— Bailes nosalt

 

Tupu Eduarda dzīvoklī uz viņa matrača. Man ir auksti. Man ir bail nosalt.

Viņš istabas vidū nokritis ceļos, saliecies, sakņupis. Ierāvies. Rētains grēcinieks, cilvēku aizmirstais, nolādētais no viduslaiku Lielā mēra gleznas. Es nepamanīju, negribēju pamanīt, negribēju ievērot, varbūt pat apzināti ignorēju to, kas tagad redzams tik skaidri. Viņš tikai tēloja, ka ir dzīvs. Un tēloja slikti.

Atkal ir otrdiena. Daina sēž man pretī stūra kafejnīcā. Viņas skatiens pavadījis viesmīli līdz pat virtuves šūpoļu durvīm un atgriezies pie manis. Viņa tomēr nav mani sadzirdējusi.

„Es zināju, ka nedrīkstēju tā darīt, bet vakar es nedaudz tā kā laikam paskatījos Eduarda somā,” es atkārtoju.

Skaļi pateikts, tas izklausās vēl pretīgāk nekā domās. Labi, ka Daina neizrāda īpašu sašutumu par dzirdēto. Tikai parausta plecus un sazvērnieciski pasmaida. Kura tad tā nav darījusi?

Tā, protams, nebija okšķerēšana. Soma atvērta stāvēja uz galda, un es tur pamanīju kaut ko rozā. Rozā un viņa somā? Tā bija pēdējā fiksētā doma, pēc tam rokas sāka darboties neatkarīgi no veselā saprāta.

„Tās bija zeķes. Maza bērna zeķītes.”

Smaids no Dainas sejas nepazūd, ar nevērīgu eleganci viņa pieskārās saviem jaunajiem auskariem. Laikam no zelta. Laikam jaunā drauga dāvana.

„Aha. Saprotu. Un?” viņa jautā.

„Un? Ko tas varētu nozīmēt? Kāpēc viņam bērnu zeķes?”

„Varbūt tas ir mājiens. Viņš grib bērnus.”

„Kādus bērnus? Mēs iepazināmies pirms cik… Četrām nedēļām?”

„Tas neko nenozīmē. Ja vīrietis grib bērnus, viņš grib bērnus. Vienalga, cik ilgi esat kopā, viņš vienmēr zemapziņā domā par tevi kā inkubatoru savam DNS,” Daina iesmejas sīkus, melodiskus smieklus.

„Nē. Ja viņš domātu par kaut ko tādu, viņš būtu ieminējies…”

„Vai jūs esat runājuši par bērniem?”

„Nē.”

„Tad varbūt vajag parunāt.”

„Viņš domās, ka es esmu jukusi. Mēs pat nedzīvojam kopā…”

Daina atkal pasmaida. „Jūs dzīvojat ne tikai vienā mājā, bet arī viens virs otra. Teorētiski jūs varbūt arī nedzīvojat kopā, bet praktiski…” viņa noplāta rokas. Jā, es saprotu. Viņai ir taisnība. Eduards ievācās manā mājā, Eduards vēl nebija līdz galam iekārtojies jaunajā dzīvoklī, Eduards runāja ar mani pie pasta kastēm pirmajā stāvā, Eduards gatavoja vakariņas manā virtuvē, Eduards gulēja manā gultā. Bija labi, silti, valdzinoši. Līdz šim. Līdz rozā zeķēm.

„Nezinu. Jocīgi kaut kā.”

„Ja liekas jocīgi, tad vienkārši paprasi viņam.”

„Jā, tā ir sasodīti ģeniāla doma,” es izspiežu pāris sekundes garu histērisku smieklu lēkmi un tad turpinu uzspēlēti klīrīgā balsī. „Klausies, mīļais, es te rakņājos pa tavu somu un atradu apģērba gabalus mazulim. Vai tu vari pateikt, ko tas nozīmē? Vai tu…”

„Ai, nu beidz,” Daina nepacietīgi mani pārtrauc. „Tu taču zini, kā tas jādara. Aizved kādu sarunu līdz pēcnācēju tēmai. Samelo, izdomā, pasaki, ka esi šodien redzējusi ārā neticami daudz mazus bērnus vai kaut ko tamlīdzīgu, izstāsti viņam savu viedokli par mūsdienu izglītības sistēmu, par veidu, kā vēlies audzināt savu bērnu un la, la, la. Ja būs aktuāli, viņš iesaistīties sarunā. Un tad tu arī jutīsi, ko viņš domā. Par bērniem. Par attiecībām. Un tā tālāk. ”

Vai viņai ir taisnība? Ja gribi uzzināt patiesību, mānies. Visvairāk iegūst tas, kurš vislabāk māk operēt ar informāciju. Daina ir izcila shēmotāja. Viņa saprot lietas. Viņa zina, kas notiek cilvēku galvās. Operējot ar vairākus gadus veciem faktiem, rekonstruējot un dekonstruējot notikumus viņa beigās vienmēr atrod veidu, kā uzvarēt. Neatslābstoša shēmošana. Kā otrs darbs, tikai par to neviens nemaksā.

„Es gribētu, kaut nebūtu skatījusies,” saku viņai un tā arī domāju. Droši vien, ka pirmais ļaundaris ceļu uz elli arī atrada ziņkārības dzīts. Nez kas tur ir?

„Mīļā, to mēs gribam vienmēr,” Daina pasmaida, ar acīm sameklē puisi no apkalpojošā personāla un eleganti novēcina kredītkarti. Turot karšu termināli pieredzējušās viesmīļa plaukstās, viņš imitē neuzkrītošu skatīšanos Dainas blūzes dekoltē. Un viņai tas patīk.

Sākumā es dzirdēju viņa balsi. Viņš kāpa lejup, šķībi dziedot AC-DC, Iļģu un kādas man nezināmas bērnu rotaļu dziesmas mistrojumu. Pamanījis mani pie pasta kastēm, viņš aprāvās un sarauca pieri.

„Es neteikšu nevienam, ka tu māki dziedāt.” Uztaisīju visdraudzīgāko sejas izteiksmi un ļāvu ķermeņa valodai runāt savā vietā. Laipni lūdzam Tīnūžu ielas 19. mājā, kaimiņ!

„Tas labi. Negribētos atkal dziedāt mājas ansamblī,” viņš atbildēja ar nedaudz nogurušu smaidu.

„Pārvākšanās,” Eduards nogrozīja galvu. „Punktā A es sapakoju visu svarīgāko, bet punktā B pusi no tā nevaru atrast.”

Šādā pavisam ne-agresīvā un ne-uzstājīgā veidā jaunais kaimiņš tika pie vakariņām manā dzīvoklī. Līdz šim neaktuālais personāliju sadalījums pa dzīvokļiem, ieguva pavisam jaunu vērtību un nozīmi – Eduards dzīvoja tieši stāvu augstāk.

Jau tad es pamanīju, ka Eduards… ka Eduardam apkārt bija tāds kā neredzams spēka lauks. Barjera. Robeža. Vēl nekad dzīvē man tik ļoti nebija gribējies tikt pāri kāda cita cilvēka aizsargmūrim. Un jau pēc pāris dienām es domāju, ka būsim kopā mūžīgi. Nē, ne tā kā filmās vai pasakās, bet tiešām mūžīgi. Uz visiem laikiem. Līdz beigām. Līdz rozā zeķēm, kas mani atsvieda atpakaļ.

Eduards strādāja mūzikas veikalā. Eduards katru rītu skrēja astoņus kilometrus šurpu turpu pa pilsētu. Eduardam patika būt apakšā. Kad Eduards beidza, viņš ar neiedomājamu spēku sažņaudza pirkstus dūrē, atgāzis galvu dziļi spilvenā, atklājot tumšiem rugājiem noaugušo kaklu.

Varbūt viņam ir brāļi vai māsas? Prāts mēģināja ģenerēt racionālus izskaidrojumus. Vai viņam ir radinieki? Es… Es nezinu… Viņam ir māte, bet viņa… Viņa, man liekas, dzīvo ārzemēs.

Varbūt viņš ir krusttēvs? Jā, varbūt tā bija.

Varbūt tā ir dāvana kolēģa sīkajiem? Jā, tā varētu būt. Nu, redzi. Un tu jau sāki satraukties.

Bet cauri visiem it kā „loģiskajiem” scenārijiem nelūgta un negribēta spraucās sajūta, ka es neko nezināju par šo cilvēku. Viņš varētu būt narkotiku tirgonis, divreiz precējies, divreiz šķīries no alimentiem bēgošs zaķapastala, svētā debess!, viņš varēja būt neonacists, slēpts alkoholiķis vai bankas darbinieks. Es sāku viņu nedaudz ienīst.

Paprasi, vienkārši paprasi viņam. Nē, nē, nē. Es neesmu viena no TĀM. Viņš domās, ka esmu jukusi. Man riebās, no visas sirds riebās tā apnicīgā balss iekšpus galvaskausa, kas ar apskaužamu precizitāti – tieši vienu reizi stundā – izmeta manā apziņā jautājumus. Kur viņš ir? Ko viņš dara? Vai viņš domā par tevi? Par ko viņš domā? Ar ko viņš tiekas?

Nezinu. Es biju nogurusi.

Varbūt Dainai bija taisnība. Iespējams, ka viņš vienkārši gribēja bērnus. Nē, tas nevar būt iespējams.

Es pamodos savā gultā, savā lielajā ērtajā gultā. Vieta man blakus ir tukša. Kur ir Eduards?

Au! Kaut kas nepatīkami un nedaudz sāpīgi pieskārās manai kājai. Nometu segu sev blakus un tur – kas pie velna? – kājai pieķēries zīdainis, ar smaganām sūc apakšstilbu. Es iesperu tam ar pēdu pa galvu, bet nešķīstenis piesūcies kārtīgi. Sega sāk dīvaini kustēties, mutuļot, no apakšas lien laukā daudz mazu bērneļu un rāpjas man virsū, viņi laikam grib ēst. Viņi ir pārāk mazi, viņi nesaprot, ka es neesmu viņu mamma, man nav piena, es neesmu dzemdējusi. Viens man iekož rokā, jūtu mazus asus zobiņus vēderā, krūtī, simtiem mazu bērneļu aprok mani un sūc manu ādu.

Es tiešām pamodos savā gultā, savā lielajā ērtajā gultā. Bija četri naktī un Eduards gulēja savā gultas pusē. Viņa puse, viņa spilvens. Jau vairākas nedēļas vīrietis katru nakti gulēja te, katru dienu pēc darba viņš atnāca mājās, pārģērbās, paņēma drēbes un nāca pie manis. Un es klusēju par zeķēm. Kāpēc tas bija kļuvis tik svarīgi?

Tipu, tapu. Tipu, tapu. Kāds staigāja kaut kur šajā mājā. Kādu šajā mājā mocīja bezmiegs vai vājš urīnpūslis. Bet nē… Tā nebija gan… Tā skaņa, tā nāca no augšas. No Eduarda dzīvokļa. Viņa dzīvoklī kāds bija. Naktī.

„Eduard, celies,” iebakstīju viņam plecā.

„Kas… Kas ir?” viņš sagrozījās zem segas, izberzēja acis un piecēlās sēdus.

„Es tikko dzirdēju soļus tavā dzīvoklī.”

„Tas nav iespējams…”

„Bet es dzirdēju. Apklusti. Klausies.”

Mēs klausījāmies katrs savā gultas pusē. Pagāja sekunde, divas. Pagāja piecpadsmit sekundes. Trīsdesmit sešas sekundes. Klusums. Visi gulēja šajā daudzdzīvokļu mājā ar deviņiem stāviem.

„Es neko nedzirdu.”

„Bet tur bija…”

„Mājas naktī trokšņo,” Eduards apgūlās un pievilka mani sev blakus. „Kāpēc tu neguli?”

„Es redzēju sliktu sapni.”

„Izstāsti,” viņš jautā laižoties miegā.

„Neatceros,” es sameloju, bet viņš to nedzird. Vēl pirms iemigšanas pierauju kājas pie vēdera un pārbraucu tām ar plaukstu. Gludas. Bez piesūkšanās pazīmēm.

Sākumā es tām gandrīz paslīdēju garām. Bija pārāk agrs, lai domātu. Daudz par agru. Šādos rītos es pusaizmigusi dauzos pret plauktu stūriem un durvju stenderēm, līdz esmu gatava aktīvai sadarbībai ar realitāti. Bet šoreiz stāvēju nedaudz apstulbusi un blenzu uz spīdīgo kombināciju, aizmirstu vai atstātu koridorā uz galdiņa. Atslēgas. Eduarda atslēgas. EDUARDA ATSLĒGAS!

Ķer tik ciet, balss galvā bija pamodusies. Ej, pārbaudi. Noskaidro, tu taču pati to gribi. Varbūt tu kaut ko uzzināsi. Jā, varbūt viņš tur būs atstājis sievu un bērnu, jā, veselu harēmu ar sievām un bērneļiem…

Aizveries! Ne jau no paša rīta. No rīta ir jādzer kafija, jāēd maizīte ar olu un jāskatās, kā sētnieki tīra nakts nedarbus. Jānomazgā seja, jāiztīra zobi, nevis jāplāno okšķerēšanas pasākums kaimiņa dzīvoklī.

Tipu-tapu. Tipu-tapu. Tie soļi vakarnakt. Nolādēts. Es par to jau biju aizmirsusi. Vai arī – nebiju paspējusi atcerēties. Skatījos uz atslēgām un vairs nedomāju, pat neiedomājos, ka varētu rīkoties citādi.

Kāpēc viņš vienmēr paliek pie tevis? Jā, kāpēc gan? Pie viņa mēs nekad neesam nakšņojuši, tajā dzīvoklī kopumā es esmu bijusi labi ja reizes trīs. Bet mājas paliek mājas, ja man ir iespēja nakšņot mājās, es to vienmēr izmantoju. Bet viņš nekad nav tev piedāvājis palikt pie viņa…

Manas durvis ciet, viņa durvis atslēgtas. Kluss, gandrīz tukšs dzīvoklis. Dzīvojamā istabā stāvēja neizpakotas kastes, maisi, galds, dīvāns, nekas īpašs, vecpuiša dzīvoklis. Ko meklēt? Kur meklēt? Ko es vispār darīju?

Sienas skapji koridorā tukši. Vannasistabā vientuļa dušas želeja un skuveklis. Uz virtuves galda pārlocīts dvielis, tur šķīvis, dakšiņa, uz plīts panna, ledusskapī olu iepakojums un majonēze ar iztecējušu derīguma termiņu. Nē, šajā dzīvoklī, ja kāds arī dzīvoja, tad reti.

Likās, ka guļamistabā ir vēsāks. Varbūt tā bija istabas iekārtojuma vaina – stūrī iebīdītajam matracim pārmesta saņurcīta sega. Uz grīdas plašā lokā kāds izkaisījis baltas papīra lapas. Pa kreisi no loga stāv skapis, kuru atverot man uz muguras uzmetās zosāda.

Es kaut ko atceros. Sen aizmirstu sajūtu. Liela, spalvaina briesmoņa gārgšanu pakausī, draudīgi atņirgtus ilkņus tik tuvu pie skalpa.

Plauktos stāv zeķu iepakojumi. Nē, ne viņa, noteikti ne Eduarda, ne kāda cita pieauguša cilvēka. Tur ir desmitiem, varbūt pat simtiem nevainīgi rozā zeķu – ar volāniņiem, ar mīlīgām zivtiņām un kaķēniem.

Jēzus, kur tu esi iepērusies? Ko tu, pie velna, teiksi par šo? Balss ārdās.

Es nezinu, es beidzot nezinu neko, tikai to, kur dzīvoju, ar ko nodarbojos, savu horoskopa prognozi nedēļai, mēnesim, gadam, bet man nebija ne mazākās nojausmas, kā izskaidrot, kā saprast skapja saturu. Es atkal biju kafejnīcā un teicu Danai, ka gribētu, lai es nebūtu skatījusies.

Ko viņa man toreiz atbildēja? Mīļā, mēs visas to vēlamies.

Sešos. Trešdienās mājās viņš nāca sešos. Es gaidīju, gulēju dīvānā, sēdēju krēslā, stāvēju pie durvīm un klausījos, vai kāpņutelpā manā stāvā neapstājas lifts. Viņš nebija zvanījis, nebija interesējies par atslēgām, varbūt pat nebija pamanījis, ka tās pazudušas. Es dzirdēju iekustamies lifta troses un aizturēju elpu. Blakus dzīvoklī kaimiņi skatījās televizoru. Kaut kur raudāja mazs bērns, kaut kur draudīgi svilpoja tējkanna. Lifts apstājās. Jā, tas bija Eduards. Es to vienkārši zināju, visi mani jutekļi, maņas ieprogrammētas meklēt vienu atslēgas vārdu: EDUARDS. Viss, kas saistīts ar viņu, kā viņš smaržo, kā skan viņa soļi, kā viņš kustās, vēl pirms klauvēšanas, es zināju, ka tur būs viņš.

Īss zvans pie durvīm, nesagaidot atbildi, viņš ienāca manā mājā.

„Mīļā, es esmu…” viņš draudzīgi iesāka, bet pamanot mani stāvam koridorā, ļāva balsij noklust, ”…mājās.”

Vai viņš to varēja izlasīt? Manā sejā? Dusmas? Neziņu?

„Kas ir noticis?” Eduards uzmanīgi jautāja, bet tad… Tipu-tapu, tipu-tapu. Tas pats troksnis, kas naktī. Apzināti pieklusināti, zaglīgi, tomēr labi dzirdami trokšņi no augšējā stāva dzīvokļa.

Acis nodeva viņu, Eduards paskatījās uz augšu, uz griestiem, tad atkal uz mani. Viņa seja novecoja sekundēm, minūtēm, dienām, gadsimtiem, un es skatījos veca vīra acīs.

„Kas notiek, Eduard?”

Vīrietis joprojām stāvēja pie durvīm kā koka lelle. „Vai tu biji manā dzīvoklī?”

„Ja? Un es redzēju to, kas tavā skapī,” es centos saturēt balsi, kas trīcēja. Saturēt plaukstas pie sāniem, tā vietā, lai iepļaukātu viņu par noslēpumiem, par meliem, par viņu.

„Lūdzu, ļauj man…”

„Ko?” es rupji pārtraucu. „Tu tagad gribi man kaut ko paskaidrot?”

Soļi augšā. Atkal! Kāds skrien cauri koridoram! Kāds atrodas viņa dzīvoklī. Un es to nepamanīju? Kāds tur augšā bija novērojis mani pārbaudām Eduarda dzīvokli.

Man ir bail. Bail. Es saku, ka nezinu, kādas spēlītes viņš spēlē. Lai viņš iet projām, lai viņš pazūd no šejienes. No manas dzīves. Ar visiem saviem stulbumiem.

Viņš nopietni skatās man acīs un neiet. Stāv kā miets, kā plaukts un sakniebj lūpas. Draudu, ka zvanīšu policijai, drebošām rokām mēģinu uzspiest ciparus viedtālruņa ekrānā, kas pēkšņi kļuvis tik slidens.

Beidz blenzt, kretīn! Tā vairs nav tikai balss manā galvā, tā esmu es vienā veselumā. Un nenoreaģēju, palaižu garām, iespējams, pat izdaru nāvīgu kļūdu – nepamanu, kā viņa pirksti satver manu plaukstas locītavu.

„Liec mani mierā,” es zemā balsī viņam saku. Viņš spiež manas rokas līdz telefons nokrīt uz grīdas. Man sāp, sāp taču.

„Ejam,” viņš saka.

Es cenšos kāpties atpakaļ dzīvoklī, bet pēdas slīd. Es liecu rokas uz leju, mēģinot atbrīvoties no tvēriena.

„Kate, nomierinies, es gribu tevi iepazīstināt ar kādu…”

„Es nezinu, ko tu tur augšā dari un ko tu tur turi, bet es negribu par to neko zināt,” kliedzu viņam sejā. Man ir bail. „Tev kaut kas nav kārtībā! Tu esi jucis!”

Tvēriens atslābst, es izraujos no viņa rokām. Pēc sekundes simtdaļas, varbūt pat ātrāk viņa pļauka atduras pret manu vaigu. Eduarda elpa ir smaga, es cenšos savaldīt asaras un blenžu viņa kurpju purngalos. Es neskatos, nevaru paskatīties viņam sejā.

„Kate, piedod. Piedod, lūdzu, mīļā, piedod.”

„Ej projām, ej projām tagad,” asaras sāpīgi aizžņaudz kaklu. Šoreiz viņš pieskaras man viegli, ak, Dievs, tikpat viegli kā agrāk, tik viegli kā pirms divām dienām.

„Es iešu, bet man tev sākumā kaut kas jāparāda. Ļauj man parādīt,” viņš lūdz, viņa brūnās acis lūdzās, viņa seja, trīs dienu bārda, nelielā rēta uz vaiga lūdzās.

Negribu iet, bet eju, spītēdama, pretodamies pati sev, eju.

Eduards izrauj mani cauri savam dzīvoklim līdz guļamistabai. „Sēdies,” viņš norāda uz matraci. „Es tev nedarīšu pāri. Lūdzu, ļauj man parādīt tev…”

Viņš atver vaļā skapi, to pašu nolādēto skapi

Es gribētu, kaut nebūtu tur skatījusies.                                       

Eduards stāv tās nolādētās mēbeles priekšā. Bezgalīgi maigā un rūpīgā balsī uzrunā tukšumu, uzrunā miljons rozā zeķu pārus.

„Nāc ārā, lūdzu.”

Toreiz es biju pavisam maza, vēl nemācījos pamatskolā. Kādā neticami aukstā, neticami gaišā ziemas naktī gāju uz mājām. Uz piesnigušā, platā lauku ceļa pārdesmit metrus sev priekšā ieraudzīju tumšu, sakumpušu ēnu. Tas varēja būt vilks. Noklīdis suns. Lācis. Melnais, spalvainais briesmonis, kas dzīvo omītes pagrabā. Primitīva, kaulu smadzenēs sēdoša nojausma par neapturamu, neuzveicamu ļaunumu, par sāpēm, kas rodas sakostā rokā, pārplēstos maigos asinsvados. Skriet nedrīkst, pavēlēju kājām. Nekādā gadījumā NESKRIEN un SARGI SEJU.     

Tā mierīgi, neelpojot un netrīcot, ej tam apkārt. Atrodi visgarāko apkārtceļu uz mājām, atrodi mājas citur, citā pilsētā, citā valstī.

Es skrēju. Neskatos atpakaļ un skrienu, skrienu pāri sniega valnim, pāri tīrumam, kājām ķeroties aiz apsnigušajiem zemes kukuržņiem. Es nedrīkstu skriet, bet skrienu, neskatoties atpakaļ, zinot, JŪTOT milzīga suņa, melna vilka, spalvaina briesmoņa karsto elpu sev uz skalpa.

Bet tās bailes nebija nekas, salīdzinot ar tagadni.

Skapis atvērts, tukšums uzrunāts. Nāc ārā.

It kā Eduards būtu atvēris maģisku grāmatu ne skapi. It kā viņš, kā tajā pasakā par nelaimīgo kalpu meiteni, būtu uzšķērdis govs gremošanas sistēmu un no kuņģa izņēmis laukā spožu dārgakmeni.

Tur kaut kas sakustējās.

Nē. Tur ir tikai zeķes. Tur nav kam kustēties!

Tur nav KAM, bet tur KAUT KAS kustas!

No skapja izlec divas mazas zeķītes. Mazas rozā zeķītes. Ar tukšumu piepildītas bērna zeķītes.

„Nāc, Linda, iepazīsties ar Kati. Viņa dzīvo stāvu zemāk,” Eduards nokrīt uz ceļiem un apskauj tukšumu, pliku gaisu. Viņa pirksti gaisā zīmē man neizprotamus simbolus. Saprotu, ka tās nav nekādas zīmes, ko viņš dara ar pirkstiem? Tas izskatās… it kā viņš kādam būtu aizlicis matu šķipsnu aiz auss.

Tas izskatās tā, it kā viņš būtu aizlicis kādam matu šķipsnu aiz auss.

Tupu Eduarda dzīvoklī uz Eduarda matrača. Man ir auksti. Man pēkšņi ir bail nosalt.

Viņš istabas vidū nokritis ceļos, saliecies, sakņupis. Ierāvies. Rētains grēcinieks, cilvēku aizmirstais nolemtais, nolādētais no viduslaiku Lielā mēra gleznas. Es nepamanīju, negribēju pamanīt, negribēju ievērot, varbūt pat apzināti ignorēju to, kas tagad redzams tik skaidri. Viņš tikai tēloja, ka ir dzīvs. Un tēloja slikti.

Eduards pagriežas pret mani, salicis rokas tā, it kā turētu kādu sev klēpī. Viņa robežas ir kritušas. Es skatos nedzīva, miruša cilvēka sejā, kas vēl nav sākusi sadalīties. Nē, tā nevar būt Eduarda seja, tur nav nekā no sejas, tikai tukšas acu orbītas, nopuvis deguns un mute kā sprauga zemē, no kuras lien ārā kukaiņi un simtkāji.

Viņu sauca Elīna. Manu sievu. Apprecējāmies tāpēc, ka viņa bija stāvoklī, tāpēc, ka vecāki gribēja, lai precamies, tāpēc, ka tas likās pieklājīgi un pareizi. Atbalstīja mūs, ļāva apmesties pilsētas dzīvoklī bez papildus īres maksas.

Es biju satraukts, bet priecīgs. Ļoti priecīgs. Nezināju, kā būs, kā mēs tiksim ar to galā. Jo tuvāk nāca mazā dzimšanas diena, jo vairāk es viņu gaidīju, mierīgi un svētlaimīgi. Bet Elīna bija nelaimīga, es nezināju, domāju, ka vainīgi ir hormoni, feromoni vai kas tur. Viņa jutās slikti, bieži vēma un cīnījās ar galvassāpēm. Elīnai vajadzēja izskatīties skaistākai nekā jebkad agrāk.

Tas, ko es redzēju, – bet atzinos tikai vientulībā, tikai viens pats vannasistabā, raugoties spogulī un vairs neatpazīstot savu atspulgu – Elīna grima dziļi iekšā purvā, un man nebija spēka viņu izvilkt.

Piektajā mēnesī, tas notika tieši pirms Ziemassvētkiem, ārsts nevarēja saklausīt sirdspukstus. Ginekoloģijas nodaļas galvenā speciāliste bija devusies atvaļinājumā un tīrīšanu (TĪRĪŠANU) varēja veikt tikai pēc svētkiem.

Es vedu viņu mājās ar mūsu mirušo bērniņu klēpī. Vedu viņu – dzīvo – mājās, sargādams savu bērnu. Savu mirušo bērnu. Gaisma atkāpās no manis kā jūra bēgumā, manī uzziedēja atbrīvojoša vienaldzība par karjeru, inflāciju, nodokļu likmēm, visu manu apziņu piepildīja sievas tukšā seja.

Un tad notika brīnums.

Ziemassvētku dienā Elīna piespieda manu roku pie sava vēdera. Ar pašiem pirkstu galiem jutu vieglu vibrēšanu, siltu gaismas straumi viņas klēpī. Bērniņš bija dzīvs. Nē, bērniņš bija atdzīvojies. Es zināju, ka tā būs viņa un viņa būs īpaša. Ziemassvētku brīnums.

Gaidīšanas laiks turpinājās, mēs nevienam neteicām, mēs nedrīkstējām nevienam neko teikt.

Bērniņš piedzima aprīļa beigās, es pats biju sagatavojies un veiksmīgi pieņēmu dzemdības.

Viņa bija tik skaista. Es nosaucu viņu par Lindu.

Bet Elīna… Elīna teica, ka man ir šizofrēnija. Viņa teica, ka vairs nespējot izturēt šo vājprātu. Viņa teica, ka nesaprotot, ko es – ES! – ar viņu darot! Viņa to vairs nespēja izturēt. Viņa! Bērna māte!

Un es… Es biju tas, kurš bija jucis!

Es skatos Eduarda klēpī, kur sēž mazas rozā zeķītes, un nedrīkstu tam noticēt.

„Vai tagad tu saproti,” viņš jautā, skatās manī iekšā, skatās līdz kaulu smadzenēm. Eduarda acis sāpēs kliedz. Nepamet mani, lūdzu, Kate, nepamet mani.

Mazas zeķītes izveļas laukā no vīrieša klēpja un sper soli uz manu pusi, ierāpjas matracī un lien tuvāk. Manai rokai kaut kas pieskaras. Ne auksts, ne silts, bez satura, bez blīvuma, bez formas kaut kas.

Es kāpjos atpakaļ savā galvā un atduros pret melnu sienu. Atduros pret SAMIERINĀŠANOS Eduarda acīs. Un vienīgais, kas spēj atkļūt līdz manai apziņai, ir auksts un neticami gaišs ziemas vakars.

Nekādā gadījumā NESKRIEN un SARGI SEJU.