punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Mīts par pirmo latviešu trilleri

Aivars Madris

23/02/2015

 

Par Nila Saksa un Jurģa Liepnieka romānu Nāve – tās nav beigas (Zanes grāmatas, 2014)

 

Savdabīgais vārdu salikums ar mūsu ausij tik svešādo skanējumu „latviešu trilleris” patiešām kļuvis par mitoloģisku parādību, gluži vai malduguni no lugas par Sprīdīti. Tiklīdz kāds drosmīgs latvju rakstnieks mēģina tam pietuvoties, uzmet maisu virsū un lepni paziņo, ka radījis trilleri latviešu valodā, uzrodas kritiķi, kuri mēģina pierādīt, ka konkrētā daiļdarba saistība ar eksotisko žanru ir stipri apšaubāma. Taisnības labad jāpiebilst, ka tāds īsteni skaļš mēģinājums nesenajā pagātnē bijis tikai viens – Otto Ozola romāns Latvieši ir visur (2010), uz kura vāka skaidri bija rakstīts: „Pirmais latviešu globālais trilleris”. Tomēr kritika uz skaļā saukļa īsti neuzķērās, un arī šo rindu autoram atliek vien grūtsirdīgi piekrist, ka Latvieši ir visur atrodas ļoti pieklājīgā attālumā pat no viduvējiem žanra paraugiem un to lietderīgāk būtu dēvēt par Latvijas enciklopēdijas neoficiālo pielikumu, kas atšķaidīts ar galvenā varoņa prātulām par dzīves (materiālajām) vērtībām. Maldīgi būtu domāt, ka tieši Otto Ozols ir spēris pirmo soli šajā grūtajā ceļā. Atsevišķas trillera iezīmes iespējams sameklēt vēl padomju periodā tapušajos Anatola Imermaņa kriminālromānos par „pūstošajiem rietumiem” (visspilgtāk Lidmašīnas krīt okeānā un Viesnīcas „Holivuda” rēgi), kā arī latviešu detektīvkaraļa Andra Kolberga 90. gados sarakstītajos romānos Civilizēto krokodilu sindroms un Meklējiet sievieti, arī pēdējā Sarkans automobilis melnā naktī. Guntis Berelis par trilleriem dēvē arī vairākus pēdējās desmitgadēs izdotos Miermīļa Steigas un Andra Puriņa lasāmgabalus1 (par pirmajiem varētu piekrist – tie atgādina pie mums tik populāros krievu t.s. „skarbos mafijas trillerus”, kas burtiski piesūcināti ar brutālām, nereti bezgaumīgām seksa un vardarbības ainām). Tomēr politiskā trillera žanram visvairāk šķiet pietuvojies Andis Sedlenieks ar savulaik Lata romāna sērijā iznākušo darbu Gladiators (2000), kurā galveno varoni – latvju jaunbagātnieku – sev palīgos savervē Igaunijas tiesībsargi, lai atrastu nolaupītus igauņu zvejniekus, kas iesaistīti perversiem naudasmaisiem sarīkotās gladiatoru cīņās. Lai arī Sedlenieka garadarbam piemīt savi trūkumi, šeit vismaz ir groda centrālā sižeta līnija, ko papildina vairākas sānlīnijas, kolorīti ļaundari, eksotiskas lokācijas, daudz faktoloģiskas informācijas (politiskajā trillerī bez tā nekādi) un vērienīga action aina pašā noslēgumā – viss kā pieklājas.

Viss šis garais ievads nepieciešams, lai sagatavotu lasītāju ļembastam, kas sacelts ap Nila Saksa un Jurģa Liepnieka pagājušā gada nogalē iznākušo kopdarbu ar labākajās Vollesa tradīcijās ieturēto nosaukumu Nāve – tās nav beigas. Jāpiebilst, ka grāmata var lepoties ar nosaukumam atbilstošu vizuālo noformējumu. Uz 4. vāka tās redaktors Guntis Berelis to dēvē par… pirmo latviešu trilleri, kas pelnījis šādu apzīmējumu. Deja vu efekts ir neizbēgams, un aktīvu latviešu literatūras norišu sekotāju tas var pamatīgi samulsināt, sak, cik tad vēl šādus „pirmos” gaidīt? Bet, iespējams, ka autoriem un redaktoram taisnība, un tas ir fakts, nevis izkalkulēts mārketinga triks (Ozolam tas savulaik nostrādāja ļoti veiksmīgi). Reklāma ir svarīga lieta, īpaši tik mazā tirgū kā Latvija, un Saksa/Liepnieka gadījumā būtiska loma ir pašu autoru publiskajām personībām un viņu paustajiem viedokļiem par norisēm politikā, sabiedrībā, u.c., neaizmirstot, ka Sakss ir arī aktīvs rakstnieks ar 3 grāmatām kontā. Apvienojiet to ar solījumiem, ka „romānā darbojas un tiek aprakstītas arī reālas, Latvijas sabiedrībā labi pazīstamas personības” un „dažiem izdomātiem personāžiem zinātāji atpazīs reālus prototipus”, un ideālais āķis lasītāju pievilināšanai ir izmests, tāpēc nepārsteidz tā ilgstošā atrašanās grāmatnīcu Top 10 sarakstos. Bagātīgs faktu uzskaitījums, tāpat arī reālu vēsturisku personu klātbūtne politiskajā trillerī ir teju obligāti elementi, ko izmanto ievērojama daļa žanra labāko rakstnieku, piemēram, Frederiks Forsaits un Toms Klensijs, kuri iepin reālijas veikli konstruētās shēmās, lai izspēlētu scenārijus ar augstu varbūtības pakāpi pēc principa „kas būtu, ja…”. Tik tiešām, Nāvē… pavīd pa kādam pazīstamam vārdam – drošības policijas priekšnieks, populāra TV žurnāliste, vēl viens otrs –, taču visas šīs personības pilda dekoratīvas funkcijas vai arī ļauj autoriem padižoties ar savu „dzeltenās informācijas” bagāžu, kam ar sižetu minimāls sakars. Arī romānā iekļautais informatīvais materiāls vietumis šķiet pārāk izplūdis un vispārzināms (Rīgas topogrāfijas apraksti Google Maps līmenī vai Vikipēdijas rakstu pārstāsti), bet citkārt raisa aizdomas par autoru vēlmi savu attieksmi pret, piemēram, Latvijas tiesībsargājošo instanču vai masu mediju darbu, uzdot par post factum patiesību, tādējādi samazinot kopējo ticamības līmeni rakstītajam.

Ievērojot žanra labākās tradīcijas, lasītājam sākumā tiek piedāvātas divas sākumā savstarpēji nesaistītas sižetiskās līnijas – slepkavības izmeklēšana Rīgā un kādas terapeites profesionālās gaitas Apvienotajā Karalistē. Darbība norit paralēli, pamīšus izkārtotās, īsās nodaļās (kopā to ir 99!), konsekventi ievērojot principu katras nodaļas beigās atstāt tā saukto klifhangeru – negaidītu pavērsienu vai atklājumu lasītāja uzmanības noturēšanai. Formāli viss kārtībā, taču lasīšanas gaitā ātri vien kļūst skaidrs, ka Rīgas sižeta līnija ir vairākas galvas tiesas aizraujošāka par ezotēriskā gultnē ievirzītajiem dakteres Redstonas centieniem izzināt angļu bērnu iepriekšējās dzīves (cepums par izdomas lidojumu, taču neslēpsim – sviesta faktors ir ļoti augsts). Lielā mērā par to var pateikties Rīgas līnijas galvenajam varonim – skarbam krievu tautības izmeklētājam, kurš noslēpumaini tiek dēvēts tikai par Pulkvedi un apveltīts ar lērumu kolorītu personības iezīmju. Daktere Redstona, kuras stāsts rit no pirmās personas skatpunkta, ir krietni vien blāvāka un izceļas galvenokārt ar neirozēm un nemitīgu sevis šaustīšanu (varbūt tas saistīts ar autoru izpratni par sievietes iekšējo pasauli?). Acīmredzot visa radošā enerģija ieguldīta Pulkveža izveidē, kurš kļuvis par pilnvērtīgu dzīvu būtni ar konkrētu izcelsmi, individuālajām rakstura iezīmēm un… savdabīgām seksuālās dzīves norisēm. Grūti ignorēt faktu, ka ievērojama daļa no Rīgas sižeta līnijas nodaļām veltīta tieši Pulkveža mīlas dēkām, turklāt ar šokējoši augstu detalizācijas līmeni (pieļauju, ka tas, ko Sakss un Liepnieks mums ceļ priekšā 226.–227. lpp., ir pirmā anālā seksa aina latviešu meinstrīma literatūras vēsturē). Šāda autoru pieeja askētisko un raupjo, šķietami neievainojamo Pulkvedi padara cilvēcisku un palīdz iepazīt viņa dvēseles dzīļu noslēpumus, turklāt seksa ainas pat daļēji izdevies sasaistīt ar kriminālo intrigu (pavērsiens gan šķita viegli paredzams). Rīgas līnijā sastopam arī citus interesantus personāžus, kuru starpā īpaši jāizceļ Vanags – Pulkveža padotais ar filozofa izglītību, kura klātbūtne sniedz lasītājam iespēju iepazīties ar Rīgas intelektuāļu bohēmu. Izrādās, tā nemitīgi norit Teātra bārā, kur pulcējas „neizdevušies aktieri un tikpat neveiksmīgi režisori, filozofi un literāti” (240. lpp.). Sakara ar romāna sižetu šīm ainām nav itin nekāda, toties tagad zinām, ka Saksu un Liepnieku Teātra bārā nesastapt, kā arī pašiem turp labāk neiet (protams, ja nejūtaties piederīgi minētajām kategorijām).

Par spīti liekajām atkāpēm Nāve… lasās raiti, un ik pa laikam autori pamanās atsvaidzināt interesi ar kādu jaunu pavedienu vai pavērsienu. To gan var attiecināt tikai uz Rīgas līniju, kas patiešām piesaista uzmanību, tikmēr norisēm miglainās Albionas krastos lielākoties gribas pārslīdēt pa diagonāli. Tā, manuprāt, ir lielākā romāna nelaime – autoru nespēja abās līnijās uzturēt līdzvērtīgu spriedzes pakāpi. Dakteres Redstonas pārdzīvojumi kļūst par enkuru, kas neļauj lasītāja kuģim pilnvērtīgi ieskrieties. Šī disonanse jūtama pat valodas līmenī, jo Rīgas līnija ar žargona un rusicismu lietojumu ir uzrakstīta krietni sulīgāk, atšķirībā no sterilās, bezpersoniskās dižpārdokļu leksikas Redstonas stāstā. Klātesoša arī tendence „bliezt no visiem stobriem”, kad samudžinātā slepkavības lieta romāna beigās izplešas līdz Krievijas specdienestu organizētai globālajai sazvērestībai, taču to visu vēl papildina dvēseļu pārceļošana, kas ļauj atšķetināt citu slepkavību, un beigās sajūta ir kā karuselī, kas griežas arvien ātrāk un ātrāk, līdz smadzenes no pārpūles atslēdzas. Visa kā ir tik daudz, un brīžiem tas tiek pasniegts ar tādu pārspīlējuma pakāpi, ka romāna beigās rodas aizdomas, vai tik autori savu lasītāju nevazā aiz deguna un vai darbs drīzāk būtu jāuztver kā savdabīga parodija? Vienlaikus nenoliedzami meistarīgi izdevusies spriedzes aina romāna noslēgumā ar sprādzienu Rīgas centrā un sekojošu pakaļdzīšanos elpu aizraujošā ātrumā – šeit viss norit pēc labākajiem žanra principiem

Saksa un Liepnieka romāns ir unikāls produkts latviešu literatūras ainā, kas visspilgtāk izceļas ar savu eklektisko stilu, ko, visticamāk, nosaka abu autoru atšķirīgā literārā gaume un izpratne par to, ko īsti viņi vēlas piedāvāt lasītājiem. Attiecīgi arī iespaidi pēc izlasīšanas visai pretrunīgi, turklāt tos ietekmē arī romāna neskaidrā ideoloģiskā pozīcija – no vienas puses, skaidri jūtama labējās politiskās sistēmas kritika un mājieni par tās krīzi, taču no otras – galvenais varonis, lai gan šķietami kreisi noskaņots, cītīgi pilda savus dienesta pienākumus un likvidē valstī iesūtīto provokatoru, aizsargādams pastāvošo iekārtu. Domājams, ka grāmatas ideoloģiskais konteksts būtu atsevišķa pētījuma vērts. Tikmēr, raugoties no literārā skatpunkta, nepamet sajūta, ka līdz pirmajam „īstajam” latviešu trillerim kā rūpīgi noslīpētam, destilētam žanra paraugam nāksies vēl mazliet pagaidīt.

 

  1. Berelis G. Latviešu literatūras vēsture. Rīga: Zvaigzne ABC, 1999, 226.-227. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)

Dalies ar šo rakstu