punctum

Literatūra un kultūra

Par mīklām un konflikta atklāšanu ikdienišķajā

Viktors Šklovskis

10/07/2015

 

Kas ir mīkla un kāda ir tās loma literatūrā? Šajā tekstā krievu formālisma skolas pārstāvis Viktors Šklovskis (1893–1984)1 piedāvā atbildi uz šo jautājumu. Viņš skaidro mīklas struktūru, atsaucoties uz paša darināto „savādošanas” (остранение) jēdzienu, ko atzīst par mākslas iezīmīgāko paņēmienu un teksta „literāriskuma” galveno nosacījumu. Savādošanas mērķis – uztveres automātisma novēršana un ierastā savāduma izcelšana –, viņaprāt, tiek panākts ar formas sarežģīšanu, kas traucē atpazīt aprakstīto un tieši tāpēc ļauj to ieraudzīt tā mīklainumā. Tekstā, ko Viļa Kasima tulkojumā piedāvājam Punctum lasītājiem, Šklovskis izvērš un precizē programmatiskajā rakstā Māksla kā paņēmiens pausto uzskatu, ka savādošana ir „visu mīklu pamats un vienīgā jēga”.2 

Igors Gubenko

 

Lekcijās par estētiku Hēgelis teica, ka „mīkla pieder apzinātās simbolikas laukam”. Kas ir atminējums? Atminējums ir nozīmes iegūšana. Bet mīkla – tā ir: „…dabā un visās ārpasaules stihijās izkaisītu atsevišķu raksturiezīmju un īpašību atrašana; šīs iezīmes un īpašības izkārtojas tā, ka, pateicoties savai nesavietojamībai, pārsteidz mūs vēl jo vairāk. Tādēļ tām trūkst subjektīva vienojošā spēka…”3 Pazīmju izkaisītība neļauj uzreiz izlemt, kādam veselumam pieder tās visas kopā.

Mīklā izdarīts apslēpums liek pārskatīt attiecīgā priekšmeta pazīmes, tā parādot daudzveidīga, t.i., dažādi saprotama pazīmju savienojuma iespējas.

Lielais reālists Sančo Pansa teica, ka viņš gan gribētu sākumā uzzināt atminējumu, bet mīklu pēc tam.

Taču Sančo Pansa pats gan stāstīja, gan izspēlēja, gan atrisināja mīklas.

Viņa neilgā būšana gubernatora amatā pati par sevi bija atminamu mīklu programma. Mīklas un atminējumi tajā bija iegūti no folkloras.

Arī Toma Kentija, kuram Marks Tvens atvēlēja no ubaga zēna kļūt par karali, tiesas gaitas savā ziņā ir folkloras mīklu apkopojums ar brīvā vientieša risinājumiem. Lielo atminēšanas mākslu Toms iemācījās „atlieku sētā” – ubagu rajonos.

Folkloras mīklu atminētāji ir puiši un vīri, kuri reizēm izrādās lieliski uzminētāji. Viņi attopas pakalnā, kur ierakts dižā atminētāja Zālamana tronis.

Lieli vai mazi mēs neesam paši par sevi, bet gan tāpēc, ka reizēm nostājamies uz pagātnes pamatiem.

Atminējuma uzdevums ir atjaunot nozīmi, pārvietojot pazīmes. Atminot mīklu, mēs iegūstam tās pazīmes un priecājamies, ka iepriekš neesam zinājuši atšķirtības jēgu. Savākta lieta ir atpazīta lieta. Mīkla ir iegansts nonākt pie atpazīšanas baudas. Taču mīklai parasti ir divi atminējumi. Pirmais ir tiešs, bet nepareizs. Otrais atminējums ir īstais.

Mīkla, kuru Sfinksa uzdeva Oidipam, bija šāda: kas no rīta ir uz četrām kājām, dienā – uz divām, bet vakarā – uz trim?

Savākt Sfinksas sniegtās pazīmes un atminēt šo mīklu ir grūti tāpēc, ka pasaulē ir daudzas un dažādas četrkājainas un divkājainas būtnes: četrkājaini ir visi zīdītāji un daži rāpuļi; divkājaini ir putni un cilvēki. Trīskājainu radījumu nav, tā ir mīklas jaucošā norāde. Šādas jaucošas plāksnītes tiek saliktas slēdzenē, lai to nevarētu atvērt ar mūķīzeri.

Atminējums saka – tas ir cilvēks. Mazulis staigā uz visām četrām, pieaugušais – uz divām kājām, bet sirmgalvis – it kā uz trijām, jo balstās uz spieķa.

Atminējums ir nedaudz negodīgs, jo spieķis tiek pielīdzināts loceklim.

Bieži mīklām ir divi atminējumi, kuri abi ir pareizi, taču viens no tiem ir it kā aizliegts. [Krievu folklorists Dmitrijs] Sadovņikovs labi pazīstamajā mīklu krājumā raksta, ka gandrīz visas mīklas par slēdzeni un atslēgu ir ļoti divdomīgas, un dažas no tām viņš nav varējis iekļaut savā krājumā. Tādu mīklu ir daudz un droši var teikt, ka tas ir viens no izplatītākajiem mīklu veidiem.4

Daudzas mīklas izvēršas veselās pasakās. Īpaši daudz šādu pasaku ir [etnogrāfa Jevdokima] Romanova baltkrievu krājumā. Šādas mīklas ir atrodamas arī krievu biļinās. Vīra neatpazītā sieva uzdod viņam jautājumu. Sieva ir pārģērbta par draudīgu sūtni, viņa ir vīriešu drēbēs. Vīram viņa uzdod virkni metaforiski erotisku mīklu. Viņš nespēj tās atminēt. Šeit vienlaikus tiek sniegti divi priekšstati, kas eksistē līdzās, it kā konkurējot savā starpā, bet vienlaikus viens otru iekrāsojot.

Reizēm mīklas atminējums ir vienreizējs. Piemēram, Samsons pēc lauvas saplēšanas ieraudzīja, ka saplēstajā rumpī ir ieviesušās bites un sanesušas tur medu. Viņš uzcienāja tuviniekus ar šo medu un uzdeva filistiešiem mīklu: „Barība iznāca no rijēja, no stiprā izplūda saldums.”

Rijējs un stiprais ir lauva, bet saldā barība – medus. Šeit ir precīzi izmantota mīklas forma, taču atminējuma tai nav – pareizāk sakot, tas ir vienreizējs.

Šādu sacerējumu atminējumi vienmēr ir vienreizēji. Tā sauktie detektīvstāsti vispār ir daudzstāvīgas, daudzkārtējas mīklas. Lasītājam tiek doti daudzi pavedieni, kurus var savākt dažādos veidos, un tad sākas noziedznieka piemeklēšana pēc pazīmēm, pēdām. Ar atminēšanu vispirms nodarbojas policija, taču neveiksmīgi. Vēl pirms policijas nepareizo atminējumu reizēm sniedz arī noziedznieks pats. Pēc tam sākas kļūdainie Vatsona minējumi, līdz beidzot pareizo risinājumu atrod, piemēram, Šerloks Holmss.

Detektīvromāni lielākoties ir, teiksim tā, ārēji materiāli, tās ir krustvārdu mīklas, kurās nav patiesa satura, tāda satura, kāds atrodams folkloras mīklās. Atminējumiem nav semantiskas nokrāsas.

Atminējuma līnijas savstarpēji nepretojas, tās ir it kā vienvirziena: Agatas Kristi darbā slepkavību var būt izdarījuši arī visi reizē.

Taču eksistē arī lieliski atminējumi. Piemēram, mīkla par to, kurš nogalināja veco Karamazovu – Dmitrijs vai varbūt kāds cits. Visi šaubās. Izrādās, ka viņu noslepkavoja Smerdjakovs, taču savā ziņā vainīgs ir arī Ivans.

Var būt vēl citādas mīklas. Jau iepriekš zināms un parādīts, ka augļotāju nogalināja tieši Raskoļņikovs. Mēs redzējām, kā tieši viņš viņu noslepkavoja, kā viņš sagatavojās šim darbam. Taču nav zināms, kāpēc viņš nogalināja. Tas tiek noskaidrots stāstā par viņa noziegumu. Raskoļņikovs nenogalināja bada dēļ, lai gan patiešām bija izsalcis, nabadzīgs students. Viņš uzskatīja, ka daži cilvēki drīkst izdarīt noziegumus, jo savu rīcību var izvērtēt tikai viņi paši, un vēlējas uzzināt, vai viņš pats ir liels, patvarīgs cilvēks. Un Raskoļņikova sods ir viņa iekšējā vilšanās. Viņš pats sevi atmin un vienlaikus atceļ savu jautājumu: vai ir cilvēki, kuriem viss atļauts. Viņam līdzās tiek tēlots Svidrigailovs, kurš pat nešaubījās, ka viņam ļauts ir viss. Bet viņš nošaujas, jo neiztur atminējuma bezjēdzību. Var darīt visu, bet tam nav jēgas.

Bet atgriezīsimies pie folkloras mīklām. Tajās priekšmeta pazīmes tiek izjauktas, nošķirtas un tad atkal savāktas vienotā veselumā pēc dažu traucēkļu pārvarēšanas. Taču daudzi mākslas darbi parāda parastā pasaules atminēšanas veida nepareizību. Durvis tajos neatveras tā, kā tām vajadzētu. Pasaule ir netaisnīga, un cilvēki ir kautrīgi.

Ir tāds ļoti īss Kafkas stāsts. Tajā cilvēks stāv pie atvērtiem vārtiem, bet nesaņemas ienākt. Viņš uzskata, ka ieeja ir aizliegta. Beigu beigās vārti aizveras, un vārtu sargs paziņo: „Tie bija domāti tikai tev.”

Šeit cilvēks neizpildīja savu pamatuzdevumu. Tas ir kā ačgārns Raskoļņikovs.

Pāriešu pie sarežģītākas parādības. Atgādināšu grāmatas 5 tēmu: tajā parādīts, ka mākslinieciskās jaunrades, visu mākslas darba izveides posmu pamatā ir līdzīgi pretrunu atklāšanas principi, ka dažādu laiku un tautu mākslinieciskie procesi šajā ziņā ir līdzīgi un tāpēc saprotami arī mums.

Tagad pāriesim pie stāstiem par Tolstoja Augšāmcelšanos.

Kad biju vēl puišelis, es meklēju, kur varētu nodrukāt savus pirmos, ļoti vājos stāstus. Ierados kādā redakcijā, kur vecākais redaktors, uzvārdā, šķiet, Kariševs, man pastāstīja, kā Ļevs Nikolajevičs Tolstojs ir viņu apkrāpis. Tolstojs bija nodrukājis romānu Augšāmcelšanās (Воскресение), kura sižets bija aizgūts vai, kā teica Kariševs, nozagts nezināmajam autoram – viņam. Viņš gribēja iesūdzēt Tolstoju tiesā, taču neviena tiesa nebija ar mieru pieņemt viņa prasību. Visi iepazinās ar abiem darbiem – Kariševa darbu un žurnālā Ņiva nodrukāto Tolstoja darbu – un atzina, ka tie ir līdzīgi, taču viņa darbs ir slikts, bet Tolstoja – labs.

Es un droši vien arī lasītājs zina, ka Ļevs Nikolajevičs sižeta pamatu aizguva nevis no Kariševa, bet gan [jurista, sabiedriskā darbinieka Anatolija] Koni, kurš viņam pastāstīja par jaunu vīrieti, kurš piedalījās tiesas sēdē kā zvērināts piesēdētājs un atklāja, ka apsūdzētā prostitūta ir sieviete, kuru viņš pats savulaik pavedinājis. Te ir šāda kolīzija: cilvēks tiesā paša pazudināto cilvēku, tātad spriež tiesu par paša noziegumu, savas dzīves noziegumu.

Tā paša dzīve kļūst par traģēdiju.

Japāņi nepavisam nav līdzīgi Tolstoja tēliem. Viņi pieder citai rasei. Kas gan viņus pārsteidza grāmatā? Ne jau tas, ka Katjuša bija prostitūta. Viņiem ir citas attiecības ar šāda veida amatiem. Viņus izbrīnīja, ka Katjuša mīlēja Ņehļudovu un tieši mīlestības dēļ atteicās no laulībām ar labdzimušu cilvēku. Stāsta durvis viņiem atvērās citā atslēgu pagriezienā, citāda izrādījās mīlestība, kas nebija mantrausīgā mīlestība.

Paņemsim filmu Augšāmcelšanās, kas izveidota pēc talantīgā un ļoti pieredzējušā dramaturga Jevgeņija Gabriloviča scenārija. To filmēja labs režisors Šveicers, tajā bija laba jauna aktrise. Un divās sērijās bija gandrīz visi notikumi, kas parādījās ja ne Tolstoja, tad Kariševa darbā. Prostitūtu tēloja jauna, simpātiska aktrise. Skatītāji viņu ļoti žēloja par ieslīgšanu izvirtībā. Visa notikumu daļa ir saskaņā ar romānu. Taču Tolstojam Maslovas traģēdija un romāna konflikts nav faktā, ka Ņehļudovs meiteni paveda, bet pēc tam iegrūda viņai naudu.

Ilgi nostrādājis pie tēmas, kuru uzzināja no Koni, Tolstojs pats sev noskaidroja, ka Katjuša ir gaisma, bet visi pārējie – ēnas. Ko tad izgaismo vispirms Katjušas neizpratne, bet pēcāk arī sapratne? Tās izgaismo ēnas – dzīves tumsu, tās melīgumu.

Viņas liktenis – necilvēcīgās sabiedrības modelis, kurā dzīvoja arī pats Tolstojs.

Savulaik es radīju un ieviesu terminu „savādošana” („остранение”). Parādības savādošana pēc uzbūves bieži līdzinās mīklai, t. i., tajā notiek lietas pazīmju pārkārtošana. Taču Tolstojam galvenā savādošanas funkcija ir sirdsapziņa.

Par to vēlāk.

Tolstojs bieži parāda lietas kā tikko ieraudzītas, nesaucot tās vārdā, bet uzskaitot pazīmes. Piemēram, vienā aprakstā viņš nesaka „bērzs”, bet gan raksta: „liels, cirtains koks ar spilgti baltu stumbru un zariem.”

Tas ir bērzs, var būt tikai bērzs, taču to aprakstījis cilvēks, kurš it kā nezina tā nosaukumu un brīnās par neparasto koku.

1857. gada februārī rakstītā dienasgrāmatas lappusē, Tolstojs piezīmē: „Andersena pasaciņa par svārkiem. Literatūras un vārda uzdevums: visiem ieskaidrot tā, lai bērnam noticētu.”

Te runa par pasaku Kailais karalis. Pasaule jāparāda ārpus pierastajām asociācijām: ceremonijas svinīgums nedrīkst noslēpt, ka to vada kails cilvēks.

Tolstojs domu turpina jau marta sākumā: dienasgrāmatas ieraksti te cieši seko cits citam: „Lepnums un citu nicināšana cilvēkā, kas pilda nelietīgo monarha pienākumu, līdzinās tādam pašam maukas lepnumam un patstāvībai.”6

Šajā ierakstā ir atslēga Tolstoja Augšāmcelšanās saprašanai. Runa nav par to, ka Ņehļudovs pavedināja meiteni un tādējādi viņu padarīja par prostitūtu.

Lieta tajā, ka tā sauktie kārtīgie cilvēki, kas ir visapkārt Katjušai, Tolstojam šķiet kā lepnas maukas; viņi tiek pielīdzināti prostitūtām un tādējādi izmainīti mūsu uztverē.

Par to Tolstojs uzrakstīja tieši.

Ņehļudovs ierodas cietumā satikties ar Katjušu. Viņš ir pārsteigts: „Viņu galvenokārt pārsteidza tas, ka Maslova ne vien nekaunējās par savu vārdu – ne ieslodzītās (no tā viņa kaunējās gan), bet prostitūtas vārdu –, bet bija pat it kā apmierināta, gandrīz lepojās ar to.”

Šo situāciju Tolstojs attīsta smalki. Te ir gubernators, komandants, Ņehļudova māte, kuru pazīstams mākslinieks uzzīmējis smalkā portretā ar dziļu dekoltē, labdzimušās dāmas, kuras koķetē ar Ņehļudovu, pederasts, kurš sēž Sibīrijā ar ģenerālgubernatoru, advokāts, cilvēki, pie kuriem pēc palīdzības dodas Ņehļudovs, cietuma priekšnieks un mācītājs, kurš veic nevienam, arī pašam nesaprotamu, taču šķietami pareizu, jo pierastu ceremoniju. Tieši viņi visi ir īstās Katjušas Maslovas, bet viņa pati ir vismazākā prostitūta šo cilvēku vidū.

Prostitūtas pazīmes ir apvienotas tā, lai parādītu un nosodītu pasaules ikdienišķumu.

Mākslinieciskais tēls, ja to izvēlamies kā tā saukto „tipu” (bet tips ir spiediena zīme, skat., vārdu „tipogrāfija”), ir velves stūrakmens, kas izcelts ar īpašu zīmi. Šī romāna tipiskais tēls ir dzīves netaisnība, tās nelikumīgā taisnība, kad viss pierastais ir pārdodams. „Likumīgais” kļūst noziedzīgs līdzko tiek pielīdzināts pazudinātās prostitūtas Katjušas dzīvesveidam, kuru priekamājā iesaukuši par Mīlu.

Līdz šim piegājienam, kuru 1915. gadā es nosaucu par „savādošanu”, Tolstojs nonāca ļoti pakāpeniski. Jau Jeroška Kazakos (Казаки) runāja par visu labdzimtīgo dzīvi kā „falšu”. Ilgu laiku Ļevs Nikolajevičs rakstīja stāstu Auļotājs (Холстомер), kurā cilvēka dzīve aprakstīta no zirga skatu punkta. Un tādas lietas kā privātīpašums, mīlestība, cilvēka tiesības aizskart cilvēku – tās visas izrādījās dīvainas un bezjēdzīgas. Visa cilvēku dzīve bija kā bezjēdzīga kapsēta, kurā cilvēki centīgi aprakuši izrotātas lādītes ar pūstošiem līķiem.

Prostitūta ir pasaulē pazemotākais cilvēks. Bet Tolstojam prostitūta ir varone, galvenā varone, cilvēks, uz kura balstās romāna mīlasstāsts; tieši viņa iznīcina visu apkārtējo pasauli.

Katjuša Maslova ir pievilcīga. Taču darba pirmajā uzmetumā Tolstojs prostitūtu gribēja parādīt ar saplacinātu degunu. Par to viņš neizšķīrās. Tas būtu neiespējami. Starp citu, jāpiebilst, ka dažas tēla detaļas – zilganais acu baltums, pašas acis upeņu krāsā un arī viņas šķielēšana – bija izdomātas uzreiz. Šīs pazīmes bija nepieciešamas, lai lasītājs viņu atpazītu kā skaistu, aizkustinošu un precīzu.

Sacerējuma pamatā ieliktais tēls ir daudznozīmīgs un pretrunīgs kā Ahillejs, kurš raud aizvainojuma dēļ, spēlē uz liras, ņirgājas par ienaidnieka līķi, bet tad uzņem tēva ienaidnieku, pacienā viņu ar vakariņām un kopā izraudas – lūk, šāds stereoskopisks, reljefs varonis episkam sacerējumam der labāk nekā siluetā iezīmēts varonis.

Šeit es runāju vienas, tiesa, plašas konvencijas robežās.

Bualo raudas pēc pirmā Ahilleja aizvainojuma ir tikai atvainošanās detaļa, par citām pretrunām viņš klusē.

Pretrunīgums rodams arī krievu eposā, bet ne krievu pasakās.

Pretrunīgi ir Tolstoja, Dostojevska un Gorkija tēli, un šīs pretrunas ir viņu sacerējumu pamatā, taču Gogolim tēli tādi ir reti.

Gogolis pretrunas izceļ ar autora balsi.

Cilvēks ir pretrunīgs.

Taču [Gogoļa stāsta Šinelis galvenais varonis] Akakijs Akakijevičs par cilvēku kļūst tikai murgos un pēc pārvēršanās par rēgu.

 

No krievu valodas tulkojis Vilis Kasims.

Tulkots no: Шкловский В. О загадках и о вскрытии конфликта в обычном, Избранное в двух томах. Т. 2. Москва: Художественная литература, 1983, cc. 53–60.

  1. Par krievu formālismu sk.: Ozoliņš J. Krievu formālisms, Kalniņa I. E., Vērdiņš K. (sast.) Mūsdienu literatūras teorijas. Rīga: LU LFMI, 2013, 35.–52. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  2. Шкловский В. Искусство как прием, Брик О., Поливанов Е., Шкловский В. и др. Поэтика. Сборники по теории поэтического языка. Петроград, 1919, II, c. 111.  (atpakaļ uz rakstu)
  3. Гегель Г. В. Ф. Эстетика в 4-х томах. Москва: Искусство, 1969, т. 2, с. 107.  (atpakaļ uz rakstu)
  4. Sk. Загадки русского народа. Сост. Д. Садовников. Санкт-Петербург, 1876, № 102–107 и № 588–591. Cit. pēc: Шкловский В. О теории прозы, с. 112.  (atpakaļ uz rakstu)
  5. Шкловский В. Тетива. О несходстве сходного. (Stiegra. Par līdzīgā atšķiršanos.)   (atpakaļ uz rakstu)
  6. Толстой Л. Н., т. 47, с. 202.  (atpakaļ uz rakstu)

Dalies ar šo rakstu