punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Skaņas no zila gaisa

Artis Ostups

22/06/2015

 

Par Elīnas Bākules-Veiras dzejoļu krājumu Zilonis okeāns (Pētergailis, 2015)

 

Šorīt (18. jūnijā) modos ar nesakarīgām domām par Elīnas Bākules-Veiras debijas grāmatu Zilonis okeāns, par kuru bija beidzot jāsaņemas uzrakstīt – patiešām jāsaņemas, jo viņas dzejoļi izaicina lasītāju ar vairīšanos no „jēgpilnas un aizkustinošas” valodas, kas nereti ir „atzītu autoru” mērķis, un tādējādi var samulsināt līdz pat vēlmei paklusēt. Iespējams, kaut kur pakausī apjautis, ka man šodien nespīd nedz gurdena metaforu šifrēšana, nedz iedziļināšanās cilvēka eksistenciālajā situācijā, es nodomāju: „Tie ir jukuša putna dzejoļi!” Jau puslīdz izkārpījies no miega, es sāku – kā gan citādi, ja reiz nomods ir draugos ar saprātu, – sevi koriģēt: pirmkārt, Ziloni okeānu taču sarakstījis nevis putns, bet cilvēks, un, otrkārt, kritiķa uzdevums nav noteikt autora diagnozi (kā to savulaik, recenzējot Ogriņa pirmo krājumu, darīja Viguls). Bet šādi labojumi nav diez ko interesanti. Krietni vērtīgāk būtu apdomāt, kāpēc man šī frāze iešāvās prātā, un to nav grūti izskaidrot: neprāts – jo teksti ir ļoti fragmentāri un apiet ikdienas uztveres loģiku, bet putns – jo daļa no tiem ir tīra skaņa, valodas čirpsti.

„Ziniet kas ir patība” – ar skaidrību sološiem vārdiem grāmatu sāk Bākule-Veira, bet tad uzreiz izmet apzināti jokainu salīdzinājumu: „Tas ir kā sūkt caur salmiņu kazeni un domāt par aveni Tas ir kā skatīties spuldzē kamēr TV ziņu reportiere sarkanos svārkos mēģina ielūkoties tev acīs”. Vārdi „Ziniet kas ir patība” turpmāko tekstu piesaka kā aizšifrētu ziņojumu, bet tas visticamāk ir apmāns, jo rast tulkojumu ir sarežģīti teksta absurdās uzbūves dēļ. Tāpēc vienīgais, ko vērts minēt (un nekādā gadījumā apgalvot), – Bākule-Veira saka, ka izdibināt patību – tie ir veltīgi centieni. Un pat tad šāds minējums šķiet kā aiz matiem pievilkts, jo krājums kopumā iemieso prieku demonstratīvi, ar blīkšķi atteikties no kalpošanas jēgai un uzskatāmam sentimentam. Zilonī okeānā vārdi ik uz soļa zaudē savu ierasto nozīmi un kļūst par skaņu aizrautīgā un nosapņotā koncertā – tādi gluži vienkārši ir spēles noteikumi.

Tos, protams, nevajadzētu uztvert ar īgnumu. „Pie mums vairs nebrīnās par abstrakto glezniecību vai atonālo mūziku, taču nez kādēļ valodas neparastāks lietojums vēl joprojām rada greizsirdību un protestu,” trāpīgs ir krājuma redaktors Aivars Eipurs. Valodu abstraktāku padara tās skanisko īpašību izcelšana, un Bākules-Veiras dzejoļos tas darīts nudien oriģināli, aicinot katru lasītāju, vadoties pēc savas pieredzes, domāt – ko realitātē varētu apzīmēt tādi vārdi kā „sargskaņas”, „ziltrīce” un „šupotne”. Manuprāt, dzejniece šos vārdus iecerējusi kā atvērtus – ja lasītājs tos turpinās lietot savā prātā, tad tie kļūs jēdzīgāki (cerams, jēgas dēļ neciešot fonētiskajam šarmam). Savdabīgākais darbs šajā kontekstā ir Shematiskā saskarsme. Tas sastāv no 22 sarunām – varbūt dialogiem, varbūt polilogiem, kuros dominē vārdi „jā” un „nē”. Ne mirkli nerodas sajūta pat par jēgas aizmetņiem, kā tas ir citos darbos, tomēr interesanti, ka lasītāja prātā (vismaz manā) mainās intonācija, ar kādu lakoniskās frāzes tiek izrunātas. Un tā līdz brīdim, kad autore atsakās pat no atpazīstamajiem „jā” un „nē” un burti „j” un „n” aizsāk jaunas apstiprinājuma un nolieguma zīmes:

Nvain
Nvain
Nvain
Nvain
            Jeāvina
            Jeāvina
            Jeāvina
            Jeāvina

– vismaz tā varētu likties, galu galā, „nvain” atgādina vācu „nein”, savukārt „jeāvina” – kaut ko no angļu „yeah”. Bet, iespējams, tas ir tikai troksnis, kurā izšķīdusi valoda.

Tomēr Zilonī okeānā ir viena tēma, kas atpazīstama itin viegli, un tā ir bērnība. Kas tur par brīnumu, ka tieši bērna nebēdnīgā iztēle Bākulei-Veirai izrādījies būtisks iedvesmas avots. Viņas tekstos pavīd kaut kas no laika, kad valoda vēl nav noslēgta sistēma, kurā saiknes starp vārdiem diktē loģika. „Tad zaļa kāja iekāpj / Sarkanā kājā / Un visur mamma” – skan viens no bērnišķīgākajiem dzejnieces pantiņiem. Aizmirstiet jukušo putnu! Bākule-Veira drīzāk mīca valodu, kā bērns plastilīnu.

Dalies ar šo rakstu