— (Bez)atbildības (de)konstrukcija

 

 

Nošķīrums starp literāro darbību un žurnālistiku sākotnēji šķiet gan ērts, gan pareizs. Mēs ļoti gribam domāt, ka rakstnieks (vai dzejnieks, ja jūs vēlaties) ir brīvs kā putns debesīs un viņam dota vaļa rakstīt, ko un kā vien viņš vēlas, savukārt žurnālistam jāstrādā pēc strikti noteiktiem principiem un jābūt pārdabiski objektīvam teju vai dievišķā izpratnē.

Mēs labi zinām, ka tā nav. Jebkurš žurnālists, runājot godīgi un atklāti, atzīs – nav tādas objektivitātes, tās ir blēņas. Objektivitātes nav tieši tā iemesla dēļ, ka žurnālists nespēj būt ne dievs, ne eņģelis, un vispār staigā ar divām kājām pa zemes virsu, tāpat kā visi pārējie mirstīgie. Kā gan žurnālists varētu būt objektīvāks par vidusmēra cilvēku? Objektivitāti var attiecināt tikai un vienīgi uz pārbaudāmiem faktiem. Taču nekādi – uz konkrētu faktu atlasi, temata izvēli, jā, arī skatpunktu. Katru rītu, barojot savus divus kaķus, es atstāju badā neskaitāmus citus kaķus. Tā ir mana izvēle – subjektīvā izvēle. Līdzīgi arī jebkurš žurnālists, izvēloties rakstīt par vienu tematu, vienlaikus izvēlas nerakstīt par daudziem citiem tematiem. Arī tā ir subjektīva izvēle. Godīgāk ir prasīt no žurnālista nevis objektivitāti, bet daudzpusīgu pieeju. Proti, aprakstot kādu problēmjautājumu, ir jāļauj pēc iespējas lielākam skaitam iesaistīto pušu paust viņu labākos argumentus.

Tikpat iedomāta un maldinoša ir rakstnieka brīvība. Jā, rakstnieks neraksta ziņas. Literāra teksta struktūra netiek veidota pēc noteiktiem principiem, tas nerodas tīri ārēju faktoru ietekmē. Rakstnieks var brīvi ļauties emocijām, var savā tekstā radīt neesošas pasaules un nogalināt cilvēkus. Tomēr šī nav beznosacījumu brīvība. Rakstnieka izvēles ir tikpat subjektīvas kā žurnālista izvēles, arī rakstnieku neizbēgami formē viņa apkārtējā vide, sabiedrība. Arī rakstnieks ir lielā mērā iesprostots savā valodā un kultūrā. Ja izdodas to saprast un pieņemt kā izejas pozīciju, šī apziņa var atbrīvot daudz vairāk nekā ticība, ka rakstītais vārds ir kaut kas telpai un laikam pāri stāvošs.

Kā tad ir ar atbildību? Pirmajā acumirklī varētu šķist, ka rakstnieka atbildība ir mazāka. Žurnālistikas principi un arī (Latvijā gan vāji ievērotie) ētikas kodeksi vairāk prasa no žurnālista. Rakstnieks „mākslas vārdā” var atļauties vairāk. Taču, šādi domājot, mēs nonivelējam jēdzienu „atbildība”, kam nav jābūt saistītam tikai ar iespējamām sankcijām, ja kaut kas izdarīts nepareizi vai nepieņemami. Atbildība drīzāk nozīmē uzņemties to smagumu, kuru tev kā autoram uzkrauj teksts – neatkarīgi no tā, vai esi rakstījis romānu vai pētniecisku rakstu. Tas nozīmē, ka ir jāpieņem iespēja, ka tu kā autors vari kļūdīties, ka tu ar savu tekstu vari kādam nodarīt pāri – pat ja tu ceri, ka tā nebūs, ka tavs teksts nesīs tikai un vienīgi labu. Tā ir saskaršanās ar neskaidro, nezināmo, neaprēķināmo un izvēles izdarīšana par spīti savam vājumam.

Ne mazums autoru ir apvienojuši gan rakstnieka, gan žurnālista lomas. Viens no šādiem autoriem ir Džordžs Orvels. Viņš ļoti labi apzinājās, cik spēcīgi valoda var ietekmēt un veidot gan indivīdu, gan sabiedrību. Daudzi cilvēki apgalvo, ka ir lasījuši Orvela grāmatu 1984. Taču es šaubos, vai viņi to tiešām ir lasījuši. Jau pašā grāmatas sākumā, parādoties Lielā Brāļa ūsām, krietna daļa lasītāju automātiski secina: „Ahā, Staļins!” Un attiecīgi domā, ka grāmata ir kārtējā komunisma kā pagalam nederīgas sabiedrības iekārtas iznerrošana. Tiek pilnībā aizmirsts, ka grāmatas autors pats savā pārliecībā ir bijis kreisāks par kreisu. Domāju, ka 1984 ir par ko pavisam citu – proti, par vadonisma bīstamību (jebkurā politiskajā režīmā) un valodas nozīmi šajā kontekstā. Iespējams, grāmatas pati svarīgākā daļa ir pielikums ar nosaukumu Jaunrunas principi. Tā ir šajā antiutopiskajā pasaulē rakstīta vēsturiska eseja par jaunizveidotu valodu, kuras pamatmērķis ir padarīt visas „nepareizās” domas neiespējamas. Šī 1984 daļa gan stilistiski, gan saturiski atšķiras no visas pārējās grāmatas tik ļoti, ka kāds ietekmīgs amerikāņu izdevējs vēlējās to izņemt no grāmatas. Orvels atteicās to darīt, lai gan uz spēles bija 40 000 britu mārciņu honorārs, un panāca grāmatas izdošanu pilnā apjomā.

Tieši valodas kontekstā vienojas rakstnieka un žurnālista pamatuzdevums. Proti – nepieļaut varas veidotas jaunrunas nostiprināšanos sabiedrībā. Centieni kaut ko tādu veidot būs vienmēr. Mēs tos redzam arī šodien. Ierasti jēdzieni un izteicieni tiek pamazām deformēti, līdz tie zaudē savu nozīmi. Pavērojiet, kā korektais termins „nācijvalsts” (angliski nation-state) pamazām pārtapa par „nacionālvalsti” un jau pavisam drīz par „nacionālu valsti”, radot iespaidu, ka runa ir par etniska nacionālisma ideoloģijā balstītu valsts ideju. Padomājiet, ko īsti nozīmē Satversmes ievadā ierakstītā vērtība „solidaritāte”. Kā izpaužas mūsu solidaritāte, ja Latvijas politiķi iestājas pret bēgļu kvotu ieviešanu Eiropā, tajā pašā laikā sitot pie krūts ar vārdiem „mēs atbalstām solidaritāti Eiropā”? Vispārējā Cilvēktiesību deklarācija postulē – visi cilvēki piedzimst brīvi un vienlīdzīgi savā cieņā un tiesībās. Mēs ļoti labi saprotam, kas tās ir blēņas. Pareizāk būtu runāt nevis par tiesībām, bet par privilēģijām, kuras vara mums spēj jebkurā brīdī atņemt. Pareizāk būtu runāt par šīm tiesībām kā kaut ko vēlamu, potenciāli īstenojamu. Tas pats būtu sakāms par demokrātiju, kas kā jēdziens ir tik devalvēts (kurš gan šodien nesauks sevi par demokrātu?), ka ir jāvaicā, it īpaši Eiropas kontekstā, kā īsti šī demokrātija izpaužas. Gan rakstniekam, gan žurnālistam ir valodas rīki, kas ļauj formulēt šādus problēmjautājumus jēgpilnā un konstruktīvā veidā.

Vienā aspektā rakstniekus un žurnālistus mēdz likt kopīgā plauktiņā. Proti – viņiem neesot jābūt politiskiem. Ja rakstniekam vispār nav jāmaisās politikā, bet „jānodarbojas ar mākslu”, tad žurnālistam, kurš politikā ar savu rakstīšanu maisās gan, ir jāietur distance – tās pašas iluzorās objektivitātes vārdā. Kārtējās acīmredzamās blēņas! Jau pati ideja par apolitisku stāju ir nekaunīga blefošana. Pasakot „es esmu apolitisks”, cilvēks ieņem politisku pozīciju: viņa skatījumā politika pastāv ārpus ikdienas dzīves, un no tās ir iespējams teju vai hermētiski norobežoties.

Runājot par rakstnieka un žurnālista lomām – kā gan tās būtu iespējamas ārpus politikas? Protams, ne visi žurnālisti regulāri raksta par politiku, tāpat arī nebūt ne visu rakstnieku darbos mēs uzreiz varam saskatīt politiskus elementus. Te nav runa arī par faktisku iesaistīšanos politikā caur partijām vai aktīvismu. Nopietnākais un spēcīgākais dzinulis jebkura veida rakstniecībai ir politiskais impulss – to kā savējo esejā Kāpēc es rakstu ir atzinis arī Orvels. Es rakstu, jo es redzu, ka ar apkārtējo pasauli kaut kas nav kārtībā. Un es rakstu, lai to kaut mazdrusciņ mainītu – ja ne šeit un tagad, tad sākumā vismaz manā tekstā. Laimīgiem, apmierinātiem, harmoniskiem cilvēkiem diezin vai ir nepieciešamība rakstīt. Būtiskākais jau nav tas, kas tiek rakstīts. Bet – kāpēc tas tiek rakstīts. Orvels atzīst, ka tajos brīžos, kad viņam ir pietrūcis politiskā impulsa, viņš esot „rakstījis nedzīvas grāmatas”, viņu „aizvilinājušas puķainas frāzes, tukšas sentences, dekoratīvi īpašības vārdi un blēņas vispār”.

Politiķiem piemīt tieksme savus lēmumus skaidrot kā racionālus, tādus, kas balstās bezkaislīgos aprēķinos, ņemot vērā valstiskas intereses. Šīs ir vēl vienas blēņas, taču diezin vai kāds politiķis jums to atzīs. Politiķi ir tieši tādi paši kā mēs. Politika tiek veidota, balstoties uz emocijām, un viena no spēcīgākajām emocijām ir bailes. Un mūsdienu cilvēks – gan Latvijā, gan Eiropā, gan citur pasaulē – galvenokārt baidās no nezināmā. Pirmkārt jau no nākotnes. Nākotne patiešām ir neskaidra un nenoteikta, taču to ietekmējam un veidojam mēs paši. Diez vai būtu prātīgi to atstāt tikai politiķu ziņā, un diez vai rakstošajiem cilvēkiem būtu jānorobežojas no politikas abstraktu ideālu vārdā. Rakstošiem cilvēkiem – vai tie būtu literāti vai žurnālisti –, kuri apgalvo, ka nevēlas neko ietekmēt, man ir tikai viens jautājums. Kāda velna pēc jūs vispār rakstāt?

Ja mēs gribam novilkt skaidru robežsvītru starp rakstniekiem un žurnālistiem, tad tā, manuprāt, izskatās šādi: žurnālista funkcija ir būt vidējam pirkstam, kurš tiek neatlaidīgi bakstīts varas ciklopa acī, atgādinot tai par tās aprobežotību. Savukārt rakstnieks, lai cik arī provokatīvi neliktos viņa teksti, savas rokas ir salicis lūgšanā – šeit nu es esmu, citādāks nevaru būt un pastāvu uz savu, un es nebaidos, lai arī es varbūt kļūdos. Dažiem šīs šķietami pretrunā esošās pozas izdodas apvienot, un tās nu gan nekādā gadījumā nav blēņas – tā ir apsveicama un atbildīga rīcība.