, tik cildenā stilā, ar grezni izpušķotu spalvu, ar tik trāpīgu metaforu, ka iemigt nebūs iespējams un mirušie bērni tev piedos, ka nepateici, no kā viņi mira, un (skatoties vienīgi tavā acī, nevis maskā) augstu mēs celsim tavus ragus, un uz kapiem tevi nesīsim, dziedādami gaudu dziesmas, kas tiešām varētu izklausīties sērīgi.

 

No spāņu valodas tulkojis Edvīns Raups