punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

No krājuma “Parādības”

Eduards Aivars

15/10/2015

 

aivars_lasa

Eduards Aivars Punctum lasījumā Šī sala pilna trokšņu

Foto: Jana Šakare

 

JA SKATOS NO IEKŠPUSES

Paša piere kā lustra
Kurā spīd saule un pasaule
Uz pieres uztetovēti
Divi dzisuši vulkāni
Aiz tiem līcī slīd divi kuģi

 

DZEJOLIS PAR TO, KA JŪRAS VIETĀ VIENS IELĒJIS OKEĀNU, LĪDZ DEBESĪM, TIK BIEZU, KA NEMANĪJA, KA ZIVIS TUR BŪTU, TĀS BIJA KĀ AIZKRĀSOTAS, RAIMONDS STAPRĀNS TĀ BŪTU VARĒJIS, BŪTU VIŅAM LIELUMA MĀNIJA, KUĢIEM ARĪ NEBIJA VIETAS, PAŠĀ STŪRĪ AUGŠĀ KĀ ZELTA KLUCĪTIS MIRDZĒJA NOASA ŠĶIRSTS, PAR KURU NEVARĒJA PATEIKT, VAI VIŅŠ ŪDENĪ VAI MĀKOŅOS; GĀJU ŠAIPUS KĀPĀM NOBIJIES, IK PA LAIKAM PAŠĶIELĒDAMS UZ TO PUSI

Šajā pusē vēl nebija ziedējušas ievas
Vēl jāpagaida ar pasaules galu

 

DZEJOLIS PAR TO, KA ESMU TĀDĀ VIETĀ, KUR NOŽĒLOJU, KA MAN KABATĀ, KAUT ARĪ IZSLĒGTS, IR TELEFONS UN, PAT NEAKTIVIZĒTS, VIENALGA, TAS IR KĀ BUMBA, UN ES BAIDOS UZSPRIDZINĀT VAI APTURĒT AKTIERU SIRDIS

To izdarīja veca kundze balkonā

 

PLAŠO SIRŽU HERMĒTISMS –

Tas ir nosaukums jaunai literātu biedrībai
Pagaidām esam tikai trīs, un es strādāju pie statūtiem
Tie abi ir dzejnieki, jauns pāris
Viņa atkal ir stāvoklī, bērns ieņemts
Uz pirmā bērna kapa

 

DZEJOLIS PAR TO, KA NEVIENS NETICĒTU, KA MĒS DZĪVOJAM, PAT JA TU MANI NOFOTOGRAFĒTU KAILU PIE LOGA, PAR TO, KA NEKĀ TE NAV, TIKAI SIENAS UN LOGS, KA DURVJU TE NEKAD NAV BIJIS UN KA ĀRĀ TIKSIM, KĀ IENĀCĀM – PA LOGU

Tikai smeldze, kas nestaigā iekšā ārā kā vējš
Smeldze te dus
Kā nekustīgām milzu lapsenēm līdzīgi spilveni

 

NIEDRES ŠŪPOJAS KRASTOS AP VIDUSJŪRU

Dažas kādreiz sadalās plāksnītēs
Viena no tām jau smeldz obojistes mutē

 

ES PAZAUDĒJU SAVU PRIESTERA APLIECĪBU

Tā arī vairs nebija vajadzīga
Viesulis bija tik negants
Ka aiznesa pa gaisu gan caurlaides būdu
Kur mani tik rūpīgi pārbaudīja
Gan kārbas ar hostijām, kuras izmisīgi
Turēju ar abām rokām –
Tās gaidīja simtiem jauniešu nometnē pie Madrides
Tie tāpat kā es izbailēs bija pieplakuši pie zemes
Tā mūs uzsūca kā jaunu vircu pēdējā brīdī
Viss cits bija ceļā augšup
Arī disciplinētie policisti baltos zirgos
Arī mana priestera platmale

 

RUNAS PAKLĪDĪS

Par to, ka šovakar dejosim stepu uz kapu plāksnēm
Ka uz soliņa noliktais patafons nečerkstēs
Un skanēs tīrs „Bellacord” Fjodors Šaļapins
Ka par reinkarnāciju vakara gaitā rūpēsies Ilmārs Šlāpins
Runas paklīdīs
Pie sētas pieplaks ziņkārīgs daudzgalvains pūlis
Un tad mēs – to dzeju

 

DZEJOLIS PAR BĒRNA BILDI TIK AGRĀ VECUMĀ, KA VIŅŠ PATS VĒL NESPĒJ NOTURĒT GALVU

Varēja redzēt, ka aiz muguras slepus to pietur
Pieauguša cilvēka īkšķis

 

Dalies ar šo rakstu