— Atdzimšanas anatomija

 

Foto: no personiskā arhīva

 

I Ziema

No sevis es norakstīšu
tos zibšņus, dienas un vietas,
kuros baltā sieviete iesalst,
lai kļūtu vēl līdzīgāka ziemai
nekā ziemeļpols pats.

Viņas krūtis ir kalnu virsotnes –
spožums tur perfekts un vilinošs,
bet kalngalus sasniegušie viesi
urbj karogus viņas miesā.

No sevis es norakstīšu,
ka viņa cenšas būt skaista,
               svinot gan lielās dienas, gan niekus.
Viņa ceļ sevi kā mūri un salst, un beidzot
ir vienalga, ka to caururbj
zagti pienākumi, ideāli, normas.

Drūpoši, bet skaisti sasaluši, leduspuķu izrotāti mūri
baidās tikai no atkušņa lietus.

 

II Laimes aka

Ja bija Dievs,
viņš nebija laimīgs, šo pasauli radot:
ne jau no laimes dīgst asni,
ne no laimes dzimst.
Laime izrādās neauglīgs stāvoklis –
skaists mirklis, bet ne pārāk vērtīgs.

Dievs nevarēja būt laimīgs,
              kad laimīgu radīja mani,
jo tajā brīdī es biju tuksnesis:
saulains, skaists, bet ne pārāk vērtīgs.

Lūk, es tagad esmu Dievu apzīmējošs trīsstūris –
ar ceļiem pievilktiem pie krūtīm
un galvu ierautu, lai slēptu seju.

Kupris ir tā virsotne,
kas sniedzas debesīs.

 

III Aizgaita

Taurenis no manis nesanāks,
              ja neļausit man iekūņoties.
Es tikai kļūšu par vienu no ķertajiem,
kam drāmas un traģēdijas uzglūn
no paša ķēmiem un atspulgiem peļķēs.

Laikrakstos un laikabiedru pierakstos
jau katru dienu brīdina,
              ka nedrīkst sevī ieslēgties,
              ka durvis jātur vienmēr vaļā visām iespējām,
              ka jāglābj tie, kas iekūņojas.
Ir taču zāles veikalos pret skumjām, vientulībām
un pret sevi pašu.

Es prasu maz, vēl mazāk. Neglābiet.
Ļaujiet man iekūņoties.

 

IV Sākuma un beigu zenītā

Es varu iemācīties draudzēties un sarunāties,
atbildēt ar pareizajām frāzēm neveiklās un iestudētās situācijās,
zināt faktus, piederēt pie aizraujošām subkultūru kopām.
Es varu atļaut svešiniekam mani nodēvēt par savu, pilnīgi vienalga
– sievu, skolotāju, gara lauzēju vai ieriebēju,
tik un tā man visu mūžu jāpaliek ir
vienam – zem savas ādas
cilvēkam bez kārtas skaitļa, līgumiem un lomām.
Viens, divi – pāris, trīs – trīs gudrie dodas satikt ceturto,
un piecstaraina zvaigzne, uzvilkta uz grifa ģitārai ar sešām stīgām,
apspīd visas četras debespuses.
Bet pēc septītās no radīšanas dienām
astotnieks stāv – klusā bezgalība,
nebeidzamā dinamika, dzēšgumija, kura visu veselo
pa vienam dala.
„Visi kopā” pārvēršas par „vienmēr viens” – tas vienīgais pats,
kurā iesākas un beidzas,
kurā atrodas un viegli pazaudējas
visas skaitīšanas, izlikšanās, atmodas
un visas viena paša dzīves.

 

V Satikšanās

Tā nav spuldzītes iedegšanās virs galvas.
Tā nedara tevi skaistu un neatbrīvo no šaubām.
Vienmēr negaidīta,
neglīta, ļauna un strauja.

Tā notiek,
kad šausminošs atklāsmju kailums
              pāršķeļ verdošo domu tveici.
Un tu redzi:
              esi aklais aitu barā –
              nokaušanai nolemts auns.

Un tas ir kauns, kas savus zarus dzen tev sejā.
Un paša tumsa tevi ēd,
starp izmisuma zobiem čerkstot pārliecību kauliem.

Vienmēr neglīta, baisa un negaidīta
             – tāda ir satikšanās ar sevi.

 

VI Gaismas meklētāju taka

Caur brikšņu biezokņiem un lūžņu kalniem,
caur milžu pēdu nospiedumiem dubļos
un caur viendienīšu līķu laukiem,
zem spožu, karstu spuldžu acīm
                            nokvēpušu griestu debesīs,
es tevi aizvedīšu uz to vietu kāroto,
kur gaisma acīs nespiedīs,
bet vienmēr
būs
atrodama.

Bet tev ir jāpaspēj un jāspēj neapstāties,
kad paša tumsa skrāpēsies no tevis ārā,
kad izmisuma muša pirmoreiz aiz ādas ielauzīsies
un kad viendienīšu līķu lauka malā
no tevis paša kāda daļa nomirt dzīsies.

Ne gaismas vēnā būsim iekāpuši.
Ne gaismas vēnā ir tā vieta kārotā.

Ja spēsi nolaisties līdz tumsas klēpim,
tev gaisma acīs nespiedīs,
bet vienmēr
būs
atrodama.

Vienmēr varēsi turpināt meklēt.

 

VII Tagad pavasaris

Kaukdamas sēklas dīgst manam betonam cauri
un rēc manās sirds kambaru dzīlēs:
               Šīs nav tavas dzīres! Šīs nav tavas mīlestības!
               Šīs nav tavas paunas, ko glabā un staipi, un slēp!

Un man līdz paralīzei sāp ne tikai sāpes pašas.
Man sāp, cik strauji mana iedomātā paradīze attālinās.

Tās sēklas jau sen bija nomirušas.
Un es tās apglabāju. Zemē.
Tāpat kā visi citi visu citu glabā zemē.
Man tikai trūka spēka atvadīties
un trūka prāta uzlikt pieminekli.

No kurienes tām sēklām pēkšņi tagad spēks ir mani plēst
ar griezīgo un aso asnu skaņu, kura triecas
manās abās
smadzeņu
puslodēs
vienlaicīgi?

(Tagad zinu, kāpēc pieminekļi:
jo mirušie atpakaļ nenāk, ja smagums virs viņiem
ir smagāks par to, kas jau bijis.)

Tagad sēklas man cauri dzenas,
ar katru sekundes simtdaļu aizvirzot tālāk to laimi,
kas, izrādās, nebija mana.
Tās paunas nav manas, tās dzīres es nemaz nesvinēju,
un mīlestības, ko makšķerēju,
tagad ir liekas un smagas.
Ne maigs, bet varmācīgs rēc manī pavasaris,
tāpēc, lai ziedētu, es metos kaila. Tagad.

 

VIII Ne-at-griešanās

Mēs bijām sveši, un saule
(mums visiem viena) šūpojās trepju galā.
Tās medus lija pār pļavu.
Pielija zeme ar tūkstošgadēm,
un mēs kāpām uz leju.

Uz sevi zem paaudžu stāstiem,
zem pieminekļu skaitļiem un dzejām.
Katrs uz sevi
                – pa kārtai nolobot nost.
Uz sevi pie ugunskura.

Viens no mums kļuva par indiāni,
viens uguni pieradināja,
viens saauga kopā ar priedēm,
cits atrada galu
               nebeidzamajām
               pārdomu sliedēm.
Katrs no mums pa vienam,
bet šķita, ka visi kopā,
jo saule un mēness…. laika līnija
               mums bija viena.

Saules trepes par malku,
pašu sauli par ugunskuru!
Mums vairs nebūs atpakaļ jānāk
pa to pašu ceļu.

*

Mēness šūpojās pagalma vidū.
Tūkstošgades uz pleciem
              vairs nebija mitras un smagas.
Mēs bijām nokāpuši tik zemu,
ka nebūs vairs atpakaļ jānāk
pa to pašu ceļu.

Ticēsim, ka laiks nav bumerangs,
bet bulta. Izšauta uz neatgriešanos.

Un, ja mēs tiešām ne-at-griezīsimies,
neejot pret sevi,
es varēšu tevi saukt par brāli.