— Debates par nacionālismu: jaunas vēsmas Latvijas akadēmiskajā vidē

Par Paula Daijas, Denisa Hanova un Ilzes Jansones sastādīto krājumu Nācijas hronikas. Latvija 2014. Debates (LU LFMI/Avens un partneri, 2014)

Vairāk nekā 20 gadus pēc Latvijas valsts neatkarības atjaunošanas diskusijas par nacionālo identitāti, etniskajām attiecībām, Latvijas tautu un valsti un to nākotni turpinās. Etniskas dabas jautājumi vēl arvien saglabā savu intensitāti, un galu tiem vēl neredzam. Bet vai varam saskatīt kādu attīstību šajās sarunās? Vai saredzam iespējami atvērtākas sabiedrības izveidi Latvijā šo diskusiju rezultātā? Vai esam tuvāk sapratnei, kas Latvijas kontekstā ir nācija, tauta un piederība, un vai šī sapratne ir veicinājusi demokrātijas stiprināšanu? Vērojot politiskās un akadēmiskās tendences Latvijā, liekas, ka zināmi uzlabojumi ir notikuši, pat ja dažādas formas nacionālisma uzliesmojumi turpinās. Kā vienu no pozitīvu pārmaiņu simptomiem varētu uzskatīt jaunizdoto rakstu krājumu Nācijas hronikas. Latvija 2014. Debates. Tā sastādītāji ir Pauls Daija, Deniss Hanovs un Ilze Jansone. Grāmata izdota ar Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta svētību un Frīdriha Eberta fonda finansiālu atbalstu. Kopumā grāmata ir zināmas Latvijas intelektuāļu grupas mēģinājums ne tikai analizēt nacionālās politikas tendences, bet arī ietekmēt sabiedrības viedokli, piedāvājot alternatīvas pieejas nacionālisma jautājumiem.

Grāmatas pirmā daļa sastāv no pagaras intelektuāļu sarunas par Satversmes preambulu un citām etniskās integrācijas tēmām. Godīgi jāsaka, ka saruna droši vien bija interesanta tās dalībniekiem, bet grāmatas lasītājiem – ne pārāk. Nenoliedzami, ka sarunā apspriestie jautājumi ir svarīgi. Tomēr jāatzīstas, ka sarunas dalībnieku teiktais ir daudz skaidrāk un precīzāk formulēts viņu rakstos, kas seko grāmatas nākamajā nodaļā. Līdz ar to sarunas pieraksts pats par sevi daudz nepievieno grāmatas vērtībai. Lietas noteikti uzlabojas grāmatas nākamajā nodaļā, kas sastāv no vairāku autoru rakstiem par plaša spektra nacionālās politikas un vēstures tēmām. Mārtiņš Kaprāns apskata Latvijā dominējošās politiskās atmiņas elementus un pārmaiņas, ko veicinājusi Latvijas valsts politiskā vēlme un nepieciešamība tuvināties Eiropas izpratnei par komunismu, holokaustu un citiem 20. gadsimta vēstures notikumiem. Transnacionālā sadarbība ir likusi latviešu kolektīvajai atmiņai kļūt elastīgākai. Ivara Ījaba raksts ļoti rūpīgi izseko Miķeļa Valtera daudzveidīgajai politiskajai domai no jaunstrāvnieku sociālistiskajām idejām līdz Ulmaņa autoritārā režīma attaisnojumiem. Galvenā mācība, ko iegūstam no Valtera piemēra ir, ka politiskās pārliecības ir kontekstuālas un mainīgas. Andrejs Plakans raksta par latviešu trimdas (pēc Otrā pasaules kara) paaudzēm un to bieži vien atšķirīgajām pieejām latviešu nacionālisma ideāliem un mērķiem. Mārtiņš Mintaurs attīsta argumentu, ka Latvijas sabiedrības nākotnei nav jābūt padomju pieredzes totālam noraidījumam un aizmiršanai, bet gan veselīgai refleksijai par šodienas (un rītdienas!) Latviju kā zināmā mērā padomju politikas „produktu.” Olgas Procevskas analīze parāda, ka Egila Levita politiskā konstrukcija „valstsnācija” aizsākās jau trešās Atmodas perioda idejā par „valstsmāju”, ko proponēja latviešu publiskie intelektuāļi. Dagmāra Beitnere raksta, ka latvieši vēl arvien baidās no skaidras un „juridiski korektas” (182. lpp) pašizpratnes. Igors Gubenko lieto filosofisko dekonstruciju nacionālisma kritikai, parādot, ka, piemēram, Paula Jureviča ideja par nāciju kā vienotu organismu ir izslēdzoša un performatīva diskursa konstrukcija. Deniss Hanovs lieto sociālā konstrukcionisma pieeju, izvērtējot Satversmes preambulas turēšanos pie idejas par latviešu nāciju kā etnisku un fundamentāli noslēgtu kopienu. Grāmatas trešajā daļā publicēts franču intelektuāļa Ernesta Renāna klasiskais 19. gadsimta teksts Kas ir nācija?

Manuprāt, Nācijas hronikas ir veiksmīgs mēģinājums pretoties tradicionālajai, 30. gados balstītajai un tomēr vēl spēcīgajai latviešu nacionālisma paradigmai. Šis rakstu krājums ir asā kontrastā ar tādiem latviešu nacionālisma pēdējā laika produktiem kā Latvijas Zinātņu Akadēmijas sagatavotais un valsts finansētais četru sējumu biezais izdevums Latvieši un Latvija, ko Metjū Kots no Upsalas Universitātes trāpīgi nodēvējis ne tikai par vecmodīgu, bet pat anahronisku.¹ Jāņa Stradiņa pārstāvētā latviešu nacionālisma vietā Nācijas hronikas piedāvā viedokļu daudzveidību un salīdzinoši atvērtu, akadēmiskajos rāmjos ieliktu diskusiju par nacionālismu. Grāmatas sastādītāji gan krājuma koncepcijā, gan atlasītajos tekstos demonstrē vēlmi veicināt pretrunīgas pieejas Latvijas valsts, tautas, etniskās identitātes un nacionālās piederības tēmām. Viņi atsakās no viena „lielā stāsta” par Latvijas nacionālo vēsturi un ideoloģiju. Piemēram, autori apzināti iekļāvuši tādus diezgan izteikti pretējus viedokļus kā Beitneres uzskatu, ka Latvijas valsts un nācija jāsaprot kā latviešu etniskās grupas gribas rezultāts, un Hanova nostāju, ka monolītas etniskās nācijas koncepts principā (un noteikti jau nu šodienas Latvijā) ir politiska fantāzija. Šāda refleksīva, oriģināla un pat zināmā mērā radikāla pieeja akadēmiskās analīzes ietvaros ir apsveicama.

Tajā pašā laikā grāmatas sastādītāji acīmredzami vēlas, lai viņu izvēlētie raksti dotu ieguldījumu diskusijās par Latvijas pašreizējiem etniskās politiskas notikumiem. Tātad, no vienas puses, grāmatā publicētie autori ir akadēmiski trenēti un ar universitāšu vidi saistīti intelektuāļi. Viņi lieto zinātniskas metodes, modeļus, teorijas un dažkārt diezgan ezotēriskas atsauces, tādējādi radot iespaidu, ka apspriež nacionālismu kā pētniecības objektu. Bet no otras puses, rakstu krājums ieslīd politiskā polemikā. Rezultātā zinātniskās objektivitātes mērauklas šī krājuma izvērtēšanā nav pavisam piemērotas. Nevaru absolūti iebilst pret akadēmiskās vides pārstāvju vēlmi paust politisko nostāju. Iespējams, sastopoties ar tādām idejām kā Satversmes preambula, jaunā Latvijas intelektuālā paaudze nedrīkst vērot procesus no neatkarīga skatupunkta. Taču, manuprāt, krājuma sastādītāji vēlas abus labumus – dabūt lasītāju uzmanību ar savu autoru akadēmisko kredītu, kaut paši raksti (ne visi!) pārkāpj zinātniskās objektivitātes principus.

Šī iemesla dēļ, piemēram, neesmu pārliecināta, vai bija prātīgi ievietot lieliem burtiem rakstīto „brīdinājumu” grāmatas sākumā. Tas signalizē, ka krājums apzināti pauž politizētu nostāju vai vismaz iesaistās politiskā polemikā. Vēl vairāk – paziņojums, ka grāmata varētu radīt „alerģiskas reakcijas” nostāda tā autorus pārākuma, nevis neitrālā, objektīvā, pozīcijā. Tiek ironizēts, ka grāmatu nopirkušie nu gan būs šokēti vai nu savas aprobežotības, vai etnocentrisma dēļ. Nezinu, vai šāda augstprātība pret lasītāju palīdzēja sasniegt autoru mērķi – demokratizēt sarunas par nacionālismu.

Atgriežoties pie krājuma akadēmiskā devuma – ko autori piedāvā dominējošā tradicionālā latviešu nacionālisma vietā no teorētiskā viedokļa? Grāmata satur dažādas pieejas. Beitnere cenšas attīstīt ideju par „atvērto nāciju”, kas savos viesmīlīgajos apkampienos uzņem tās mazākumtautības, kas piekrīt idejai, ka valsts kalpo vienai „atvērtajai” etniskai grupai. Kaprāns uzskata, ka latviešu nacionālisms pēdējos gados pārveidojies un jau pats kļuvis mazāk etnokulturāls un vairāk pilsonisks. Tagad galvenais būtu pārliecināt krievvalodīgos, ka latvieši nav vairs nekādi austrumu nacionālisti, bet eiropeiski toleranta sabiedrība. Ījabs teorētiski balstītu atbildi latviešu nacionālismam, manuprāt, vēlas atrast indivīda vērtības un liberālisma nostiprināšanā, kamēr Procevska, Gubenko un Hanovs uzsver nepieciešamību pirmām kārtām dekonstruēt latviešu nacionālisma ideju par Citādā izslēgšanu kā sava veida vardarbību.

Tomēr, manuprāt, galvenais jautājums attiecībā uz nacionālismu ir tā sasaiste vai konflikts ar demokrātiju un indivīda brīvību. Tāpēc savā ārkārtīgi detalizētajā un izcilajā grāmatā Pieci ceļi uz modernitāti² Lija Grīnfelde izceļ piecus nacionālisma piemērus (britu, franču, vācu, krievu un amerikāņu), grupējot tos pēc četriem nacionālisma principiem – etniskā, pilsoniskā, individuālā un kolektīvā. Pēc viņas analīzes, pastāv etniski kolektīvie, pilsoniski individuālie un pilsoniski kolektīvie nacionālisma modeļi. Katra konkrētā nacionālisma pamatā ir sapratne par nāciju vai nu kā indivīdu kopumu, vai monolītu kolektīvu vienību. Šo atšķirību nosaka grupas, kas spēlē galveno lomu šīs ideoloģijas izveidē, un šo grupu sociālie apstākļi. Individuālais nacionālisms veidojas, ja to atbalsta plašas sabiedrības aprindas un jaunizveidotas sociālās elites. Kolektīvais nacionālisms rodas, ja tā sociālā bāze ir šaura tradicionālā elite, kas cenšas saglabāt savu ietekmi (kā tas notika ar franču un krievu aristokrātiju) vai jauna grupa, kas mēģina atrast vietu tradicionālajās sociālajās un politiskajās struktūrās (kā vācu Bildungsbürgertum). Nacionālisma pilsonisko vai etnisko dabu nosaka nācijas pašizpratne attiecībā pret citām nācijām, īpaši tās piesaiste vai atteikšanās no Rietumu ietekmes. Krievu un vācu nacionālismi aizgāja etnisko ceļu, vadoties no sava ressentiment pret Rietumiem, individuālismu un kapitālismu. Franču, britu un amerikāņu nacionālismi turpretī izveidoja pilsonisku nācijas definīciju (kaut gan jāsaprot, ka franču gadījumā tas ir kolektīvais pilsoniskais nacionālisms).

Latviešu nacionālisma pamatus lika ambiciozi, bet marginalizēti intelektuāļi. Viņi aizņēmās galvenokārt vācu un krievu (ne britu vai franču) nacionālistu idejas un lika īpaši lielu uzsvaru uz etnisko unikalitāti, nevis indivīda brīvību vai nāciju kā atvērtu kopienu. Latviešu etniskās identitātes definēšana (piedāvāta kā tās „aprakstīšana”) deva šiem intelektuāļiem īpašu lomu un attaisnoja viņu sociālo un politisko ietekmi. Līdz ar to viņi daudz enerģijas ielika latviešu nācijas kā neatkārtojamas, iedzimtas etniskas kopienas idejas uzturēšanā. No tā izrietēja, ka savos pamatos latviešu nacionālisms ir nepilsonisks un nostāda etniskās grupas intereses pāri indivīdam. Tāpēc nav brīnums, ka līdz šodienai nevaram godīgi teikt, ka Latvijā ir demokrātiska sapratne par nāciju. Latviešu nacionālisms, kā daži no Nācijas hronikas autoriem labi parāda, vēl joprojām ir izslēdzošs un fokusēts uz latviešu unikalitāti. Domāju, ka vairāki no Nācijas hronikas autoriem man piekritīs, ka konstrukts „valstsnācija” ir neveiksmīgs mēģinājums veidot demokrātiju uz etniski kolektīva nacionālisma pamatiem. Tikai atklāts pavērsiens uz katra indivīda (ne kā etniskas grupas biedra) tiesību un vērtības aizstāvību ļautu Latvijas sabiedrībai nonākt pie demokrātiskas atvērtības. Latviešu nacionālisms savā būtībā nevar tikt pārinterpretēts par Latvijas nacionālismu ne ar preambulas, ne „valstsnācijas” retorikas līdzekļiem. Šķiet, jānāk pavisam atšķirīgām idejām no jaunām, starpetniskām un plaši solidārām Latvijas iedzīvotāju grupām. Manuprāt, krājums Nācijas hronikas ir solis tam pretī, vismaz intelektuāļu vidū.

1. Kots M. M. Recenzija par „Latvieši un Latvija: Akadēmiskie raksti”, galv. red. Jānis Stradiņš, Latvijas Vēstures Žurnāls, 4(93), 2014, 189.–196. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
2. Greenfield L. Nationalism: Five Roads to Modernity. Cambridge, Mass./London: Harvard University Press, 1992.  (atpakaļ uz rakstu)