literatūra

— Liecinieks

TADEUŠS RUŽEVIČS

23/04/2015

 

Atdzejojumi tapuši Tadeuša Ruževiča dzejas vakaram, ko rīkoja Polijas Biuro Literackie. Dzejoļi iekļauti A. Burštas un J. Kovaļskas filmā Ruževiča pietekas, kuras pirmizrāde Rīgā notika 2014. gada 29. novembrī.

 

Dzejolis

Gribēju aprakstīt
lapkriti
dienvidu parkā

piecus baltus gulbjus
uz ūdens aizmiglotā
spoguļa

gribēju uzgleznot
sarmas oksidētas
melnas krizantēmas

gaismu
uz garāmejošas
meitenes lūpām

domāju par dzejniekiem
iekšpuses zemē
tie zināja rakstīt
brīnišķus opusus
nu izdzisuši
bet dzejoļu gaisma
nonāk pie manis
pēc tūkstoš gadiem

lapa pieskārās zemei

sapratu
raudošās bildes
mūzikas klusēšanu
klibās dzejas noslēpumu

kad atgriezos mājās
mana roka sāka rakstīt
kurlmēmu dzejoli
viņš gribēja piedzimt
ieraudzīt gaismu
bet es negribu to rakstīt
un klausos kā dzejolis
palēnām
pārstāj elpot

Novembris, 1982.

 

Izeja

Esmu
spītīgs
un padevīgs spītā
kā vasks
tikai tā varu radīt
pasaules nospiedumu

 

Vārdi

vārdi ir nolietoti
izkošļāti kā košļājamā gumija
jaunā skaistā mutē
pārvērsti baltos
burbuļos

politiķu izvārdzināti
tie kalpo zobu
balināšanai
mutes dobuma
skalošanai

manā bērnībā
vārdu varēja
piespiest pie brūces
varēja dāvināt
mīļotajam cilvēkam

tagad nonīkuši
avīzē ievīstīti
vēl pūst smird
vēl ievaino

noslēpti galvās
noslēpti sirdīs
noslēpti zem jaunu
sieviešu kleitām

noslēpti svētās grāmatās
sprāgst
nokauj

2004

 

* * *

vējš sitās logos

un modināja

sapņi tīmekļi drudža murgi

debesis bija no vara

zāle tumšzila
svina
melna

zvērs
lapsas un hiēnas mutants
ar purnu pie zemes
šņākdams
līda biezējošā tumsā

uz sapņa
un nomoda robežas
es nodomāju
sajutu
ka es tas esmu
skrienu uz kapsētu
uz kapu

akmeņiem pilnu māgu
tumšs zvērs
zem sarkanām debesīm
skrienu arvien ātrāk
lai arī zinu ka tur gaida
bedre

liekos uz dusu
ietinos segā
joņoju skrienu

neapturēšu šo skrējienu

mostos
ar pilnu muti
smilšu

nakts no 16. uz 17. janvāri, 1992

 

Dzintara putniņš

Rudens
caurspīdīgs dzintara
putniņš
no zara uz zaru
nes zelta lāsi.

Rudens
mirdzošs rubīna
putniņš
no zara uz zaru
nes asins lāsi.

Rudens
gaišzils putniņš
mirst
no zara uz zaru
krīt lietus lāse.

 

Viņi atnāca lai ieraudzītu dzejnieku

viņi atnāca lai ieraudzītu dzejnieku
un ko viņi ieraudzīja?

ieraudzīja cilvēku
kurš sēdēja krēslā
aizsedzis seju

un pēc mirkļa noteica
žēl ka neatnācāt
pie manis pirms divdesmit gadiem

tad viens no jauniešiem
atsaucās
mēs tad vēl nebijām
piedzimuši

ieskatījos
četrās sejās
to atspīdos manas dzīves
nosūbējušā spogulī
izdzirdēju
no liela tāluma
viņu tīrās un skaidrās balsis

pie kā jūs pašlaik strādājat
ko darāt

Atbildēju
neko es nedaru
piecdesmit gadus esmu gatavojies
šim grūtajam uzdevumam
kad „neko nedaru”
daru NEKO
dzirdēju smieklus
kad neko nedaru
esmu iekšpusē
skaidri saredzot tos
kas izvēlējušies rīkoties

redzu šādu tādu rīcību
bez šādas tādas domāšanas

šāds tāds Gustavs
pārvēršas
šādā tādā Konrādā

šāds tāds feļetonists
šādā tādā morālistā

dzirdu
kā šāds tāds saka šo to
šim tam jebkam

šātādība pārņem masas un elites

bet tas ir tikai sākums

pēc šādas tādas laicīgās dzīves
gaida mūs arī
aizkapa dzīve
un arī „dzīve aiz dzīves”

1982. gada 31. decembrī


Izglābtais

Man ir divdesmit četri gadi
izglābos
ceļā uz kautuvi.

Tie ir viennozīmīgi un tukši vārdi:
cilvēks un zvērs
mīla un naids
ienaidnieks, draugs
tumsa un gaisma.

Cilvēku tāpat nokauj kā lopu
redzēju:
kravas ar nocirstiem ļaudīm,
kurus neizglābs.

Jēdzieni ir tikai izteicieni:
tikums un netikums
patiesība un meli
skaistums un neglītums
vīrišķība un gļēvulība.

Vienādi sver gan tikums, gan netikums
redzēju pats:
cilvēku kurš bija vienādi
netikumisks un tikumisks.

Meklēju skolotāju un meistaru
lai man atjauno redzi dzirdi un runu
lai vēlreiz iemāca nosaukt lietas un jēdzienus
lai nošķir gaismu no tumsas.

Man ir divdesmit četri gadi
izglābos
ceļā uz kautuvi.

„Nemiers”, 1947

 

Atgriešanās

Pēkšņi atvērsies logs
un māte mani sauks
laiks atgriezties

siena atvērsies
iekāpšu debesīs dubļainos zābakos

apsēdīšos pie galda un strupi
atbildēšu uz jautājumiem

nekas man nekait lieciet
man mieru. Galvu atspiedis rokās
tā sēžu un sēžu. Kā gan viņiem
pastāstīt par to garo
līkloču ceļu.

Te debesīs mātes ada
zaļas šallītes

džinkst mušas

tēvs snauž pie krāsns
pēc sešām darba dienām

Nē – es taču nevaru viņiem
pateikt ka cilvēks cilvēkam
klūp pie rīkles.

„Sarkanais cimds”, 1948

 

* * *

Konstantīna Puzinas piemiņai

Laiks man
laiks steidzina

ko ņemšu sev līdzi
uz otru krastu

neko

vai tas jau
viss
māmiņ

jā dēliņ
tas jau viss

vai nudien tik vien

tik vien

tātad tā ir visa dzīve

jā visa dzīve

1989

 

Liecinieks

Tu zini, ka esmu tepat
bet nenāc negaidot
manā istabā

tu varētu ieraudzīt
kā es klusēju
pie baltas lapas

Vai var rakstīt
par mīlestību
dzirdot
nomērdētos un apkautos kliedzam
vai var rakstīt
par nāvi
skatoties bērnu
sejiņās

Nenāc negaidot
manā istabā iekšā

Ieraudzīsi mēmu
un salīkušu
liecinieku mīlestībai
kuru uzvar nāve

„Dzejoļi un bildes”, 1952

 

Svešo gaida

Mūsu mazie
mūsu lielie

gribam tos apsegt
noslēpt ligzdā

caurplēš visu kas apkārt
mūsu dzīvi
kā čaumalu arī

viņu ķermeņi
aug
klusē
nobriest un aiziet

izliekam lamatas
drudžaini domājam
varbūt izdosies
aizturēt

bet viņi
jau iemācījušies
runāt mīlēt
iet caur mūsu māju
kā caur uzgaidāmo telpu

vai arī drebot
svešo gaida

 

Tēvs

Mans vecais tēvs
iet cauri sirdij
nav taupījis dzīvē
nav licis
graudu pie grauda
nav mājeli nopircis
nedz zelta pulksteni
kaut kā nekad nesanāca

Dzīvoja kā putns
dziedot
no dienas uz dienu
bet sakiet
vai zemākais ierēdnis
var tā dzīvot
gadu gadiem

Mans tēvs
iet cauri sirdij
vecā platmalē
jautru dziesmiņu
svilpodams
Un svēti tic
ka aizies uz debesīm.

1954

 

* * *

Zini, mammu, es tikai Tev varu to pateikt, būdams jau gados, varu to pateikt, jo esmu jau vecāks par Tevi… es nespēju to pateikt dzīves laikā… es esmu dzejnieks. Baidījos šī vārda, nekad to nepateicu Tēvam… nezināju, vai pieklājas ko tādu sacīt.
Es reiz iegāju dzejas pasaulē kā gaismā, un tagad jau taisos uz izeju, uz tumsu… esmu kājām pārstaigājis dzejas zemi, redzējis to zivs acīm, kurmja acīm, putna, bērna, vīrieša un veča acīm; kādēļ gan tik grūti ir pateikt šos divus vārdus: „esmu dzejnieks”; tiek meklēti visādi aizstājvārdi, lai šo „faktu” darītu zināmu pasaulei, Mātei.
Protams, Māte zina. Par to, lai sacītu ko tādu Tēvam, nekad netiku domājis… nekad arī Tēvam nepateicu „Tēti… Tēvs… es esmu dzejnieks”… Nezinu, vai Tēvs piegrieztu vērību šādiem vārdiem… viņš būtu tik tāls… ka pārvaicātu (avīzi lasīdams, ēzdams, ģērbdamies, zābakus pucēdams…)
– „Ko tu (Tadžu) saki?”… tās taču bija kaut kādas „blēņas” vai „kas nu atkal?”… es taču nevarēju atkārtot, skaļāk sacīt „Tēti, Tēvs… es esmu dzejnieks”… Tēvs varbūt paceltu skatu no šķīvja, no avīzes… skatās izbrīnīts vai varbūt neskatās vispār, tikai pašūpo galvu un saka „labi… labi” vai pavisam neko nesaka.
Uzrakstīju dzejoli Tēvs (1954. gadā)
„Mans vecais tēvs
iet cauri sirdij…”
Nezinu, vai Tēvs šo dzejoli izlasīja, neko nekad par to neteica… zināms, es šo dzejoli arī Tēvam nenolasīju…
Tagad ir 1999. gads, un es saku tik klusi, ka Vecāki nevar sadzirdēt manus vārdus „Mammu, Tēti, es esmu dzejnieks”…
„Zinu, dēliņ,” saka Māte, „vienmēr esmu zinājusi.”
– „Runā diktāk, es nedzirdu,”
saka Tēvs…

„Māte aiziet”, 1999

 

No poļu valodas atdzejojusi Ingmāra Balode