punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Fragments no romāna “Melnais pavasaris”

Henrijs Millers

01/06/2015

 

Melnais pavasaris (1936) ir Henrija Millera otrais romāns, sarakstīts laikā starp abiem tropiem – Vēža tropu (1934) un Mežāža tropu (1939). Publicēts pirmoreiz sešdesmitajos gados, līdzīgi kā pārējā viņa daiļrade, kas līdz tam bija cenzūras aizliegta. Melnajā pavasarī Millers pieturas pie tā paša autobiogrāfiski vēstošā stila, ko latviešu lasītājs pazīst jau no Vēža tropa – piedzīvojumi mijas ar pārdomām, atmiņas ar gariem pārspriedumiem par mākslu un literatūru, un tas viss kopā nekur īpaši neved.

Tulkotais romāna fragments pievēršas cilvēka dzīves būtiskiem elementiem – tualetēm un literatūrai. Dižais humānists Henrijs Millers, kam nekas cilvēcīgs nav svešs, ar godīgumu, atklātību un aizrautību risina cilvēka brīvības un emancipācijas problēmas, uzsverot ķermeniskās pieredzes nozīmi pilnvērtīgas personības ģenēzē.

Tulkotājs

 

Pie Senkloda tilta apstājos. Es nekur nesteidzos. Man ir visa diena, ko notriekt. Nolieku riteni nožogojumā zem koka un eju uz urināli nolaist ūdeni. Viss sulo, pat urinālis. Kamēr tur stāvu, raudzīdamies augšup uz māju fasādēm, jauna, audzināta sieviete izliecas pa logu, lai paskatītos uz mani. Cik daudz reižu esmu stāvējis šai smaidošajā, laipnajā pasaulē, saulei šķiežot starus pār mani un putniem neprātīgi čivinot, un saticies ar sievieti, kas skatās lejup no loga, viņas smaids sadrūp sīkās, mīkstās drupačās, kuras putni uzlasa ar saviem knābjiem un šad tad noliek pie urināļa pamatnes, kur ūdens burzguļo melodiski, un vīrietis pienāk ar atvērtu ķūli un izšļāc sava pūšļa kūpošo saturu pār rūkošajām drupačām. Tā stāvēdams, atvērtu sirdi, atvērtu ķūli un atvērtu pūsli, šķiet, atminos ikkatru urināli, ko esmu pieredzējis – visas tās patīkamās sajūtas, visas tās spožās atmiņas, it kā manas smadzenes būtu milzīgs, ar spilveniem klāts dīvāns, un mana dzīve būtu viens ilgs snauds tveicīgā, miegainā pēcpusdienā. Man neliekas nemaz tik dīvaini, ka Parīzes ekspozīcijas centrā Čikāgā amerikāņi novietoja urināli. Es domāju, ka tas tur iederas un ir cieņas apliecinājums, ko frančiem vajadzētu novērtēt. Tiesa, nebija vajadzības virs tā plivināt trīskrāsaino Francijas karogu. Un peu trop fort, ça! Kā gan lai francūzis zina, ka raugoties uz pissotière jeb vespasienne, vai kā nu jūs to nosaucat, amerikāni saviļņo atrašanās citu cilvēku vidū, kuri atzīst vajadzību šad un tad pačurāt un kuri zina – lai pačurātu, ir jāizmanto čurātava, un ja tas netiek darīts publiski, tas tiks darīts privāti, un čurāt uz ielas nav neiederīgāk kā pazemē, kur vecs kraķis tevi pieskata, lai nepiegāni kaut ko.

Esmu vīrs, kas čurā plaši un bieži, un tas liecinot par augstu garīgo aktivitāti. Lai nu kā, zinu, ka uztraucos, klaiņodams pa Ņujorkas ielām. Vienmēr prātojot, kur būs nākamā apstāšanās un vai es varēšu tik ilgi izturēt. Un ja ziemā, kad esi tukšā un izsalcis, ir jauki uz pāris minūtēm piestāt siltā pazemes publiskajā tualetē, pienākot pavasarim, viss ir pilnīgi citādi. Ir patīkami čurāt saules gaismā starp citām cilvēciskām būtnēm, kas noraugās lejup uz tevi un smaida. Sieviete, kas notupjas, lai iztukšotu pūsli porcelāna naktspodā, varētu nebūt baudāms skats, taču ikviens, kam nav svešas jūtas, piekritīs – redzēt vīrieti stāvam aiz skārda aizslietņa un noraugāmies pūlī ar šo apmierināto, atviegloto, tukšo smaidu, ar šo ilgo, atmiņās slīgstošo, baudpilno skatienu – tā ir laba lieta. Atvieglot pilnu pūsli ir viens no dižākajiem cilvēka iepriecinājumiem.

Ir tādi urināļi, kuru dēļ pat novirzos no sava ceļa – piemēram, sagrabējušais krāms pie kurlmēmo patversmes uz Rue St. Jacques un Rue de l’Abbé-de-l’Epée stūra, vai Pneu Hutchinson pie Luksemburgas dārziem uz Rue d’Assas un Rue Guynemer stūra. Tur kādā liegā pavasara naktī, pateicoties nezin kādai sakritību virtenei, es vēlreiz atklāju savu veco draugu Robinsonu Krūzo. Visa nakts aizritēja atmiņās, sāpēs un šausmās, līksmās sāpēs, līksmās šausmās.

„Šī vīra brīnumainā dzīve,” – rakstīts pirmizdevuma priekšvārdā, – „pārspēj visu, kas ir atrodams. Viena cilvēka dzīvē diez vai iespējama vēl lielāka dažādība.” Sala, ko pazīstam kā Tobago, pie varenās Orinoko upes grīvas, trīsdesmit jūdzes uz ziemeļrietumiem no Trinidadas. Šeit vīrs vārdā Krūzo dzīvoja vienatnē divdesmit un astoņus gadus. Pēdu nospiedumi smiltīs tik skaisti izceļas uz grāmatas vāka reljefa. Vīrs vārdā Piektdienis. Saulessargs… Kāpēc gan šis vienkāršais stāsts tik ļoti apbūra 18. gadsimta ļaudis? Voici Larousse:

„… le récit des aventures d’un homme qui, jeté dans une île déserte, trouve les moyens de se suffire et même de se créer un bonheur relatif, que complète l’arrivée d’un autre être humain, d’un sauvage, Vendredi, que Robinson a arraché des mains de ses ennemis… L’intérêt du roman n’est pas dans la vérité psychologique, mais dans l’abondance des détails minutieux qui donnent une impression saissant de réalité.”

Tātad Robinsons Krūzo ne tikai atrada veidu, kā vilkt dzīvību, bet pat bija relatīvi laimīgs! Bravo! Beidzot viens cilvēks, kurš bija apmierināts ar relatīvu laimi! Cik neanglosaksiski! Cik pirmskristietiski! Skaidrojot šo stāstu mūsdienīgi, mēs pretēji Larusam šeit redzam vēstījumu par mākslinieku, kurš vēlējās sev uzbūvēt pasauli, tas, iespējams, ir stāsts par pirmo īsto neirotiķi, par cilvēku, kurš izraisīja kuģa avāriju, lai dzīvotu ārpus sava laikmeta sevis paša pasaulē, kurā dalītos ar citu cilvēcisku būtni, même un sauvage. Un patiešām ievērības cienīgi ir tas, ka, īstenodams savu neirotisko impulsu, viņš atrada relatīvu laimi, lai arī atradās uz vientuļas salas un viņam bija tikai veca bise un saplēstu bikšu pāris. No tīras lapas, ar divdesmit pieciem tūkstošiem post-Magdalēnas „progresa” gadiem apraktiem viņa neironos. 18. gadsimta priekšstats par relatīvu laimi! Un kad uzrodas Piektdienis, lai arī Piektdienis jeb Vendredi ir tikai mežonis un nerunā Krūzo valodā, aplis ir noslēdzies. Es gribētu vēlreiz izlasīt šo grāmatu – un gan jau kādā lietainā dienā to arī izdarīšu. Ievērojama grāmata! Tieši laikā uz mūsu faustiskās kultūras kulmināciju. Pie apvāršņa jau tādi vīri kā Ruso, Bēthovens, Napoleons, Gēte. Visa civilizētā pasaule neguļ pa naktīm, lasot Robinsonu Krūzo deviņdesmit septiņās dažādās mēlēs. Priekšstats par realitāti 18. gadsimtā. Turpmāk vairs nekādu vientuļu salu. Turpmāk lai kur arī kāds piedzimtu, viņš atrodas uz vientuļas salas. Katrs cilvēks pats sev civilizēta pamestība, sevis sala, uz kuras viņš avarējis. Par laimi, relatīvu vai absolūtu, vairs nav ne runas. Turpmāk ikviens bēg no sevis, lai atrastu iedomātu vientuļo salu, kur izdzīvot savu sapni par Robinsonu Krūzo. Paraugieties uz klasiskajām bēgšanām: Melvils, Rembo, Gogēns, Džeks Londons, Henrijs Džeimss, D. H. Lorenss… tūkstošiem. Neviens no viņiem neatrada laimi. Rembo atrada vēzi. Gogēns atrada sifilisu. Lorenss atrada balto mēri. Lūk, kas tas ir – mēris! Lai nu būtu vēl vēzis, sifiliss, tuberkuloze. Mēris! Modernā progresa mēris: kolonizācija, tirdzniecība, bībeles par brīvu, karš, slimība, mākslīgās locītavas, fabrikas, vergi, ārprāts, neirozes, psihozes, vēzis, sifiliss, tuberkuloze, anēmija, streiki, slēgšanas, bads, anulēšana, tukšība, nemiers, cenšanās, izmisums, apnikums, pašnāvība, bankrots, arterioskleroze, lielummānija, šizofrēnija, trūce, kokaīns, zilskābe, smirdbumbas, asaru gāze, traki suņi, pašsuģestija, pašintoksikācija, psihoterapija, hidroterapija, elektriskā masāža, putekļsūcēji, kaltēta gaļa, vīnogu kauliņi, hemoroīdi, gangrēna. Nekādu vientuļu salu. Nekādas Paradīzes. Pat ne relatīvas laimes! Cilvēki bēg no sevis tik mežonīgi, ka meklē glābiņu zem peldošiem ledus gabaliem vai tropiskos purvājos, vai kāpj Himalajos, vai nosmacē sevi stratosfērā…

18. gadsimta cilvēkus apbūra priekšstats par galu. Viņiem bija gana. Viņi gribēja doties atpakaļ pa savām pēdām, ielīst atpakaļ dzemdē.

ŠIS IR PAPILDINĀJUMS LARUSAM…

Visvairāk mani pie Luksemburgas dārza urināļa iespaidoja tas, cik mazsvarīgs bija grāmatas saturs; svarīgs bija lasīšanas brīdis, tas brīdis, kas ietvēra grāmatu, brīdis, kas noteikti un galīgi ievietoja grāmatu dzīvīgajā gaisotnē, kas valdīja istabā ar saules stariem, atveseļošanās atmosfēru, lupatu deķi, mājīgajiem krēsliem, virtuves un veļas mazgāšanas smakām; istabas mātišķais tēls vīdēja pāri visam liels un totēmisks, logi izgāja uz ielu un meta uz tīkleni atpakaļ dīku, izplūdušu figūru, grubuļainu koku un trolejbusa vadu attēlus, jumta kaķus, skrandainus rēgus, kas plandījās uz veļas auklas, krogu durvju virināšanu, atrieztus saulessargus, ķepīgu sniegu, klūpošus zirgus, mašīnu dzinēju ierēkšanos, aizsalušas rūtis, pumpurojošus kokus. Robinsona Krūzo stāsts – vismaz manā gadījumā – savu pievilcību ir parādā mirklim, kad es to atklāju. Tas turpina dzīvot un aug aizvien fantasmagoriskāks, būdams dzīva daļa šai fantasmagoriju pilnajā dzīvē. Priekš manis Robinsons Krūzo ir tajā pašā kategorijā, kur atsevišķas Vergīlija daļas – jeb cik ir pulkstenis? Jo kad vien iedomājos par Vergīliju, es automātiski iedomājos – cik ir pulkstenis? Vergīlijs man ir plikpaurains tips ar brillītēm, kas atgāzies atpakaļ savā krēslā, atstājot taukainu pakauša nospiedumu uz tāfeles. Plikpaurains tips, kurš plati ver muti sajūsmā, ko viņš simulēja piecas dienas nedēļā četrus gadus pēc kārtas. Liela mute ar mākslīgiem zobiem, kas izplata šo dīvaino, orāklisko nonsensu: rari nantes in gurgite vasto. Es spilgti atceros nešķīsto prieku, ar kādu viņš izrunāja šo frāzi. Pēc šī plikpaurainā, boļacainā kuces dēla domām tā bija diža frāze. Mēs to pētījām un locījām, atkārtojām pēc viņa un rijām to kā zivju eļļu, košļājām kā tabletes pret gremošanas traucējumiem, vērām mutes vaļā plaši kā viņš un atkārtojām šo brīnumu dienu pēc dienas piecas dienas nedēļā, gadu pēc gada, kā nodilušas plates, līdz Vergīlijs bija izņemts un prom no mūsu dzīvēm uz visiem laikiem.

Taču ikreiz, kad šis boļacainais draņķis atvēra plaši muti un izvēlās šī spožā frāze, es izdzirdēju to, kas man bija tobrīd bija vissvarīgākais – cik ir pulkstenis? Drīz laiks uz matemātiku. Drīz starpbrīdis. Drīz laiks nomazgāties… Es esmu indivīds, kas būs godīgs par Vergīliju un viņa sasodīto rari nantes in gurgite vasto. Es saku to bez sarkšanas un stostīšanās, bez mazākā apmulsuma, nožēlas vai sirdsapziņas pārmetumiem, ka starpbrīdis tualetē bija tūkstoš Vergīliju vērts, bija un vienmēr būs. Starpbrīdī mēs atdzīvojāmies. Starpbrīdī mēs, pagāni, nezinādami nekā jēdzīgāka ko darīt, sākām trakot: mēs skrējām iekšā un ārā no klasēm, dauzot durvis un laužot slēdzenes. Šķita, ka mūs pārņēmis dzēruma trakums. Mētādamies ar ēdienu, klaigādami un lādēdamies, un klupdami cits pār citu, mēs atkal un atkal murminājām – rari nantes in gurgite vasto. Troksnis, ko mēs sacēlām bija tik liels, un postījumi tik milzīgi, ka vienmēr, kad mēs, pagāni, devāmies uz tualeti, ar mums kopā gāja latīņu valodas skolotājs, vai ja viņš tajā dienā ēda ārpus skolas, tad mums sekoja vēstures skolotājs. Un skābu seju viņi tur stāvēja tualetē ar smalku sviestmaizi rokā, klausīdamies, kā mēs palaidņi kakājam un sakliedzamies. Brīdī, kad viņi izgāja no tualetes pēc malciņa svaiga gaisa, mūsu balsis pacēlās dziesmā, kas netika uzskatīts par ko nosodāmu, taču bez šaubām raisīja milzu skaudību mūsu briļļainajos skolotājos, kuriem šad un tad arī pašiem bija jāizmanto tualete, lai cik mācīti viņi bija.

Ō, brīnišķie starpbrīži tualetēs! Tiem esmu pateicīgs par savām Bokačo, Rablē, Petronija un Zelta ēzeļa zināšanām. Varētu sacīt, ka visa mana vērtīgā lasāmviela nāca no tualetēm. Sliktākajā gadījumā Uliss vai kāds detektīvgabals. Ulisā ir vietas, ko var lasīt tikai tualetē – ja vēlies izbaudīt to aromātu patiešām pilnībā. Un ar to es nekādi nedomāju nomelnot autoru. Tas tikai pievirza viņu mazliet tuvāk Abelāra, Petrarkas, Rablē, Vijona un Bokačo krietnajai kompānijai – tuvāk šiem lieliskajiem, dzīvīgajiem, dabiskajiem gariem, kas sūdu sauca par sūdu un eņģeļus par eņģeļiem. Lieliska kompānija, un nekādu rari nantes in gurgite vasto. Un jo lielāks grausts, jo noplukušāka ir tualete, jo labāk. (Tas pats attiecas uz urināļiem.) Lai izbaudītu Rablē, piemēram, pasāžu KĀ ATJAUNOT PARĪZES MŪRUS, es iesaku vienkāršu lauku tualeti, nelielu mazmājiņu kukurūzas laukā, pa kuras dēļu šķirbām nāk iekšā gaisma. Nekādu spiežamu pogu, nekādu raujamu ķēžu, nekādu rozā tualetes papīru. Tikai rupji tēsts caurums, gana liels, lai iespiestu pakaļu, un divi līdzīgu izmēru caurumi priekš citām pakaļām. Ja vari dabūt draugu, kas sēž tev blakus, izcili! Laba grāmata labā kompānijā vienmēr ir baudāmāka. Skaista pusstunda, ko vari nodirnēt mazmājiņā kopā ar draugu – pusstunda, kas paliks ar tevi visu dzīvi, un grāmata tajā, un klātesošā smaka.

Kad es jums saku, dižai grāmatai nevar nodarīt jelkādu skādi, ņemot to līdzi uz tualeti. No tā var ciest tikai sīkas grāmatas. Tikai sīkas grāmatas nonāk līdz pakaļas slaucīšanai. Kā, piemēram, Mazais Cēzars, kas tagad ir iztulkota franciski un iekļauta Passions sērijā. Šķirot lapas, šķiet, esmu atpakaļ mājās, lasu avīžu virsrakstus, klausos sasodīto radio, braucu skārda vagonā, dzeru lētu džinu, ar kukurūzas vāli puļķēju pakaļā nevainīgas ielenes, šņorēju nēģerus un dedzinu viņus dzīvus. Kaut kas caureju izraisošs. Un tas pats attiecas uz Atlantic Monthly vai jebkuru citu mēnešrakstu, uz Oldesu Haksliju, Ģertrūdi Stainu, Sinkleru Lūisu, Hemingveju, Dos Pasosu, Dreizeru utt, utt… Nedzirdu sevī neko ieskanamies, kad paņemu šos putniņus līdzi uz tualeti. Parauju ķēdi un prom pa noteku tie ir. Lejup pa Sēnu un uz Atlantijas okeānu. Varbūt pēc gada viņi atkal uzpeldēs – pie Konijailendas krastiem, Midlendu pludmalē vai Maiami, kopā ar beigtām medūzām, gliemežiem un moluskiem, izlietotiem prezervatīviem, rozā tualetes papīru, vakardienas ziņām, rītdienas pašnāvībām…

Vairs nekādas lūrēšanas atslēgu caurumos! Vairs nekādas masturbēšanas tumsā!

 

No angļu valodas tulkojis Haralds Matulis

Dalies ar šo rakstu