— Savāda sajūta

 

2014. gada nogalē daudzus negaidīti pārsteidza Nobela prēmija literatūrā, kas šoreiz tika piešķirta Patrikam Modiano. Spriežot pēc Jura Kronberga raksta žurnālā Latvju teksti un Viļa Kasima prognozēm par potenciālajiem balvu ieguvējiem tepat Punctum, varētu pat domāt, ka Latvijas literatūras vidē šis rezultāts sagādāja tādu kā klusu vilšanos. Franču literatūrzinātnieks un žurnālists Bernārs Pivo atzīst, ka Modiano nav tipisks Nobela prēmijas laureāts, jo viņa darbības lauks neietver politisku, etnogrāfisku vai kādu citu sabiedriski nozīmīgu dimensiju. Līdzīgu atziņu sarunā ar žurnāla Lire galveno redaktoru Fransuā Binelu pauž arī pats Modiano. Bet, par laimi, diskusijas par piemērotu vai nepiemērotu, tipisku vai netipisku laureātu šoreiz izrādījušās neproduktīvas, un starptautiskais izgaismojums aicina mūs ieklausīties rakstnieka melanholiskajā tonī.

Tulkotāja

 

Fransuā Binels: Kā jūs jutāties, uzzinot, ka esat saņēmis Nobela prēmiju literatūrā?

Patriks Modiano: Biju uz ielas. Pastaigājos savā kvartālā, kad man to pavēstīja meita. Es nemaz nebiju gaidījis… Godīgi sakot, nekad nebiju domājis, ka man varētu piešķirt Nobelu. Tāpēc tas, ko tobrīd jutu, bija kaut kas… dīvains. Savāda sajūta. Tādās reizēs mēdz teikt, ka runa ir par kādu citu, nevis jums, bet par kādu svešinieku. Notiek sava veida atsvešināšanās… Un pēc tam jūs lēnām saprotat, kas noticis. Bet es biju kā mēnessērdzīgs. Pamošanās bija mazliet brutāla… Rakstniecība ir vientulīga nodarbe: jūs atrodaties tādā kā melnajā kamerā, kā mēs teiktu, runājot par fotogrāfiju, un pēkšņi ļoti spēcīga gaisma krīt tieši pār jums… tāpēc, jā, jūs jūtaties mazliet apstulbis. Bet tas, kas ļoti aizkustina, ir lasītāju reakcija.

 

F. B.: Jūs maz interesē sociālais statuss, bet, lūk, jums tomēr tāds ir. Un tas var izrādīties apgrūtinoši.

P. M.: Jā, tas ir mazliet pretrunā ar manu savrupo nodarbi. Bet tas neko nemaina. Es domāju, ka turpinātu rakstīt arī vientulībā. Rakstniecībā tu esi pilnīgi nošķirts, mūžīgi viens. Daudziem rakstniekiem Nobela prēmija uzliek kaut kādu atbildību… Īpaši franču nobelistiem… Anglosakši ir vairāk romānisti, dzejnieki… Bet Francijā, vai tas būtu Anatols Francs, Romēns Rolāns vai Albērs Kamī, runa nav vienīgi par domātājiem, rakstniekiem, bet arī par nozīmīgiem sava laikmeta lieciniekiem. Tā nudien ir. Bet es gribētu zināt, kāpēc viņi izvēlējās mani.

 

F. B.: Nobela žūrija precizēja, ka apbalvojums piešķirts par „atmiņas mākslu, ar kādu atklājat okupācijas laiku”. Vai tas ir labs jūsu darba kopsavilkums?

P. M.: Tas ir mazliet eliptiski, bet savā ziņā taisnība. Jebkurā gadījumā, lasītāji labāk par mani zina, ko rakstu. Atmiņa, jā, taču vēlos uzsvērt, ka būtībā tā ir atmiņa uz aizmirstības fona. Visu manu romānu pamatā ir aizmirstība. Aizmirstības slāņi. Protams, atmiņai izdodas izspraukties tiem cauri pa maziem caurumiņiem. Aizmirstība pārklāj visu, ko esam pārdzīvojuši. Atmiņa tiecas šo slāni caurdurt, bet tas nekur nepazūd. Ar okupāciju ir mazliet citādāk. Esmu dzimis 1945. gadā. Visi, kas dzimuši šajā gadā, pēc kara haosa, ir tā upuri. Pat ja viņi to nav piedzīvojuši. Es īpaši neatšķiros no savas paaudzes cilvēkiem: daudzi ir pauduši rūgtumu par to, ko nozīmē būt minētā laikmeta auglim. Tāpēc, ja es nebūtu to izteicis savos romānos, to noteikti būtu izdarījis kāds cits. Man okupācija ir dzimšanas nakts.

 

F. B.: Daudzos jūsu romānos atmiņas un aizmirstības jautājums manifestējas telpā, jo īpaši izsapņotās Parīzes telpā.

P. M.: Jā. Nereti tā ir topogrāfija, kas palīdz atcerēties pagātni. Īpaši pilsētā, vienalga, vai tā būtu ļoti mainījusies vai nē. Manuprāt, pagātne ir atsaucama tikai pateicoties topogrāfijai, ģeogrāfijai. Arī atmiņa barojas no visām lietām, kas ir mainījušās, no visa, kas zudis. Kad es biju bērns, Parīzes apkārtne bija tikpat kā lauki. Šodien Parīzes apkārtni veido pilsētas, kas izplešas. Bet patiesībā atmiņa savā ziņā kļūst par iekšējo ainavu – ainavu, ko ir skaisti redzēt pilnīgi citādu. Iekšējā ainava uzzīmējas, sajaucoties ar iedomāto, un tas ļauj kādu atcerēties vietu tādu, kāda tā bija kādreiz. Un tas piešķir klātbūtnes dimensiju. Reizēm tikai jāaizver acis, lai uznirtu iekšējā, pārlaicīgā ainava, kas palikusi nemainīga.

 

F. B.: Galvenā darbības norises vieta jūsu romānos ir Parīze un tās apkārtne.

P. M.: Jā, bet mana Parīze ir izdomāta. Tā nav nostalģija pēc Parīzes. Parīze, kurā es dzīvoju un kuru pārstaigāju savos romānos, šodien vairs neeksistē, bet es pēc tās neskumstu. Protams, es rakstu, lai to atkal atrastu. Bet tā nav nostalģija. Nav tā, ka man pietrūktu viss, kas reiz bijis. Savā prozā esmu iemiesojis Parīzi, kuru veido pārdzīvojumi, un šie pārdzīvojumi ir kļuvuši mūžīgi. Esmu padarījis Parīzi par savu iekšējo pilsētu. Sapņu pilsētiņu, kuru pārklājuši laikmeti. Varētu teikt, ka mana Parīze iemieso to, ko Nīče dēvēja par „mūžīgo atgriešanos”.

 

F. B.: Atgriezties nozīmē arī uzņemties risku. Tā ir tēma jūsu jaunākajā romānā Lai neapmaldies kvartālā (Pour que tu ne te perdes pas dans le quartier, 2014). Šajā grāmatā par galveno varoni rakstāt: „Nē, viņš neatgriezīsies šajās vietās, lai tās atpazītu, viņš ļoti baidās, ka līdz šim apslāpētā smeldze varētu izslīdēt cauri gadiem kā pa Bikforda auklu.”

P. M.: Jāatzīst, ka esmu nedaudz apsēsts ar Bikforda auklas tēlu. Tā ir dinamīta aukla. Sava veida eksplozija… Un šīs grāmatas varonis nevēlas atgriezties savas bērnības vietās, jo baidās, ka sāpīgie pārdzīvojumi atbalsosies cauri laikam, nonākot līdz tagadnei kā pa Bikforda auklu. Atgriezties pagātnē ir mazliet līdzīgi kā atgriezties nozieguma vietā. Ir bail tikt pieķertam. Jā, es domāju, ka tas, kas mūs saista ar pagātni, līdzinās dinamīta auklai.

 

F. B.: Vai tas nozīmē, ka atmiņa, jūsuprāt, ir kas līdzīgs bumbai ar laika degli?

P. M.: Savā ziņā, jā. Būtībā bērnības atmiņas ir nogremdētas aizmirstības jūrā. Pāri paliek tikai saliņas, mīklaini fragmenti, kas sastāv no dzirdētiem, sākotnējo kontekstu zaudējušiem vārdiem, no vairāk vai mazāk spilgtiem tēliem. Bērni raugās uz lietām bez panorāmiska skatījuma un brīvi samilzina tās. Šie palielinājumi vēlāk veido viņu atmiņas. Bērnības atmiņas ir pužļi ar iztrūkstošiem gabaliņiem, ko lēnām saēd aizmirstība. Atgriešanās pagātnē ir ārkārtīgi noslēpumaina. Tā ir gandrīz kā mīkla detektīvromānā: atmiņas ir ļoti sadrumstalotas, detaļas nav īsti savienojamas. Tas mani vienmēr intriģējis, un par to arī es rakstu vienu grāmatu pēc otras. Man ir iespaids, ka viss, ko piedzīvojam līdz trīs vai četru gadu vecumam, ir pilnīgi nogrimis aizmirstībā, bet lietas, kas uznirst vēlāk, ir vairāk saistītas ar iztēli. Bērns ir autors, kas pieķeras atsevišķām detaļām, kaut gan pats to neapzinās. Tieši tāpēc, gadiem ejot, viņa atmiņa neizbēgami kļūst ļoti mīklaina. Jā, atmiņa tātad ir bumba ar laika degli: novecojot mēs uzdodam jautājumus par šiem puzles gabaliņiem un mēģinām tos atrast. Bērnības atmiņās vienmēr ir kaut kas bīstams, pat ja bērnība ir bijusi mierīga.

 

F. B.: Ko gan īsti nevarētu teikt par jūsu bērnību…

P. M.: Jā… Ir tādi bērnības notikumi, kas kalpo par iztēles matricu. Piemēram, Alfrēds Hičkoks. Tēvs viņam 4 gadu vecumā uzticēja vēstuli, kas bija jānodod policijas komisāram Londonā. Kad viņš nonāca policijas iecirknī, komisārs, gribēdams Hičkoku pabiedēt, ievietoja viņu vienā no tām restotajām iecirkņa daļām, kur iesloga aizturētos, sakot: „Tu šeit paliksi trīs stundas.” Hičkokam bija ļoti bail. Atbrīvodams viņu, komisārs teica: „Ja tu dzīvē slikti uzvedīsies, tad zini, kas tevi gaida!” Varētu teikt, ka šī bērnības pieredze bijusi Hičkoka iztēles matrica un visas viņa filmas nāk no turienes: aizdomas, bailes… Tas nozīmē, ka ir noteikti bērnības notikumi, kas kaut ko iedarbina mūsu iztēlē. Kaut ko, kas pēc gadiem izpaužas literatūrā, kino, glezniecībā vai mūzikā.

 

F. B.: Un jūs? Vai varat pateikt, kurš no jūsu bērnības notikumiem ir kļuvis par jūsu literatūras matricu?

P. M.: Jā. Proti… Kādu laiku dzīvoju mājā netālu no Parīzes, kur mani audzināja sveši cilvēki. Toreiz šie cilvēki man nešķita savādi, bet vēlāk gan, pat ļoti savādi. Es īsti nezināju, ar ko viņi nodarbojas. Divu vienkāršu lietu sajaukums – es gāju uz skolu, bet manu vecāku nebija. Ļoti dīvaina atmosfēra. Taču tas bez šaubām nav nekas īpašs. Visi bērnībā ir lasījuši grāmatas un pēc tam sapņojuši, ka tiek nolaupīti vai ka devušies prom ar cirku, kas braucis garām viņu pilsētai. Tas mazliet līdzinās sapnim par Bagātību salu vai kontrabandistiem no piedzīvojumu stāsta Mūnflīta (John Meade Falkner, Moonfleet, 1898). Bērniem mazliet patīk baidīties. Visbeidzot realitāte sajaucas ar izdomu.

 

F. B.: Grāmatas Lai neapmaldies kvartālā galvenajam varonim ir sapnis, kas atkārtojas jau kopš bērnības. Vai ir kāds sapnis, kas jūs vajā?

P. M.: Sieviete, kas par viņu rūpējas mātes vietā mājā netālu no Parīzes, dodas prom ar vilcienu un ņem viņu līdzi. Bet rodas problēma ar koferiem, kas beigās pazūd. Tas ir mans sapnis, kas atkārtojas. Tam jābūt saistītam ar kaut ko no manas bērnības. Ideja, ka esmu iesaistīts kādā nopietnā lietā, bet nesaprotu, kas īsti notiek. Gaidu, ka tikšu nodots policijā, kur mani par to izjautās. Esmu apdraudēts.

Šis sapnis bez šaubām ir saistīts ar pagātnes notikumiem manā bērnībā, ar tiem cilvēkiem, kas bija man apkārt un kuri man šķita noslēpumaini. Savādas lietas, kas ar jums notikušas bērnībā, sapņi, kas no tām radušies un atkārtojas, – tie ir iemesli, kuru dēļ mēs sākam rakstīt. Realitāte un izdomātais sajaucas jau kopš bērnības. Patiesībā viss ir romāna vērts.

 

F. B.: Lai runātu par atmiņu un aizmirstību, jūs aizsākat savu romānu ar Stendāla epigrāfu: „Es nevaru atklāt realitāti, es varu aizsniegt tikai tās ēnu.”

P. M.: Grāmatu vienmēr var uzrakstīt citā formā, nevis tikai tajā, kas beigās izraudzīta. Šis romāns varēja būt diezgan klasisks detektīvromāns. Stāsts par meiteni, kas aizbēg kopā ar savu bērnu. Man patīk Stendāla teiktais: pagātnes notikumus nevajag atklāt tieši, ir jāmeklē atbalss, ēna, pavediens, ko šie notikumi atstājuši. Kad kavējamies atmiņās, tad patiesība laika distances dēļ kļūst aizsniedzama. Tā vietā, lai censtos restaurēt lietas ar vislielāko precizitāti, kas nozīmētu rakstīt naturālistiski, es izvēlos atskaņot atbalsi. Noslēpumu. Pavedieni atstāj sava veida mūziku… Jāatrod melodija, nevis lietas.

 

F. B.: Bet reizēm ir realitātes fragmenti, kurus, izsakoties jūsu vārdiem, izdodas „viltot”…

P. M.: Tas ir rakstnieka sapnis. Tajā visā ir kaut kas bērnišķīgs. Kad rakstu, es aizņemos dažas konkrētas detaļas, piemēram, reālu cilvēku vārdus, cerībā, ka viņi dos ziņu, ja kādreiz šajā grāmatā tos atpazīs. Patiesībā rakstīt ir mazliet līdzīgi, kā sazināties ar rēgiem. Es izkaisu romānus kā Īkstītis baltus akmentiņus, apmaldījies milzīgajā mežā.

Romānā, kuru jūs nupat minējāt, varonis kļūst par rakstnieku un atceras savu pirmo grāmatu, kas bija viscaur fantāzija vien ar divām lappusēm no realitātes. Viņš bija pasniedzis realitāti kā viltojumu, mēģinādams dot ziņu konkrētam cilvēkam. Viens vienīgs cilvēks varēja saprast tās divas lappuses, kas kā personiska vēsts iepludinātas visādi citādi izdomātajā romānā. Man nepatīk savos romānos iesaistīt reālas personas. Man tas šķiet ļoti apgrūtinoši. Nabokovs vienā no saviem romāniem bija izmantojis sievieti, kuru bērnībā pazina un kura viņam bija ļoti tuva. Vēlāk tas radīja problēmas, jo sieviete jutās kā ievilkta paralēlā pasaulē un viņš pats vairs nezināja, vai šī sieviete maz eksistējusi. No otras puses, tas, ka romānā var ievīt realitātes motīvu, mani ļoti saista. Kā ideja tā šķiet mazliet absurda.

 

F. B.: Šī bākuguns, personīgā vēsts, vai tā kādreiz ir nesusi augļus?

P. M.: Rakstīt ar cerību, ka varbūt kāds dos par sevi ziņas, ir šausmīgi, esmu to darījis daudzos romānos, sakot sev, ka rēgi varbūt atgriezīsies. Bet tas nekad nav noticis. Es sev jautāju, vai neesmu to darījis tieši tādēļ, ka jau iepriekš zināju – nekad nesaņemšu atbildi. Patiesībā atbildes neesamība rada vēlmi rakstīt. Tas ir tā, it kā būtu jāatrisina kāda neatrisināma mīkla. Tas ir impulss. Galu galā, vai ir vēlme rakstīt, ja mīklas ir atrisinātas? Manuprāt, nē. Tieši atbildes neesamība rada vēlmi turpināt. Rakstīt nozīmē veikt pētījumu, par kuru jau sākumā skaidrs, ka tas ir veltīgs. Bet, tieši pateicoties šai neiespējamībai, rakstīšanas impulss un vēlme rakstīt ir paliekoša.

 

F. B.: Kāda ir jūsu attieksme pret autobiogrāfiju?

P. M.: Patiesībā autobiogrāfiskais skatījums mani vienmēr ir mazliet kaitinājis. Par dziļi intīmām lietām ir grūti runāt. Tas, ka rakstnieks daudz raksta par sevi, bieži vien liecina par viņa aklumu. Man vienmēr šķitis, ka autobiogrāfija ir kaut kas mazliet nepatiess. Nepatiess tonis. Mēs sevi izceļam. Mēs daudz ko aizmirstam vai slēpjam. Autobiogrāfijas žanrs man vienmēr šķitis dīvains. Aizdomīgs. Tā vietā varētu izveidot dažādu autobiogrāfijas formu sajaukumu. Man patīk lasīt autobiogrāfijas, bet pat vislabākajās vienmēr ir melu forma. Tur ir kaut kāda bezkaunība. Reizēm mēs melojam tīši vai atklājam lietas tādā leņķī, kas nav īsti patiess. Tas viss ir mazliet savādi. Autobiogrāfiju rakstīšana man savā ziņā vienmēr šķitusi maldinoša. Ja nu vienīgi tai ir poētiska dimensija kā Nabokova Citos krastos. Bet autobiogrāfijas tonī vienmēr ir kaut kas mākslīgs, jo tā paredz inscenējumu. Es nerakstu, lai mēģinātu izprast sevi. Nenodarbojos ar pašanalīzi. Drīzāk mēģinu atrast kaut ko saistošu notikumos, kas paši par sevi nav īpaši interesanti, savās nelaimīgajās nejaušībās: būt dzimušam pēc kara, vecākos, kas man bija. Mēģinu tās uzlauzt ar iztēles palīdzību.

 

F. B.: Un kā tad ar jūsu romānu Ciltsraksti (Un pedigree, 2005)?

P. M.: Šo grāmatu varētu klasificēt kā autobiogrāfiju, bet man vienmēr licies, ka tā ir saistīta ar pārējiem romāniem. Ciltsrakstos es nestāstīju par savu dzīvi. Es runāju par lietām, ar kurām man nācās samierināties. Tas, saprotiet, nav viens un tas pats. Es runāju par lietām, kuru dēļ es cietu, bet kas man bija svešas, kas nebija personīgas. Protams, ka runa bija par vecākiem. Tie bija kā sveši ķermeņi. Rakstīju, lai no tiem atbrīvotos, nevis lai izstāstītu savu dzīvi. Gluži kā dzīvniekiem – ciltsraksti aizved atpakaļ pie tā, par ko mēs neesam atbildīgi, piemēram, vecākiem.

Ciltsraksti nebija autobiogrāfija, bet stāsts par lietām, kuras, būdamas svešas, lika man ciest. Tas, kas mani aizkustina lielajās autobiogrāfijās, tādās kā krievu un angļu literatūrā, ir veids, kā tiek runāts par bērnību kā par zaudēto Ēdeni; manā gadījumā bērnība bija kaut kas pavisam pretējs.

 

F. B.: Ciltsrakstos tātad tiek runāts par to, ko jūs saņēmāt, nevis ko jūs bijāt izvēlējies vai izveidojis. Vai, uzrakstot šo grāmatu, jums izdevās no tā atbrīvoties?

P. M.: Daudz brīvāks es varbūt jūtos veidā, kā šodien attiecos pret romānu. Tāpēc, ka esmu attīrījies.

 

F. B.: Kad varam gaidīt Patrika Modiano atmiņas?

P. M.: Jūsu jautājums ir savāds. Ciltsrakstos būtībā ir kondensēts daudz apjomīgāks darbs, kas mazliet līdzinājās memuāriem. Tas ir gandrīz kā fragments no daudz garāka stāsta…

 

F. B.: …ko jūs kādu dienu publicēsiet?

P. M.: Es nezinu. Ir jāatrod tā pati distance, un tas ļoti ir sarežģīti. Man ir vairākas burtnīcas, no kurām es atlasīju 120 lappuses Ciltsrakstiem. Vai būtu jāpublicē pārējais, es nezinu. Tas ir savādi.

 

F. B.: Kāpēc?

P. M.: Tāpēc, ka tādējādi tiktu atklāts tas, kas ļāvis man sarakstīt visas pārējās grāmatas. Tas būtu kā mehānisms, kas atklāj dzīles, pamatus. Tas būtu dīvaini. Tas būtu kā redzēt visu romānu kopumu. Cik neparasta sajūta!

 

F. B.: Jums tas nepatīk?

P. M.: Domāju, ka romāniem jābūt tādiem, kādi tie ir publicēti. Visi ir autobiogrāfiska tipa. Manas grāmatas veido dažādi autobiogrāfiski elementi. Bet publicēt tās burtnīcas – nudien nezinu.

 

F. B.: Kur jūs novelkat robežu starp fikciju un realitāti?

P. M.: Izejas punkts vienmēr ir kaut kas konkrēts, kas nav izdomāts. Detaļa, aina – kaut kas tāds, kas patiesi ir noticis. Realitātes fragments. Pēc tam es šīs realitātes drupatas izpludinu tajā, kas no tām varēja attīstīties, un tas kļūst par fikciju. Tieši tā tapa Horizonts – no vienkāršas ainas – redzēju kādu gaidām, kad otrs iznāks no biroja.

 

F. B.: Kā jūs rakstāt?

P. M.: Es virzos no konkrētā uz fikciju. Bieži izmantoju īstu cilvēku vārdus, jo tas man palīdz uzturēt temperatūru. Es tos pārveidoju, protams.

 

F. B.: Kas ir jūsu pirmā vienība – teikums vai rindkopa?

P. M.: Teikums. Visbiežāk tas ir pirmais teikums. Kad rakstu, es nezinu, kurp virzos. Bieži vien pirmo mēnesi jūtos izmisis, domāju, vai ir jāturpina. Tas ir kā braukt pie stūres dziļā miglā, nevar redzēt, kas ir priekšā. Bet par spīti visam, es turpinu ceļu, neko neredzot, nezinādams, kurp braukt, dažkārt ar pārliecību vai bailēm, ka tas ir bezmērķīgi. Bet savādi, jo reizēs, kad jūtu, ka esmu uz nepareizā ceļa, es nevis dodos atpakaļ, bet mēģinu atrast īsto.

 

F. B.: Vai šīs sajūtas jums bija rakstot visus jūsu romānus?

P. M.: Jā. Dažiem varbūt bija nedaudz skaidrāka virzība. Bet neesmu no tiem rakstniekiem, kuri šķērso lauku droši un pārliecināti. Beigās gandrīz vienmēr ir pagrieziens un sajūta, ka esmu kā akrobāts, kuram pēdējā brīdī izdodas noķert trapeci.

 

F. B.: Kas jums palīdz atrast ceļu? Kāds brīnums? Kā jums izdodas noķerat trapeci?

P. M.: Īstais teikums. Rindkopa vai lappuse, kas man vakarā liekas bezcerīga, no rīta var tikt izglābta ar vienu teikumu. Vai vienkārši noņemot kaut ko nost. Bet man ir iespaids, ka katru rītu izlaboju to, kas tapis iepriekšējā vakarā. Man nekad nav bijusi sajūta, ka rakstu nešauboties. Tas ir kā kuģot, mēģinot izvairīties no zemūdens klintīm, kuras izdodas apbraukt tikai pēdējā brīdī. Izmantot realitātes blokus, jo īpaši to cilvēkus vārdus, kurus esmu saticis, – tas man palīdz veikt labojumus. Reizēm es izmantoju vairākus segmentus, no kuriem katrs varētu kalpot par pamatu citam romānam.

 

F. B.: Tāpēc bieži vien, lasot jūsu romānus, rodas sajūta, ka viena vai otra vieta varētu būt kāda cita romāna sākums.

P. M.: Es to ļoti labi apzinos. Lai pārvarētu grūtības, es izmantoju segmentus, kas attīstīti pēdējos romānos, bet kas ir nepieciešami, lai saliktu kopā jauno tekstu, pie kura tobrīd strādāju. Es meklēju dopingu. Meklēju kaut ko, kas varētu mani stimulēt. Juveliermākslā to sauc par neredzamo stiprinājumu. Tas nozīmē, ka vairāku segmentu savienojuma vietas ir nemanāmas, mēs redzam tikai plūdumu. Tā arī es mēģinu strādāt. Vai drīzāk – es varu strādāt tikai tā. Tas man vienmēr liek justies diezgan nepatīkami.

 

F. B.: Vai no izvēlētās metodes var secināt, ka rakstīšana jums nesaistās ar laimes sajūtu?

P. M.: Taisnība, nesaistās. Un tas, kas vēl vairāk pasliktina situāciju, ir sapņošana. Tā man ir nepieciešama ikreiz, pirms sāku rakstīt. Esmu kā tie cilvēki, kas pirms niršanas stundām ilgi gaida baseina malā: man rakstīšana ir kaut kas nepatīkams, tāpēc esmu spiests ilgi sapņot, līdz ķeros tai klāt, spiests atrast veidus, kā šo garo un grūto procesu vērst patīkamu. Starp citu, tagad esmu sapratis, kāpēc daudzi no lielajiem rakstniekiem bija alkoholiķi: es domāju iemesls ir zūdošā spriedze, un alkohols darbojas kā labs dopings pat tad, kad vairs neraksti.

 

F. B.: Un kas ir jūsu dopings? Alkohols?

P. M.: Nebūt nē. Es daudz staigāju. Fantazēju. Novedu sevi stāvoklī, kas savā ziņā ir pakārtots realitātes fragmentiem, bieži vien pagātnei, reizēm īpašvārdiem. Šīs nemitīgās svārstības, iespējams, jūtamas manās grāmatās. Es to neapzinos.

 

F. B.: Vai jūs daudz pārstrādājat jau uzrakstīto, lai sasniegtu plūdumu?

P. M.: Nē. Reizēm, protams, palaboju dažus teikumus, bet, līdzko grāmata ir pabeigta, es to vairāk nepārstrādāju, neieviešu nekādas izmaiņas. Tā ir uzrakstīta, un es pie tās neatgriežos.

 

F. B.: Kā jūs sevi disciplinējat?

P. M.: Ja nerakstu katru dienu, tad zaudēju pavedienu un pārņem mazdūšība. Sāku apšaubīt jēgu strādāt – un cauri ir! Es rakstu katru dienu, lai nezaudētu drosmi. Un arī tāpēc, ka man ir ļoti grūti atsākt, pat ja pārtraukums ir pavisam īss. Jūs zināt – rakstnieka darbā ir ļoti viegli zaudēt pavedienu. Turklāt, kā ja teicu, nekad neredzu mērķi, uz kuru grāmata virzās. Tāpēc, ja es kuģoju miglā, man ir jākuģo katru dienu, pretējā gadījumā es slīkstu.

 

F. B.: Tas, ka jums nav vispārēja vīzija par grāmatu, ko rakstāt, ir nudien pārsteidzoši…

P. M.: Piekrītu. Pārsvarā rakstnieki zina, kurp dodas. Vismaz mazliet. Bet es ne pavisam ne.

 

F. B.: Kas ir pirmais jūsu darbu lasītājs?

P. M.: Man īsti nav tāda pirmā lasītāja. Cilvēki, kuri jums ir pārāk tuvi, nespēj sniegt patiesu vērtējumu. Pat ne izdevniecībā.

 

F. B.: Vai jums ir ideja, ko Stokholmā teiksit savā runā?

F. M.: Nē. Starp citu, tas mani mazliet satrauc, jo runas acīmredzot nav mana stiprā puse… Vajadzētu drīzāk tekstu, nevis runu. Varbūt literāru tekstu… Tas varētu derēt, ne? Es domāju, ka tā arī darīšu. Es rakstīšu literāru tekstu.

 

No franču valodas tulkojusi Justīne Janpaule

Avots: Lire, No. 430,  novembre 2014