— Kādas balss siltumā

 

Foto: www.oslopoesi.no

Gunars Vērness (Gunnar Wærness) dzimis 1971. g. Tronheimā, Norvēģijā, bet kopš 2004. g. dzīvo Skonē, Zviedrijas dienvidos. Dzejnieks, mākslinieks, tulkotājs un redaktors. Vērness publicējis piecus dzejoļu krājumus. 2013. g. iznāca jaunākais no tiem – Tungen og tåren (Mēle un asara). Vērness bija galvenais redaktors 540. lpp. biezai dzejas antoloģijai Verlden finns ikke på kartan (Pasaule nav atrodama kartē, 2010. g.), kurā pārstāvēti 34 dzejnieki no 25 valstīm, no Latvijas – Uldis Bērziņš. Vērness saņēmis vairākas prominentas Norvēģijas literārās godalagas. Viņa dzeja ir maigi dumpinieciska, inelektuāli politiska, metapoētiski paškritiska, ar atsvaidzinoša humora piešprici.

Atdzejotājs

 

(dziesma: apmainītais)        

modeļtipa dumpinieks
no avīžu bildēm    un baumām
ieradās ciematā    iepirkšanās centrā                    
lai tevi uzlaistu gaisā    ergo sum

pēc bērēm
tu biji redzams dzīvs
izdaiļots ar dubultzodu
baigi krutās drēbēs
lai gan tu rakstīji
ka mēs dalīsimies un

we don’t need no education
we don’t need no education
čaka-čaka-čang         
      hey!     Teacher!

grāmata kuru mēs metām pret sienu
atvadoties sāka kliegt:              
skatīties ledusskapī
tur galvas sarindotas
saukdamas mani dēvē
par brāli un tēvu un pestītāju

tukšās mājās
liesmas pamāca  
ieslēdzies
iekurini plīti
izslēdzies     dauzi pa durvīm 
kamēr dzirdi liesmas atbild:
es negribu atvērt durvis
es gribu atvērt visu māju
ugunsgrēks kuru es aizsāku plešas plašumā
un kļūst par daudziem bērniem bez mēlēm
viņi nekad neiemācīsies runāt
jo tad viņi nekad neiemācīsies klausīt

vai tu esi tas kas saukts par glaimu     nē
vai tu esi tas kas saukts par ausi     ha
es esmu pārgrieztas rīkles sekas     o
galva kas tev ir maisā
vai tā nav tava     nē
ko galva grib     teikt

es neko negribu teikt
es gribu tikai saukt
es neesmu upuris
es esmu slepkava
ugunsgrēks deva man izvēli
jā ugunsgrēks deva man izvēli
starp pēdējo vārdu
un manu īsto vārdu

es nevaru atvērt muti
man jāatver visa galva

 

(dzejolis: banga)

jūra dabūja bērnu no vēja
sanāca milzis     augums pilns
ar zivīm un nogrimušiem kuģiem
banga brāzās pret zemi    mēs paglābāmies
kokos   vai sēdējām uz jumtiem skatījāmies
kur un kas augšup un lejup     nesa ar straumi

mājas kā sviesta trauciņus     skolas kā cepeškrāsnis    kokus kā sērkociņus
virpuļoja cauri bērna     gludajai sejai     vai redzi
lelles lielo aci     tā acs     neko neredz     tā tikai izliekas ka redz
vai acī neredzi salu     tā nav    kā cilvēks    viena
bet tā var noslīkt     kā cilvēks     smalkā drānā viena pati 
tajā sejā     ko var uzšūt no drēbes
biezā slapjā sejasdrēbē    kas skrāpē kad tu raudi
visa plānā miesasdrēbe     kas nes     tavas iekšas kas grib laukā
tur dzīvo nieres     un tā ir miesa     tur dzīvo asaras un ir ūdens
tur dzīvo daikts     un ir mēle     un māk runāt     paskaties uz mani
vai redzi manu galvu     pāri ūdenim     tagad esmu parasts vīrs
un māku peldēt     bet ja niršu      es grimšu     un būšu ūdens
bet ne parasts ūdens     es kļūstu par ūdeni kam slāpst
tāpēc man jātiek krastā     padzerties

spārdās šļakstinās     apaļš mežonīgs zaurs
ķirzaka pūce dēle     zālājs     māja-kaste     klucis
upe rotaļājas     sanes vienu rotaļsalu
sausu drēbju alu zemē     kas ceļas no jauna
koki gari     zaļi zari    gāzta draza
viss un visi   sanests samētāts   
vaļīgas mēles tarkšķ plakšķ     kā tas varēja notikt
es gribēju būt tavs bērns     un tavs un tavs
ai tu garā garā mēle     ja tu varētu dzirdēt
es gribu būt pats savs bērns     vai karalis pār visām
asarām kas ādu skrāpē     stāvēt visiem ceļā
bet šajā upē     par mums raud     tas pats vīrs
raud un raud tajā sāļajā straumē     kas vijas pa vaigiem
tai vienai garajai čūskai     bērnu par daudz
un nezina kā mūs sauc     daudz garu bērnu kaudzē
kas riņķo un skaita     viens un divi un daudz
viens un divi un daudz     ak dievs     cik daudz
es zināju ka mūsu daudz    tagad tie dabūs redzēt
cik daudz
 

(dziesma: tev viegli teikt)

tev viegli teikt     tu kas esi uzraksts
tu stāvi un rādi     kur nedrīkst iet
tev viegli teikt     tu kas esi autobuss
tavs galapunkts būs tavs vārds     un no kurienes
atbrauksi tāds tev būs vārds     tev viegli teikt
pasaki ceļiem     ka negribi būt
tie tur guļ mutēm vaļā     tie nav kā tu
ceļi nevar atļauties     būt vieni
tie nevar atļauties     būt vieni
man viegli teikt

tev viegli teikt     tu kas esi gaisma
no ciema kurā tev nekas vairs nespīd
mēs kas braucam cauru nakti
kad nonāksim mājās
tevi redzēsim aiz katra acu plaksta
kā bālas atblāzmas no tām vietām
kas rāda mums kur ceļi ies
kad tie vairs neies virs zemes

tās nav bikses kas ir negantas
tas esi tu     ne jau griba
kas ir salauzta    bet gan kājas
ne jau svinības     kas dodas mājās
bet viesi     ne jau mēs
kas esam nabagi     bet gan nauda

lai tev iet lai tev labi vecā lāpsta iet
tu izraki savu pēdējo bedri
tu esi lāpsta ko sauc par lāpstu
tu nevari neko citu teikt     tikai sevi
nāc un bedri roc      audumā kas pilns sejām
stāvi uz ceļiem     putekļainā zālē
un dzirdi kā vējš     pūš tev cauri

aizver muti tu tukšais zārk
tu cietīsi badu     tu nebūsi gudrāks
mēs kas apēdām ēdienu
nažus dakšiņas un galdautu
un pielaidām uguni mēbelēm
un čurājām liesmās      pārģērbušies
mūsu pašu attēlā        melnas bedrītes
pārkausētas par monētām
izgreznotas ar svešām sejām
kas izdedzina caurumus kabatās
viegli man teikt

ne jau kājas ir tās kas grib uz mājām
bet gan dzīve     ne jau liesmas ir tās
kas nodzisušas     bet gan zvaigznes
ne jau viesi     ir tie kas iet uz mājām
bet gan kājas    ne jau kājas ir tās
kam vajag kurpes     bet gan ceļiem

ceļi nezina kas tie būs
kad vairs neies tie virs zemes
nabaga izsalkušais lielceļ
drīz tu būsi viens
nāksi līdzi uz sauli
tur visi zinās kas tu esi

tev nekad vairs nebūs jābūt vienam
 

(dzejolis: kvēle)

nomelnējis svins kā spogulis
atver muti     tfu     tur tu esi
pašnāvniek     te tev acs
tā karājas mūža vidū
tu nevari to aizvērt
tā staro no savas esmes
no visa kas tev ir un kas tev atkal dots
bet savai jaunai dzīvei
tu nevari pieskarties     tikai vērot
vēlmi vainas smieklus    kas gruzd mūža pūžņos
tā kā ciemats     ko redz no augšas
tu viena no acīm     augstu debesīs    bez plakstiņa     bez smaida
tu esi saule     karājies virs mūža     kur mēs mudžēt mudžam ēdam
mīlam zem gaismas      no tavas acs
kur mēs baros zumam     tavā siltumā
tu bālās zvaigznes     atstātā kvēle
čurksti nu zem palaga     nedalāma
liesmu nosmacēta     nu varēsi aizvērt aci
jo kādas balss siltumā
tev radīsies vēlme redzēt vairāk

 

No norvēģu valodas atdzejojis Juris Kronbergs