— Džeremijs Klarksons pret Dž. G. Balarda „Autokatastrofu”

 

Džeremijs Klarksons jau sen ir kļuvis par kultūrzīmi, kas asociējas ne tikai ar BBC raidījumu Top Gear un vairākām grāmatām, bet arī ar noteiktu domāšanas un pasaules uztveres paradigmu. Iespējams, to varētu apzīmēt ar vārdu salikumu „vienmēr īgnais hedonists” – cilvēks, kurš nesmādē ērtības un tehnoloģiju labumus, taču vienmēr par to visu pamanās ciniski ievīpsnāt. Klarksons ir dumpīgā slavenība, kas izceļas ar šķietamiem nonkonformista izlēcieniem (producenta piekaušana nebūt nav vienīgais), taču ar to palīdzību tiek tuvāk kārotajam komfortam (pelna slavu un naudu). Tāpēc nepārsteidz, ka Klarksons varētu kļūt par, teiksim, literāra darba varoni, kur viņa pašradītais tēls tiktu apspēlēts un dekonstruēts līdzīgi citām slavenībām. Britu rakstnieks Greiems Bendels piedāvā nelielu fantāzijas ainu, ierāmējot Klarksonu citas britu ikonas – rakstnieka Dž. Balarda – kulta romāna pasaulē.

Aivars Madris

 

Džeremijs Klarksons pret Dž. G. Balarda Autokatastrofu

Klarksons gāja bojā vakar savā pēdējā autokatastrofā. Mūsu draudzības laikā viņš bija izmēģinājis savu nāvi daudzās sadursmēs, taču šis bija vienīgais īstais negadījums. Pēc sadursmes ar avioreisa pasažieriem pārpildīto autobusu viņš iztriecās cauri Londonas lidostas viadukta barjerai un izšķīda pret asfaltu, lidojumā pretī nebūtībai izkliedzot vārdus: „Piedrāzt jūs un jūsu Hītrovas paplašināšanas programmu!” Kad ieradās policija, tūristu sašķaidītie ķermeņi joprojām atradās iespiesti vinila sēdekļos.

Pēdējo savas dzīves nedēļu laikā Klarksons domāja tikai par nāvi, ietverot šajās domās ne tikai savu, bet arī riteņbraucēju un gājēju nāvi kopumā. Par traumu kronēšanas ceremoniju, ko viņš ar psihopātiska loģistikas speciālista apņēmību iestudēja šiem auto nīdējiem.

Sienas viņa dzīvoklī, kas atradās blakus kinostudijai, bija noklātas ar Klēras Boldingas [TV seja Lielbritānijā – tulk.] fotogrāfijām, kura nebija ne īru, ne meksikāņu izcelsmes, nedz arī bija paudusi aizspriedumus pret motorizētajiem transportlīdzekļiem. Savā vīzijā par autoavāriju ar populāro raidījumu vadītāju Klarksons bija apsēsts ar abu automašīnu frontālās sadursmes ainu, savā prātā to bezgalīgi atkārtojot palēninājumā no dažādiem skatupunktiem. (Dažreiz viņš pat iztēlojās Boldingu uz zirga jājam perpendikulāri viņa strauji paātrinātajam Maserati, taču lielākoties viņi abi sēdēja automašīnās.) Uzbudinātais Klarksons balsī reģistrēja izrietošos bojājumus un izsmeļoši aprakstīja traumas un ievainojumus. Ievēroju viņa masīvos, džinsos ietērptos cirkšņus un pēkšņi apklusu, skatienam sastopoties ar Klarksona izspīlētās vīrietības izteiksmīgo profilu. Lai nomierinātu šo nezvēru, es pieminēju Vauxhall Vectra. Klarksons puspagriezienā pavērsās pret mani, cieši aizvēra acis un izšķobīja seju savā ierastajā grimasē. Pēc tam rāmā balss tembrā sāka stāstīt par Nissan Primera un atzīmēja, ka, ja nepieciešams pārvietošanās līdzeklis no punkta A uz punktu B, Nissan, iespējams, ir mazliet labāka izvēle par Vectra. Dzinējs elš un pūš, taču nekad neļauj pilnvērtīgi iemīt grīdā, un braukšana ar šo auto ir tikai nedaudz labāka par iešanu. Tad viņa vaigs apmācās, acīs iemirdzējās sapnis par aizgājušo autobūves spozmi – Vauxhall Vectra ir pretstats visam normālajam… bez stila, bez individualitātes, nekā tāda, kas raisītu iekāri pret šo auto.

Pēc tam Klarksons iegrima fantāzijā par to, kā viņš lielā ātrumā – vai vismaz tik ātri, cik šī grabaža spēja ieskrieties – ietriektu Vectra tā cilvēka namā, kurš projektējis šo nožēlojamo lietu, un sāka krāšņi aprakstīt brūces, ko radītu plīstošā vējstikla lauskas, ietriecoties viņa ķermenī. Viņš aprakstīja postu un asinspirti ar teatrālu maigumu, vēl un vēl atgriežoties pie Vectra bēdīgās veiktspējas. Jau pavisam drīz viņš sevi uzmundrināja, iztēlojoties erotisko spriedzi un seksuālās baudas iespējas, ko sniegtu berzēšanās džinsu šortos gar Lamborghini Murcielago ar keramiku pārklāto izplūdes sistēmu.

„Nosauc savu mīļāko filmu!” pieprasīja Klarksons. Viņš uztvēra manu klusēšanu kā izdevību līdz pēdējam elpas vilcienam iegrimt stāstā par sevi kā pacietīgo šoferi Houku Kolbērnu no filmas Deizijas kundzes šoferis, lielā ātrumā izšķaidot vecās sievietes automašīnu pret milzu koku. No automašīnas skandām pilnā skaļumā dārdētu Deep Purple roka himna Highway Star, bet satelīta navigācijas sistēma aizžņaugtā balsī lūgtu piedošanu par visiem grēkiem.

 

No angļu valodas tulkojis Aivars Madris
Teksts sākotnēji publicēts žurnālā 3:AM Magazine