
literatūra
— Liecinieks
23/04/2015
„Ko tu (Tadžu) saki?”... tās taču bija kaut kādas „blēņas” vai „kas nu atkal?”... es taču nevarēju atkārtot, skaļāk sacīt „Tēti, Tēvs... es esmu dzejnieks”...
Atdzejojumi tapuši Tadeuša Ruževiča dzejas vakaram, ko rīkoja Polijas Biuro Literackie. Dzejoļi iekļauti A. Burštas un J. Kovaļskas filmā Ruževiča pietekas, kuras pirmizrāde Rīgā notika 2014. gada 29. novembrī.
Dzejolis
Gribēju aprakstīt
lapkriti
dienvidu parkā
piecus baltus gulbjus
uz ūdens aizmiglotā
spoguļa
gribēju uzgleznot
sarmas oksidētas
melnas krizantēmas
gaismu
uz garāmejošas
meitenes lūpām
domāju par dzejniekiem
iekšpuses zemē
tie zināja rakstīt
brīnišķus opusus
nu izdzisuši
bet dzejoļu gaisma
nonāk pie manis
pēc tūkstoš gadiem
lapa pieskārās zemei
sapratu
raudošās bildes
mūzikas klusēšanu
klibās dzejas noslēpumu
kad atgriezos mājās
mana roka sāka rakstīt
kurlmēmu dzejoli
viņš gribēja piedzimt
ieraudzīt gaismu
bet es negribu to rakstīt
un klausos kā dzejolis
palēnām
pārstāj elpot
Novembris, 1982.
Izeja
Esmu
spītīgs
un padevīgs spītā
kā vasks
tikai tā varu radīt
pasaules nospiedumu
Vārdi
vārdi ir nolietoti
izkošļāti kā košļājamā gumija
jaunā skaistā mutē
pārvērsti baltos
burbuļos
politiķu izvārdzināti
tie kalpo zobu
balināšanai
mutes dobuma
skalošanai
manā bērnībā
vārdu varēja
piespiest pie brūces
varēja dāvināt
mīļotajam cilvēkam
tagad nonīkuši
avīzē ievīstīti
vēl pūst smird
vēl ievaino
noslēpti galvās
noslēpti sirdīs
noslēpti zem jaunu
sieviešu kleitām
noslēpti svētās grāmatās
sprāgst
nokauj
2004
* * *
vējš sitās logos
un modināja
sapņi tīmekļi drudža murgi
debesis bija no vara
zāle tumšzila
svina
melna
zvērs
lapsas un hiēnas mutants
ar purnu pie zemes
šņākdams
līda biezējošā tumsā
uz sapņa
un nomoda robežas
es nodomāju
sajutu
ka es tas esmu
skrienu uz kapsētu
uz kapu
akmeņiem pilnu māgu
tumšs zvērs
zem sarkanām debesīm
skrienu arvien ātrāk
lai arī zinu ka tur gaida
bedre
liekos uz dusu
ietinos segā
joņoju skrienu
neapturēšu šo skrējienu
mostos
ar pilnu muti
smilšu
nakts no 16. uz 17. janvāri, 1992
Dzintara putniņš
Rudens
caurspīdīgs dzintara
putniņš
no zara uz zaru
nes zelta lāsi.
Rudens
mirdzošs rubīna
putniņš
no zara uz zaru
nes asins lāsi.
Rudens
gaišzils putniņš
mirst
no zara uz zaru
krīt lietus lāse.
Viņi atnāca lai ieraudzītu dzejnieku
viņi atnāca lai ieraudzītu dzejnieku
un ko viņi ieraudzīja?
ieraudzīja cilvēku
kurš sēdēja krēslā
aizsedzis seju
un pēc mirkļa noteica
žēl ka neatnācāt
pie manis pirms divdesmit gadiem
tad viens no jauniešiem
atsaucās
mēs tad vēl nebijām
piedzimuši
ieskatījos
četrās sejās
to atspīdos manas dzīves
nosūbējušā spogulī
izdzirdēju
no liela tāluma
viņu tīrās un skaidrās balsis
pie kā jūs pašlaik strādājat
ko darāt
Atbildēju
neko es nedaru
piecdesmit gadus esmu gatavojies
šim grūtajam uzdevumam
kad „neko nedaru”
daru NEKO
dzirdēju smieklus
kad neko nedaru
esmu iekšpusē
skaidri saredzot tos
kas izvēlējušies rīkoties
redzu šādu tādu rīcību
bez šādas tādas domāšanas
šāds tāds Gustavs
pārvēršas
šādā tādā Konrādā
šāds tāds feļetonists
šādā tādā morālistā
dzirdu
kā šāds tāds saka šo to
šim tam jebkam
šātādība pārņem masas un elites
bet tas ir tikai sākums
pēc šādas tādas laicīgās dzīves
gaida mūs arī
aizkapa dzīve
un arī „dzīve aiz dzīves”
1982. gada 31. decembrī
Izglābtais
Man ir divdesmit četri gadi
izglābos
ceļā uz kautuvi.
Tie ir viennozīmīgi un tukši vārdi:
cilvēks un zvērs
mīla un naids
ienaidnieks, draugs
tumsa un gaisma.
Cilvēku tāpat nokauj kā lopu
redzēju:
kravas ar nocirstiem ļaudīm,
kurus neizglābs.
Jēdzieni ir tikai izteicieni:
tikums un netikums
patiesība un meli
skaistums un neglītums
vīrišķība un gļēvulība.
Vienādi sver gan tikums, gan netikums
redzēju pats:
cilvēku kurš bija vienādi
netikumisks un tikumisks.
Meklēju skolotāju un meistaru
lai man atjauno redzi dzirdi un runu
lai vēlreiz iemāca nosaukt lietas un jēdzienus
lai nošķir gaismu no tumsas.
Man ir divdesmit četri gadi
izglābos
ceļā uz kautuvi.
„Nemiers”, 1947
Atgriešanās
Pēkšņi atvērsies logs
un māte mani sauks
laiks atgriezties
siena atvērsies
iekāpšu debesīs dubļainos zābakos
apsēdīšos pie galda un strupi
atbildēšu uz jautājumiem
nekas man nekait lieciet
man mieru. Galvu atspiedis rokās
tā sēžu un sēžu. Kā gan viņiem
pastāstīt par to garo
līkloču ceļu.
Te debesīs mātes ada
zaļas šallītes
džinkst mušas
tēvs snauž pie krāsns
pēc sešām darba dienām
Nē – es taču nevaru viņiem
pateikt ka cilvēks cilvēkam
klūp pie rīkles.
„Sarkanais cimds”, 1948
* * *
Konstantīna Puzinas piemiņai
Laiks man
laiks steidzina
ko ņemšu sev līdzi
uz otru krastu
neko
vai tas jau
viss
māmiņ
jā dēliņ
tas jau viss
vai nudien tik vien
tik vien
tātad tā ir visa dzīve
jā visa dzīve
1989
Liecinieks
Tu zini, ka esmu tepat
bet nenāc negaidot
manā istabā
tu varētu ieraudzīt
kā es klusēju
pie baltas lapas
Vai var rakstīt
par mīlestību
dzirdot
nomērdētos un apkautos kliedzam
vai var rakstīt
par nāvi
skatoties bērnu
sejiņās
Nenāc negaidot
manā istabā iekšā
Ieraudzīsi mēmu
un salīkušu
liecinieku mīlestībai
kuru uzvar nāve
„Dzejoļi un bildes”, 1952
Svešo gaida
Mūsu mazie
mūsu lielie
gribam tos apsegt
noslēpt ligzdā
caurplēš visu kas apkārt
mūsu dzīvi
kā čaumalu arī
viņu ķermeņi
aug
klusē
nobriest un aiziet
izliekam lamatas
drudžaini domājam
varbūt izdosies
aizturēt
bet viņi
jau iemācījušies
runāt mīlēt
iet caur mūsu māju
kā caur uzgaidāmo telpu
vai arī drebot
svešo gaida
Tēvs
Mans vecais tēvs
iet cauri sirdij
nav taupījis dzīvē
nav licis
graudu pie grauda
nav mājeli nopircis
nedz zelta pulksteni
kaut kā nekad nesanāca
Dzīvoja kā putns
dziedot
no dienas uz dienu
bet sakiet
vai zemākais ierēdnis
var tā dzīvot
gadu gadiem
Mans tēvs
iet cauri sirdij
vecā platmalē
jautru dziesmiņu
svilpodams
Un svēti tic
ka aizies uz debesīm.
1954
* * *
Zini, mammu, es tikai Tev varu to pateikt, būdams jau gados, varu to pateikt, jo esmu jau vecāks par Tevi… es nespēju to pateikt dzīves laikā… es esmu dzejnieks. Baidījos šī vārda, nekad to nepateicu Tēvam… nezināju, vai pieklājas ko tādu sacīt.
Es reiz iegāju dzejas pasaulē kā gaismā, un tagad jau taisos uz izeju, uz tumsu… esmu kājām pārstaigājis dzejas zemi, redzējis to zivs acīm, kurmja acīm, putna, bērna, vīrieša un veča acīm; kādēļ gan tik grūti ir pateikt šos divus vārdus: „esmu dzejnieks”; tiek meklēti visādi aizstājvārdi, lai šo „faktu” darītu zināmu pasaulei, Mātei.
Protams, Māte zina. Par to, lai sacītu ko tādu Tēvam, nekad netiku domājis… nekad arī Tēvam nepateicu „Tēti… Tēvs… es esmu dzejnieks”… Nezinu, vai Tēvs piegrieztu vērību šādiem vārdiem… viņš būtu tik tāls… ka pārvaicātu (avīzi lasīdams, ēzdams, ģērbdamies, zābakus pucēdams…)
– „Ko tu (Tadžu) saki?”… tās taču bija kaut kādas „blēņas” vai „kas nu atkal?”… es taču nevarēju atkārtot, skaļāk sacīt „Tēti, Tēvs… es esmu dzejnieks”… Tēvs varbūt paceltu skatu no šķīvja, no avīzes… skatās izbrīnīts vai varbūt neskatās vispār, tikai pašūpo galvu un saka „labi… labi” vai pavisam neko nesaka.
Uzrakstīju dzejoli Tēvs (1954. gadā)
„Mans vecais tēvs
iet cauri sirdij…” Nezinu, vai Tēvs šo dzejoli izlasīja, neko nekad par to neteica… zināms, es šo dzejoli arī Tēvam nenolasīju…
Tagad ir 1999. gads, un es saku tik klusi, ka Vecāki nevar sadzirdēt manus vārdus „Mammu, Tēti, es esmu dzejnieks”…
– „Zinu, dēliņ,” saka Māte, „vienmēr esmu zinājusi.”
– „Runā diktāk, es nedzirdu,” saka Tēvs…
„Māte aiziet”, 1999
No poļu valodas atdzejojusi Ingmāra Balode