punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Fragments no romāna “Iemīlēšanās”

Havjers Mariass

25/09/2015

 

Havjers Mariass (Javier Marías, 1951, Madride) ir viens no izcilākajiem spāniski rakstošajiem mūsdienu autoriem, četrpadsmit romānu, četru stāstu krājumu un daudzu eseju grāmatu un tulkojumu autors. Latviski pagaidām ir lasāms tikai Mariasa romāns Tik balta sirds (Zvaigzne ABC, 2014), bet nākamā gada sākumā tiks publicēts arī romāna Iemīlēšanās (Zvaigzne ABC) tulkojums.

Iemīlēšanās runā par mīlestības tumšo pusi, par jūtām pret (iespējamu? varbūtēju?) slepkavu un par jūtām, kas var likt arī nogalināt; runā par nāvi un par mirušajiem, kuriem dzīvo pasaulē vairs nav vietas; runā par pieradumu, pieķeršanos, atcerēšanos un aizmiršanu; par patiesību, kuru reizēm varbūt labāk nezināt un labāk neatklāt citiem; par patiesību, kuru līdz galam izdibināt nemaz nav iespējams.

Lai šeit publicēto fragmentu būtu vieglāk uztvert, īss ieskats romāna sižetā. Marija Dolsa ik rītu kafejnīcā vēro un domās idealizē kādu pāri – Migelu un Luisu. Kādu dienu viņa uzzina, ka Migels ir miris, viņu bez iemesla ir nodūris garīgi nelīdzsvarots bezpajumtnieks. Marijai izveidojas attiecības ar Migela labāko draugu Havjeru, kurš nemaz necenšas slēpt, ka mīl nogalinātā drauga atraitni un gaida, kad tā beidzot atsauksies viņa jūtām. Taču kādā brīdī atklājas, ka varbūt Migela nāve nemaz nav bijusi nejaušs nelaimes gadījums.

Tulkotāja

 

– Un ko viņš gribēja? Viņš taču ieradās bez brīdinājuma, ne?

Tūlīt nožēloju, ka esmu uzdevusi par daudz jautājumu.

– Kāpēc tu to gribi zināt? Kas tev daļas?

Viņš to atcirta īgni, gandrīz dusmīgi. Biju pārliecināta, ka viņš man vairs neuzticas, ka redz mani kā traucēkli, varbūt kā draudu, kā iespējamu nevēlamu liecinieci, viņš bija kļuvis piesardzīgs, un tas šķita dīvaini, jo vēl pirms brīža es taču bija patīkama un nekaitīga persona, kas nekādi nesagādā raizes, taisni pretēji – nodrošina jauku izklaidi, kamēr viņš nogaida, līdz laiks aizritēdams visu sadziedēs un piepildīsies viņa ilgas vai varbūt līdz laiks viņa vietā paveiks to, kas viņam nav pa spēkam, proti, pārliecinās, tuvinās, pavedinās un varbūt pat iemīlinās; jā, tikko vēl biju kāda, kura negaida neko vairāk par to, kas viņai jau ir, un neprasa vairāk, nekā viņš gatavs dot. Bet tagad viņam bija radušās aizdomas, šaubas. Viņš nevarēja man tieši noprasīt, vai esmu dzirdējusi viņu abu sarunu: ja gadījumā es to nebūtu dzirdējusi, viņš lieki piesaistītu manu uzmanību tam, ko viņi ar Ruiberrisu apsprieduši, kamēr es gulēju, lai gan viņu saruna, protams, nebija mana darīšana un nevarētu mani īpaši interesēt, galu galā es šeit biju iegriezusies tikai uz īsu brīdi; savukārt, ja es viņu runāto būtu dzirdējusi, skaidrs, ka es to noliegtu, un viņš tik un tā neuzzinātu patiesību. Tātad jebkurā gadījumā, sākot no šī brīža, es kļuvu par aizdomīgu ēnu vai – vēl ļaunāk – par apgrūtinājumu, par traucēkli.

Tad man atkal kļuva mazliet bail – bail no viņa, kam blakus vairs nebija neviena, kurš mudinātu savaldīties. Varbūt viņam liksies, ka, vienīgi novācot mani, būs iespējams nosargāt noslēpumu, runā taču, ka tiem, kuri vienreiz noziegumu jau pastrādājuši, neesot pārāk grūti to atkārtot, izdarīt ko līdzīgu vēlreiz, jo, kad robeža ir pārkāpta, atpakaļceļa vairs nav, un kvantitāte kļūst sekundāra iepretī milzīgajam, jau notikušajam lēcienam, kvalitatīvajam lēcienam, kas cilvēku padara par slepkavu uz visiem laikiem, līdz viņa eksistences pēdējai dienai un pat vēl ilgāk – to atmiņās, kas dzīvo ilgāk par viņu, ja tiem notikušais ir zināms vai tie par to uzzina vēlāk, kad vairs nav paša vainīgā, kurš censtos maldināt vai noliegt. Zaglis var atdot nozagto, apmelotājs var atzīt, ka ir melojis, atsaukt teikto un palīdzēt apmelotajam atgūt labo vārdu, un pat nodevējs reizēm var izpirkt savu nodevību, ja vien jau nav par vēlu. Slepkavas nelaime ir tā, ka vienmēr ir par vēlu ko labot un nekādi nav iespējams atsaukt atpakaļ šai pasaulē to, kurš nogalināts, slepkavība ir nelabojama, un to izpirkt nav iespējams, nav nozīmes tam, cik daudz dzīvību slepkava nākotnē izglābs, tas nekādi neizdzēsīs viņa nodarījumu un neizglābs to vienu nogalināto. Un, ja jau neko labot tāpat nav iespējams, atliek vien iet tālāk pa iesākto ceļu katru reizi, kad tas ir nepieciešams. Galvenais uzdevums vairs nav neaptraipīties, jo slepkavam uz krūtīm jau ir nenodzēšams traips, tagad galvenais ir gādāt, lai tas netiktu atklāts, lai nenāktu gaismā, lai tam nebūtu seku un lai tas viņu nepazudinātu, un tad vairs nav nemaz tik grūti pirmajam traipam pievienot vēl vienu, – otrais sajaucas ar pirmo vai pirmais to uzsūc, tie sapūst kopā un kļūst neatšķirami, bet cilvēks aprod ar domu, ka nogalināšana ir daļa no viņa dzīves, ka viņam ticis tāds liktenis – tāpat kā daudziem citiem vēstures gaitā. Un viņš sev saka, ka situācija, kurā viņš nonācis, nav nekas jauns, tādai pieredzei cauri ir gājuši arī neskaitāmi citi, kuri pēc tam ir spējuši ar to sadzīvot, īpaši nemokoties un izmisuma bezdibeņos nekrītot, un pat ir izmanījušies to brīdi pa brīdim aizmirst, no dienas dienā pa mazai druskai vien un tā katru dienu, kas mūs balsta un velk uz priekšu. Neviens nevar pavadīt visu mūžu, nožēlojot vai skaidri apzinoties kādu konkrētu nodarījumu, kas vienreiz pastrādāts sen pagājušos laikos – vai varbūt divreiz, vai septiņreiz, un tik un tā vienmēr uzrodas vieglās un patīkamās minūtes, un arī visļaunākais slepkava tās izbauda – varbūt ne mazāk kā pilnīgi nevainīgs cilvēks. Un viņš dzīvo tālāk un pārstāj uzlūkot slepkavību kā drausmīgu izņēmumu vai traģisku kļūdu, un redz to drīzāk kā papildu līdzekli, ko dzīve piedāvā drosmīgākajiem un izturīgākajiem, apņēmīgākajiem un sīkstākajiem. Un viņi jūtas nevis izolēti, bet gan ietikuši plašā un senā kompānijā, kļuvuši piederīgi sava veida ciltij, kas palīdz neuzskatīt sevi par īpaši neveiksmīgiem vai nenormāliem, palīdz sevi saprast un attaisnot: it kā viņi savus noziegumus būtu saņēmuši mantojumā vai būtu tos vinnējuši kāda gadatirgus loterijā, kurā ikviens ir spiests piedalīties, un attiecīgi it kā viņi tos nebūtu pastrādājuši pilnībā vai nebūtu pastrādājuši vieni.

– Nē, nekas, atvaino, – es steigšus atbildēju visnevainīgākajā un arī visizbrīnītākajā tonī, demonstrējot neizpratni par viņa aizsargreakciju, atbildēju tik nevainīgi un izbrīnīti, cik vien bija manas rīkles spēkos. Jo tā bija pārbijusies rīkle, kuru viņa rokas kuru katru brīdi varētu apķert un tad bez lielām pūlēm žņaugt un žņaugt, mans kakls ir tievs, tas nespētu turēties pretī, manām rokām nepietiktu spēka aizgrūst prom viņa rokas, atlauzt vaļā viņa pirkstus, un tad man saļodzītos ceļgali, es pakristu zemē, viņš uzmestos man virsū tāpat kā citās reizēs, es sajustu viņa ķermeņa spiedienu un karstumu – vai varbūt tas būtu aukstums –, un man vairs nebūtu balss, lai lūgtos vai censtos pārliecināt. Taču pietika ļauties šīm bailēm, lai es apjēgtu, ka tās ir nepamatotas: Diass-Varela nekad nevienu neiznīdētu no šīs pasaules pats personīgi, tāpat kā pats savām rokām nebija nogalinājis savu draugu Deverni. Viņš tā nerīkotos – ja nu vienīgi būtu pilnīgā izmisumā un justu nenovēršamus draudus, ja nu vienīgi viņam liktos, ka es tūlīt steigšos pie Luisas un izstāstīšu, ko esmu uzzinājusi nejaušības un savas ziņkārības dēļ. Nekad neko ne par vienu nevar droši zināt, tur tā nelaime, un bailes, mazliet mākslotas bailes, te uzplūda, te atkāpās. – Prasīju tikai prasīšanas pēc. – Un man pietika drosmes vai pārdrošības piebilst: – Un arī tāpēc, ka varbūt arī es tev kādreiz varu izlīdzēt, ja jau šis Ruiberriss mēdz visādi izpalīdzēt… Nezinu, droši vien ne, bet, ja kādreiz varu būt noderīga, esmu tavā rīcībā.

Viņš cieši raudzījās uz mani vairākas sekundes, kas man šķita ļoti ilgas, raudzījās, kā novērtēdams, kā gribēdams mani atšifrēt, itin kā skatītos uz cilvēku, kurš nemaz nezina, ka tiek vērots, vai it kā es stāvētu nevis turpat blakus, bet būtu redzama televizora ekrānā un viņš varētu uz mani blenzt pēc sirds patikas, neuztraucoties par to, kā es varētu reaģēt uz šādu uzstājību vai uzmācību, un viņa skatiens vairs nebija ne sapņains, ne tuvredzīgs kā parasti, tagad tas bija ass un draudīgs. Nenovērsos (galu galā mēs bijām mīļākie un daudz bijām vērojuši viens otru klusēdami un nekaunēdamies), izturēju viņa skatienu un raudzījos pretī tikpat pētīgi, paužot neatbildētus jautājumus un neizpratni – vismaz tā man šķita. Līdz ilgāk vairs nespēju un nolaidu acis lejup – uz viņa lūpām, uz kurām kopš tās dienas, kad ar viņu iepazinos, biju radusi skatīties gan tad, kad viņš runāja, gan tad, kad klusēja, uz lūpām, kuras man nekad neapnika un vienmēr šķita vilinošas, nevis biedējošas. Tās kļuva par manu pagaidu patvērumu, nebija nekas dīvains, ka ļauju skatienam nolaisties tieši tur, tā es rīkojos bieži, tā biju ieradusi, tas bija normāli un nekādi nevarēja vairot viņa aizdomas, tad pacēlu pirkstu un pieskāros viņa lūpām, maigi apvilku to aprises ar pirkstgalu, tas bija ilgs glāsts, un man šķita, ka tas varētu viņu nomierināt, atdot drošības sajūtu un uzticēšanos, bez vārdiem pateikt: “Nekas nav mainījies, es joprojām esmu tepat un tevi mīlu. Neko jaunu es tev nepasaku, tu pats to sen esi ievērojis un ļauj, lai es tevi mīlu, ir patīkami justies mīlētam – sevišķi, ja tas, kurš mīl, nekad no tevis neko nepaģērēs. Es atkāpšos, kad tu nolemsi, ka pietiek, kad atvērsi man durvis un noskatīsies, kā es eju uz liftu, zinot, ka atpakaļ vairs nekad neatgriezīšos. Kad beidzot izsīks Luisas bēdas un viņa atbildēs uz tavām jūtām, es bez iebildumiem pakāpšos malā, zinu, ka esmu iegriezusies tavā dzīvē tikai uz neilgu laiku, vēl vienu dienu, vēl vienu, bet vairāk ne. Bet tagad nemokies, nesatraucies, jo es neko nedzirdēju, neuzzināju neko tādu, ko tu varētu gribēt slēpt vai paturēt tikai sev, bet, ja es tomēr kaut ko esmu uzzinājusi, tas nav svarīgi, par mani vari neuztraukties, es tevi nenodošu, un par dzirdēto nemaz neesmu pārliecināta, ka tiešām to dzirdēju, – es tam neticu, droši vien te ir kāda kļūda, tam atradīsies izskaidrojums vai – kas to lai zina – attaisnojums. Varbūt Desverns tev smagi bija nodarījis pāri, varbūt pirmais mēģināja tevi nogalināt, varbūt arī ar citu cilvēku rokām, liekot lietā viltību, un vairs nebija citas iespējas – tikai tu vai viņš, varbūt tu juties spiests tā rīkoties, pasaulē vairs nebija vietas jums abiem, un viss notikušais lielā mērā ir pamatota pašaizsardzība. No manis tev nav jābaidās, es tevi mīlu, esmu tavā pusē, pagaidām tevi netiesāšu. Turklāt neaizmirsti, ka tās visas ir tikai tavas iedomas, patiesībā es neko nezinu.”

Patiesībā es to visu nemaz nenodomāju vai vismaz ne tik skaidri, taču tieši to es viņam centos pārraidīt ar savu pirkstu, kas kavējās uz viņa lūpām, un viņš ļāva man vaļu, bet pats tikmēr uzmanīgi mani vēroja, centās uztvert zīmes, kas apliecinātu taisni pretējo tam, ko pūlējos pārraidīt caur pirkstu, un es jutu, ka viņš joprojām man neuzticas. To novērst bija grūti vai pat neiespējami, šī neuzticēšanās viņu nekad nepametīs pavisam, tā saruks vai pieaugs, sabiezēs vai kļūs plānāka, taču vienmēr paliks kopā ar viņu.

– Viņš nebija atnācis man izpalīdzēt, – Diass-Varela atbildēja. – Šoreiz viņš pats bija atnācis lūgt palīdzību un tieši tāpēc tik steidzami gribēja mani satikt. Bet katrā ziņā paldies par piedāvāšanu.

Zināju, ka tā nav taisnība, abi bija nonākuši kopīgos sarežģījumos, un bija maz ticams, ka viens otru spētu no tiem izpestīt, labākajā gadījumā viņi varēja viens otru mierināt un iedrošināt, gaidot tālākos pavērsienus un cerot, ka nekādu īpašu pavērsienu nebūs, ka trakā vārdi kritīs tukšumā un neviens nepapūlēsies atsākt izmeklēšanu. Tieši to viņi abi bija darījuši: centušies nomierināties un aizgaiņāt paniku.

 

No spāņu valodas tulkojusi Dace Meiere

Dalies ar šo rakstu