— Marionete vai Dievs

  

 

Rainis, rakstot Jāzepu un viņa brāļus, dienasgrāmatā piezīmēja: „Vienīgā dzīves izeja –nedzīvot dzīvē.” Viņš smagi bija vīlies politikā un varā – gan citādi domājošos, gan domubiedros. Bet ne jau par pašnāvību viņš domāja, rakstot par šo vienīgo izeju – nedzīvot dzīvē. Tas drīzāk bija kāds īpašs apskaidrības un totālas vientulības sajūtas brīdis, un tieši tas viņam palīdzēja radīt Jāzepu.

Viņš nonāca pie secinājuma, kas, kā rāda pasaules rakstniecības vēsture, ir iepriekš paredzams, ja rakstnieks mēģina iesaistīties politikā: „Es savā ziņā gatavojos uz šo cīņu, es pārmainīju savus ieročus, es pārcēlu visus uz citu lauku, kurš tiem pretiniekiem nepieejams, uz dzeju uz literatūru.” Tomēr tieši tas Raini padara par Raini – viņš bija „politisks rakstnieks” tādā nozīmē, ka viņam bija divas vienlīdz svarīgas vērtības – laikmets un sirds. Un mēģinājums tās apvienot viņu tirdīja un urdīja visu mūžu.

„Un ko es nenīstu, tā nav…” – šai Raiņa  rindai, radoša, pretrunīga gara pierakstītai, iespējamas vismaz divas interpretācijas. Nav nekā ārpus manis. Nav nekā ārpus naida. Rainim kā indivīdam, kurš apzinājies un kultivējis savu ģenialitāti, šādas frāzes piedien. Piedien vienu dienu cilvēkmīlestībā apskaut visu pasauli (nu vismaz Eiropu), bet jau nākamajā ne mazāk pārliecinoši to nīst. Šīs satriecošās emociju svārstības Rainis varēja atļauties. Viņš tajās neiesaistīja nevienu citu, izņemot sevi, vienīgi Aspazijai nācās šo egoistisko sajūtu teroru laist pār savu galvu, bet tā jau tomēr bija viņas vairāk vai mazāk apzināta individuālā izvēle. Un vēl – no šīm svārstībām radās mākslas darbi, kuru katarse vai vienkārši pievilkšanas spēks iedarbojas vēl šobaltdien. Vai varam iedomāties, kas būtu noticis, ja Rainis būtu piepildījis vienu no saviem sapņiem un, nokļuvis pie augstākās politiskās varas, sāktu savas „radāmās domas” pielietot dzīvē? „Un ko es nenīstu, tā nav…” Šai rindai kļūstot par politisku lozungu, no tās uzmetas zosāda un kājas kļūst aukstas. Vairs nav iespējams to uztvert kā radoša indivīda egoisma koncentrātu, kurš, iespējams pašam radītājam neapzinoties, ierakstīts ģeniāli lakoniskā frāzē, kas vitālam prātam uzjunda jautrību. Pārfrāzējot latīņu izteiku – kas atļauts Rainim, nav atļauts pie varas nokļuvušam Pliekšānam.

Ārpus politikas un varas ir ekskluzīvas tiesības domāt un būt atbildīgam par savām domām. Pat tad, ja nākas aizdomāties līdz Raiņa dienasgrāmatas rindiņai.

Bet kā tad lai īsti aizver aiz sevis pasaules durvis? Kā lai izvairās no maldiem, nereaģē uz nežēlību un netaisnību? Kā lai nepārdzīvo?

T. S. Eliots Četros kvartetos rakstīja par tumsu, kurā starp zvaigžņu telpu tukši kust kapteiņi, baņķieri, izcili literāti, devīgi mākslu atbalstītāji, valstsvīri un valdnieki, juristi, nopelniem bagāti sabiedriski darbinieki, komiteju priekšsēži, rūpnieki un sīkuzņēmēji, kuru prāts ir atvēsināts un rīcības sākums aizmirsies. Viņš aicināja ārā no tumsas, vismaz mēģināt savu dvēseli vedināt uz gaismu.

1801. gada ziemā, kādas pilsētas pastaigu dārzā Henriks fon Kleists satika vietējās trupas pirmo dejotāju, kurš augstāko aprindu publiku sajūsmināja ar izsmalcinātām kustībām un Dieva dotu talantu. Kleistu interesēja, kāpēc dejotājs visus savus brīvos brīžus pavada tirgus laukumā, kustinādams marionetes mazās dramatiskās burleskās, kurās dziedošas un dejojošas lelles iepriecināja vienkāršo tautu.

Kleista jautājumi un dejotāja atbildes kļuva par pamatu izcilai esejai ar vienkāršu nosaukumu – Par marionešu teātri. Mākslas, radīšanas un vispār dzīves mistērija tur aprakstīta caur vienu vienīgu kustību – kā ar cilvēka rokas palīdzību atdzīvojas marionete.

Katrai kustībai ir savs smaguma centrs, pietiek zināt, kā tas kustināms, lai pārējais notiktu pats no sevis. Tātad būtībā ir viena – galvenā kustība.

Dejotāju tirgus laukumā sajūsmināja šīs izjūtas – vadīt mistēriju, kuru viņā pašā uz skatuves vadīja kāds cits. Viņš juta, cik ļoti tieši no viņa rokas kustībām ir atkarīgas marionetes kustības, cik ļoti dzīvs, trausls un nepavisam ne mehānisks ir šis process. Un cik ļoti jāatbrīvojas no zināšanām par galveno kustību, lai tā izdotos un lai veids, kā marionete kustas būtu dzīvs un dabisks.

Katra kustība, katrs mirklis ir absolūti vienreizīgs un neatkārtojams. Teiksim šorīt agri no rīta putni dārzā pastaigājās tā, itin kā tas būtu viņu dārzs, itin kā viņi te dzīvotu, ligzdotu, saimniekotu un tikai pārpratuma pēc te dzīvo arī cilvēki ar saviem ierastajiem rīta, dienas un vakara rituāliem. 

Kāds tomēr visu vada, viss ir tik trausls un īslaicīgs un šim augstākajam spēkam nevar pretoties. Tas skaidri rāda savas aprises, tomēr vienlaikus ir piedodošs, kad vēršam pret to tukšas kustības. Teiksim, cīņa par dzīvību, cerības līdz pēdējam brīdim, spēku meklēšana bezcerībā un cieņas pilna padošanās par mums augstākas varas priekšā.

Kleista esejā par to neaizmirstami stāsta dejotājs. Kad viņš, izcilākais no paukotājiem, neskaitāmas reizes sajutis saldo uzvaras garšu, beidzot satiek cienīgu pretinieku – milzu lāci, kurš stāv uz divām ķepām, izslējis špagas atvairīšanai labo priekšējo ķepu. Lācim pietiek vien ar līganām kustībām, lai atvairītu pareizi tēmētos uzbrukumus, uz nepareizi tēmētājiem viņš vispār nereaģē. Īstenībā lācis, tāpat kā liktenis nemaz necīnās pretī, tikai reaģē uz mūsu pašu dažkārt sapratīgiem, bet bieži muļķīgiem un tukšiem izaicinājumiem.

Kāds tomēr visu vada, viss ir tik trausls un īslaicīgs. Cik manī, kā katrā no mums ir no marionetes, es cenšos saprast, kā un kāpēc kāds zina mūsu galveno kustību, kā un kāpēc kāds mūs vada un savā ziņā nav ne ļauns, ne nežēlīgs.

Tas spēks, kas kustina lelles gaisā, ir daudz lielāks par spēku, kas tās tura pie zemes, – Kleistam sarunas beigās saka dejotājs.