punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Dadaistiska valsts

Jirgens Rooste

30/09/2015

 

jirgens

Foto: www.kultuur.err.ee

 

Jirgens Rooste (Jürgen Rooste, 1979) ir viens no aktīvākajiem un populārākajiem igauņu dzejniekiem. Tallinas Pedagoģiskajā universitātē studējis filoloģiju.

1999. gadā iznāca viņa pirmais dzejoļu krājums Soneti, par kuru viņš saņēma igauņu dzejnieces Beti Alveres (Betti Alver) prēmiju. Pašlaik Jirgenam iznākuši trīspadsmit dzejoļu krājumi, viņš raksta arī prozu un dzejoļus bērniem.

Strādājis par redaktoru kultūras laikrakstā Sirp (Sirpis) un Maaleht (Lauku Avīze), bijis Igaunijas Institūta Somijas filiāles vadītājs. 2009. gadā Igaunijas valsts televīzijā iedibinājis raidījumu Dzejolis. Katru vakaru vesela gada garumā pēc ziņu pārraides kāds no igauņu dzejniekiem nolasīja vienu savu dzejoli. Kopš 2001. gada Jirgens Rooste ir literatūras festivāla Sotsia rīkotājs. Viņš divreiz ir saņēmis Igaunijas Kultūrkapitāla prēmiju par gada labāko dzejoļu krājumu.

Šai publikācijai dzejoļus esmu izvēlējies un atdzejojis no viņa krājuma kā nogalināt dziedātājstrazdu.

Atdzejotājs

 

Dadaistiska valsts

kad es biju jaunāks
nesapratu mākslu
tas nebija iespējams jo es
dzīvoju tās vidū
pats biju daļiņa no mākslas

es piedzimu padomju savienībā

pirmā pasaules kara laikā komunists ar mākslinieka dvēseli
kopā ar citiem kara pulgotājiem un māksliniekiem slapstījās pa
cīrihi

tur – starp kafejnīcām un kabarē
tur – starp vīna skurbumu un tieksmi pēc opija
erotisko lādiņu
un elektrisko izlāžu pilsētā
piedzima dadaisms

un ļeņins – mākslinieka dvēsele –
vai asiņainajos diktatoros
maz ir bijis dzejnieku un mākslinieku
žonglieru un klaunu
gaišreģu un pūšļotāju –
Ļeņins tur pamanīja dišānu

jūs taču zināt – dišāns
dadaists postmodernists ready-made mākslinieks
rroosi selaviste

izstādē viņš izlika pisuāru
nosaukdams par fontānu
par strūklaku

ļeņins skatījās
un atzina
to labu esam

kaut ko tādu
kaut ko tik skaistu
tik īpašu un varenu
arī viņš gribēja uztaisīt

un uztaisīja
uztaisīja valsts lieluma atejas podu
uz kuru mēs – igauņi – esam skatījušies
divdesmit gadus no ārpuses

un tad
tad pusgadsimtu arī no iekšpuses
tieši no mākslas sirds

es zinu –
komunisms nav bijis
vismaz ne padomju savienībā
ir bijis tikai dadaisms

ļeņins un dišāns
ir vienoti draudzībā
un mūžīgajā skalojamajā kastē

piektās daļas planētas lieluma
atejas pods
atstāja fantastisku iespaidu uz manu mākslinieka prātu
un līdz šim brīdim es netieku vaļā no sajūtas
ka dzīvoju it kā grāmatā it kā filmā
it kā milzīgā atejas podā

drīz pacelsies niknā mākslinieka roka noraut ūdeni
ččššahhhhh-hrrrr-di!!!

 

Rudzu kraujas ērms

esmu rudzu kraujas ērms
es ēdu bērnus

esmu tikpat vecs
cik laiks

vai mazdrusciņ vecāks
precīzi nezinu

vējš šalko manos taustekļos
dūc dzirdes ejās

manī ir briesmīgi daudz skumju
un tās skumjas nav smukas

kāpēc vajadzētu būt
kāpēc vajadzētu notikt tā

ka ir

viņš
kurš valda tur augšā

viņš kurš ķer bērnus
ir jau vecs un noguris

dažreiz bērni
tiek viņam garām un

tad es tos apēdu
jo esmu rudzu kraujas ērms

liels izsalcis
un skaists

dzīve ir mans vārds
nāve – saka citi

tie dumjie

 

*

es esmu dziedošs skelets
es esmu šausmīgi rēgains
pilnmēness nakts saimnieks

stāvu krēslas stundā
dvēseles jundā
slepus pie tava atvērtā loga

tu domā ka redzi
briesmīgu sapni
taču patiesībā

briesmīgais sapnis
redz
tevi

caur aizkariem viņš ielūr tavos
tukšajos acu dobumos
spokojas kaisles uzliesmojumos

galvaskauss glīti ieliekts

no kaulainās rīkles ērģelēm ceļas
atbaidoša
mīlas dūkoņa

es esmu dziedošs skelets
esmu bailes iedvesošs garu sargkareivis
pie tava loga rūts ar mežģīņu aizkariem tumsā

bet šodien mani sauc
MĪLESTĪBA
un citu vārdu man neatrast

 

*

(pēc igauņu pasaku motīviem)

un vecā velna vecāsmātes mēle
ir smēdes sienas spraugā

kalējs ar knaiblēm
viņu tur aiz asā mēles gala
un kalēja māceklis veceni
baksta ar dzelzs lauzni

no viņas pakaļas šaujas laukā uguns
viss šīs pasaules labums
ko viņa bija norijusi

tas nāk laukā pa pusei sagremotā veidā
pa pusei kā
labums
            pa pusei
jau kā ļaunums
un posts

taču uztver lietišķi šo sūdu

tajā visa sākuma cīņā
radās dzīvība un pasaule
tāda
kādu mēs to pazīstam

 

Moderna pasaka

tēvs mājās
no seifa krauj naudas paciņas
portfelī

iegrimst domās
divas izņem laukā
skatiens apskaidrojas
vienu atliek atpakaļ

kurp iesi
prasa dēls
mazliet alu sasūcies

eh
tēvs atmet ar roku
man viena darba runa
ar pilsētas mēru

 

Viena doma par ko sāku prātot kopš tās dienas kad nomira mana māte

vai gribat zināt
kāpēc igauņi ir īpaši
ja gribat es pateikšu
visu mūžu viņi nodzīvo
viens otram blakus
nespēdami pateikt
ka mīl
un kad viens no viņiem nomirst
otrs zvana tuviniekiem
un klausulē pinkšķ
savu mēmo pinkšķi
un grib pateikt
ka mīl
taču nespēj
viņi dzīvojuši piecdesmit gadus
vai pat vairāk
zem svešas varas
un visu laiku raksta
dzejoļus savā pastulbajā valodā
tāpēc viņi ir igauņi
tāpēc es viņus mīlu
pat ja dažreiz ļoti
ienīstu

 

Otrā dziesma par gliemežiem

bērni lasīja gliemežus
un lika tos dzīvot kastē
ko no iekšpuses izoderēja ar pieneņu lapām

nākamajā dienā
gliemeži bija beigti
tikai pats lielākais
vēl mazdrusciņ kustējās

pārējie – sausi un čagani
kā nākotnes smiltis

neliec gliemežus dzīvot kastē
tāda varētu būt morāle
bet ko tas maina

katru dienu kaut kur kāds no mums
atstiepj kātus savā kastē
un varbūt viņam nav neviena
kas atnestu pieneņu lapas oderei
kas mīkstinātu beidzamo atdusas vietu

tad jau labāk lai tie
ir bērni
kas mūs uz pasaules brūķē
un maigi savā kastē stūķē

labāk viņi nekā kāds cits
pilnīgi svešs un atbaidošs

 

No igauņu valodas atdzejojis Guntars Godiņš

Dalies ar šo rakstu