— Tur klusumā vientuļi dej arlekīni

 

Foto: Kristīna Valasevičiene

Ilze Butkute ir dzimusi Viļņā 1984. gadā. Viņa ir studējusi fotogrāfiju un 7 gadus strādājusi reklāmas jomā. Viņas pirmā dzejas grāmata Karavānu šūpuļdziesmas (2011) ieguva balvu par labāko debiju dzejā Lietuvā un tika atzīta par vienu no 12 gada radošākajām grāmatām. Savu otro grāmatu Atlaid savu šefu (2013) Ilze izdeva pati, un tas ir patiess stāsts par mobingu kādā reklāmas aģentūrā. Grāmata kalpo arī kā ceļvedis darbiniekiem, kuri darbā sastopas ar neētisku uzvedību. Šogad izdots Ilzes otrais dzejoļu krājums Karnevālu mēnesis, viņas dzeja ir atdzejota astoņās valodās. Pašlaik Ilze ir pametusi reklāmas jomu un strādā radošās izglītības projektos skolās.

Atdzejotāja

 

Ziemassvētku dzejolis

Mazais svilpītis atkal sabozies kautri.
No decembra kļavām, kas alejā klaudz.
Pār pilsētu aizsārto spalva kā šautra.
Nāk Rozīte pretī. Sīknaudu taustu.

Gar fasādēm lampiņu virtenes tinas,
Un skatlogi gaismu pumpuros raso.
Draiskulis eņģelis vaŗa spārniem arvien
Pret rātsnama kori pēdu sev kasa.

Šī sniegpilnā pilsēta pieradinātā
No acenēm logu zilgumu tīra.
Advents. Grimst vakarā laterna blāvā,
Zaļā jakā sunīti mazu ved līdz.

Baltais tornis, tos gaidot, kavē un uzmin
Sniega kupenā brīnumplāksnei, kas vīd.
Tur klusumā vientuļi dej arlekīni,
Un vakars pa Pils ielu klusītēm slīd.

 

Šūšana nažu dārzā

Es, sieviete – logs, kas ir atvērts,
it klusi pa caurvējam kailam
ik naktis šeit aproku zaļā
es dārzā un nogriežu matiem

tad cirtas, kas pārpilnas smaržām,
ko skārušas nejaušas rokas,
un bizes kļūst īsākas dienām.
Bet zirgi tad staļļos nu manos

uz pakaļkājiņām stājas,
kad miegs nāk ar ieročiem tuvāk,
un zagšus ved vīru bez sejas.
Viņš aizliegts nav, dots arī nava

ne citām, ne man arī. Lai jau!
Man, draudzenīt, korseti apliec,
lai logam es, rau!, nepārliecos,
lai skatītos, lēnām kā sliecas

man dārzā šeit caurvēja naži,
kā asmeņi ceļas no grunts,
un pilnmēness diļģī te sašķilst.
Un nesajūt arī pat suņi,

ka miegs grasās negaisu uzsākt.
Tu, mīļā, man kārbiņu pasniedz
ar diegu un adatām, vēlos
pie sapņiem sev rociņas piediegt.

 

Aizdedzinātais septembris

pieglaužos
pie zemes
un klausos
kā liesmo
septembra mežs –
aizdedzies no rīta oglēm
kas apmaldījušās
liju ligzdās

mēs esam mazi
mūs visticamāk noķers
cita taka – zvēru
tās nav

viņiem būs aizdomas
viņi sadzīs pēdas
un saodīs
kamēr mežs mūs nav aprijis

vakar beidzās
briežu riesta laiks
viņu klusums
vēl ilgi šeit bradās

šonakt sāks krist
rieksti
un komētu
piebriedušie ķekari

es klēpī vācu skujas
un atvērusi sapņa durvis
jautāju

ko tu tobrīd juti

kad mēs
aizdedzinājām
visu
palēnām

 

Atdzejojusi Indra Brūvere-Daruliene

 

Paskaidrojumi:

Rozīte – ekstravaganta Viļņas ubadze, savdabīgs pilsētas simbols.

Brīnumplāksne – mākslinieka Giteņa Umbrasa izveidota plāksne Viļņas Katedrāles laukumā, uz kuras uzrakstīts vārds „Brīnums”. Ja, uz plāksnes stāvot, ievēlas kādu vēlēšanos un apgriežas ap savu asi, vēlēšanās piepildās.

Diļģis – dilstošs mēness.