— Laiki

 

***

nu tad beidzot kritušajiem ziņnešiem koku lapiņām
pa priekšu steidzoties ierodas rudens
vai ļoti gaidīts vai negaidīts
es negalvotu ne par vienu ne otru jo šai brīdī žēloju
ierašanās apskaidroto uz pleciem
pirms nāks tās dienas
kad sals pieminekļos pārvērtīs elpas sīkākās daļiņas

un matiem kā matrožu cepuru lentām
kā putnu nagiem kā čūsku mēlēm sašķeltās galotnes
melos par peļķēs iemītiem ceļavējiem
mākoņu kuģiem un nepaklausības saldajiem pīšļiem
aiz muguras paslēpšu rokas
                                                       uz vietas stāvošo
                                         patiesību

 

***

kā apziņas zibsnis uzliesmo pulss
kad tu pieskaries pirmajam sniegam
izbirušam no caurās debesu turzas
pa ceļam uz kājām
kuras aiznesīs tālāk un tu nezini cik

tu jūties kā nepabeigts sniegavīrs
bez deguna mutes
vāri gailošu ogļu acīm
līdz pusei mijkrēšļa aizpogāts

tu klūpi
aizķerdamies aiz tuktuktuk
liesmām
un guli līdz rītam
(atkal)
savu apvārsni nepanācis

 

(Mēs…

Tevi aizrāva sunīšu spēle ar manu izvairīgo roku. To noķerot, starp mums radās saikne, bet pārtrūka rotaļa. Mirstošās kļavu lapas domīgi pētīja mūsu piesarkušo seju svētbildes – toreiz mums šķita, ka esam no savām mājvietām labprātīgi projām devušās dievības. Šī doma atpalika vai atradās dažus soļus mums priekšā, kas nemazināja mūsu ilūziju par peļķēs, vaigus mazgājot, izplūdušo sarkano akvareli. Mēs trīsreiz dienā apmeklējām altārus, pasūtījām izmeklētas lūgšanas un oficiantus, ja viņi nespēja izdarīt visu kā nākas. Sev par godu iededzām no vasaras atlikušās saules sveces, kad tās nodzisa, no drēbēm nopurinājām pelnus un putekšņus un gājām pie mūsu, aiz durvīm gaidošās, šķietamības.

Man patika tavi vējā ieaustie smiekli un es stāstīju no garāmgājēju dzīvēm izvilktus jocīgus notikumus.
Man patika tavs baltajā satīnā ievītais ķermenis un es tevi vedu uz iztēles centrā uzcelto mājokli.
Man patika tavi tumsā iejauktie šņuksti un es biedēju tevi un sevi ar aiziešanu.

Likās, ka tā tas varētu turpināties mūžīgi, tomēr reiz mēs nespējām vienaldzīgi paiet garām pilsētas dzīvnieku patversmei – tu iegādājies vilku suni, bet es sarūpēju mājvietu čūskai.

Iestājās ziema. No mūsu lietus kokoniem izkūņojās asi sniegpārslu kukaiņi. Tavs suns arvien biežāk norija mēnesi, bet vakarnakt sakoda manu kaut ko vēl saglābt tvarstošo roku, šorīt,
kad kāpi ārā no saraukto mākoņu gultas,
mana odze tev iedzēla papēdī.

…nekad vairs nesatiksimies.)

 

***

stāvot pie atvērtā loga
viņa gaida ciemiņus

aiz muguras pamīņājas mūzika
tad paspraucas garām
plūc vasaras nogurdinātās oša lapas
un sirmās notis pin vainagu
viņas daudzkārt pārkrāsotajai galvai lai at-
nācēji pamana
lai projām iedami izmet no prāta

viņas gaidīšanas prieks aizspurdzis līdz ar strazdiem
un klaigā kokos
kuros vēl atrodams mielasts
pirms lidojuma
no viņas neatkausētā ledusskapja skatiena
uz gaiši siltajām debesīm

pie durvīm zvana
viens atnesis zaļas
kāds cits jau bojātas dzērvenes

 

***

mēs satiekamies jo tu esi apmaldījusies
kāds salāpījis mana mēteļa kabatas
un tāpēc es varu izmaksāt tev sauju kafijas

tu atradīsi meklēto ceļu (varbūt pie manis)
ja laksi to melno kopā ar sauli no manas rokas
un apkārtni izgaismos sniegbaltie ceriņi
kā atstarojošu vesti lai mēs šo apkārtni nenotriektu
tukšās runās un vieglprātīgās sadzīves likmēs

arī sevi mans draugs
arī viens otru
draudzene

 

***

tavi zaudējumi – izkurinātas balta papīra lapas
un ieelpotie pelni izklepoti tukšuma tumsā
viena roka viena kāja puse galvas pusdvēseles
atmiņu vārdi turpat kur tie sodrēji ārā pa logu
ziemotāji neklauvē apetītes cikloni aizlidojuši
un tu stāvi pie durvīm tava otra puse ar Dievu
pie saklāta galda ej iekšā tevi tur gaida

 

***

koku zari nenobīdās tāpat kā mūsu skatieni
pavērsti vienam pret otru arī
spogulis ķīmiski nereaģē ar saulstaru atdzī-
vinātajiem putekļiem

mēs varētu skatīties mūžīgi ja tikai dzīve
nebūtu pārlieku īsa un pļāpīga
vedinot mūs uz sarunām par ikdienas
niekiem priekiem un brokastīs
norīto rūgto kafijas kamolu apēsto
sviestmaizi un ieraduma pēc
pavirināto cukura trauku skaidri
zinot ka tur maz kas ir atlicis

bet pēkšņi atmostas aprīļa vēji
un lūpām vairs netrūkst
ne putekļu saldmes ne sāļuma

 

***

no grīdas kā arheologs ar skropstas slotiņu
tu mirkšķinādama izslauki
saplēstās vāzes fragmentus un salīmē kopā
tavs vītušais mutes zieds uzplaukst smaidā
atjaunotā aizpildās ar pavasara palu ūdeni
kaut arī no peļķēm tavs ceļrādis nesvārstās
un izjustā kātiņš slīkst dziļāk dzīvībā iekšā

 

***

es eju gar absolūti nemākulīgu grafiti iz-
raibinātu sienu un mana roka
kabatā meklē naudu baltās krāsas baloniņam
ar kuru gaisā izpūst tikai vienu teikumu
kas nodzēstu svaigo izelpu neveiklās izpausmes
un kāšos samaketētos bet aizlidot nespējīgos
vecu vīru vēstījumus arī par manu kā pa skaņu plates
celiņu staigāto dzīvi uz centru bez īpaša nolūka
agros rītos kad saules ķirzaka nav nometusi daudzās astes
versmainas tālu bet ledainas tuvāk pie pārdomu mocītā prāta
kurš meklē to teikumu
to vienīgo patieso teikumu