punctum

Literatūra un kultūra

Par tehgnosis

Ainārs Kamoliņš

30/03/2015

 

Par Lindas Vēberes tulkoto Ērika Deivisa monogrāfiju Tehgnosis (RIXC, 2014)

 

Uz Ē. Deivisa grāmatas vāka ir redzama fotogrāfija no Rosetta komētas. Šis melnbaltais attēls vismaz simboliski norāda uz vienu no centrālajām grāmatas tēmām. Runa ir ne tikai par komētas sasniegšanas faktu, bet arī par tehnoloģiskām iespējām šo attēlu nosūtīt atpakaļ uz zemi. Iespējams, ka šis attēls nākotnē kļūs par vienu no mūsdienu zinātnes un tehnoloģijas sasniegumu ikonām. Šāda ikonogrāfija nav jāaplūko vienīgi no triumfālistu skatupunkta, tā var arī atklāt noteiktus metafiziskus vai pat morālus secinājumus, ko projicē uz tehnoloģijām kopumā.1

 

Sestā daļa pasaules un determinisms

1926. g. uz kinoekrāniem parādās Dz. Vertova propagandas filma Sestā daļa pasaules2. Šī filma ir vērtīga ar to, ka tajā tiek mēģināts izspēlēt mašīnu nozīmi jaunajā sociālistiskajā iekārtā. Jau pašā sākumā Vertovs rāda kapitālisma mašīnas, kas strādā metāllūžņu izgāztuvē. Gan cilvēki, gan arī mašīnas kopīgi strādā kapitāla labā. Savukārt Padomju Savienība mēģina no dekadentajiem rietumiem iegūt gan mašīnas, gan arī mašīnas, kas būvē mašīnas. Vertova filmā mašīnas ir neitrālas: tās var kalpot sociālismam vai kapitālismam (kapitālismā nevienlīdzību rada pats kapitāls). Līdzīgi kā Holivudas komēdijā Vakariņas astoņos (1933) Džīnas Hārlovas blondā varone filmas beigās atsaucas uz kādu autoru, ka mašinērija tuvākajā nākotnē pārņems visas profesijas. Proti, nevienam vairs nebūs jāsatraucas par haotiskiem, aizmāršīgiem, strīdīgiem kalpotājiem, tāpēc saviesīgi pasākumi vienmēr varēs norisināties bez liekas aizķeršanās.

Tomēr Vertova filma, īpaši no marksisma skatupunkta, šķiet paradoksāla. Proti, marksisms pieņem, ka tehnoloģiskā attīstība reizē ir pamats sabiedriskās iekārtas izmaiņām.3 Līdz ar to Vertova priekšstats, ka vienas un tās pašas tehnoloģiskās iekārtas var balstīt gan kapitālismu, gan arī sociālismu, liktos zaimojošs. Tiesa, Vertovam bija daudz tiešāks uzdevums un tā vārdā varēja upurēt marksisma nianses – veidot propagandu, ka ir nepieciešams pārdot padomju tautas saražotos labumus un iepirkt mašīnas no kapitālistiskajiem rietumiem. Taču marksismā izvērstais tehnoloģiskā determinisma paveids nav vienīgais iespējamais.

Deivisa grāmata Techgnosis izvērš citādāku – modificētu – determinismu, kura saknes ir meklējamas M. Maklūena darbos. Ja marksismā norisinās pakāpeniska virzība uz komunismu, tad Maklūenam ir līdzīga shēma – no mutvārdu sabiedrības uz atsvešināto printēšanas kultūru, kur galējais mērķis ir ap televīziju centrēta sabiedrība. Nav liels pārsteigums, ka Maklūena idejas savulaik ir ieguvušas visnotaļ lielu popularitāti, jo ar vienkāršas shēmas palīdzību uzrāda, kā komunikāciju mediji ietekmē un virza gan sabiedrībā esošos priekšstatus, gan arī kultūru kopumā. Tīkla kultūra labi atbilst augstākminētajai shēmai. Saskaņā ar Deivisu, visas šīs jaunās tehnoloģijas spēj veidot arī mūsu patību. Deivisa grāmata pieskaras nedaudz citādākai tehnoloģijai, nekā tā, kas atklāta Vertova filmā, proti, tās modelis nav turbīnas, rūpnīcas, mašīnas u.tml., bet gan datori, tīkli, neirozinātne. Tās ir tehnoloģijas, kas parādās F. Dika vai V. Gibsona literārajos darbos. Tomēr Deiviss nepieņem, ka jaunie izgudrojumi ir radušies tukšā vietā. Priekšstati, kurus mūsdienā sastopam tīkla kultūras ietvaros, ir meklējami jau daudz agrāk: grāmatas pirmās nodaļas viņš velta pirmajām tīkla kultūras izpausmēm saistībā ar elektrības, telegrāfa u.tml. atklājumu parādīšanos, kas radīja diezgan lielu ietekmi uz sabiedrības iztēli.

Techgnosis var lasīt kā arheoloģiskas piezīmes par laiku, kad sāka veidoties pirmās virtuālās kopienas, kuru mērķi bija utopiski un anarhistiski. Entuziasms par jaunajām tehnoloģijām radīja tādas parādības kā tehnopagānismu, pagrīdes urķu/hakeru kultūru, eshatoloģiskas fantāzijas, NLO entuziastus, konspirācijas teorijas u.c. dīvainības. Visi šie dažādie subkultūru pārstāvji veido visnotaļ raibu mozaīku un ir ārkārtīgi interesanti iepazīties ar šo dažādo grupējumu vēsturi un teorētiskām nostādnēm.

Lai arī darbā netiek aplūkoti pēdējā laikā popularitāti ieguvušais posthumānisti, taču nebūtu grūti grāmatā atpazīt viņu ideju priekštečus. Tāpat nebūtu grūti saskatīt idejas, kas joprojām spēlē nozīmīgu lomu scientistu aprindās, piemēram, patības identificēšana ar informāciju (268. lpp.), gan arī dažādas apokaliptiskas vīzijas, kas realizējas, piemēram, pārspriedumos par singularitāti (šeit autors, manuprāt, diezgan veiksmīgi norāda uz šādas idejas saistību ar Teijāra rakstīto jau 19. gs.). Tādējādi, lai arī scientisti atklāti vēršas pret reliģijām, tomēr lasot Deivisa grāmatu, var redzēt, ka scientisms dala ar reliģijām līdzīgas fantāzijas un vīzijas, lai arī nedaudz atšķirīgā formā.

Tehnoloģiju un mītu sazobe, runājot par iztēles investīcijām tehnoloģijā un tās iespējām, var novest līdz anahroniskai interpretācijai attiecībā uz pagātnes domātājiem un zinātniekiem. Tieši par pēdējo aspektu ironizē Frēnsisa Jeitsa. Viņa norāda, ka, piemēram, renesanses domātāja Agripas pētījumi maģijā ir mēģinājums panākt praktisku labumu – uzzināt par pasaulē notiekošo un sazināties ar lielā attālumā esošajiem. Šis mērķis nešķiet eksotisks mūsdienu cilvēkiem, kas jau ir iepazinušies ar komunikāciju tehnoloģiju iespējām. Viegli varētu pieņemt, ka viņš būtu priecīgs par TV. Tomēr uzreiz F. Jeitsa piebilst, ka ar šādu pieeju varētu zaudēt ezoterisko Agripas filozofijas fonu.4 Lasot grāmatu tomēr paliek atvērts retorisks jautājums: cik lielā mērā pagātnes domātājiem un zinātniekiem bija mūsdienu kultūrai līdzīgi mērķi un idejas, bet cik – oriģinālas un mūsu līdzbiedru radītas?

 

Tehnoloģijas un misticisms

Iesākumā ideja par maģijas un tehnoloģiju saistību varētu šķist diezgan ekstravaganta. Tomēr tā šķiet mazāk dīvaina, ja tehnoloģijas neskatās tikai kā pielietojamo zinātni. Galu galā, tehnoloģijas var izgudrot vai lietot, pat neko nezinot par to pamatā esošo zinātnisko loģiku. Piemēram, U. Eko skaidri mēģina norādīt, ka bieži vien tiek jaukta zinātne un tehnoloģijas.5 M. Seress aplūko tehnoloģijas kā mūsdienīgu mītu iemiesojumu.6 Taču idejai par tehnoloģiju un maģijas sasaisti nevajadzētu būt svešai arī tiem, kuri lasa tikai latviešu valodā. Rolāns Barts, aprakstot Einšteina fenomenu, norāda: „Einšteina mitoloģijā cilvēki ar baudu ir atraduši formulētu zināšanu tēlu. Paradoksāla lieta – jo vairāk cilvēka ģēnijs bija materializējies viņa smadzenēs, jo vairāk viņa izdomājuma produkts pievienojās maģiskajam stāvoklim, iemiesoja veco zinātnes ezoterisko tēlu, kas iekļaujama dažos burtos.”7 Barta pieminēšana nav nejauša, jo rakstā par Einšteinu viņš netieši norāda uz tēmu, kas ir Deivisa grāmatas centrā – gnosticisms.8 Techgnosis grāmata izvērsti aplūko to, kā dažādas tehnoloģijas rada apgaismojošas vīzijas līdzīgas reliģiskajai utopijai. Deiviss norāda uz saistību starp maģiju un tehnoloģijām: „Daudziem cilvēkiem, kuri ir nolemti paviršai izglītībai un netiek iesvētīti loģiskajā pasaulē, kas balsta visu mūsu mašīnu masīvo ekipējumu, augsti attīstītās tehnoloģijas šķiet maģiskas, jo tās rada spontānu un pārdabisku iespaidu.” (202. lpp.) Taču tehnoloģiju sarežģītības dēļ personai, kas nav ar tām tieši saistīta, ir faktiski neiespējami tās izprast, tāpēc Deiviss norāda: „Tehnoloģiju loģika ir kļuvusi neredzama – burtiski okulta. Jūs netiksiet skaidrībā, ja nebūs koda. Un vairs nav neviena, kura rīcībā būtu visi kodi.” (203. lpp.) Līdzīgā kārtā var redzēt, ka virtuālās realitātes ideja nodrošina mītiem tehnoloģisku pamatu. (281. lpp.). Deivisa grāmata ir mēģinājums norādīt, ka tehnoloģiskas iespējas nav jāsajauc ar garīgām vai sociālām iespējām, tomēr brīžiem arī pats grāmatas autors kļūst līdzīgs sevis aprakstītajiem tehnoutopistiem. Piemēram, aicinot tīklu saglabāt atvērtu un nepakļaut patērnieciskumam (295. lpp.) vai arī – retoriski vēršoties pret esošo tirgus ekonomikas kārtību (351.–352. lpp.).

RIXC ieinteresētība laist klajā šo tulkojumu ir labi saprotama. Pirmkārt, RIXC darbība mākslas sfērā mēģina apvienot zinātni, tehnoloģijas un mākslu. Tādējādi grāmata, kas vairāk gan attiecas uz tehnoloģiju filozofiju, viņu darbībai sniedz pastarpinātu teorētisko fonu. Otrs iemesls varētu būt personiskāks: E. Deiviss Latvijā ir uzstājies ar lekciju Akustiskā kibertelpa,9 kas vēlāk kalpoja par iedvesmu regulāri iznākošā žurnāla Acoustic Space nosaukumam. Devisa grāmata ir labs papildinājums izdevumu kopumam, kas ir veltīts tehnoloģiju filozofijai. Laikā, kad publiski pārspriedumi par kultūru un mākslu ir diezgan vienveidīgi un stagnē, ir tikai apsveicami, ka parādās grāmata, kas piedāvā atšķirīgas perspektīvas iespējamību. Vienīgais ierobežojums ir, ka Deivisa grāmata ir vairāk balstīta tajā, ko varētu dēvēt par Kalifornijas kultūru. Tāpēc daudzi stāsti mūsu lokālā kontekstā varētu nebūt saistoši, taču tie varētu kalpot par pamatu, lai izprastu daudzas globālas tehnoloģiskās kultūras parādības.

  1. Lai arī Heidegera filozofijas ietekmēts, tomēr vērtīgs un informatīvs ieskats dažādos tehnoloģiju novērtējumos, ir lasāms šeit: Mitcham Carl Three Ways of Being-With Technology. In: From Artifact to Habitat: Studies in the Critical Engagement of Technology. ed., Ormiston L. Gayle, LeHigh UP, 1990, pp. 31–59. Viņš norāda uz trīs dominējošajām attieksmēm pret tehnoloģijām (antīkajā – negatīva, renesansē – pozitīva, bet romantiķiem – ambivalents vērtējums).  (atpakaļ uz rakstu)
  2. https://www.youtube.com/watch?v=27nvYsiI52Y  (atpakaļ uz rakstu)
  3. Robert L. Heilbroner, „Do Machines Make History?” Technology and Culture 8 (July 1967), pp 335–345.  (atpakaļ uz rakstu)
  4. Yates A. Frances Giordano Bruno and the Hermetic Tradition. Vintage, 1969, p. 146.  (atpakaļ uz rakstu)
  5. Eco Umberto Science, Technology and Magic. – Turning Back the Clock: Hot Wars and Media Populism, Vintage, 2010, p.103–114.  (atpakaļ uz rakstu)
  6. Serres Micheal Angels: A Modern Myth. Flammarion, 1995.  (atpakaļ uz rakstu)
  7. Skat., Barts Rolāns Einšteina smadzenes. – Mitoloģijas, Omnia Mea, 2010, 85.lpp. Šajā kontekstā jāmin vēl viens latviešu valodā tulkots raksts, kas arī, aplūkojot tehnoloģiju un maģijas saistību, izmanto R. Barta uzskatus: Kluitenbergs Ēriks Savienotājierīces. – Imagināro mediju grāmata. Vispatiesākā komunikāciju medija meklējumos. Kluitenbergs (red.), RIXC, 2011.151.–173.lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  8. R. Barts rakstot par gnostiskajām tēmām saistībā ar Einšteina mītu, ko reprezentē viņa smadzenes un formula e=mc2 [Einšteina mītā] ir atrodamas visas gnostiskās tēmas – dabas vienotība, pasaules redukcijas ideālā iespējamība, vārda atvērtības spēja, sensenā noslēpuma un vārda cīņa, doma, ka totālās zināšanas var tikt atklātas vienā tikai paņēmienā kā atslēga, kas negaidot atveras pēc tūkstoš neauglīgiem meklējumiem. (Barts Rolāns op.cit. 85.–86.lpp.).  (atpakaļ uz rakstu)
  9. Davis Erik Acoustic cyberspace/Akustiskā kibertelpa. E-Lab, 1998. 22.–27.lpp.  (atpakaļ uz rakstu)

Dalies ar šo rakstu