— Vienos vārtos

Par rakstu krājumu Citādība. Iecietība. Līdztiesība (Ascendum, 2015)

Ascendum izdotā grāmata Citādība. Iecietība. Līdztiesība (sastādītāji Ilmārs Šlāpins, Antonija Skopa-Šlāpina un Dace Bargā) ir eklektisks rakstu krājums, kuru veido dažādu autoru iepriekš publicēti raksti. Nosacīti varētu izdalīt trīs šo rakstu kategorijas, taču par to apskata gaitā. Katrs raksts pats par sevi sniedz noteiktu perspektīvu, taču, krājumu aizverot, kopuma iespaids neveidojas. Par vienīgo vadlīniju, kas krājumu tomēr notur vienos vākos, var uzskatīt I. Šlāpina ievadā rakstīto: „Šis rakstu krājums ir veltīts citādības tēmai, spējai pieņemt citādo, būt iecietīgiem un šādi veicināt līdztiesību sabiedrībā, kurā mēs vēlamies dzīvot.” (6. lpp.)

Nosacīti krājumā atrodamie raksti pārstāv trīs pieejas, kā diskutēt par virsraksta pieteiktajiem fenomeniem – vēsturisku pārskatu, teorētisku skrupulozitāti un mākslas analīzi. Visplašāk tomēr pārstāvēti vēsturiskie raksti, kas apkopojumā sniedz visai izsmeļošu ieskatu par LGBT tiesībām, to attīstību un perspektīvām, akcentējot atšķirīgas nianses. Lielākā daļa no tiem neraisa nekādus īpašus iebildumus, jo īpaši, ja ņemam vērā, ka līdz šim informatīvā ziņā par šiem jautājumiem viegli pieejamu materiālu nav bijis pārāk daudz.¹ Tomēr lielākā daļa šo rakstu arī neraisa īpašu interesi, vēl vairāk – ņemot vērā krājuma nosacīto mērķi – veicināt līdztiesību sabiedrībā – apoloģētiskā stila dēļ drīzāk rada pretēju reakciju. Spilgtākais piemērs ir I. Freimaņa Par lepnuma svinēšanu, kurā mēģināts skaidrot arī Latvijas mediju un sociālo tīklu telpā daudz apspriesto jēdzienu pride. Jau raksta sākumā autors norāda, ka neizpratni kaut vai par E. Rinkēviča lietoto mirkļbirku #proudtobegay izraisa apstāklis, ka „latviešu valodā vārdam „lepnums” ir vairāk negatīvu konotāciju nekā angļu valodā, jo sevišķi, ja runa ir par lepošanos ar sevi” (38. lpp.). Kādas tieši ir šīs negatīvās konotācijas un kāpēc ir slikti lepoties ar sevi, rakstā tālāk netiek paskaidrots. Arī tālāk rakstā netrūkst vispārinātu apgalvojumu, kas varbūt raisa neizpratni tāpēc, ka savā argumentācijā riņķo uz vietas (piemēram: „LGBT kustības mūsdienās nepakļaujas homofobijas naidam, bet arī necenšas aizstāvēt savas tiesības, atbildot ar naidu” (38. lpp.)) vai neko neizsakošus apgalvojumus, kas jau robežojas ar atklātu banalitāti („Mainīt sabiedrības uzskatus par to, kas ir pieņemams, nav viegli, un parasti tas prasa laiku” (41. lpp.) ). Jo īpaši kaitinošs šajā rakstā ir mēģinājums piezīmē skaidrot (kopš diskusijām par Satversmes preambulu) jau nedaudz apnikušo jēdzienu „kristīgās vērtības” – lai arī autors cenšas norādīt uz to, ka Bībeles teksta interpretācijai ir vairāki priekšnoteikumi (protams, ignorējot jebkādus ekseģēzes soļus un izvēloties uzsvērt interpretētāja subjektīvo pieeju un „sabiedrībā valdošos strāvojumus”²), tomēr šāda tikai uz Rakstu personisku lasījumu un sabiedrības noskaņojumu virzīta pieeja, ignorējot kristīgo konfesiju un politiķu demagoģiju, kas saistīta ar šo jēdzienu, liekas absolūti nevietā – gluži tāpat kā norāde, ka homofobiska persona Bībeles tekstā varot atrast vietas, kas aicina nogalināt homoseksuāļus(?!). Šāda piezīme nenāk par labu nedz rakstam, nedz autoram – daudz korektāk būtu norādīt uz šī jēdziena miglainību un arī zemsvītras piezīmē atturēties no diletantiskas spriedelēšanas.

Ja jau par kristīgām vērtībām, tad jāpiezīmē, ka līdzīgu „lāča pakalpojumu” krājumam izdara Annas Auziņas raksts Geji un kristietība 2015. Nav iebildumu pret raksta pieteikumu (atšķirībā no I. Freimaņa, Auziņa necenšas definēt „kristīgās vērtības”, tikai norāda, ka tās tiek izmantotas politiskās cīņās) un vēl jo mazāk pret uzstādījumu – atspoguļot un analizēt konkrētas ar homoseksualitātes noraidījumu saistītas Bībeles vietas. Tomēr, analizējot attiecīgās rakstu vietas, autores avotu – un līdz ar to argumentācijas! – izvēle ir vairāk nekā savāda – tā vietā, lai atsauktos uz nopietniem Bībeles eksegētiem un parādītu akadēmisku diskusiju (kāda pastāv!) par šīm vietām, viņa izvēlas izmantot geju tiesību aizstāvja (piezīmēšu, ar akadēmisko grādu renesanses literatūrā, nevis teoloģijā) Riktora Nortona blogu (atsaucēs man nenoskaidrojamu iemeslu dēļ dēvēts par Ričardu). Protams, cilvēkam, kas nav iedziļinājies bibliskajā teoloģijā, nebūtu iespējams veikt pašam savu attiecīgo rakstvietu ekseģēzi, skaidrojot iespējamās interpretācijas, tomēr ir iespējams atsaukties uz puslīdz jēdzīgiem akadēmiskiem avotiem.³ Līdz ar to skaidrotās Bībeles vietas interpretētas analfabētiski (piemēram, Gal. 3:28) un vienvirzienā, izrādot zināmu necieņu ne vien pret pētāmo objektu, bet arī pret lasītāju. Protams, ieraugot, ka tādiem apgalvojumiem kā „mūsdienās kristietībā par homoseksualitāti vairs nerunā kā par ļaunprātīgu izvirtību, bet drīzāk kā par grūti ārstējamu slimību” (78. lpp.) autore nav uzskatījusi par nepieciešamu dot vismaz kaut kādu atsauci, šis raksts zaudē jelkādu pētniecisku ticamību un iegūst apoloģētiskas nianses, kas nedod absolūti neko homoseksuālu kristiešu aizstāvjiem, toties nodrošina ar iespaidīgiem argumentiem pretiniekus.

Par laimi, ne visi krājumā iekļautie raksti ir tik vāji kā abi iepriekš aplūkotie – tajā pašā nosacīti „vēsturiskajā” pieejā daudz fundamentālāku pētniecisku ieguldījumu demonstrē K. Vērdiņa un J. Ozoliņa raksts Pārmaiņas notiek (saīsināts no raksta Zilās identitātes naratīvs postpadomju Latvijā: sociālie aspekti), lai arī nav īsti saprotams tā, manuprāt, lieki plakātiskais virsraksts. Dziļāku LGBT tiesību un to vēstures attīstību piedāvā Inetas Lipšas raksts Bez tiesībām. Seksuālās minoritātes 20. gadsimta Latvijā. Atšķirībā no citiem vēsturiskajiem rakstiem, kas pamatā koncentrējas uz geju un lesbiešu tiesībām (LG), autore minējusi arī citus gana interesantus piemērus (par transdzimtes personām), tādējādi sekmīgi paplašinot diskusiju par citādo un tā pieņemšanu un norādot uz likumdošanas absurdumu (48. lpp.).

Pie vēsturiskajiem rakstiem pieskaitāms arī Imres Soēra raksts Igaunijas pieredze Kopdzīves likuma pieņemšanā – šī eseja no „iekšienes” saprotami apraksta igauņu ceļu uz demokrātiskāku sabiedrību, un Soēra stāstītā pieredze kalpo kā vērtīgs un konstruktīvs izziņas avots. Protams, lāgiem lasītājam rodas sajūta, ka tā ir vēstule no tālas nākotnes, nevis kaimiņvalsts, taču vienlaikus tekstā fiksējama arī Latvijā viegli prognozējamu reakciju pieredze – lai arī jājautā, vai valstī, kuras politiskā vara tik cieši savijusies ar baznīcu (kā mistisku, nekonkretizētu, taču izteikti hierarhisku un konservatīvu spēku), būtu iespējams šāda veida dialogs, vai arī tas pārvērstos tukšā apoloģētikā no abām pusēm. Protams, atskatoties, piemēram, uz Europride 2015 notikušo akciju Kultūra dodas praidā, izdodas vilkt arī visai cerīgas paralēles ar Latvijas pašreizējo situāciju partnerattiecību reģistrācijas jautājumā (kas, kā precīzi uzsver raksta autors, neskar LGBT tiesības vien, bet attiecas arī uz lielāko daļu hetersoseksuālo pāru, kas kaut kādu iemeslu dēļ laulību slēgt nevēlas).  

Teorētiskie raksti savukārt piedāvā atšķirīgas perspektīvas un pat iezīmē iespēju uz zinātniska līmeņa diskusiju – ja V. Sīļa raksts Pārprastā iecietība un ceļš uz sadarbību pamatā apkopo vispārzināmas teorijas par iecietību un tās skaidrojumiem, zināmā mērā tomēr saglabājot visam krājumam raksturīgo „vienvirziena kustību”, tad Ilvas Skultes Spoguļa efekts jau ir korekta un uz objektīvu pētniecību tendēta Latvijas mediju analīze, uzsverot privātā un publiskā nošķīruma nepieciešamību. Tāpat Janas Kukaines raksts ieturēts noteiktā (Lūsas Irigarajas) tradīcijā un tiem, kas ar šādu pieeju nav pazīstami, ticamākais, būs interesants.

Mākslas analīzes pieejas raksti savukārt vērtējami neviennozīmīgi – Aivara Madra raksts Pāri varavīksnei sasniedz autora sākumā uzstādīto mērķi (pievērsties „tikai atsevišķām, kino vēsturē īpaši atzīmētām filmām, kuru autori piedāvā atšķirīgus skatījumus uz homoerotismu un homoseksuāļa identitāti” (84. lpp.)) un kodolīgā, blīvā filmu raksturojumā parāda, kādā veidā kultūra gadu gaitā var ietekmēt sabiedrības izpratni par seksualitāti. Paula Bankovska Skatlogu projekta spēcīgākā daļa ir autora pašironija, savukārt saturs un izklāsts liek lasītājam uzdot jautājumus par tā vietu krājumā. Pēc vairākkārtējas izlasīšanas paliku pie pieņēmuma, ka tas tāpēc, lai atgādinātu, ka, pirmkārt, ne pret ko šajā pasaulē nevajadzētu izturēties ar pārliecīgu nopietnību un, otrkārt, ka nebeidzamais stāsts par citādību, iecietību un līdztiesību tomēr sākas mūsos pašos, ar „intīmo izteiksmi, ko mēs ikviens pazīstam no brīžiem, kad neesam īsti apmierināti ar savu spogulī redzamo ārieni” (23. lpp.).

Rezumējot būtu grūti izteikt viennozīmīgu spriedumu par šo krājumu. Jā, tajā ietvertās tēmas un vairums informācijas ir aktuāli un var rosināt sabiedrībā vismaz kaut kādu diskusiju par citādību un iecietību, tomēr žēl, ka sastādītāji nav rosinājuši vismaz tos autorus, kuru raksti iepriekš bija lasāmi dažādos interneta portālos, rūpīgāk pārstrukturēt un papildināt savus pētījumus. Tāpat žēl, ka krājums acīm redzami tapis steigā, jo lāgiem teksta izpratni nedaudz sarežģī arī paviršais korektora darbs (piemēram, 55., 70. lpp. u. c.). Bez šiem trūkumiem prieks par šāda krājuma publicēšanu būtu daudz lielāks.

1. Apjomīgākais noteikti ir personisko stāstījumu apkopojums: Rita Ruduša. Pagrīdes citādība. Homoseksuāļi Padomju Latvijā. Rīga: Mansards, 2012. Tāpat atsevišķos rakstu krājumos pieejami vēl citi pētījumi par šiem jautājumiem.  (atpakaļ uz rakstu)
2. Vairāk par Bībeles interpretācijas soļiem sk. Douglas Stuart, Old Testament Exegesis: a Handbook for Students and Pastors. 4th ed. Louisville: Westminster Press, 2009. Vai arī: https://www.biblicaltraining.org/library/exegesis-steps-i/essentials-hermeneutics/mark-strauss  (atpakaļ uz rakstu)
3. Šajā gadījumā – kaut vai Džona Bosvela grāmatu Kristietība, sociālā iecietība un homoseksualitāte (Boswell J. Christianity, Social Tolerance, and Homosexuality. Chicago/London: The University of Chicago Press, 1980). Nemaz nerunājot par neskaitāmiem eksegētu pētījumiem, kas sarakstīti tieši par šīm vietām.  (atpakaļ uz rakstu)