punctum

Literatūra un kultūra

Traucējumi

Māris Bērziņš

28/09/2015

 

berzins22

Foto: no personiskā arhīva

 

Sēžu kafejnīcā. Pa durvīm ienāk populārā žurnāliste I. un kaut kur redzēts vīrietis. Viņi apsēžas pie blakus galdiņa un jaunā sieviete izvelk no somiņas diktofonu. Oho, tātad intervēs! Joka pēc arī es ieslēdzu sava mobilā telefona noklausīšanās ierīci un neuzkrītoši pavirzu tālruni uz galda malu, tuvāk viņiem. Kas zina, varbūt saimniecībā noderēs. Kad oficiante ir noskaidrojusi, ko abi dzers, žurnālistei no mutes izlido pirmais jautājums:

I. Jūsu pēdējā romānā „Mazdēls” ir stāstīts par jaunu prozaiķi, viņa dzīvi un literāro darbību (Nu, pareizi! Tas taču ir rakstnieks R.!). Jāatzīstas, tik pārliecinošu stāstu sen nebiju lasījusi, vienīgi nobeigums mani pārsteidza – viņa dienas rit gluži normāli, gribētos teikt, kā vairumam cilvēku, un tad pēkšņi viņš padara sev galu. Protams, grāmatā mēs redzam, ka pastāv dažādi iekšēji un ārēji apstākļi, kas viņam traucē radoši izpausties, un it kā tieši šie iemesli viņu noved līdz pašnāvībai…

R. Nevis it kā, bet tieši tā! Viņa gadījumā nāve atrisina visas problēmas. Vairs nekādu traucējumu, iestājas miers un klusums, varbūt pat svētlaime… Piedodiet, ja mans melnais humors neizklausās diez ko…

I. Nē, nekas. Un tomēr – kādēļ izvēlējāties tik traģiskas beigas?

R. Izvēlējos? Vienkārši loģisks iznākums. Viss taču uz to gāja. Juceklīgā sadzīve, viņa iekšējā pasaule bija… nu, ko es te stāstu, viss ir izlasāms. Interesanti, kādas beigas tad jūs gribējāt? Allaž laimīgas? Piemēram, viņam iedod Nobela prēmiju? (Rakstnieks smejas) Tas nu gan būtu falši. Starp citu, jūsu zināšanai, Nobela prēmiju ir saņēmuši desmit reizes mazāk rakstnieku nekā tie, kas izdarījuši pašnāvību. Sākot jau ar Seneku junioru un Petroniusu. Ja neticiet, paskatieties Vikipēdijā. Lai gan, tur jau ir tikai zināmākie.

I. Jā… nu, labi… Sakiet, lūdzu, kas parasti visvairāk traucē rakstniekiem?

R. Kas nu kuram. Visādi ir…

I. Sacīsim, sadzīviskā līmenī.

R. Nu… bieži tas, ka nauda jāpelna citos darbos un rakstīšanai paliek maz laika. Vēl, ja ģimene liela, mazi bērni trokšņo. Un, ja nav klusa stūrīša, kur nolīst, tad jau atliek tikai naktis. Vai arī jāmūk uz kādu rakstnieku māju.

I. Skaidrs. Kaut kas vēl?

R. Es jau saku – ļoti dažādi. Nez kādi sabiedriskie darbi vai iešanas var uzkrist, vai vēl kā citādi izrausta uz malām. Lūdz spriest un izteikties par lietām, kas tev pat sapņos nav rādījušās. Par grašiem uzcept kaut kādas esejas vai slejas brīdī, kad esi līdz papēžiem iegrimis sava lielgabala tapšanā. Bet atteikt arī grūti, jo vēlāk, kad būs laiks un tos grašus vajadzēs kā ēst, neviens vairs nepiedāvās. Tā viņš ir… taču, neskatoties uz to, vairums literātu pamanās uzrakstīt savu iecerēto. Vismaz man tā liekas… Ziniet, ja tā padomā, ikdienas kņada ir neizbēgama un varbūt pat drusku noderīga. Stimulē saņemties un dod vielu. Vienu vārdu sakot, dzīve, kāda tā ir. No dzīves grūti aizbēgt.

I. Jā, bet jūsu varonis to izdara. Viss viņam noriebies, lai gan grāmatas sākumā viņš strādā ar lielu prieku un iedvesmu. Vai tā ir arī realitātē?

R. Kas? Piedodiet, es aizdomājos.

I. Nu, tas, ka iesākumā nekas netraucē rakstīt, bet šķēršļi parādās tikai ar laiku.

R. Jā, tas gan ir tiesa. Sākumā visi ir baigie entuziasti. Es arī biju. Jūra līdz ceļiem, sava māksla pāri visam. Visa pārējā pasaule var iet ieskrieties, un trauki var dienām stāvēt netīri. Jo nav jau laika mazgāt, ir jāraksta. Jāraksta, lai gan pats vēl neapjēdz, ka tavs teksts ir vājš, lai neteiktu, ka pēdējais sūds! Un tomēr… bez tā arī nevar iztikt. Kamēr neesi tam izgājis cauri, tālāk netiksi. Saprotat?

I. Laikam saprotu. Bet vēlāk? Kas sāk traucēt vēlāk?

R. Vis kaut kas. Pats sev visādos veidos traucē. Piemēram, sāc prātot, ka tāpat jau ir miljoniem grāmatu sarakstīts, vai ir vērts pūlēties ar vēl vienu. Tā ir… Bet tak vienalga! Vienalga gribas to savu tekstu dabūt vāciņos… nu tā, kaut kā…

I. Bet kuram tad negribētos.

R. Nezinu… Kas raksta, tiem jau gribas, kas neraksta… Nu jā, vēl mēdz uznākt slinkums. Izdomā stāstu, bet nevari saņemties uzlikt uz papīra. Pietiek, ka tas ir galvā, jo tu jau iepriekš zini – sāksi to pierakstīt, izrādīsies, ka gabals ir baigi nestabils un daudz pūļu jāpieliek, lai to daudz maz dabūtu uz kājām. Tad vēl nedrošība un nepārtrauktas iekšējas pretrunas. Vienu dienu liekas, ka ir baigi forši, bet nākamajā nekas nav labi. Bet, ja citi kritizē, tad saskrien rūgtums, jo viņi nav pietiekami iedziļinājušies, neko nav sapratuši, viņu gaume ir totāli atšķirīga un tā joprojām. Un tad nāk nomāktība, dziļa vientulības sajūta un atkal labu laiku nevar pastrādāt. Vēl arī dusmas uz sevi, ka citu viedoklis un attieksme tevi spēj tik ātri aizskart. Ka neesi pašpietiekams, neesi pārliecināts par sevi, savu darbu… vispār baisi… Ja pavisam atklāti jāsaka – bailes un uztraukums pavada visu rakstīšanas laiku. Turklāt ar katru gadu tas nevis mazinās, bet pieaug. Ļoti traucējoši.

I. Jūs esat ļoti atklāts, paldies jums par to! Tomēr jums ir izdevies pārvarēt gan slinkumu, gan citus savus iekšējos traucēkļus. Kā nekā pēdējos gados vairākas grāmatas iznākušas.

R. Paldies, paldies, bet ko tas maksā! Domājiet, rakstot es kļūstu labāks un stiprāks? Nekā nebija. Palieku aizvien nervozāks, īgnāks, egoistiskāks, ātri aizvainojams, sakaitināms, vienu vārdu sakot, dvēselē vārgāks. Līdz pat tam, ka, lai neko nejustu, gribas riktīgi piedzerties… Eh!

I. Izklausās diezgan drūmi.

R. Nē nu, galva jau vēl strādā, bet uz kā rēķina? Laikam pareizi Jungs ir teicis, ka radošais darbs aprij mākslinieka enerģijas lielāko daļu un pārējam paliek pārlieku maz. Harmoniski pilnveidoties kā cilvēkam spēka nepietiek. Un vēl viņš saka, ka māksliniekiem ir uzkrauta daudz lielāka nasta nekā citiem mirstīgajiem. Varbūt tāpēc tik bieži uznāk slinkums un negribas neko radīt? Kā pašaizsardzība.

I. Ko lai saka… no malas jau tik traki neizskatās.

R. Droši vien. Ja godīgi, es arī cenšos visu, kas man ir traucējis rakstīt, rūpīgi slēpt. Bet cik tad slēpsi, cik mānīsi sevi. It sevišķi, ja esi sapratis pašu galveno.

I. Ko tad?

R. Tikai to, ka visi minētie traucējumi ir saistīti vienīgi ar rakstīšanu, bet no dzīves tos var izslēgt. Manas grāmatas varonis to nesaprata.

I. Kā jūs teicāt? Piedodiet, vai nevarētu to domu vēlreiz?

R. Labi. Es tik gribēju teikt, ka rakstnieka galvenais dzīves traucējums ir pati rakstīšana. Par laimi beidzot es to apjēdzu un ar rāvienu tiku vaļā no visiem traucējumiem.

I. Nesapratu… kādā veidā?

R. Nu, vienkārši. Es vairs nerakstu.

I. Ja? Es nemaz to nezināju…

Te kafejnīcā ienāk studentu bariņš un žurnālistes I. un rakstnieka R. balsis pārklāj skaļi izsaucieni un smiekli. Tādi traucējumi, ka neko saprotamu vairs neizdodas ierakstīt.

 

Dalies ar šo rakstu