— Šorīt mana miesa ir nolaists karogs

 

Marko Pogačars ir dzimis 1984. gadā Splitā, Dienvidslāvijā. Viņš ir redaktors literārajā žurnālā Quorum un iknedēļas izdevumā Zarez, kas veltīts kultūrai un sociāliem jautājumiem. Bijis daudzu literatūras stipendiju laureāts, saņēmis apbalvojumus par dzeju, prozu un esejām. Dzejnieka darbi tulkoti aptuveni 30 valodās. Marko Pogačars ir četru dzejoļu krājumu, trīs eseju grāmatu un vienas īso stāstu grāmatas autors. Viesojoties šī gada Dzejas dienās, Marko Pogačars uzstāsies 4. septembra pasākumā Ziemeļi-Dienvidi. Dzejoļus latviskojis Arvis Viguls.

 

Marka laukums

Kaut kas notiek, bet es nezinu, kas.
krūšu kurvis izplešas un saraujas,
asinsvadu sieniņas sažņaudzas, rievas, dziedzeri
izdala milzumu žults virs Zagrebas.
tādas ir to dienu debesis: murgs
bez svētuma driskas. bloknots, kurā viss kaut kas
ir uzzīmēts un nav uzzīmēts, troksnis,
miljoniem kājām kustoties.
murgs, atkārto balsis, murgs,
atkārto tu. asās līnijas, pa kurām
lietus salīst savās spraugās; nagi, noteikti nagi.
ap delmu apsietas lapas, jo ir rudens un tāds,
kas pāriet bez sāpēm. ūdens vārās
katlos. suņi tumši zied. kas man tuvojas,
tuvojas trulam ļaunumam: murgs, es atkārtoju,
murgs, atkārto viņi. visas debesis
saspiedušās atslēgas kaulā, un neviens tukšajā troksnī
nedzird nevienu. bet viss ir jauns, un viss ir mokošs,
un viss Zagrebā. acis, šķīvji, lietas,
pār kurām lūkojamies viens otrā. viss svētais, viss asais,
visi suņi, visas mūsu blīvās balsis. pilsētas
runa, kad tā grib kost, priedes, bars, kaut kas
gaisā, zem zemes, sienās; kaut kas
virs mums un kaut kur citur. kaut kas notiek,
es nezinu, kas.

 

Cilvēks vakariņo sava tēva čībās

Kas agrāk bija robežas, tagad esi tu.
bija maijs, dziļš un gludens,
ceļš, izrakts labošanas darbu dēļ, sniegs,
sauss un negaidīts.
lai saku atklāti:
nevienam neko neesmu bijis parādā.
stāvēju durvju ailē, ūdens,
sasalis no bailēm, man mērcēja plecus.
bet, kad aizvēru acis, redzēju
vistiņas skrienam pie sava sāls un zināju,
reizēm naktīs tas nomelnē kā mēsli.
es aizgāju sastapt aci pret aci mokošu ainu:
ne mīlestība, muļķība, muļķība ir pasaules sirds —
un tagad ar tām čībām kājās es ēdu iekšā un raudu,
vien ēdu un raudu mājā.

 

Sliktiem laikapstākļiem

Tas nav nekāds pavasaris.
vien ziedi truli izvijas no savām kauslapām
un bites dzied vēja linoleju un paklāju. gaiss,
dziļš un smags, palien zem zāles un paceļ
peļu vēderus: nepaiet pat diena, un tās
aizvelk ķermeni kā aizkaru un iznēsā
kaulus un iekšas. tas nav nekāds pavasaris.
tikai ūdens upēs ceļas, un pieliekamie
gaida, lai tos piepilda tukšas ziņas. šur un tur
dievi dūdo no kapiem kā baloži. un viņu tauta
citai tautai rauj acis, bet naktī, tas notiek
naktī. dienā viss plaukst un pilsētā atgriežas putni: vadi,
kas smagi no dziesmām, un zeme, auglīga no mēsliem, aizspiež rīkli.
dzīvžogi rāpo augšup debesīs. oficianti iznes galdus,
un mušas krīt glāzēs. zaļums ātri māca savu valodu —
uzticamo ciprešu vārdnīcu, dižskābaržu un bērzu burtus;
pat zeme aiz nagiem ir gatava ziedēt. tomēr tas
nav nekāds pavasaris. tas nav nekas. bez tevis nav pavasara, gana,
gana ir bijis melu.

 

Kaimiņiem (šorīt mana miesa ir nolaists karogs)

Medus kūst tējā, pilnībā, atšķirībā no manis tevī
un tevis nopietnā mūzikā,

pārāk ilgi telefonzvani, nekad nav vietas, kad tev vajag
brīvu galdiņu, nekad nedarbojas lifti,

trepes, atritinātas līdz bezgalībai kā saruna par politiku,
un, kādam pamanot, ka totalitārisms un demokrātija

atšķiras vien ar skaitlisko sastāvu,
bildes pazūd, un viss sākas no jauna: balsis sūcas caur sienām,

pilnībā bezķermeniskas, vakars nolaižas uz plaukstām kā ogļracis
bedrē, tomēr, kurpes, kas atstātas

pie durvīm, pierāda, ka dzīve pastāv. bet ko nozīmē dzīvot,
kad ziema atnāk, veldamās kā auksta elpa no manas mutes,

un novij ligzdu tumšā alfabētā; visi tie steidzīgie, nepazīstamie
cilvēki ar pazīstamu vārdu, pēcpusdiena, pārlauzta uz pusēm kā Koreja.

tēja, kurā medus jau izkusis līdz galam, neatšķirami,
un šis viskozais šķidrums ir mīlestība; kā aiziet pie tevis; kā tevi sasniegt?

 

Ir jauki

Ir jauki elpot pavasara gaisu pie Sočas upes
un turklāt bez paģirām.
uzsūkt lāsītes no avota un tad tajās tecēt.
ir jauki justies labi. būt spējīgam
uz jebkādu ticības paveidu, kas nedara pāri citiem,
tātad, uz nekādu.
tāpat ir jauki dzīvot Basutskas ielā
un ticēt, ka tā pastāv.
ik rītu aiziet uz veikalu un nopirkt maizi, ēst to
virs avīzēm, atrastām pastā.
jauki, kad pasts atrod tevi un kad tu vari atrast pastu.
ko atrast vispār ir jauki.
atrast pazīstamu seju, ejot garām stadionam
vai sliktai universitātei. kādu izzobot ir jauki.
ir jauki atrast punktu.
sviesta nazis, ko sen pazaudēji, joprojām ir zīdains.
parādes eņģeļu bataljons nolaiž dzelzs ausis,
un tas jau robežojas ar šausmīgo. viss robežojas ar šausmīgo,
un arī tas ir jauki.
nolipināt košļeni no vieglas kurpes zoles, ļaunumu, kas
izjauc līdzsvaru un tev izskaidro gravitāciju.
Ņūtons ir jauks, Brodskis ir jauks.
barikādes ir mākslas sirds, un tas ir neuzpērkami.
kad spēlē ideāls panks, kad ieraugi Annu Karinu, kad
aptumst mēness, kad paceļas karogi, kad pašķiras
Nāves jūra. pastaigāties ir jauki. noslīkt.
tas, kas mani ir jauki, citiem ir bīstami.
grūti elpot, jo gaiss ir piesātināts ar priedēm. runāt horvātu valodā.
slidot. tāpat der arī otrādāk.
jauki ir logi, kurus var atvērt
un caur tiem aizsniegt mākoņus. Mosora kalns ir jauks.
ir jauki staigāt, kāpt augšup un ticēt virsotnei, zināt,
kurā gadā beidzās karš kad ir atbrīvošanas diena godāt
sieviešu dienu mātes dienu mīlēt vijolītes,
izģērbties. krist. būt drošam, ka krīti, un tad izbīties.
pamosties. griezt. izšaut nevajadzīgi garas tava vārda kārtas,
būt sistemātiski traģiskam.

 

Nepārtraukta mīlas dzejas valodas revolūcija. Nogurušiem trockistiem

Kā 2007. gadā rakstīt dzejoļus par mīlestību?
šis laiks ir pieblīvēts ar mīlestību.

tas ir, visi mūs mēreni mīl.
teorija vēsta par pilnīgu kustības trūkumu.

tirgus saka: ja tu runā par mīlestību,
tu runā par dievu vai otrādāk.

Pogačars domā: viss ir dievs = nekas nav dievs.
bumbvedējs pilns ar bīstamu nozīmi.

tomēr kaut kur šīs mīlestības stūrīti, kad to piespied pie sienas,
izaug kaut kas, kas nepieņem iebildumus.

ņemšanas un došanas rezervāts.
un tajā aug baobabs, pa kura stumbru tu uzkāpsi debesīs.

beigās tu zini: vienīgais, kas briesmīgāks par fašismu,
ir mērens fašisms.