punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Žila Delēza brīvības estētika

Zane Ozola

12/06/2015

 

„Filosofiju mēdz aplami uzskatīt par nerimstošu diskusiju, „komunikatīvu racionalitāti” vai „universālu demokrātisku sarunu”. Nekas nav tālāk no patiesības.”
Delēzs & Gvatari, Kas ir filozofija?

 

Delēzs ir provokators. Radikāls provokators, kurš filozofijā veicis ne vienu vien tradicionāli pieņemtu patiesību apvērsumu un izaicinājis Rietumu filozofijas grandus, novedot viņu domu līdz to loģiskajām robežām un atklājot plašāku lauku, kur sakņojas gan filozofija, gan dzīve. Savā pēdējā darbā Kas ir filozofija? (šobrīd vienīgais, kas tulkots latviešu valodā) viņš kopā ar Fēliksu Gvatari uz šo šķietami naivo jautājumu atbild ar savas filozofijas principu izskaidrošanu, kas to padara daudzdimensionālu un neparedzamu – tā ir radīšana kā domas un esamības tapšanas process. Filozofija kā atvērta domas un pasaules mijiedarbe viņam nozīmē jēdzienu radīšanu, kuri būtu apdzīvojami un kuri veidotu jaunas realitātes iespēju telpas un jaunu pasauli, kur dzīve ir atbrīvota vitalitāte, kas nebeidz izbēgt no institucionalizētām formām, protežētām rūpēm vai trako krekla. Tā ir brīvība, kas sakņojas sajūtu loģikā un apstiprina sevi savā radošajā esamībā un atšķirībā (différence).

Žila Delēza filozofijas sarežģītība lielā mērā slēpjas grūtībās rast tajā sākuma punktu; ikviens elements un koncepts nosaka kādu citu, turklāt tie atrodas aktīvās attiecībās un konstantā tapšanas un radīšanas procesā. Delēza filozofiju tāpēc grūti nosaukt par sistēmu; tā drīzāk ir elementu un spēku konstelācija, kas noteiktā līdzsvarā notur kustības, nevis operē ar substancēm. Turklāt šis līdzsvars neveidojas ne dialektikas, ne duālisma samierināšanas procesā. Delēzs pārsniedz tradicionālās filozofijas kategorijas, visaptverošā kaleidoskopā ietverot šķietami pretrunīgus virzienus.

Tomēr šķiet, ka minētajās grūtībās slēpjas arī Delēza radikālās domas vērtība. Liekot pārvērtēt Rietumu metafizikas pamatus un domas tradīcijas nozīmi, tā piedāvā perspektīvu, kas likumsakarīgi izriet no filozofijas sistēmām, kuras viņš noved līdz to loģiskajām robežām, un atklāj radošu un dzīvi apstiprinošu multiversu, kas sevī rada neskaitāmus, savstarpēji saistītus universus.

Saucot sevi par transcendentālo empīriķi, Delēzs veido domu, kas izbēg no tradicionāli ieslodzītajām domas kategorijām – materiālisma un ideālisma, un samierina racionālisma un empīrisma izpratni par attiecībām starp dabu un domāšanu, starp fizikālo un mentālo telpu. Risinot jautājumu par subjekta un pieredzes iespējamības nosacījumiem, Delēzs apvērš Imanuela Kanta „Kopernika apvērsumu” un gāž racionālo „prāta tiesu”. Atbrīvojot esamību un sasaistot juteklību un domu vienotā ģenēzē, Delēzs atklāj sajūtu loģiku kā cilvēces konstituēšanās pamatu.

Savā agrīnajā darbā Empīrisms un subjektivitāte. Eseja par Hjūma teoriju par cilvēka dabu Delēzs kopā ar Deividu Hjūmu izvaicā subjektivitātes konstituēšanās nosacījumus no dotības pašas par sevi, a priori nepieņemot transcendentālas apziņas shēmas vai identitātes polu. Šis uzstādījums sabalsojas ar Anrī Bergsona filozofiju, kur apziņa netiek skatīta kā konstituējoša (Kants), bet gan kā konstituēta. Subjektivitātes ģenēzes problemātika te tiek aplūkota kā intensīvu spēku nosacīts, atvērts tapšanas process. Subjektivitātes apziņa rodas juteklīgajā, tomēr tā nav no tā tieši atvasināta – juteklīgi dotais un atomārais apziņas saturs savu nozīmi rod nejaušības nosacītā asociatīvā procesā un ir spējīgs secināt un radīt ko jaunu. Apziņas asociatīvā daba izpaužas kā iespaidu kontrakcijas un to nosacītu cēloņsakarību veidošana, padarot pieredzi un iztēli par vienīgo apziņas drošticamības un patiesības pamatu, kur parasti „uzvar” spēcīgākais iespaids vai ideja. Asociāciju ķēdes savu nozīmi un motivāciju pasaulē virza saskaņā ar praktiskiem mērķiem.

Atšķirībā no tradicionālās metafizikas, kur identitāte un vienotība uzskatīta par primāru, Delēzs balstoties uz Hjūmu norāda, ka tās ir empīrisks asociāciju un ideju attiecību rezultāts, primāra pluralitāte. Un subjektivitāte kā vienota patība drīzāk ir saistīta subjekta un pasaules tapšanas, intensīvas prāta principu un dabas spēku sastapšanās blakusprodukts, pašradīts vairogs, kas pasargā prātu no mūžam vardarbīgās spēku diferenciācijas. Subjekts jeb „es” ir ekrāns, uz kā projicējas tās tapšanas process. Subjekt-pasaules1 jēdziens iezīmē fizikālā un mentālā duālisma pārvarēšanu, kur realitāte atklājas kā tapšana – intensīvs process, kas nav nošķirams no juteklības, pieredzes un realitātes. Intuīcijas loma realitātes radīšanā un fiktīvā/reālā sapludināšana kļūst par Delēza empīrisma pamatu. Tāpēc pieredzes lauks tiek nošķirts no dabas kā izplestās un dalāmās telpas, ar ko nodarbojas fizika, un bezgalīgi dalāmas neesamības, ar ko strādā matemātika. Empīrisms kā zinātne par juteklīgo ir „prāta fizika un attiecību matemātika”2 – starp fizisko izplestību un neesamību ir reālā, juteklīgā eksistence, kuras telpa vēl top. Reālais ir aktuāli sajūtams, tam ir krāsa, smarža un citas īpašības, un vienlaikus tas ietver potencialitāšu horizontu, kurā apstiprināt savu esamību. Šai realitātei nav jāsakrīt ar iepriekš-dotību vai transcendenci, tā top kā pašpietiekama, sevi apliecinoša un pašradoša vēlme, kas realizē savu brīvību bez attaisnojumiem analītiskā prāta tiesai – šeit ieskanas Delēza filozofijas atbrīvojošā un estētiskā dimensija.

Izsekojot attiecības starp intensiju un ekstensiju kā kontinuitāti starp domu un realitāti, atklājas iespējamību lauks, kura topoloģiju nosaka divi spēki – doma un esamība. Šis pirms-individuālais un pirms-refleksīvais lauks Delēzam ir pamats izvairīties no tradicionālās dualitātes starp racionālo un iracionālo, kulturālo un dabisko, starp nous un physis, ķermeni un prātu. Mums atklājas jauns, nekad neredzēts multiverss, kur subjekti un objekti netiek pretstatīti, bet top kā ārēju spēku radītas subjekt-pasaules. Subjektivācija ir topošs kristalizācijas process, kas sākotnēji nav atsvešināts no ārējās pasaules – „es” kā transcendence ir empīrisks fakts, kas primāri iesaistīts pirmskonceptuālā prakstiskā pasaulē. Šis tapšanas lauks ir vēl neformalizēts, patiess tā nepieciešamībā tiktāl, cik tas ir nejaušs un to ir neiespējami vērtēt vai viltot, jo tas ir tikpat fiktīvs kā reāls, tomēr tas ir tiklab intensīvs, kā telpisks.

Šī intensitāte eksistē tikai kā pluralitāte, kā diferenciālas attiecībās starp spēkiem. Delēza transcendentālais empīrisms ir sajūtu impērija, kas spēj radīt un izplest savu esamību arvien jaunās formās. Te atklājas intuīcijas estētiskā produktivitāte – Delēzs sniedz atskaiti par to, kā mēs šo produktivitāti esam pieraduši interpretēt esošo opozīciju attiecībās. Ar estētisko gan šeit netiek domāta gaumes standartu sistēma vai skaistā baudījums, kā tas ir klasiskajā estētikā, bet uztveramības un juteklīgā loma realitātes radīšanā.

Subjekts top, kad radošā spēku plūsma tiek ierobežota refleksijā par patības interesēm, motivācijām un veidojas kā vairogs pret pasaules intensitāti; subjekts tiek saprasts kā radīšanas spēku iekonservēšanās. Domas process iemūžina sevi domas tēlos, un konstituēta doma nošķiras no haosa. Tomēr šis haotiskais, virtuālais iespējamību lauks ir arī telpa notikumam, jo aktualizētās un individualizētās esamības, jēdzieni un identitātes tiek iesaistītas intensīvās, negaidītās attiecībās, kas tām liek pārvirzīt un pārkonstituēt sevi.

Šis princips atspoguļojas arī dzīvotās telpas topoloģijā, – radīšanas princips realitātes tapšanā manifestējas dzīvotajās ģeogrāfijās kā vēlmes aktualizācija un mentālās telpas projekcija. Delēzs nošķir nomadu jeb līdzenās un „sēdošās” jeb iesvītrotās telpas. Neiezīmētā nomadu teritorija pieļauj brīvu spēku plūsmu un potenciālu kustību lauku; savukārt iesvītrotās teritorijas jau ir aktuālas, noteiktas un „reālas” esamības. Atklājot dzīves ģenēzes topoloģisko raksturu, Delēza doma galvenokārt tiecas pārsniegt stingri doto segmentu lauku, kas reprezentē jau konstituētas esamības un zināšanas. Izjautāt jau aktuālo nozīmē sniegt atbildes, nezinot jautājumus; būtiskāk ir atklāt tapšanas procesu, un spēkus, kas šīs vienības motivē un rada.

Delēzam „solis atpakaļ” virtuālajā laukā kā iespējamību aktualizēšana nozīmē distancēšanos no substantīvi esošā un cilvēces ģenēzes saprašanu kā ekspresiju telplaiciskās dinamikās – notikumos. Tieši notikumos esamības intensīvais spēks provocē virtuālo domāšanas spēku. Domāšana organizē intensitāti un nosaka tās esamības veidu, nofiksējot bezgalīgo intensitātes diferencēšanās ātrumu specifiskās problēmās un jautājumos.

Analizējot subjekta tapšanas loģiku un attiecības starp fizisko nosacīto telpu un matemātikas ideālo neesamību, redzam, ka Delēzs tiecas atklāt tapšanas līmeņus, kas atrodas zem aktuālā, fenomenālā un reprezentatīvā pasaules tvēruma – viņš argumentē pret reprezentāciju filozofijā un pret reprezentāciju vispār. Daba var tikt sistematizēta caur uztverošo subjektu (nous), un domas sistēma top caur dabu (physis): „Kaut kas pasaulē piespiež mūs domāt. Šis kaut kas nav atpazīšanas objekts, bet gan fundamentālas satikšanās objekts.”3 Šī satikšanās ir tas, ko Delēzs savā filozofijā meklē. Satikšanās starp divām pasaulēm, kas jau kopš Platona laika tikušas nošķirtas, satikšanās, kas liek pārvērtēt Ideālu valstības nošķirtību no mūsu nepilnīgās realitātes un prāta shematisma varu pār pieredzes dotību. Delēzs pamana, ka satapšanās noris juteklīgajā, ka tā met tiltu starp šīm valstībām un rada domas objektu un sistēmas.

Kultūra nav nošķirta no dabas – tā ir pati daba, ko mēs reflektējam saskaņā ar organizējošiem principiem, kas tiek saukti par cilvēka dabu. Domāšana kā esamību intensificējošs spēks rodas no juteklīgā, un kā pašorganizējoša, pašradoša sistēma tā transcendē savu esamību. Tomēr šīs sistēmas, uzlūkotas kā atpazīstamas, pašidentas vienības jeb reprezentācijas, bieži tiek pieņemtas kā pašsaprotamas un universālas, tādējādi radot aizspriedumu par dabiski dotu veselo saprātu (common sense), domu tēlus un ideālus, kas sāk valdīt pār domāšanu, ko provocē notikums (it sevišķi tradicionālajā domā, kas balstās reprezentācijas principā). Delēzs noraida šo principu kā ierobežojošu un narcistisku, jo, atspoguļojot eksistējošus aizspriedumus, tas nepieļauj jaunu iespēju un nosacījumu meklēšanu tam, kā šie ārējie spēki var tikt formēti un konstituēti.

Mentālais un fiziskais līmenis nevar tikt nošķirti, tie ir viena tapšanas procesa esamības telpas. Mentālajā telpā, kas intensificē spēku straumes, lai eksternalizētu jeb izplestu to, ko mēs saucam par realitāti vai dzīvi, nav distanču, vismaz ģeometriskā izpratnē. Kā psihoanalītiķis un fenomenologs Eižens Minkovskis norāda, runājot par dzīves telpas psihopatoloģiju: „Dzīve izplatās ārā, telpā bez ģeometriskas izplestības tiešā nozīmē. Mums ir vajadzīga izplešanās, perspektīva, lai dzīvotu. Telpa dzīves attīstībai ir tikpat saistoša kā laiks. Un šī ir dzīves telpas problemātika, iracionālās telpas problemātika – tā ir nematemātiska un neģeometriska. Šajā telpā ir tikai kvalitatīva distance, turklāt tā nevar tikt šķērsota, jo tā kustas mūsos.”4 Šī kvalitatīvā distance, ko pieļauj mūsu domas potencialitāte, rada ceļu mūsu pasaules pieredzei, jo sniedz lauku, kur realizēt brīvu aktivitāti: „Man priekšā vienmēr ir brīva telpa, mums nav tieša fiziska kontakta ar fizisko pasauli. Mans kontakts ar apkārtni tiek sasniegts šķērsām jeb drīzāk ar distances palīdzību, kas mūs ar to vieno.”5 Šai izpratnē subjekts ir atvērts process, kurš virzās pretī projektīvajai virtualitātei, kur singulārais un universālais saplūst un nošķīrums starp ķermeni un dvēseli, dabu un prātu izzūd. Tapšana ir nenoteiktības stāvoklis, realitāte, kas ir radošo spēju un sajūtu ietekmēta, transformatīva un pat destabilizējoša producēšana; tā ir brīvības telpa, kur var tapt radikāli jaunais dzīves dažādības iespējamību formā. Kā Delēzs min sarunā ar Klēru Parnē: „Mūsu individualitātes un sabiedrības ir būvētas dažādos līmeņos: iesvītrotos (arī teritorializētos un institucionalizētos), elastīgos un ietekmējamos, kas sastāv no molekulāriem plūdumiem un kur „daudz kas notiek” – dažādas tapšanas, mikro-tapšanas, kas ne tuvu nav vienā ritmā ar mūsu „vēsturi”. Tāpēc ģimeņu vēstures, reģistrācijas un atceres ir tik nepatīkamas. Jo mūsu patiesās pārmaiņas notiek kaut kur citur – citās politikās, citos laikos, citās individuācijās”6 un patiešām – citā telpā.

Aplūkojot šos dažādos mūsu dzīves un pieredzes slāņus un pieņemot dzīvotās un mentālās telpas intensitāti kā nosacījumu mūsu ārējās pasaules radīšanā un uzturēšanā, kur kārtība tiek uzturēta neskaitāmu institūciju, valsts aparāta, politiku un zinātņu formās, kļūst skaidrs, ka šīs intensitātes var tikt atklātas tikai domāšanā, kas nereprezentē esošo un filozofijā, kas nav tikai propozicionāla un nedublē mūsu vēstures nosacīto un radīto pašportretu. Delēzs sauc pēc jaunas domāšanas, kas neoperē pieraduma diktētos aizspriedumos un kur pieradums tiek saprasts kā princips, kas nespēj atmodināt pieredzi, to nefalsificējot.

Tieši šeit – domāšanas un pieredzes nosacījumu pārformulēšanā – top Delēza subjekta atbrīvošanās un ceļš uz patiesu domāšanu. Domāšana kā nomadu pieredze, kas pieņem atvērtību ārējībai un juteklīgajam afektam. Filozofija ir klejojoša meklēšana un jēdzienrade, kuras topogrāfija aptver vēl neapgūtas teritorijas, tā ir radoša vārda tiešākajā nozīmē. Līdz ar literatūru Delēzs to traktē kā „vienmēr kā jauna ienešanu dzīvē. Tā ir dzīves atbrīvošana no formām, kurā tā ir iesprostota, tā ir plūduma un lidojuma atbrīvošana.”7 Filozofijā, tāpat kā literatūrā, domāšana un esamība sakrīt tapšanas sākotnē; un kas gan ir dzīve, ja ne nemitīga sākotne, kas nespriež tiesu pār notikumu un nejautā pēc ārēja apstiprinājuma? Realitāte top kā pluralitāte, un transcendence ir empīrisks fakts. No vienas puses, tas subjektivitāti padara primāri iesaistītu un atkarīgu no ārējības; no otras – tas sniedz gandrīz neierobežotas iespējas komponēt un pārradīt jau esošo jaunās, radošās formās un notikumos. Kritizējot reprezentācijas principu domāšanā, Delēzs bieži vērsies pret globālo politiku un institucionālisma ideoloģijām, kas tiecas kapitalizēt un absorbēt sevī ikvienu perifēru nomadu kustību, totalizējot un protežējot tapšanas radošo potenciālu to iesaistošās politikās. Tāpēc gluži pamatoti viņš laikmetīgajām menedžerisma, komunikācijas un mārketinga diktētām mikropolitikām pārmet radošuma un jēdzienrades procesa uzurpēšanu. Šīs sistēmas nevis rada jēdzienus un izraujas no jau esošā stagnācijas, bet pasīvi izaug no tās un veido jaunas apspiestības un prāta institucionalizēšanas formas. Darbā Kas ir filozofija? Delēzs saka: „Mums netrūkst komunikācijas. Gluži otrādi, mums tās ir par daudz. Mums trūkt radīšanas. Mums trūkst spējas turēties pretī esošajam. Jēdzienrade pati par sevi sauc pēc nākotnes formām, pēc jaunas zemes un cilvēkiem, kādi vēl neeksistē.”8 Tā ir atšķirības radīšana telpā un laikā, kas vēl nāks, un nepakļautībā slinkām, pieraduma dibinātām domāšanas formām.

 

  1. Deleuze G. Un inédit: Cours Vincennes-Saint Denis (20/01/1987) = An unpublished text: Course Vincennes-Saint Denis (20/01/1987) = Un inedito: Corso Vincennes-Saint Denis (20/01/1987). Chiasmi International, Vol. 13, 2012, pp. 161–172.  (atpakaļ uz rakstu)
  2. Deleuze G. Pure Immanence. Essays on A LIfe. New York: Zone Books, 2001, p. 38.  (atpakaļ uz rakstu)
  3. Deleuze G. Difference and Repetition. London: Continuum, 2004, p. 139.  (atpakaļ uz rakstu)
  4. Minkowski E. Lived Time. Evanston: Northwestern University Press, 1970, p. 402.  (atpakaļ uz rakstu)
  5. Turpat.  (atpakaļ uz rakstu)
  6. Deleuze G., Parnet C. Dialogues. New York : Columbia University Press, 2007.  (atpakaļ uz rakstu)
  7. Minkowski E. Lived Time, p. 403.  (atpakaļ uz rakstu)
  8. Deleuze G., Guattari F. What is Philosophy? New York: Columbia University Press, 1994, p. 108.  (atpakaļ uz rakstu)

Dalies ar šo rakstu