— Divi dzejoļi

 

Foto: Karlīna Vītoliņa

 

harikiri

piedzimu piecpadsmit gadus pēc 2. pasaules kara
griestos blenzu caur plakstiem plāniem kā plēve uz piena
kūniņa autiņos vīstoklis smilkstošs bez matiem
zīdaiņa žestus kokonos pietaupa nopietniem laikiem

smaržojošiem kā lādiņa pulveris, mīļiem kā oļi
pret kuriem vēlāk aplūst cilvēka gudrības soļi
mākoņi mežģīņu brunčos virs kauliem kara laukā
rokas no kokvilnas saiņa pūlas tikt no tiem laukā

kādu nakti pirksti kā raudupes saknes sāk stiepties
pretim pukstošai atveldzei mātes mirdzošās miesās
kādu nakti ierodas tumsa kā atdure tavai redzei
kādu dienu šarlaka apmetnī nāve aiziet tev secen

kad tu izkāp no Rotko pērļainā taisnstūra ārā
dzirdi, ka vārdā kāds sauc, atraisot paku ar tevi
kurā nezinot zināji – ik šūna augumā tavā
ir visu zvaigžņu, mākoņu, sūdu un māņu varā

piedzimu piecpadsmit gadus pēc 2. pasaules kara
sēdēju marles lupatu lotosa ziedā un smējos
blakus istabā mēlēs runāja opis sašautais galvā
bet es marles lupatu puķītē apskaidrota

nopietnie laiki nelika gaidīt nikni un ilgi
bodē jau lete līdz pleciem un mutē ir ilkņi
augšā tumšbrūns ābolu džems, piramīdas no halvas
mājās jaungada naktīs laimes puņķi no alvas

tālāk dienas un naktis, gaismas un tumsas tango
dzīve garšo pēc darvas, sāls un zeltaina mango
turpmāk piedalies sezonu seriālā, lai zini
to, kā izpilda dievs savu spožāko harikiri

 

***

vējš atgriezās; mēs skatījāmies trilleri:
vīrs hidrotērpā slīcināja sievu.
kā viņa laida burbuļus, to nerādīja,
vien plunkšķi,
kad pie maizes donas formas laivas
tie abi cīnījās.
bet mūsu pagalmā vēl dienā veļa izžautā,
ko bijām aizmirsuši noņemt, pēkšņi sitās mūsu
sejās ar sausumu. no attāluma neliela,
– vien 17 soļi pāri zālājam –,
bet pēkšņi – zudušā.