punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Šūpoties un mīlēt

Ieva Lešinska

06/02/2015

 

Par Ulža Bērziņa dzejoļu krājumu Izšūpojušies. Bibliotēka ostmalā (Neputns, 2014)

 

Sasniedzis viedo septiņdesmit gadu vecumu, Uldis Bērziņš nolēma darīt galu jebkuriem priekšstatiem, ka viņš iespiežams starp divi vākiem, un savu Izšūpojušies. Bibliotēka ostmalā nodrukāja kā avīzi (vai tikai nav Literatūras un Mākslas kādreizējais formāts?). Latviešu literatūrā tas, protams, nav nekāds jaunums, tā rīkojušies arī citi – Juris Kronbergs, Egīls Zirnis, Valdis Krāslavietis, (pieminot tikai tos, kuru dzejas lapas atrodu savā grāmatplauktā) – vai nu nevarēdami sagaidīt pirmo grāmatu, vai zinādami, ka tik un tā nedrukās, vai vienkārši pasteigdamies iespraukties starp iepriekšējo un nākamo.

Avīzes formātam esot zināmas priekšrocības, saka pats Bērziņš: „1) dažādu salikumu izvēlēt, 2) sabāzt kopā vai šķērsām tekstus, ar ko var papildus „paust attieksmi”. Vēl var likt fočenes vai ko nu katrs vēlas, āzēties visādi, anonsēt nākamo numuru pēc simts gadiem, kad, jācer, būs sadzimuši sapratnīgāki adresāti.” Lai avīze saistās ar ko pārejošu – izlasi un izmet vai pat uzspraud kaut kur – šo „avīzi” mākslinieks (gan jau ne bez autora ziņas) iekārtojis tā, ka tāds, kurš tomēr gribētu lasīt grāmatu, var pārgriezt to pa locījuma vietu uz pusēm un salikt pēc savas gaumes, jo papīrs tomēr pietiekami biezs. Tad galu galā – avīze pēdiņās. „Avīze.”

Kāpēc es par tām pēdiņām? Nu, palūk, cik to daudz Bērziņa rakstītajā ievadā („ievadā”?): „ideja”, „zīmīgi mirkļi”, „autori”, „varoņi”. Protams, jebkuram 21. gadsimta ezītim skaidrs, ka autors var būt tikai „autors” un gluži tāpat ir ar „varoni”. Gandrīz nekas nav tīrs un tiešs, viss tikai citāts. Intertekstualitāti, protams, vēl pastiprina dzejlapas tapšanas iegansts – Viļa Cedriņa sastādītā 1937. gada marīnistu dzejas izlase, kuru nodošanai Ventspils bibliotēkai caur Valda Rūmnieka laipnu roku Bērziņam uzticējuši Austrālijas latvieši. Un, pats galvenais, protams, dzejoļos „citētās” balsis, kas piedēvētas virsrakstos (un tekstos) minētajiem literātiem – Čakam, Jānim Medenim, Ojāram Vācietim, Egilam Plaudim, Česlavam Milošam, daudzkārt Jurim Kronbergam u.c. Skaidrs, ka arī „balsis” jāliek pēdiņās, jo būtībā jau balss ir tikai viena – tā ir Ulža Bērziņa balss, kura „pa savam” interpretē dzejniekus, kuri nu kļuvuši par cita dzejas varoņiem. Tiesa, ne visi protagonisti ir (bijuši) dzejnieki dzīvē – taču kaut kādā mērā viņi vairs no dzejas nav nošķirami, un viņu eksistencei ir piešķirta jauna jēga. Būdams (sociāl)demokrāts par excellence dzīvē un dzejā, Bērziņš daudzu droši vien sen piemirsto otrās neatkarības „pirmo muitnieku” Aivaru Saliņu pagodina par tādu pašu savas „apziņas ierindnieku” (Bērziņa termins) kā starptautiski pazīstamo čuvašu/krievu dzejnieku Genādiju Aihi un Ventspils rakstnieku un tulkotāju mājas saimniecības vadītāju, ventiņu „zeltamuti” Zeltīti Freibergu sadraudzē ar izcilās senvalodu adeptes Ināras Ķemeres garu. Tie, kuri reiz pazina Zviedrijā dzīvojošo nesamierināmo čekistu apkarotāju un revolucionāro dzīves mīlētāju Vilni Zaļkalnu, zina, cik daudzējādā ziņā trāpīga ir viņa – Bērziņa jau daudzkārt atkārtotā – asociēšana ar kuģi – iegrime bija tik pamatīga, ka lielākā daļa ūdeņu tai bija par seklu; citi varbūt dzirdējuši, tieši kā mākslinieks Māris Bišofs iedvesmojis dzejoli „Pajautā”, pazinuši Čikāgā mirušo kādreizējo Dailes teātra aktrisi Rūtu Broku vai dzirdējuši par traģisko kapteini Sabļinu. Bet ja šādu zināšanu nav? Tad tas neko daudz nemaina, jo svarīgā informācija rodama pašā dzejā, tās tēlos un valodā, kuri transformējuši reālijas un faktus, tos izceļot laukā no trivialitātes. „Vārdi ir īstā realitāte, ko jau tūkstoš mūžus pazīstu, bet viss cits – māns,” Marians Rižijs savā pētījumā par Uldi Bērziņu citē Bērziņa reiz atzīto (Karogs, 1996, Nr. 1). Turpat citēta arī Hermaņa Marģera Majevska trāpīgā piezīme: „Bērziņš neraksta dzejoļus, empīriskas pieredzes vadīts, bet gan rada šo pieredzi, dzejoļus rakstīdams.” „Varoņi” – kā dzīvie, tā mirušie – pat nenojauš, kas ar viņiem notiek, ir noticis un vēl notiks.

Iedrošinos apgalvot, ka starp Bērziņa lasītājiem nav daudz tādu, kuri saprot itin visas viņa alūzijas – katrā ziņā arī pati pie tādiem nepiederu. Taču jebkurš, kam ir cik necik attīstīta dzejas auss (vai vismaz tāds, kam iznācis dzirdēt Bērziņu), jau pavisam drīz iegrimst, tiek ieaijāts vai ierauts, vai kā skaida svaidīts Bērziņa valodas plūdos un atplūdos, bangās un sīku vilnīšu virmā. Šoreiz daudzās aliterācijas, atskaņas un daudzveidīgie ritmi, raksturīgās pārejas no strauja dzejas skrējiena kontrastējoši smagnējā prozā vai dzejprozā, kā arī grafiskie elementi (dažādo fontu un burtu lielumu lietojums, rindu garums un izkārtojums, Jura Petraškeviča raupjie, tomēr ar primitīvu grāciju apveltītie, „vecišķie” un reizē „bērnišķīgie” viļņu fragmenti) paspilgtina jūras sajūtu, šo brīžam rāmāko, brīžam trauksmaināko šūpošanos viļņos. Nekas nav jāsaprot – ir vienkārši jāšūpojas līdzi – turp un atpakaļ, augšā lejā, no valodas uz valodu (šeit – latviešu, latgaliešu, ventiņu, poļu, spāņu, krievu, vācu, zviedru… visas varbūt nenosaucu), starp apziņu un zemapziņu, kā sapnī… Nuja, Kārlis Vērdiņš jau reiz pateica un to der allaž atcerēties, atslābt un ļauties: mēs visi esam „personāži Ulža Bērziņa sapnī”.

Atzīstot, ka tapis kompozicionāli un konceptuāli vienots darbs – varbūt neliela etīde līdzās jau sacerētajām simfonijām – ar to pašu varētu beigt, taču gribētos vēl ko piebilst. Šo visu rakstot, jūtos, šķiet, apmēram tāpat kā Josifs Brodskis, kad viņam kādā pasākumā Markam Strandam par godu bija jāsaka ievadvārdi un šis dzejnieks jāraksturo – Brodskis sacīja, ka viņš to dara ar lielu nepatiku, jo tas viņu atrauj un atsvešina no Stranda lasīšanas: „Cilvēks galu galā ir tas, ko viņš mīl. Taču, kad jāpaskaidro, kāpēc un kālab mīli to vai citu, tu vienmēr jūties iedzīts stūrī. Lai to paskaidrotu – un tas neizbēgami nozīmē paskaidrot pašam sevi – esi spiests mēģināt savas uzmanības objektu mīlēt mazliet mazāk. Nedomāju, ka esmu spējīgs uz šāda veida objektivitāti, nedz arī gribu to vispār mēģināt. Īsi sakot, esmu labvēlīgi noskaņots pret Marka Stranda dzejoļiem un, ņemot vērā to, kā attīstās viņa darbs, visticamāk palikšu neobjektīvs līdz pat mūža galam.” Man šādu neobjektivitāti izraisa ne tikai patika un apbrīna pret to, ko Uldis Bērziņš dara dzejā, bet arī tas, ka samērā daudz (vairākus desmitus dzejoļu) esmu viņu tulkojusi. Tulkojot, protams, nenieka nelīdz „ļaušanās”, uz kādu mudināju iepriekšējā rindkopā (kaut gan – ja neļautos, tad jau arī netulkotu), jo, izmantojot citātu no Izšūpojušies: „taustus zem zemes čapst bezzobe aka” – proti, angļu valoda Bērziņu nebūt neņem pretī apskāvienam gatavām rokām, tā šķiet bezdievīgi sausa un prātnieciska (kā, piemēram, atveidot šo neskanīgo (izsistiem? izkritušiem?) zobiem čāpstēšanu, lai turklāt vēl pārliecinoši liktu noprast, no kurienes, kādā sakarā šīs klusās šausmas), tās dzeja seko citām tradīcijām u.t.t, u.t.j.p. Un, lūk, tajos brīžos, kad jātulko, piemēram, „Peldu slīkšu pa jūrām nīkšu, maldu klīšu visus mūžus mīlu nīšu” – tad arī mostas „objektīvā”, īstā kritika, analīze un tirzāšana. Taču brīžos, kad izdevies „mīlēt pa īstam”, ir ne ar ko nesalīdzināms prieks.

Dalies ar šo rakstu