punctum

Literatūra un kultūra

Moda un Oda

Gunsteins Bake

01/04/2015

 

Piedāvājam fragmentu no norvēģu rakstnieka Gunsteina Bakes romāna Moda un Oda, kuru Daces Deniņas tulkojumā pērn izdevis apgāds Mansards. Romāna tulkojums nominēts Latvijas Literatūras gada balvai 2014. Artis Ostups, viens no Laligabas žūrijas locekļiem, par Modu un Odu raksta: „Izteikti laikmetīgs romāns. Cilvēka un tehnikas tumšās attiecības atklātas reizē krāšņā un atturīgā valodā. Viss balstās aprautos žestos, tomēr noslēpumi, kas no tiem rodas un kurus izceļ darba neparastā uzbūve, neseko šaubīgām ceļazīmēm.”

 

Vīrietis nevar radīt mīlestību. Mīlestība rodas no apstākļiem. Ne pati no sevis. Ne no tevis paša. Tu vari to sagatavot. Tu vari radīt apstākļus.

Mīlestība bija produkts, nevis dzinējspēks. Jūns Berre nevarēja radīt mīlestību. Viņš varēja to sagatavot. Ne vairs tagad – tagad viņš guļ uz muguras, viņu nospiež milzīgs smagums, kas brīžiem liek justies gandrīz bez svara. Mīlestība radās laika gaitā. Blakusprodukts, rūgtas un mirguļojošas laika ritējuma putas. Jā, tas, kas turpinājās, aizveda arī pie mīlestības, tā plūda un tai vajadzēja tik maz, Jūns un Ruta nedrīkstēja to aizbiedēt. Vislielāko labumu nesa stingrība, šī nosliece bija dziļi iesakņojusies vietējo ļaužu apziņā. Tagad jums būs špricīte.

Viņi bija saderējuši kopā, viņi bija sagājuši kopā. Mazliet par ilgu Jūns Berre bija jauns un gatavs drīzāk teikt jā, nevis nē, un reizē viņš katru rītu, šajā vienlaikus plūstošajā un sasmalcinātajā mirklī uz galīgās atmošanās sliekšņa bija domājis par sieviešu dzimumu un nāvi, nāvi un sieviešu dzimumu, šad un tad atšķaidot to ar kādas spirālveida formas vīzijām, kas droši vien piederēja kosmosam. Šķita, it kā viņš noglāstītu pats savu dvēseli un sajustu to miklu un aukstu: mazu, bailīgu zvēriņu. Jūns nolēma, ka viņam kāds ir vajadzīgs. Viņš nometa jaunības ādu un glīti to salocīja, izstudēja par inženieri, dabūja darbu dzimtajā novadā. Kļuva par centra spēlētāju Bryne futbola klubā. Izmantoja zināšanas par spēkiem visa pamatā, par prasībām, ko vektori uzstāda ceļa līnijai, piespēlei un ģimenes dibinātājam, viņš apvaldīja kāri uz trakulībām un izpriecām un izmantoja to piesardzīgās devās, kad gāja pa ceļa līniju un runāja ar jauno ģeoloģi, saprazdams, ka tas ir cilvēks, kurš viņam vajadzīgs, viņam un spēkiem. Viņš mainījās, bet ne pašrocīgi. Iespējams, ka daba jaunos cilvēkos izpaužas savā visizsmalcinātākajā formā, kad dabū izpausties kāds princips. Ieiet principā, ļaut, lai princips tevi izmanto, ir liels dzīves mērķis un rada jūtas. Jūns sajuta, cik labi būt aktīvam un darbīgam un tādā veidā attālināties no paša cauruma, lielā virpuļa svārstību vidū.

Viņš tagad nevilcinādamies pārdeva savu pirmo mašīnu Lloyd Alexander, vieglu un attīrītu līdz zemākajam iespējamajam svaram, ar benzīna tvertni zem motora pārsega, ar ātruma pārslēgu uz stūres un divcilindru četrtaktu motoru ar gaisa dzesēšanu. Lloyd bija trokšņojis kā pērkons, un Jūnam tas patika. Galu galā atšķirībā no pirmajiem izlaidumiem tam bija metāla, nevis papes virsbūve. Tomēr Jūns Berre atbrīvojās no jaunības mašīnas, šķīrās no sēdekļa un spoguļiem, kas pazina viņa veco augumu, no kustībām, kas bija iesēdušās ķermenī, un sajūtām, kas bija izaugušas ap ķermeni šīs mašīnas telpā. Viņš nopirka folksvāgenu.

Iesēsties jaunā automašīnā ir viena no labākajām sajūtām, kādas vien var būt. Jūns Berre pārveidoja savu ķermeni. Viņš bija gatavs. Ruta iesēdās viņam blakus.

Sāpes izšaujas caur amputēto kāju un pavērš seju pret plakano lampu pie griestiem slimnīcas palātā.

 

Protams, ka vēlāk tas bija volvo. Jūns Berre aizbrauca uz Trestena autosalonu un nopirka 264. modeli. Dubulti bremžu loki, dubulti galvenie cilindri.

Arī bērni piedzima skaitā divi. Trestens apsveica. Volvo bija ģimenes auto, vabolīte bija sieviešu auto, bet Lloyd jau šķita mūžības attālumā. Gļēvs rokasspiediens rada šaubīgu iespaidu, it īpaši volvo tirgotājam. Taču ģimenei mašīnā pietika vietas. Aprises mainās, laiki mainās. Toties tagad šķiet, ka viņa ķermenis mainās neiespējamā veidā, prasa plašākus līkumus, nespēdams piemēroties.

Domāt ir sāpīgi, viņš saka. Mēģiniet nedomāt, viņi atbild.

Ne jau es to daru.

 

Sāpes piepilda Jūnu ar informāciju, no kuras filtrēšanas viņš agrāk bijis pasargāts, no svešu ziņu piepildītām dimensijām, kam viņa dzīve kļuvusi par piemērotu membrānu. Viņš neprot iztulkot to, kam stāv ceļā, un kā pretindi viņš piespiež sevi vizualizēt organizācijas karti, ceļubūves priekšnieks virs darbu vadītāja, darbu vadītājs virs iekārtām, uzturēšanas un mašīnām. Viņš domā – un tā ir doma, ko viņš izdomājis pats: zem manis un ap mani jūsu ir tik daudz. Nelaime ir mana, taču es ietilpstu tīklā. Kāds ieņem manu vietu un turpina. Ceļa būvei ir vajadzīgs liels aparāts, un svarīgs ir tieši ceļš.

Ceļam jānokļūst galā.

Viņš bija ieraudzījis garo sievieti, un viņa bija tik svaiga; tas ir pirmais, ko viņš nodomā, pamanījis pie barakas sienas sievieti ar karti rokā: svaiga. Viņa stāv ēnā, jo saulē ir karsti. Jaunos kokos vēsums stāsta par dzīvību zaros, vēsums ir enerģija, transports. Būdama tik gara, viņa ir pamanāma un varbūt par to mazliet mulst, un tad cilvēks ierauga pelēko un svaigo, harismu, kas sastāv no spītīga mulsuma, un, kad viņa ierunājas, skaņa patiesi ir mazliet asa; viņas balss pauž kaut ko citu nekā viņas jūtas. Jūns nevilcinājās, viņš piegāja klāt un sniedza roku. Viņa pārlika karti kreisajā rokā. Viņš ielūkojās sievietei acīs. Ne pārāk ilgi. Tieši pietiekami.

Tev jāuzdrošinās turpināt, būt pašam, arī tam, ko tu vēl nepazīsti; tev jāpaļaujas uz to daļu, ar kuru tu netiec galā. Tā ir milzīga. Šī paļāvība ir rodama mīlestībā. Ar šo spēku cilvēks var nodoties citam darbam, lielākam mērķim. Pirmie vārdi, ko Jūns no viņas izdzird, pirms pieiet sasveicināties, ir naftas logs. Viņa nerunā par darbu uz ceļa līnijas. Viņa runā par to, kas notiek šobrīd, par piedzīvojumu uz kontinentālā šelfa.

Viņi sēdējā mašīnā, pagriezušies taisni, paralēli. Viss viņos bija noskaņots uz ilgu laiku, daudz ilgāku laiku. Viņi nevarēja palikt tur, kur ir, nevarēja lolot šo ticību, neradot bērnus kā zīmogu uz ticības, tas bija tikpat drošs instinkts kā tas, ka viņiem jārokas dziļi klintī un nākotnē. Dvīnes bija apliecinājums kaut kam, ko viņi nekad neizteiktu ne skaļi, ne klusi, kaut kam, kas bija spēkā vien tad, ja to neizrunāja, ja to nezināja, taču tas nozīmēja bagātību. Cilvēkam jāpaliek neziņā un darbīgam, reizē dāsnam un pazemīgam pret dabu un spēkiem. Viņi strādāja ar milzīgām pārmaiņām, nespēdami tās īsti izprast, taču paļaudamies uz tām. Viņi rīkojās ar senām dabas struktūrām, izmantojot pilnīgi jaunas dabas struktūras. Savstarpēji viņiem bija vajadzīgs tikai klusums, daži ieradumi; prieks par ieradumiem jaunu cilvēku dzīvē ir liels, lai gan Jūns palaikam nojauta Rutā nepacietību, kaut kādu saspringumu, it kā viņai vajadzētu kaut ko atrast, īsti nezinot, kas tas ir. Arī Jūns nezināja, kas tas varētu būt.

Tas, ar kuru kopā tu sēdi pie ceļa vai stikla, zina, ko tu redzi. Tas, kurš tāpat kā tu jūt ūdeni ceļamies un temperatūru krītam, kad jūs iebrienat ūdenī, ir cilvēks, ar kuru tu dalies un kuram pieķeries. Tas, kurš sajūt sauli šajā dienā, nodrebinās piepešajā mākoņa ēnā vai pamostas no snaudas pelēko zosu kāša klaigās, ir darināts no tā paša materiāla kā tu. Tas, kurš šodien ir tāds kā tu, mazliet ir tu. Ko gan vairāk var uzdrošināties lūgt?

Viņa saka: starp kerogēnu un gāzi. Viņš dzird zāģa skaņu. Viņi stumj gultu, tagad viņam operēs muguru.

Viņam tomēr neizdosies pazust.

 

Lauka operācijas, mazi uzliesmojumi, sprādzieni. Akmeņu sajūta gaisā.

Akmeņu sajūta ķermenī. Konkrements.

Vieglas nāsu trīsas, tad autogēnu skaņa. Biezi polsterētie dzeltenie un zaļie ķermeņi, kas laužas aizvien tuvāk. Caur metālu. Caur audiem. Spīdvaboles rāvējslēdzējā. Kauli aizceļojuši caur miesu tik tālu, tik ilgi, gluži kā akmeņi caur zemi. Tagad viņi ir klāt. Tagad viņi pacelsies no zemes.

Jo nu reiz šī karte ir pārklājusies visai apkārtnei.

Dalies ar šo rakstu