— Bezgalīgās dzīves apziņa

 

Četru romānu, trīs īsprozas krājumu, lugu krājuma un grāmatas bērniem autors Māris Bērziņš par gluži svaigi izdoto romānu Svina garša šā gada maijā saņēma Ikšķiles pašvaldības iedibināto Dzintara Soduma balvu literatūrā. Žūrijas lēmums bija vienbalsīgs, un Māra Bērziņa darbs pārspēja vairāk nekā divus desmitus darbu, kas tika pieteikti balvai. Autora mīļākais tēls ir Gūtenmorgens – gaiši ironiska dzīves skatījuma pavēlnieks. Māra Bērziņa spēja emocionālā un tīrā valodā stāstīt dzīvesprieka un humora pilnus, vietumis smeldzīgus un ētisko izvēļu traģikas pilnus stāstus, ieraksta latviešu literatūrā dzidru un skanīgu noti. Lasot viņa darbus, neviļus nāk prātā norvēģu režisora Barda Breiena filma Negatīvās domāšanas māksla, kas savij varoņu liktenī absurda, ironijas, melnā humora un dziļas cilvēkmīlestības pavedienus. Saruna ar Māri Bērziņu par bērnību, lasīšanu, rakstīšanu, Dievu, bezgalīgās dzīves apziņu un mūzu – kā pierādījums cilvēku nepieciešamībai lasīt un rakstīt stāstus. Tikpat vienkāršus un tikpat sarežģītus kā mēs paši.

Ieva Plūme

 

Tavā dzīvē liela nozīme bija vectēvam. Pastāsti par viņu!

Mans vectēvs bija pedagogs, un mums bija septiņdesmit gadu starpība. Kad es biju mazs, viņš jau bija pensijā. Padomju laikā mammām dekrēta atvaļinājums bija ļoti īss. Mamma sāka ātri strādāt – sākumā bibliotēkā, lai gan viņa ir ģeogrāfe. Bet tas – lai vieglāk būtu mani pieskatīt. Savukārt vecaistēvs dzīvoja ar mani visu laiku pa māju. Es atceros, kā mēs abi guļam gultā, viņš man lasīja priekšā grāmatas. Toreiz bija tādi zaļi Latviešu pasaku un teiku (prof. P. Šmita apkopojumā un redakcijā, Valters un Rapa, 1925–1931) sējumi ar zelta burtiem uz muguriņām. Tā es četros gados jau lasīju. Ne perfekti, protams. Bet vismaz man stāsta, ka no četriem gadiem es burtus jau pratu. Neiztikām arī bez kurioziem. Man bija laikam četru gadu dzimšanas diena, un mamma bija uztaisījusi torti, izgarnējusi, ļoti smuki uz tās uzrakstījusi „Māris”. Ienes torti istabā, un man prasa, vai varu izlasīt, kas tur rakstīts. Es saku: „Kūka”. Redz, cilvēks vienmēr izlasa to, ko grib. Arī literatūrā. Vēl jo vairāk, ja autors ir devis brīvu vaļu interpretācijām.

 

Lasīšana – kas tajā bija svarīgais?

Bērnībā es lasīšanu uztvēru kā milzīgu baudu. Sataisīju sviestmaizītes, sagriezu mazos kumosiņos, saliku uz šķīvja, iegūlos gultā ar grāmatu, apsedzos ar segu. Un man blakus bija šķīvis ar maizītēm, un tad es lasīju. Tā bija kulinārā un literārā bauda vienlaikus. Trešā ceturtā klasē es biju laimīgs, ja saslimu un varēju lasīt, jo tad varēju apvienot šīs abas baudas. Kas zina, varbūt tāpēc es izvēlējos vispirms mācīties par pavāru?

 

Ko tev tagad nozīmē lasīšana?

Lasīšana ir baudījums, tas man saistās ar mieru un klusumu. Un sajūtu, ka nezini, kas notiks tālāk. 12 gadus rakstot, esmu gan nedaudz samaitājies. Domāju par konstrukcijām, kompozīciju, sižeta plūdumu, visu laiku analizēju. Un tas ir traucējoši. Dažreiz tomēr izdodas ļauties lasījumam. Pēdējā grāmata, ko es lasīju neanalizējot, bija Džovanīno Gvareski Dona Kamilo jautrie piedzīvojumi. Bet, es teikšu, tā bija viegla grāmata – par vienu savdabīgu itāļu mācītāju un vēl īpatnējāku itāļu komunistu. Vēl pēdējais, ko ar baudu pārlasīju, bija Dzintara Soduma Savai valstij audzināts. Arī to lasot, šur tur gribējās mainīt vārdu kārtību, taču ļoti maz. Man patīk Soduma askētiskais stils.

Un lasīšanā ir vēl viena lieta – kad lasi, gadās, ka domas aizklīst citā virzienā, sāk raisīties kaut kas savs, un jāliek grāmata pie malas, jāceļas un jāraksta. Lasīšana pavedina uz rakstīšanu. Tur ir divi aspekti – ja es lasu labu darbu, tas iedvesmo, otrs – lasot neviļus nonāku pie domas, ka es taču arī esmu rakstnieks, un man ir jāraksta pašam savs darbs.

 

Vai rakstīšana ir saistīta ar pienākuma apziņu?

Dažreiz rakstīšana ir kā pienākums – ja darbs ir jau iesākts un tas ir jāturpina. Bet es rakstīšanu neizjūtu kā pienākumu. Rakstīt nav mans pienākums vai vēl trakāk – misija. Taču, ja esmu kādu darbu iesācis, tad darbs ir jādara. Tikpat labi es varu pateikt – viss, pietiek, tagad daru ko citu.

 

Tiešām tu varētu sev pateikt, ka vairs nerakstīsi?

Teorētiski varētu. Bet vai tā būs – nezinu. Es jau ik pa laikam dzīvē kaut ko mainu. Neesmu vienas nodarbošanās pārstāvis. 12 gadus biju priekšnieks. Man apnika, jo nepatīk izjust varu pār cilvēkiem, un beigās man apnika arī organizēšanas lietas. Gribējās vairāk iedziļināties sevī. Un es jau biju sācis rakstīt. Ja dari ko citu, tu saskaldies, jo brīvie brīži, ko veltīt rakstīšanai, ir maz. Latvijas apstākļos tādu kā mēs, kas sevi var nodrošināt ar rakstīšanu, ir ļoti maz. Vai nu jābūt nodrošinātai otrai pusei, vai nu vienmēr jāraksta un gudri jārīkojas ar naudu, jābūt rezervei. Turklāt es nekad neatsakos, ja man palūdz kaut ko uzrakstīt. Arī 100 eiro ir nauda. Tomēr galvenais ir tas, ka es nespēju darīt to, kas nepatīk. Un man patīk rakstīt.

 

Ja runājam par rakstīšanas procesu – vai tu dzīvo ar saviem tēliem?

Nu, nav tā, ka viņi čukstētu man ausī, kas man jāraksta. Bet no kaut kurienes tas viss nāk. No augšas vai apakšas, tiešām nezinu. Daudz ko iepriekš izdomāju, kas notiks un kāds būs varonis, ko viņš darīs. Vieglāk ir ar īsajiem stāstiem, it īpaši, ja zini, kādas būs beigas. Tas ir vislabāk, jo tad atliek vien iesākt, un stāsta vidus parasti veidojas samērā viegli. Ar romānu tā nevar. Kad rakstu, kaut kas nāk no pieredzes, kaut ko paņemu no cilvēkiem, kurus satieku u.tml.

 

Kad lasīju Svina garšu,  man bija viegli iztēloties, ka Matīss esi Tu.

Tas nav nekāds brīnums. Es daudz ko esmu viņā ielicis no sevis.

 

Piemēram?

Matīss ir kautrīgs un naivs. Es arī esmu kautrīgs, bet tik naivs, es ceru, gan vairs neesmu. Lai gan – dažkārt paziņas un draugi mēdz sacīt, ka esmu pārlieku liels ideālists. Man patīk attīstīt ideālistiskas domas, laikam pretstatā savai racionālajai domāšanai.

 

Es sapratu, ka bija ļoti mokoši rakstīt par geto. Bet vai bija viegli nogalināt savu varoni Matīsu?

Jā, par geto bija ļoti smagi rakstīt. Es vairākas dienas staigāju apkārt pa māju un teicu, ka ar mani nevajag runāt, jo es esmu geto. Par šo tēmu daudz runāju ar Marģeri Vestermani. Viņš man ļoti palīdzēja. Paldies viņam par to! Un es tiešām sapratu, ka Otrā Pasaules kara laikā Latvijā tieši šāds gadījums varētu būt noticis – ka latviešu puiku uzskata par ebreju un nogalina. Vācu armijas ārsti taču lika izģērbties un visus apskatīja. Un Matīss bija apgraizīts.

 

Vai apzināti  izvēlējies šo pavērsienu – Matīsa apgraizīšanu medicīnisku iemeslu dēļ –, lai viņš ietu bojā?

Nē, nē. Romāna sākumā es nezināju, kā tas beigsies. Es izvēlējos šo detaļu tāpēc, ka tā ir manis paša pieredze, un man bija viegli to aprakstīt. Iespējams, kādam jaunam, bet kautrīgam puisim arī piemīt tāda intīma vaina, un šī informācija var palīdzēt. Jo ir dzirdēts, ka cilvēki, īpaši agrākos laikos, baidījušies iet pie ārsta un mocījušies visu dzīvi.

 

Pie kā Tu tagad strādā?

Gribu atgriezties pie Gūtenmorgena. Es jūtu, ka viņš ir mans, man ar viņu ir viegli, dabiski.

 

Bieži vien rakstniekam ir jāpieņem lēmums ar savu varoni izrīkoties nežēlīgi. Un tas padodas viegli. Tomēr – vai tev pašam ir bailes no nāves?

Bail mirt nav, jo esmu šo jautājumu daudzkārt apdomājis un dzīvoju pārliecībā, ka šī nav mūsu vienīgā dzīve. Daudz vairāk pārņem raizes par cilvēkiem, kuriem esmu tuvs un kuri paliktu sērojot. Sērot nevajag ilgstoši. Varbūt skan neticami, bet es jūtu saikni ar saviem mirušajiem tuviniekiem. Manuprāt, viņi ir dzīvi, tikai citā vietā.

Nojautas līmenī, esmu sapratis, ka dzīves garumam nav tik lielas nozīmes, kā tam, ko tu paspēj un iemācies, pavadot laiku uz šīs pasaules. Iemācies pieņemt grūtus brīžus, mīlēt cilvēkus visplašākajā nozīmē – gan garīgā, gan emocionālā. Tas, protams, neizslēdz vajadzību pateikt arī kādam skarbu vārdu, pastrīdēties, diskutēt. Cik nu iespējams, nevajadzētu klusināt sirdsapziņu, bet klausīt tai. Lai arī esmu kristocentriski orientēts, tas man netraucē ticēt karmai, ticēt, ka tā agri vai vēlu būs jāizlīdzina pašam pret sevi vai citu dvēseli.

 

Kas tev ir Dievs?

Ja runā par Dievu, man šķiet, Dievs, pirmkārt, ir uz mīlestību balstīta likumu sistēma. Dieva emanācijas var būt ļoti dažādas: veselais saprāts, dvēsele, apskaidrība utt., neņemos šobrīd vairāk nosaukt.

 

Kas Tev sevī nepatīk un kas patīk?

Kopš es rakstu, esmu sabeidzis savu veģetatīvo sistēmu. Esmu kļuvis daudz jutīgāks, vairāk apvainojos, uztraucos. Esmu neirotiskāks. Man nepatīk tas, ka esmu kļuvis egoistiskāks.

Kas man sevī patīk? Nav gaumīgi par sevi tā runāt. Man ir holērisks temperaments. Ar to es diezgan daudz iebraucu purvā un sataisu muļķības. Reizēm pārāk ātri reaģēju, nepadomājis uzreiz pasaku, un tas rada problēmas. Taču holēriskās dabas dēļ man viss ir uzreiz jāizrunā un jāizsūdz bēdas pirmajam, ko satieku. Līdz ar to nekas nepaliek iekšā un nesomatizējas. Kaut kādā ziņā tas palīdz saglabāt gan garīgo, gan fizisko veselību. Esmu holēriķis, kas cenšas savaldīt šī temperamenta negatīvās izpausmes.

Man patīk tas, ka man ir Dieva un bezgalīgās dzīves apziņa. Lai gan Markss ir teicis, ka reliģija ir opijs tautai, ka reliģija aizmiglo. Bet toreiz opiju lietoja kā zāles, sāpju remdināšanai. Varbūt Kārlis (I.P. – Karls Markss) nemaz to nebija domājis tik ļauni kā aizmiglošanu. Tad jau mēs ibumetīnu arī nevarētu dzert, un operācijas būtu jāveic bez narkozes.

 

Es brīnos, ka esi holēriķis.

Jā, es esmu. Esmu īsts holēriķis, paprasi Sniedzei (I.P. – Māra Bērziņa sieva).

 

Vai Sniedze ir mūza?

Sniedze ir simtprocentīga mūza. Tā tikai liekas, ka es pats visu izdaru. Bet tā nav. Viņas ieguldījums ir ļoti liels. Es vienmēr esmu rakstījis. Priekšnosacījumi jau bija. Skolā gramatikā man bija 2 un par saturu 5. Vienmēr esmu labi rakstījis dokumentus un oficiālas vēstules. Kristīgajā Akadēmijā uzrakstīju labāko sprediķi. Tad, kad iepazinos ar Sniedzi, man pēc dažiem gadiem radās doma pievērsties rakstīšanai nopietnāk.  Sniedze mani izprot, viņa ir morāls atbalsts, novērtē un saprot rakstniecības procesu. Kad man uznāk melnie, un es domāju, ka būtu kaut kas cits jādara un es vairs nerakstīšu, tad Sniedze mierīgi un pārliecinoši pasaka – viņa domājot, ka man tomēr ir jāraksta. Un tam ir milzīga nozīme.