— Cīņa par laiku

Par Andreja Baloža monogrāfiju Nepabeigtā pagātne. Pētījums par Anrī Bergsona filozofiju (FSI, 2015)

Attieksmes, kādas mēs varam ieņemt pret laiku, var būt dažādas. Mēs varam nepamanīt savu laiciskumu, bet varam arī censties to izmisumā ignorēt. Mēs varam ļauties tam, ar atvieglojumu gaidot, kad beidzot kaut kas beigsies, bet varam arī cīnīties pret to, izgudrojot dažādas tehnikas, kas neļautu dzīvei tik ātri un nemanāmi paiet. Protams, cīņa ar laiku neko nemaina tajā, ka kaut kad mūsu tāpat vairs nebūs. Taču pastāv arī cita cīņa, kas ir nevis praktiska, bet teorētiska. Un, lai arī teorētisku cīnītāju filozofu rindās visā filozofijas vēsturē ir ne mazums, franču filozofs Anrī Bergsons ir ievērojams ar to, ka viņš cīnās nevis pret laiku, bet par laiku, precīzāk, tādu laika koncepciju, kas būtu attīrīta no jebkuriem pašam laikam nepiederīgiem konceptuāliem piejaukumiem. Šajā cīņā par īsteno laiku jeb, kā tas tiek dēvēts Bergsona filozofijā, ilgstamību iepretim telpiskotam jeb no telpas atvasinātam un tādēļ neīstam laikam Bergsonam nāk talkā arī filozofs Andrejs Balodis, kurš savā rūpīgajā pētījumā Nepabeigtā pagātne. Pētījums par Anrī Bergsona filozofiju¹ ne tikai ļauj ikvienam laika interesentam vai entuziastam ieskatīties abu filozofu cīņā par laiku, bet arī, sekojot līdzi diskusijām un argumentiem, lasītājam pašam ņemt dalību tajos ar savām pārdomām.

Latvijā Bergsona vārds nav svešs, jo viņa filozofijas recepcijas aizsākumi meklējami jau Latvijas pirmās brīvvalsts laikā, īpaši Paula Jureviča darbos, un ar pārtraukumu tā norisinās arī kopš 20. gs. 80. gadiem. Raksturojot Bergsona recepciju Latvijā, monogrāfijas autors pats norāda, ka Latvijas mērogā Bergsona pētniecībā „pietrūkst Bergsona nostādņu dziļākas analīzes un interpretācijas” un „konceptuāla Bergsona filozofijas un fenomenoloģijas nostādņu salīdzinājuma, izvērtējuma un kritikas”, (21. lpp.) kas ir būtisks pavērsiens Bergsona recepcijā pasaulē. Lai arī autors ar savu monogrāfiju uzņemas aizpildīt šo robu,² tas nav šī rūpīgi izstrādātā pētījuma pamatmērķis, bet gan tikai blakusprodukts. Monogrāfija pievēršas laika un atmiņas attiecībām un ilgstamības izpratnes ģenēzei divos nozīmīgos Bergsona darbos – Apcerējums par apziņai tieši doto (1889) un Matērija un atmiņa (1896). Veidojot savu pētījumu problēmu vēstures metodoloģiskajos ietvaros,³ monogrāfijas autoram ir izdevies radīt ne vien fundamentālu vēsturisku pētījumu, bet arī aktuālu laika problēmas sistemātisku risinājumu, kontekstualizējot un problematizējot Bergsona filozofiju ne tikai citu ievērojamu filozofu un filozofijas skolu un kustību ietvaros, bet arī citu zinātņu ietvaros. Šī darba pētnieciskā aktualitāte sniedzas pāri Latvijas intelektuālo caurumu aizlāpīšanai, un var tikai izteikt cerību, ka šī pētījuma rezultāti parādīsies arī citās valodās.

Monogrāfijas centrālo asi veido ilgstamības ideja un tās attīstība. Autors darbā izskata divas Bergsona ilgstamības koncepcijas, viena (dēvēta par LT-1) pamatā balstās uz Bergsona darbu Apcerējums par apziņai tieši doto, un tai veltīta monogrāfijas pirmā daļa, savukārt otra (dēvēta par LT-2) balstās uz Bergsona darbu Matērija un atmiņa, kurai ir veltīta monogrāfijas otrā daļa. Otrā laika koncepcija (LT-2), saskaņā ar monogrāfiju, papildina pirmo (LT-1), turklāt tādā veidā, ka tie kritiskie iebildumi, kas attiecas uz LT-1, nevar tikt attiecināti uz LT-2. Līdz ar to monogrāfijā tiek secināts, ka darbā Matērija un atmiņa izstrādātā laika koncepcija LT-2 ne tikai izvairās no laika telpiskošanas, bet arī no iebildumiem, kas vajā LT-1.

Metot pieticību pie malas, atzīšos, ka arī sevi pieskaitu teorētiskajiem cīnītājiem par laiku, kas dara saprotamu manu lielo ziņkāri, ar kuru es lasīju darbu, un manus centienus pēc labākās sirdsapziņas tikt līdzi visiem teorētiskajiem pavērsieniem un argumentiem, kas vien darbā tika likti priekšā. Manas ziņkāres un centienu rezultātā tapa vesela pārdomu gūzma, ar daļu no kuras es labprāt vēlētos padalīties ar citiem, bet pirmām kārtām jau ar pašu autoru.

Iesākumā jānorāda, ka abas laika teorijas (LT-1 un LT-2) tiek formulētas pretstatā visām telpiskotām laika teorijām. Laika teorija ir telpiska, ja tā ietver kādu no telpas raksturlielumiem – diskrētums (pārtrauktība), homogenitāte (viendabība), kvantitāte, bezgalīga dalāmība un eksterioritāte (savstarpēja ārpusējība). Saskaņā ar LT-1 ilgstamība tiek raksturota kā „nedalāma, vienota un savstarpēji saplūstošu kvalitatīvu izmaiņu (kustību) plūsma” (106. lpp.). Nedaudz tālāk var uzzināt, ka ilgstamība ir nepārtraukta kvalitatīva daudzveidība un neviendabība, kura sastāv no savstarpēji saplūstošām daļām, kas nozīmē, ka tajā nevar izšķirt savstarpēji ārējas daļas (117.–118. lpp.). Vēl nedaudz tālāk tiek rakstīts, ka „ilgstamība var sastāvēt tikai no kvalitātēm”, šīs kvalitātes atrodas „pēctecīgi saplūstošās, tātad nepārtrauktības attiecībās” un tās ir „unikālas un neatkārtojamas” (atšķiras pēc kvalitātes) (118. lpp.). Kvalitatīvā daudzveidība, kuru raksturo savstarpēja kvalitāšu saplūšana, izsaka īpaša veida nepārtrauktību, kas tiek nošķirta no matemātiskās nepārtrauktības izpratnes.

Lai arī ideja par to, ka laika vienības veido nevis kādi formāli punkti vai daļas, bet gan kvalitātes, manuprāt, ir teorētiski veiksmīga un daudzsološa, LT-1 kontekstā man radās trīs pārdomu jautājumi. Pirmkārt, kā saprast, ka ilgstamībā kvalitātes savstarpēji saplūst? Kā divas atšķirīgas kvalitātes, piemēram, magones sarkanums un taures skaņa var saplūst? Diez vai runa ir par to kvalitāšu saplūšanu, jo tas paredzētu, ka sarkanums nav nošķirts un nošķirams no taures skaņas. Varētu pieļaut, ka runa ir par šo kvalitāšu pastāvēšanas savstarpēju saplūšanu, ar to saprotot, ka, esot dotai vienai kvalitātei, reizē var būt dotas arī citas kvalitātes. Piemēram, ir taču iespējams, ka, baudot magoņu sarkanumu, reizē izdzirdu arī tauru skaņas.

Otrkārt, joprojām paliek neskaidrs, kā īsti saprast pēctecīgo saplūšanu. Skaidrs, ka tā nav pilnīga sakrišana, jo tas nozīmētu, ka visas šīs kvalitātes ir dotas kopā vienlaicīgi, kas paredzētu izmaiņu un kustību iztrūkumu. Proti, tādā gadījumā to attiecības būtu statiskas, tātad telpiskas. Bet ko nozīmē pēctecīga saplūšana? Tā kā monogrāfijā nav sniegts skaidrojums par to, kā Bergsons lieto pēctecības jēdzienu, pagaidām atliek pieņemt, ka viņš to saprot kā klasiskās „viens pēc otra” attiecības. Taču „viens pēc otra”, šķiet, paredz savstarpēju ārēju izslēgšanu. Kad ir pirmais, nav otrs, bet, kad ir otrs, vairs nav pirmais. Proti, pēctecība šādā izpratnē, saskaņā ar Bergsonu, izsaka telpiskas attiecības un pat izskatās nesavienojama ar saplūšanas jēdzienu. Līdz ar to ir nepieciešams pēctecīgās saplūšanas tālāks skaidrojums. Kā lai panāk, lai reizē būtu pēctecība (lai kaut kas mainītos, jo citādi kvalitāšu attiecības būtu statiskas, tas ir, telpiskas) un saplūšana (lai viena kvalitāte neizslēgtu otru, jo citādi kvalitāšu attiecības būtu savstarpēji izslēdzošas, tas ir, telpiskas)? Arī atsauces uz tādiem jēdzieniem kā sintētisks veselums un integrāls veselums nepadara šo lietu skaidrāku. Integrāls veselums darbā tiek definēts kā tāds, „kur katra daļa ir citu daļu pastāvēšanas nosacījums” (118. lpp.). Taču kā šāds veselums var pieļaut pēctecīgu saplūšanu, ja, esot vienai daļai, piemēram, noskanot melodijas sākuma notij, ir jau jābūt arī citām daļām, piemēram, jānoskan uzreiz arī visām citām notīm. Proti, lai pastāvētu sākotnējā nots, ir jābūt jau nākamajām. Šādi izprasta integrāla veseluma gadījumā nevar runāt par pēctecīgu, bet gan tikai statisku saplūšanu, kurā tiek pazaudēts mainīgums.

Tas ved pie trešā pārdomu jautājuma par to, kas ir tie mehānismi, kas ļauj tam notikt? Šeit svarīgs ir sintēzes jēdziens. Ilgstamība tiek raksturota kā sintētisks veselums un mentāla sintēze, kas „organizē mūsu apziņu kā laicisku veselumu” (119. lpp.). Lai arī ir skaidrs, ka tā nav asociatīvistu sintēze, diemžēl vairāk nekas par šo sintēzi netiek pateikts. Jāatzīmē, ka Bergsons nav vienīgais 19. un 20. gs. mijas filozofs, kuru bija skārusi atskārsme, ka laika daļām jāveido nepārtrauktības (saplūšanas) attiecības, lai laika dotība vai pieredze vispār būtu iespējama, un kurš piedāvāja savus risinājumus laika sintēzei. Ļoti vispārīgi runājot, šie risinājumi paredz, ka tad, kad iepriekšējais laika moments ir pagājis, tas nepazūd pilnībā, jo kādā modificētā veidā tas ir klātesošs jaunajā, nupat atnākušajā momentā (saplūšana). Kā mehānismi, kas ļauj tam notikt, dažādu autoru (Brentano, Loces, Meinonga, Huserla u. c.) darbos tiek minēti iztēle, atmiņa, retence. Taču viņu laika izpratnes balstījās uz formālām, nevis kvalitatīvām laika daļām, tādēļ Bergsons tās atmestu kā telpiskotas laika izpratnes. Līdz ar to, lai arī Bergsona ideja par ilgstamību, kuras daļas būtu kvalitatīvas un nevis formālas, viendabīgas vienības, ir ģeniāla, nav skaidrs, kā šīs vienības var reizē saplūst un būt pēctecīgas.

Pats autors monogrāfijā norāda uz vairākām problēmām, kas skar LT-1, no kurām viena no būtiskākajām ir Maktagarta uzrādītā kritika, saskaņā ar kuru, tas, kas Bergsona ilgstamības idejā trūkst, ir kāda atskaites sistēma, kas reizē atrastos ārpus ilgstamības un noteiktu to kā izmaiņas (123.–124., 236.–237. lpp.). Otrajā daļā, balstoties darbā Matērija un atmiņa, tiek sistemātiski izvērsta LT-2, kas papildina LT-1 un kam jātiek galā ar problēmām, kas nomāc LT-1. Šī laika koncepcija balstās uz saspēli starp uztveri un atmiņu, kas attiecīgi korelē ar tādiem jēdzieniskiem nošķīrumiem kā aktuālais un virtuālais, tagadne un pagātne, apziņa un neapzinātais, klātesošais un promesošais. Saskaņā ar LT-2, atmiņa „ievelk tagadnē pagātni un arī saspiež (contracte) vienā intuīcijā daudzos ilgstamības momentus” (151. lpp.). Apziņa, kas jēdzieniski ir noreducēta uz uztveri, ir nepārtraukta un progresīva aktivitāte, taču, lai apziņa iegūtu ilgstamību, ir nepieciešams retrospektīvs vērsums, kas nozīmē noteikta apziņas momenta sintēzi ar iepriekšējo momentu (182. lpp.). „Var secināt, ka neapzinātā funkcija Bergsona apziņas koncepcijā ir saglabāt ilgstamības sintētisko veselumu ārpus aktuālās uztveres lauka.” (182. lpp.) Uztvere iegūst savu ilgstamību, tikai pateicoties atmiņai, kas saglabā aizvien uz priekšu ejošajā apziņas mainībā nu jau pagājušos momentus. Bez atmiņas nav ilgstamības. Turklāt, „kad atmiņa veic savu normālo funkciju, tā vienmēr priekšstata pagājušo, kas ir marķēts kā pagājušais” (209. lpp.). Būt marķētam kā pagājušajam nozīmē, ka atmiņas saturs ir dots specifiskā modā, kas to nošķir no tā, kā uztverē ir dots tagadējais. Visu to ņemot vērā, darbā tiek secināts, ka LT-2 spēj tikt galā ar visām tām darbā uzrādītajām problēmām, kas vajāja LT-1, ieskaitot Maktagarta kritiku, jo atmiņa LT-2 kalpo par to atskaites sistēmu, kas trūka LT-1.

Sekojot līdzi pavērsienam no LT-1 uz LT-2, kas, saskaņā ar monogrāfiju, būtu jādomā papildinājuma kategorijās, radās dažas pārdomas. Pirmkārt, saskaņā ar LT-2, atmiņa ievelk tagadnē pagātni, saspiežot tagadni un pagātni vienā intuīcijā. Vai viena intuīcija šeit saprotama kā moments? Proti, vai daudzi ilgstamības (tagadējie un pagājušie) momenti tiek saspiesti vienā momentā? Ja tā, un ir pamats tā domāt (182. lpp.), tad vai šajā gadījumā vēl joprojām var runāt par to, ka LT-2 ir LT-1 papildinājums, jo LT-1 ilgstamības daļas veidoja kvalitātes, savukārt LT-2 ilgstamības daļa ir moments, kurā ir tagadnes un pagātnes kopesamība (tās ir saspiestas kopā). Vēl jo vairāk, šis moments, kurā ir saspiesta kopā tagadne un pagātne, nevar nebūt formāls, jo kas gan cits var saistīt divas neviendabīgas vienības, ja ne kāda formāla (pārkvalitatīva) relācija? Taču tas nozīmē, ka ilgstamība sastāv no formālām, tas ir, viendabīgām un līdz ar to telpiskotām daļām.

Otrkārt, LT-2 ienes jaunu nepārtrauktības izpratni ilgstamībā. Nepārtrauktība vairs nav kā nedalāma plūsma, bet ir daudzdimensionāla dažādu momentu vienlaicība, koeksistence (239. lpp.). Taču, vai šādā gadījumā netiek pazaudētas izmaiņas, kustība? Vienlaicība un koeksistence paredz, ka viss ir dots uzreiz un kopā, bet kā šāda veida dotība spēj nodrošināt izmaiņas dotību, kas tieši paredz, ka viss nav dots uzreiz un kopā? Viss, ko šāda nepārtrauktība nodrošina, ir statiska momentu koeksistence. Šī nepārtrauktība nosaka, ka, ja ir dots viens moments, tad kopā ar to ir doti vēl citi, bet tā nepasaka neko par to, kā viens šāds moments nomaina otru. Līdz ar to viena šāda momentu koeksistence šķiet esam nepārvarami ārējās un līdz ar to telpiskās attiecībās ar citām (piemēram, pirms tam esošām) šādām momentu koeksistencēm. Nepalīdz arī atruna, ka visi no kopā dotajiem momentiem nav doti vienādi, jo ir tādi, kas ir doti ar pagātnes marķējumu (209. lpp.), jo tas nemaina faktu, ka joprojām, neskatoties uz marķējumu, visi šie momenti ir doti vienlaicīgi. Jautājums, kā no viena šāda momenta, kurā daudzi momenti ir saspiesti kopā, ir iespējams nokļūt pie nākamā, paliek atvērts. Jo galu galā ir dots ne tikai tas, ka kaut kas ir mainījies, bet arī pati mainība.

Treškārt, saskaņā ar LT-2, atmiņu, kas iesaistās ilgstamības veidošanā, pašu raksturo mainība, proti, tā nav bezlaicisks atskaites punkts (239. lpp.). Jautājums, kas raisās šajā sakarā, ir, vai atmiņas virtuālā lauka laiciskums ir domājams analoģiski uztveri raksturojošajam laiciskumam, pirms atmiņa ir nodrošinājusi ilgstamību, vai arī analoģiski pašai ilgstamībai? Par atmiņas laiciskumu analoģiski uztverei laikam nebūtu adekvāti runāt, jo, saskaņā ar LT-2, laiciskumam atņemot momentu sintēzi, ko īsteno atmiņa, paliek pāri vien „secīgu momentu virkne telpiskotā laika modā” (182. lpp.). Ir arī pilnīgi skaidrs, ka atmiņas laiciskums nevar būt tā pati ilgstamība, ko tā nodrošina, jo kā gan tas, kas nodrošina ilgstamību, pats jau ir tā, kuru tas nodrošina, nodrošināts? Iespējams, ka varētu runāt par citu, no atmiņas nodrošinātās ilgstamības atšķirīgu ilgstamību, kas raksturo atmiņas virtualitāti. Taču šādā gadījumā būtu jāprasa, kas ir tā instance, kas nodrošina atmiņas virtuālā laika ilgstamību? Tā kā uztverē iesaistīto ilgstamību nodrošina tāda instance kā atmiņa, tad analoģiski jābūt atbilstošai instancei (virsatmiņai), kas nodrošina atmiņas pašas ilgstamību. Līdz ar to sanāk postulēt vēl vienu instanci virs jau esošās virtuālās instances. Taču tas nav viss, jo atkal var vaicāt, vai virsatmiņu raksturo ilgstamība vai ne? Ja raksturo, tad atkal jāpieņem jauna virsvirsatmiņa, kurai atkal sava, kas galu galā noved pie bezgalīgā regresa. Ja neraksturo, tad atkal tas nav nekas cits kā „secīgu momentu virkne telpiskotā laika modā” (182. lpp.).

Šeit atļaušos noslēgt savas pārdomas un izteikt cerību, ka šī izstrādātā monogrāfija par Bergsona ilgstamības izpratnēm ir tikai sākums tālākām un plašākām pārdomām un diskusijām par laiku tepat Latvijā.

1. Grāmatas atvēršanas svētki notika 22. maijā Rīgas kino muzejā pulksteņa tikšķēšanas un mēmā kino, kurā jauns puisis istabā lasa grāmatu, pavadījumā. Ņemot vērā Bergsona pozīciju par pulksteni un kino kā atvasinātā jeb telpiskotā laika metaforām, jādomā, vai visā pasākuma norisē neslēpās kāda ironija.  (atpakaļ uz rakstu)
2. Autors darbā ne tikai sniedz dziļu Bergsona nostādņu analīzi un interpretāciju, bet arī padziļināti pievēršas fenomenologu pret Bergsona filozofiju vērstās kritikas izvērtējumam un norāda uz tās vājajām vietām. Lai arī šo pārdomu autors ne visos gadījumos ir vienisprātis ar monogrāfijas autora atzinumiem un izvēlētajām taktikām šajā diskusijā, šo pārdomu ietvaros šis jautājums paliks neskarts, lai atstātu vietu daudz būtiskākiem jautājumiem. Galu galā mēģinājumi izprast lietu no sevis pašas (nevis caur to, kas tā nav) ir kopīgais gan Bergsona filozofijai, gan fenomenoloģijai.  (atpakaļ uz rakstu)
3. Lai arī izvēlētās pētnieciskās metodes pielietojums darbā ir veiksmīgi ļāvis atklāties ne tikai Bergsona filozofijas pamatnostādnēm, bet arī tās niansēm, pētījums būtu ieguvis (protams, ne tikai apjoma ziņā), ja būtu ņemtas vērā arī tās 19. gs. beigu, 20. gs. sākuma diskusijas par laika apziņu, kurās piedalījās Hermanis Loce (Lotze), Viljams Džeimss (James), Viljams Šterns (Stern), Aleksiuss Meinongs (Meinong), Francs Brentano (Brentano), Čārlijs Danbārs Brouds (Broad), Džons Maktagarts (McTaggart) un Edmunds Huserls (Husserl). Lai arī lielākā daļa no minētajiem autoriem darbā tiek piesaukti, tomēr, izņemot Maktagartu, to laika problēmas risinājumi lielā mērā paliek noklusēti un neizdiskutēti.  (atpakaļ uz rakstu)