— Jauna vīrieša atbildības paraugstunda

 

Foto: no personiskā arhīva

 

Katram vārdam ticēt nedrīkst. Lai varētu ticēt katram vārdam, man būtu jāatbild par katru no tiem. Es to nevaru. Man ir pārāk daudz vārdu, lai es varētu atbildēt par tiem visiem. To, ka jāatbild par saviem vārdiem, man mācīja pirmajā klasē. Klasi es neatceros, tāpēc man tā ir jāizdomā. Klase bija saulaina, logi vērsti uz austrumiem, tāpēc katru rītu, ja debesis nebija pavisam apmākušās, klase bija gaiša un patīkama. Man patika skola, patika mana klase – saulaina, gaiši brūnām krāsotām sienām, neērtiem soliem un melnu tāfeli. Neesmu drošs arī par to, kādā krāsā bija tāfele, tāpēc saku, ka tā bija melna, ar diviem atlokiem abās malās. Mēs bijām diezgan nabadzīgas priekšpilsētas bērni, pieraduši daudz laika pavadīt uz ielas, spēlēdamies pagalmos, rāpdamies kokos, ložņādami pa pussagruvušiem šķūņu jumtiem. Tagad mēs bijām skolā, un tas bija vēl viens iemesls spēlēties, skriet, lēkt pāri soliem, šūpot krēslus un ķert vienam otru. Ikdienišķas, bērnišķīgas, banālas lietas. Arī tas, kas notika, bija ikdienišķs, bērnišķīgs un banāls. Mēs spēlējāmies, skrējām starp solu rindām, līdz mūsu spēlē pati par sevi parādījās kārtība, spēles noteikumi. Parādījās ķērāji un bēdzējs, kas par tādu kļuva aiz brīva prāta, neko viņš mums nebija nodarījis, un arī mēs viņam neko negribējām nodarīt, mēs tikai ķērām, viņš bēga, soli līgojās, krēsli gāzās. Vārdu sakot, bija parasts starpbrīdis. Iespējams, tajā pašā dienā pirms mūsu spēles sākuma, bet, visticamāk, kādā iepriekšējā dienā, kas varēja būt tikpat saulaina un silta kā tā diena, kuru īsti neatceros, skolotāja mums mācīja par cilvēka atbildību. Mums ļoti patika skolotāja, tāpēc mēs visi uzmanīgi klausījāmies. Viņa stāstīja par to, ka labs cilvēks ir atbildīgs cilvēks, bet atbildīgs cilvēks atbild par saviem vārdiem. Skolotāja stāstījumu izvērsa plašu un garu, bet tikai tik garu, lai varētu uzturēt mūsu uzmanību. Iespējams, skolotāja jautāja, vai mēs viņu labi saprotam un piekrītam viņas vārdiem. Visticamāk, mēs mājām ar galvu un teicām, jā, mēs visu labi saprotam. Kaut kad pēc tam bija mūsu spēle, skrējiens pa klasi, bezrūpīgs un nevainīgs. Ķērāji bija daži, tajā skaitā es; bēdzējs bija viens. Mēs visi izbaudījām spēli, katrs labprāt pildīja savu lomu. Visvairāk, šķiet, spēli izbaudīja bēdzējs, ļaundaris bez vainas, viņš labprāt iejutās savā lomā, bija veikls un izvairīgs, līdz beidzot mēs viņu ielencām. Tā bija viena no klases gaiši brūni krāsotajām sienām, pretī logiem. Mēs viņu ielencām, noķērām un piespiedām pie sienas, bez īpaša spēka vai vardarbības, un spēlei bija jābeidzas, jo bēdzējs tika notverts. Mēs varējām turpināt spēli ar jauniem noteikumiem, kāds no mums varētu kļūt par jaunu bēdzēju, bet pārējie varētu viņu ķert, tomēr nē, mēs turpinājām stāvēt, piespieduši vainīgo pie sienas, un mums bija sajūta, ka spēle vēl nav galā, ka vēl kaut kā trūkst, lai to pilnībā pabeigtu, kāda rīcība, žests, taču mēs nezinājām, kas būtu tas, kas spēli noslēgtu, kas mums būtu jāizdara, lai to pārtrauktu. Mēs tikai priecīgi elsojām, svīdām un smaidījām, bet nekustējāmies, gaidījām noslēgumu, punktu mūsu spēlei. Visvairāk svīda notvertais bēdzējs, viņa vaigi bija pietvīkuši, mati izspūruši, un, iespējams, no mums visiem tieši viņš visvairāk gaidīja noslēgumu, lai arī saprata, ka izdarīt pēdējo gājienu nav viņa pienākums, jo savu lomu viņš bija godīgi izpildījis, viņš bēga un tad tika notverts. Tas nozīmēja, ka kādam no mums trijiem vai četriem ķērājiem bija tas jāizdara, jāsper kāds solis, jāpārcērt spēle, lai tikai mēs tā vairs nestāvētu. Turklāt arī starpbrīdis tuvojās beigām, laika mums palika aizvien mazāk. Kaut kas bija steidzami jāizdara, jo, lai arī mēs bijām jauni pirmklasnieki, mēs spējām saprast, ka situācija draud kļūt muļķīga. Situācijas svaru mēs katrs izjutām atšķirīgi, mēs saskatījāmies, joprojām draudzīgi smaidot, jau juzdami, kā atdziest sviedri un paliek vēsi. Kādam bija jāuzņemas atbildība. Galu galā, es − varbūt aiz viegla izmisuma, kas piemeklē cilvēku izšķirošās situācijās, bet varbūt aiz viltota varonīguma – nolēmu uzņemties atbildību par notiekošo, būt par atbildīgu cilvēku, kā to pirmīt mācīja skolotāja, un pielikt punktu mūsu spēlei. Es pagriezos pret sārto, mazliet tuklo bēdzēja seju, viņš joprojām smaidīja un tajā brīdī saprata, ka es būšu tas īstais, tas varonīgais un atbildīgais, un skaļi pateicu, visiem dzirdot: „Pimpis!”

Tas tiešām kļuva par īstu noslēgumu mūsu spēlei, taču neviens no mums nebija gaidījis, ka tas izrādīsies tāds. Dažu zēnu sejās parādījās bailes, citi vienkārši sastinga neizpratnē. Kāpēc man vajadzēja viņu tā nosaukt? Es atgādinu, ka neviens nebija nodarījis kādam citam pāri, spēle bija nevainīga, un tā noteikti neprasīja šādu noslēgumu. Pirmajā brīdī es pats apstulbu. Es ļoti labi zināju, ko šis vārds nozīmē, es apzinājos tā svaru, taču nevarēju pats sev atbildēt, kāpēc to pateicu tieši šajā nevainīgajā situācijā. Kāpēc izvēlējos tik sarežģītu un, no citu viedokļa raugoties, smagu risinājumu? Zēni atslāba, bēdzējs tika palaists vaļā, visi sadrūma un izklīda pa savām vietām klasē. Atsākās stunda. Mani nosūdzēja. Tam sekoja prāva.

Es neatceros visu procesu, tāpēc man tas ir jāizdomā. Tas bija šāds:

Man lika piecelties. Skolotāja jautāja, vai taisnība, ka es biju nosaucis klasesbiedru šajā vārdā. Es atbildēju, ka tā ir taisnība. Man sols atradās pašās klases beigās, bet uz klases priekšu es netiku izsaukts, man atļāva palikt savā vietā. Es stāvēju. Es neskatījos ne uz skolotāju, ne arī uz citiem klasesbiedriem, kas bija pagriezuši galvas pret mani. Es stāvēju taisni, svaru turēdams uz abām kājām, un skatījos ārā pa logu. Sētnieks grāba pirmās septembra lapas, sauli bija aizseguši caurspīdīgi mākoņi, klase pildījās ar bālu gaismu. Es klusēju. Skolotāja jautāja, vai es zinu, ko nozīmē šis vārds. Es atbildēju, ka zinu. Kāpēc es tā darīju, viņa jautāja. Skolotāja nebija dusmīga, drīzāk lietišķa kā pasu izsniegšanas daļas vadītāja. Vai es atceroties, ko viņa mācījusi par cilvēka atbildību? Es atcerējos, bet neko neatbildēju. Tikmēr sētnieks bija sagrābis pēdējās kritušās lapas no sporta laukuma un domāja, kas būtu darāms tālāk. Ja es zināju šī vārda nozīmi, tad kāpēc es tajā nosaucu savu klasesbiedru, skolotāja gribēja zināt. Es atbildēju, ka nezinu atbildi uz šo jautājumu. Vai šis klasesbiedrs man bija kaut ko nodarījis? Es atbildēju, ka viņš man neko nebija nodarījis; patiesībā mēs bijām draugi. Tad kāpēc man ienāca prātā savu draugu nosaukt šajā vārdā? Es atbildēju, ka joprojām nevaru atbildēt uz šo jautājumu. Tālāk sekoja skolotājas monologs un spriedums, kuru es neatceros, tāpēc man tas ir jāizdomā. Skolotāja runāja par to, ka šis ir īsts piemērs, kā nedrīkst rīkoties, kā ir jāatbild par katru savu vārdu un darbu. Ar savu monologu viņa vērsās drīzāk pie visas klases, gandrīz vai aizmirsdama mani, bet es joprojām stāvēju, taisnu muguru, svars uz abām kājām, un skatījos pa logu. Skolotāja aicināja ņemt šo gadījumu par piemēru, ka ikreiz, kad cilvēks kaut ko izdara, viņam ir jāspēj atbildēt par to, ko viņš ir izdarījis. Tāds ir atbildīgs cilvēks, tāds ir godīgs cilvēks. Es nezinu, cik ilgi viņa runāja, toreiz es vēl nepazinu pieaugušo laiku, taču šķita, ka monologs bija garš un kaismīgs. Spriedumu es nedzirdēju.