— Pretī citai literatūrai

Austrijas pilsētā Grācā dzimušais un Ņujorkā dzīvojošais Mihaels Orthofers ir viens no pazīstamākajiem angļu valodā tulkotās literatūras popularizētājiem ASV. Viņš ir rakstījis World Literature Today, The National, Le Monde un citiem plašsaziņas līdzekļiem, uzstājies PEN World Voices festivālā un ir viens no prestižās, Amazon sponsorētās Best Translated Book Award žūrijas locekļiem, kas ik gadu piešķir balvu gada labākajai tulkotajai grāmatai. Šogad prozas balvu saņēma Ķīnas rakstnieces Dzaņas Šuejas (Can Xue) grāmata The Last Lover (Pēdējais mīļākais), kuru Orthofers raksturo kā „grāmatu, kuru nebūtu varējis uzrakstīt neviens amerikāņu rakstnieks un kura bagātina mūsu/visu kultūru, izmēģinot jaunas lietas man–kā–lasītājam–jaunās teritorijās”.

Viņa digitālais „literārais salons” http://complete-review.com ir viena no nedaudzajām mājaslapām, kurā ieskatos ik rītu. Līdzās autora patikas un nepatikas iekrāsotiem rakstiem par literatūras jaunumiem visā pasaulē, lapa piedāvā arī apbrīnojamu recenziju apjomu: ik gadus viņš apraksta vairāk nekā 200 paša izlasītās grāmatas, lielākoties jaunos prozas tulkojumus. Tos lasot, aizvien spēcīgāk kļuva vēlme uzzināt ko vairāk par pašu Orthoferu un viņa skatījumu uz literatūras pasauli. Vēlēšanos beidzot izdevās īstenot šeit lasāmajā intervijā.

Vilis Kasims

Kas tieši jūs pamudināja pievērsties literatūras lasīšanai (un pārdomāšanai, un aprakstīšanai) kā galvenajam vaļaspriekam – un kāpēc, jūsuprāt, šo interesi esat saglabājis desmitgadēm ilgi?

Man vienmēr ir paticis lasīt, īpaši daiļliteratūru, un redzēt, ko iespējams paveikt ar valodas un dažādu stāstīšanas veidu palīdzību, turklāt grāmatas atstāj daudz vietas manai iztēlei (pretēji, piemēram, filmām/televīzijai kur viss jau ir vizuāli noteikts), un man tas patīk. Ir viegli saglabāt interesi, jo vienmēr var atklāt ko jaunu, un es domāju (un ceru), ka mani sagaida tik daudz atklājamu lietu, ka es nevaru iedomāties nogurt no lasīšanas.

Kas tieši ir tas jaunais un atklājamais literatūrā? Pazīstami stāsti jaunās pasaulēs?

Noteikti – jo sevišķi jauni un atšķirīgi stāstu stāstīšanas (vai stāstīšanas mēģinājumu) veidi. Tas arī ir viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc galvenokārt cenšos lasīt daiļliteratūru no citām kultūrām un valodām. Tajās lietas bieži tiek darītas citādi, izmantojot savas, atšķirīgās tradīcijas.

Vai, jūsuprāt, laikam ritot, esat kļuvis par labāku lasītāju?

Es domāju, ka ar lasīšanu ir tāpat kā gandrīz visu citu – jo vairāk tu saskaries ar literatūru, jo vieglāk to uztvert. Es nezinu, vai esmu kļuvis par „labāku” lasītāju, taču man šķiet, ka es labāk saprotu, ko autori mēģina paveikt savās grāmatās un kā viņu rakstītais iederas kultūras/sociālajā/literārajā/vēsturiskajā kontekstā.

Vai „labāka” (vai sliktāka) lasīšana ir iespējama? Un ko tas vispār nozīmētu?

Neesmu pārliecināts. Manuprāt, ikvienam vajadzētu lasīt (ja viņiem tas patīk), kā viņam pašam šķiet labāk. Ja kādam patīk lasīt kaut kādus lētos kriminālromānus – vai mīlestības romānus – ar vienādi paredzamiem sižetiem, tas nav nekas slikts. Bet, manuprāt, „laba” lasīšana nozīmē gatavību vismaz padomāt, ko tieši rakstnieks savā grāmatā cenšas izdarīt, nevis vienkārši atmest grāmatai ar roku vai kritizēt to, ja grāmata neiederas šaurajā lietu klāstā, kas lasītājām patīk. Tāpēc, ja eksistē laba un slikta lasīšana, tad to vislabāk vērtēt pēc tā, cik atvērts lasītājs ir tam, ko rakstnieks ir izdarījis, un lasīt grāmatu tieši no šāda skatupunkta – vienalga, vai tas būtu Džoisa Uliss vai kāds Agatas Kristi darbs.

Vai literatūra ir mainījusi jūsu skatījumu uz pasauli kopumā un lietām tajā?

Manuprāt, literatūra liek saskarties ar daudziem dažādiem domāšanas veidiem – gan pašu autoru, gan viņu tēlu –, un tā var sniegt vismaz ierobežotu skatījumu uz pasauli kopumā un citiem kultūras kontekstiem (jo sevišķi „zwischenmenschliche Beziehungen”,¹ kā saka vācieši). Tomēr šeit jābūt ļoti uzmanīgam: ar dažu Sudānas vai Latvijas romānu izlasīšanu nebūt nepietiek, lai iegūtu skaidru skatījumu uz šīm valstīm un sabiedrību tajās, un mums nevajadzētu pieņemt, ka varam tās saprast tikai tāpēc vien, ka esam izlasījuši kaut ko no vietējās daiļliteratūras, – lai gan tā var būt ļoti labs pamats. Tiesa, nekas nevar aizstāt personisku pieredzi: es esmu lasījis daudz literatūras no dažādiem pasaules nostūriem, kā arī grāmatas par citām zemām, taču tas viss ne tuvu nav salīdzināms ar personisko pieredzi, patiešām apmeklējot šīs vietas.

Kādā citā intervijā jūs teicāt, ka grāmatām, kuras tapušas valstīs ar vēsturiski dziļi sakņotu, bet salīdzinoši izolētu literatūras vidi, piemēram, Japānas, Ķīnas vai Irānas, mēdz būt ievērojamākas atšķirības no Rietumu literatūras. Vai domājat, ka šīs nacionālās atšķirības pastāv arī mūsdienu literatūrā?

Protams, ir notikusi sava veida homogenizācija, un tas ir īpaši viegli pamanāms, skatoties, kas šajās valstīs tiek tulkots. Izdevēji bieži meklē grāmatas, kuras varētu būt tuvākas viņu auditorijai, un viņi pieņem, ka tāpēc tai būtu jābūt līdzīgai vietējai literatūrai. Tomēr man šķiet, ka pasaulē joprojām ir ievērojami daudz radošās dažādības – jo sevišķi valstīs ar lielu, neatkarīgu lasīšanas un grāmatu izdošanas kultūru. Līdz ar „Rietumu literatūras” pašreizējo izplatību visā pasaulē, arī tur literatūra varbūt ir kļuvusi līdzīgāka citur veidotajiem darbiem, tomēr man šķiet (vai vismaz es ceru), ka ļoti atšķirīgas literatūras pieejamība tulkojumā spēs iedvesmot ne tikai Rietumu, bet arī citu valstu, valodu un kultūru autorus doties pavisam jaunos virzienos.

Vai tā ir tikai Rietumu ietekme, kas padarījusi romānu par populārāko mūsdienu rakstītās literatūras formu visā pasaulē? Vai tomēr arī pašā romāna būtībā ir kaut kas īpašs, kas to veicina?

Man šķiet – lai gan, iespējams, to saka tikai manis paša personīgā patika –, ka romāns ir daudzpusīgākā un patīkamākā literatūras forma, un tāpēc šķiet tikai dabiski, ka tā ir arī populārākā. Tomēr es saprotu, ka pat Eiropā pagāja ilgs laiks, līdz tas kļuva patiešām populārs, un romāna uzspīdēšana un pašreizējais dominējošais statuss ir bijis iespējams, pateicoties izglītības (ieskaitot lasīt– un rakstītprasmju), tehnoloģiju (iespiešanas tehnika un spēja lēti masveidā ražot drukātu materiālu) un sociālo apstākļu mijiedarbības rezultātā. Taču dažviet citām literatūras formām – dzejai un mutvārdu literatūrai – joprojām ir dominējošs statuss.

Bet kas tieši jūs personīgi romānā uzrunā vairāk nekā citās literatūras formās?

Garā forma man patīk labāk par īso: īsstāsti šķiet kā uzkodas, nevis pilnvērtīgas maltītes (un man patīk pilnvērtīgas maltītes). Romāns autoram (un lasītājam) sniedz plašāku lauku dažādu jautājumu izpētīšanai; stāsts var būt skaisti uzrakstīts vai balstīts lieliskā idejā, taču pārāk bieži šķiet, ka tad stāsts ir „par” tikai to. Romānam, pat ja tam ir kāda specifiska koncepcija, jābūt vēl daudz kam vairāk. Un dzeja var būt skaista, taču parasti arī tā man šķiet pārāk ierobežota – kā vienkāršs attēls vai fotogrāfija, kas nereti ir žilbinoša, taču neko citu nevar piedāvāt, un bieži to pārāk acīmredzamā veidā ierobežo forma. Protams, romāni dzejā ir mana vājība…

Ja pastāv tik cieša tuvība starp dažādu valstu literatūru, kas tieši varētu jūs pārliecināt veikalā paņemt, teiksim, latviešu autora darbu nevis kāda cita, ļoti iespējams, tikpat talantīga citas valsts rakstnieka grāmatu?

Vispirms cenšos saskatīt, vai grāmata piedāvā kaut ko atšķirīgu un jaunu, ko nav iespējams atrast citur, – citu stāsta pasniegšanas veidu un/vai kaut ko tādu (tēlu, notikumu, vēsturi, stāstu), ko es neesmu iepriekš redzējis. Es negribu lasīt romānu par latvieša – jo sevišķi latviešu rakstnieka! – pieredzi, dzīvojot ASV vai Rietumeiropā.

Mazliet no citas kategorijas jāsaka, ka mani vienmēr interesē grāmatas, kas ir populāras vai svarīgas citās valstīs/kultūrās/valodās: gan vietējā klasika, kas var palīdzēt man labāk saprast vietējo literāro tradīciju, gan kādas īpaši populāras grāmatas (ne obligāti „labas” vai „literāras”, bet tās, kuras sabiedrībā tiek plaši lasītas), kas arī sniedz labu ieskatu, kāda veida darbi vai stāsti tur vai citur ir populāri.

Vai nevēlēšanās redzēt stāstus par latviešiem Rietumos rodas no tā, ka jūtat pārsātinājumu ar romāniem par inteliģentu emigrantu pieredzi?

Tieši tā. Daži romānu veidi vienkārši ir pārāk izplatīti (un šie darbi bieži ir pārāk līdzīgi cits citam) – un stāstus par iebraucējiem ASV/Rietumeiropā es esmu lasījis krietni par daudz. Arī šādu grāmatu, protams, var uzrakstīt labi, un tāpēc es joprojām reizēm tās lasu. Taču daudz labprātāk es redzētu grāmatas, kuras atspoguļo patieso vietējo (piemēram, latviešu) dzīves pieredzi. Piemēram, Haīldzi (Haïlji) grāmatas The Republic of Užupis kultūru pretstatījums ir pietiekami neparasts (Koreja, Lietuva), lai tā būtu interesantāka nekā parastie emigrantu pieredzes stāsti.

Jūs esat plaši rakstījis par salīdzinoši zemo interesi angliski runājošajās valstīs par tulkotās literatūras izdošanu. Kur, jūsuprāt, ir meklējami tās cēloņi – un vai uzskatāt to par problēmu?

Protams, ka tā ir problēma! Visā pasaulē ir ārkārtīgi daudz lieliskas literatūras, un ļoti neliela daļa no tās ir tulkota angļu valodā (kas ir kļuvusi par ārkārtīgi svarīgu lingua franca). Manuprāt, problēma daudz vairāk ir saistīta ar nepieejamību, nevis intereses trūkumu – daudzas izdotās grāmatas vienkārši nav atrodamas. To, savukārt, vēl vairāk apgrūtina fakts, ka lielu daļu angliski tulkotās daiļliteratūras izdod nelieli, neatkarīgi izdevēji, kuriem ir krietni sarežģītāk pievērst tām uzmanību (ar reklāmas palīdzību vai tiekot veikalu plauktos, vai piesaistot recenzentu uzmanību) nekā lielajiem izdevējiem.

Ir daudzi iemesli, kas izskaidro angļu tulkojumā pieejamo grāmatu nelielo apjomu – un galvenokārt tajos ir vainojami izdevēji. Daži no iemesliem ir šādi:

1) Angļu valodā tiek rakstīts tik daudz – tas ir neiedomājami plašs literatūras klāsts no dažādām pasaules malām –, ka bieži var šķist gandrīz lieki tērēt laiku ārzemju literatūras tulkošanai un izdošanai.

2) ASV un Lielbritānijas izdevēji nevēlas riskēt, un tulkotās daiļliteratūras tulkošana ir saistīta ar lielākiem riskiem un izmaksām, nekā vienkārši turpināt izdot angliski rakstīto literatūru.

3) ASV un Lielbritānijas izdevniecību darbinieki krietni biežāk nepārvalda svešvalodas kā kolēģi citās valstīs, tāpēc viņiem ir sarežģīti atklāt un tad izvērtēt svešvalodās sarakstītās grāmatas (un viņiem nākas padomu meklēt no tulkotājiem/lasītājiem/aģentiem/skautiem no malas, un tas arī rada savas problēmas).

Intervijā ASV Nacionālajam grāmatu kritiķu lokam² (NBCC) Jūs minējāt piecus tolaik nesenus tulkojumus, kurus būtu gatavs „iegrūst lasītājiem rokās”. Vai ir bijuši kādi neseni tulkojumi, kas varētu aizstāt šīs grāmatas?

1. Starpcilvēku attiecības. (Vācu val.)   (atpakaļ uz rakstu)
2. http://bookcritics.org/blog/archive/the-critical-i-six-questions-for-m.a.-orthofer  (atpakaļ uz rakstu)
3. http://www.rochester.edu/College/translation/threepercent/index.php?id=13982  (atpakaļ uz rakstu)