punctum

Literatūra un kultūra

Mana ir šī zeme

Martina Buližanska

08/10/2015

 

bulizhanska

Foto: Marianna Korman

 

Martina Buližanska (1994) ir poļu jaunākās paaudzes dzejniece, viena no šī gada Dzejas dienu atdzejas darbnīcas dalībniecēm. Viņas debijas krājums Mana ir šī zeme iznāca 2013. gadā. Iespēju publicēties viņa ieguvusi, piedaloties konkursā, un, kā pati saka, nejūtas piederīga poļu dzejas videi, jo viņai ar to neesot nekādas saskares. Raksturojot savu dzeju, Buližanska saka, ka tas ir mikslis starp popkultūras, ebreju un poļu kultūras drumslām. Atdzejojot šos dzejoļus, man radās citādāks iespaids, taču par to tiesības spriest katram pašam.

Atdzejotājs

 

arhipelāgs 164

arhipelāgs – objektīvi, izgaismoti negatīvi kā koloidālais sudrabs – tie kliedz franciski, bet noved pie mūžīgas dzīves. es iegrimstu dziļi, analīze un sintēze ir mani mīļāki vārdi, bet vienalga

es saprotu un dzirdu, un medīju, un apklusinu
(lomai jābūt kontrolētai. tajā visa ātrā aizmirstība)
un es biju sieviete Klimta platmalē.

 

hanoja, sešdesmitie I

redzi, mēs tuvojamies otrai
barikādes pusei, Starlight lampu spozme, piparmētru
lauki, es nāku lejā, rīt es pazvanīšu Džeinai, šodien

mēs atradīsim kartupeļus pārpalikumos; šādi es pirmo reizi redzu mizas;
mirklīgs savienojuma pārtraukums (kaut kas nogrimst); viņi apmētā mūs
ar augļu kauliņiem. Nīke arī bija žīdiete, es atkārtoju: Nīke arī bija žīdiete;

ģībstu, drīz atceros dziļumus, Starlight
lampu spozmi, es esmu laimīgs, ka varu dejot
ar tevi, es nāku lejā; zvanīšu Džeinai, šodien es zvanīšu

Džeinai, viņa teiks, ka arī viņai ir žēl*

* Džeina Fonda devās uz Ziemeļvjetnamu un piedalījās safabricētā programmā, kuras mērķis bija parādīt to, ka amerikāņu kara gūstekņi dzīvoja cilvēcīgos apstākļos (tiek pieņemts, ka viņa par izdarīto izteikusi nožēlu).

 

Hanoja sešdesmitie II; mana ir šī zeme

tikai viņa prata runāt velsiski

vai tu atceries istabu ar Jēzu Pestītāju, tas bija viņš, kurš neļāva mums smēķēt. mums bija jāiet uz apaļajiem šķūņiem, es redzēju kāda bērnus uz betona kāpnēm; lampu fluorescence, tievu roku liecības

(es sapņoju dziesmu; sešdesmitie, apple)

viss nosēžas vienā; tu mani sveicini no tāluma; tajās pirmajās dienās izskatījās, ka māja šeit jau ir bijusi. katru reizi tu lūdz par mani un manu zemi; kaķi, kaķēni

neaizskrāpēsies projām. viņi guļ zem droša slāņa.

 

žanna; zvaigznāji-noslāņošanās

planētas atgriežas tajā secībā kādā bija pirms piecsimt gadiem;
visur svētdienas kad mēs sakām paši sev – mēs esam pat vēl
skaistāki tajās tālajās, aizvērtajās pilsētās, kuras atdala rokas kustība.
viss jau ir izslēgts, žanna, ja es kļūšu par kaut ko, es būšu aizbēguši sārmi, putainas niedres, dabas vēsture, kas kliedz:

katra mazā bez garšas
nekāda augšāmcelšanās caur vārdiem
katra mazā bez garšas
šis vistu un ciemu purvs, traipi uz negatīviem kuru dēļ es

steidzos iekšā Gaismas Svētkos.

(novērs savas acis, Žanna, viņas ir domātas lai noslāņotu citu pasaules daļu).

 

izrāde I: kronēšana

milzīgas neona gaismas: sarkani elektriski diski un gaismas straume plāna kā papīrs, viņi prasa: kad gan es pārstāšu ēst dienas kā ābolus? es novēroju korpulentos pirkstus simts dalāmajām zēna daļiņām –

– katrs grib būt drosmīgais Štirlics un, marša polonia padevīgi vests, smagi dziedāt: ja ziloņi iet uz ziemeļiem, tad rīsu smecernieki sekos tiem pa pēdām.

 

tretjakova; nekas nav patiess

Krieviete ne krieviete, tas Dievs?

no krastiem ārā kāpjošas upes ar slidenām
meitenēm niedrēs
es nāku mājās.
atkal pie pusdienām sarunas par karu: šaujiet nost tos austrumniekus
mātes kleitu plandoņa, Tretjakovu mēs dzērām par Volgu un labāku ražu.
ne no viņas bērni izgāja pastaigāties; maigi atšķaidīti salauzumi.
viņi man stāstīja ka izlavīties no sevis nozīmē tikai ēst un aprakt mirušos.

(viss atdarina atspulgu ielas laternā: mana ēna ar arklu labībā basām kājām uz Heimat)

 

sievietes: duo-cities

klusums, var dzirdēt švirkstēšanu. tuvojas vētra un tu esi pārliecināta:
tu izskaties tāda kā aizdomājusies.
tu izskaties tāda kā aizdomājusies.

Kujāvija-Pomerānija: jūtu, ka šodien man būs žēl; diena, kurā tu pieskaries
draudzenei, kura piedzimst pretīga. Sanktpēterburga ir kā māte dieviete – tu saki – un kas par to, ka tai nebūs bērnu.

Sanktpēterburga: es esmu izvākusies. naktī es uzkāpu uz kāpnēm, bija sajūta, ka esmu kopmītnēs; te sienas, tur sienas, visur cilvēki aiz sienām. es atpazīstu Nīči, kurš vilcinās

– kas viņi man ir? es aizmiegu: vai nu bērni vai grāmatas.

 

Atdzejojis Henriks Eliass Zēgners

Dalies ar šo rakstu