punctum

Literatūra un kultūra

Igaunijas daba

Mehiss Heinsārs

16/10/2015

 

heinsaar

Foto: tartu.postimees.ee

 

Mehiss Heinsārs ir dzimis Tallinā 1973. gadā, bet uzaudzis Austrumigaunijā. Iesākumā rakstnieks vēlējies kļūt par garo distanču skrējēju, bet, kopš igauņu literatūras studiju sākšanas Tartu Universitātē, ir nodevies gandrīz vienīgi īsajām distancēm rakstniecības laukā. Heinsārs sāk ar dzeju, bet 2001. gadā gaismu ierauga viņa pirmais stāstu krājums Vecu vīru čiepējs. Heinsāra stāstos brīnumi notiek arī darbadienās. Lasītājs tiek vadāts pa atpazīstamu vidi, kurā pārsteidzoši atklājas papildus dimensijas. Heinsāra sirreālims var būt gan gaisīgi lirisks, gan arī grotesks, absurda humora piesātināts. Kritiķi, šķiet, vienojušies, ka Heināra stils jāsauc par maģisko reālismu.

Latviešu lasītājiem līdz šim bijuši pieejami tikai daži Mehisa Heinsāra stāsti periodikā, kā arī stāsts Ceļotājlaime (Maimas Grīnbergas tulkojumā), kas iekļauts krājumā Igauņu zelta noveles (2009). Igaunijas daba ir no 2010. gada stāstu un miniatūru krājuma Neparastā un draudpilnā daba. Stāstus vieno kopējs vadmotīvs: darbojošās personas piedzīvo negaidītus pārsteigumus vai galvu reibinošas pārmaiņas. Brīnumainās metamorfozes notiek lasītājam atpazīstamos apstākļos un pārsteidzoša pasaule atklājas visikdienišķākajā brīdī.

                                                                                                                                   Tulkotāja

 

Kinomehāniķis Pēps Ranniku iekāpa tramvajā pie Viru Centra. Viņam bija smags darbacēliens aiz muguras, un vienīgais, ko Pēps no šīs dienas vēl vēlējās, bija nokļūt mājās, tikt karstā vannā un uzaicināt ciemos meitieti, ar ko viņš nesen gleznu izstādes atklāšanā bija iepazinies.

Tramvajā sakāpa daudz tautas, tā, ka gāja vaļā pat neliela grūstīšanās, taču Pēps atrada vietu pie aizmugurējā loga. Nākamajā pieturā tramvajā iekļuva vēl jo vairāk ļaužu. Kāds apmēram četrdesmit piecus gadus vecs makans vīrišķis, kas pēc Pēpa domām nekādi nebūtu varējis ietilpt aiz viņa muguras, tur tomēr iespiedās, pēc kā arī otrs, īsāks savus piecdesmit gadus vecs vīrs kā zirņu maikstīte savukārt iesprūdījās starp resno vīrišķi un kinomehāniķi. Pēpam kļuva ļoti neērti. Viņš vēlējās nostāties kur citur, bet, tā kā tramvajs bija stāvus piedzīts mājupbraucošo ļaužu, šāda iespēja nepastāvēja. Pēps juta, kā zirņu maikstīte pār plecu blenž uz viņu. Vīrelis nopētīja viņa seju, bārdu, sūnzaļo vējjaku un piepeši ļoti klusu, gluži kā pie sevis, uzņēma valodu:

„Jūsu āriene man atgādina, ka esmu tur reizēm pabijis. Dabā, ar šo es domāju. Un esmu sapratis, ka tas ir mežonīgs, zeļošs un noslēpumains apvidus. Ļaudis to sazin kāpēc novērtē par zemu. Varu jums pasacīt, ka pilnīgā vienatnē esmu ieniris tumšajā mežā, pa šauru, knapi nojaušamu taciņu tik uz priekšu iedams, tai pat laikā baiļodamies, stipri baiļodamies, bet tomēr uz priekšu iedams. Esmu atskārtis, ka ap mani piepeši nav nedz cilvēku, nedz mājokļu, bet pavisam kas cits, kaut kas nesaprotams un plašs, kaut kas vārdā nenosaucams. Sēnes, egles un sūnas. Zem lielākām eglēm mazākas egles, zem tām atkal mazākas un zem tām savukārt vēl mazākas eglītes. Un klusums. Vai tas nešķiet savādi?”

Pēps Ranniku skatījās ārā pa logu, ar gurdu nopūtu censdamies darīt saprotamu, ka šādas runas viņam neiet pie sirds. Taču vīriņš turpināja:

„Esmu tur redzējis zvērus. Lielus un mazus zvērus. Esmu tur redzējis zaķus, jenotsuņus, lapsas, vāveres, aļņus un stirnas, esmu redzējis zaļžubītes un parastās žubītes, medņus, kadiķus, bērzus, apiņus, tīruma tīteņus un varu jums ar pārliecību sacīt, ka mūs aptverošā daba patiesi ir galēji neparasta. Arī strupastes un ūdensžurķeļus esmu tur manījis, tad vēl pļavas tilbītes, ondatras un kaut kādus tur brūnus radījumus… Tu vispār, cilvēk, saproti, par ko es runāju? Un cik svarīgs tas viss patiesībā ir?”

Kinomehāniķis norīstījās. Šajā sīkajā vīrelī jautās kas draudīgs. Pēpam šķita neomulīgi sajust viņu spiežamies pret savu muguru, bet neko nevarēja darīt. Līdz Baltijas stacijai vajadzēja izturēt.

„Vai tu, cilvēk, vispār aptver, kas tavā dvēselē notiek, kad atskārt, ka tev apkārt uz sitienu ir lietuvaiņi, kuitalas, ķīvītes un pūces?” sīkais vīrelis, aiz Pēpa pleca acīm zibinādams, tostarp turpināja. „Pūces un zosis vispār ir vieni no pirmajiem putniem uz zemeslodes. Tie te bija jau piecdesmit – nē, kur nu piecdesmit –, sešdesmit piecus miljonus gadu pirms mums! Sešdesmit piecus miljonus – tu apjēdz! – un te piepeši blenž uz tevi viens šitāds ķēms turpat no koka zara, ne acu nepamirkšķinādams. Kā tu justos manā vietā, cilvēk, a? Ak, daba, daba… mežonīgi, smacējoši zaļumi, kas itin nekur uz ārpusi nelaiž. Un taureņi, savādie bālganie lapkoku balteņi, kas aizplivinās visriņķī taviem zābakstulmiem, tev bezmērķīgi un uz labu laimi slampājot. Lipīgie zirnekļtīkli, kuros tev ieķep seja. Un gaisma ap tevi, gaisma zem kokiem, gaisma virs kokiem un tad vēl pavisam citāda gaisma tur augšā, kur mākoņi.”

Mazītiņais vīrelis, stiepdamies Pēpam pār plecu, raudzīja viņā ieskatīties, un no vīriņa mutes mehāniķa nāsīs ievēdīja alus un smēķdarvas smaka. Pēps bargu sejas izteiksmi pablenza viņam pretī, taču vīrelīša plūksnainais mētelis, spicais deguns un ekstātiskais skatiens izbiedēja kinomehāniķi, un viņš steidzīgi novērsās.

„Bet tad tev ar reizi gadās pabūt pie upes,” vīrelis to pašu brīdi kā transā turpināja, „tu kavējies pārdomās, kurp tā plūst, un atkal itin neko nesaproti. Upmalā atrodas pamesta māja, logi jau izpuvuši, grīdas iekritušas, istabās pelējuma un trūdu smaka, bet vienā istabā vēl stāv gluži sakarīgi krēsli un galds. Pie galda sēž bārdā ieaudzis vīrs ar mežonīgu skatienu, bet tu viņu nepazīsti, un viņš drūmi blenž uz tevi. „Vai tas patiesi ir iespējams?” tu izbiedēti domā, tad ar steigu paklanies un atkāpies. Bet pagalmā atkal mākoņi, egles, alkšņu briksnājs un ar grūtībām pamanāma taciņa. Tu dodies pa šo ceļu, kas ne uz kurieni neved, ieelpo satrūdējušo lapu dvaku un prāto: cik noslēpumains, pat bīstams ir šis viss, bet nudien aicinošs. Tu pamazām sāc ievērot mazmazītiņus augus, kurus iepriekš it kā neesi manījis, un arī pašam negaidīti zini to nosaukumus: septiņstarīte, žagatiņa, zemteka, sūnactiņa, virza, sūrene, bet tad nāk jau tādi augi, kurus tu nepazīsti. Savādi, vai ne, ka daļu tu zini, bet daļu nē, kamēr pats tikai soļo uz priekšu…”

Kinomehāniķis norīstījās. Viņam šķita, ka jau sāk smakt.

Pilsēthalles pieturā tauta nāca klāt, un gaisa šķita palicis pavisam maz. Taču likās, ka sīksīko vīreli aiz Pēpa muguras tas tikai uzkurināja.

„Pārdomās nogrimis, tu dodies uz priekšu, tevi skauj aizvien biezāks mežs, aiz kura gan neturpinās civilizācija, kā tu varbūt paslepšus ceri, bet tieši pretēji, mūžseni purvi un dumbrāji, kas jau ir pavisam neaptverams fakts. Vaivariņi, spilves, akači, knauši un briesmīgs karstums. Dižkuitalas. Odi un milzonīgi dunduri. Bet akači tādi, ka o-ho-hō! Ūdens tajos ir melnāks par nakti, tur iegrimstot, atliek vien palikt un slīkt nost, jo tie ir tādi bezdibeņi!”

Pēps Ranniku veica nervozu kustību ar labo roku, lai to atbrīvotu no runātāja tvēriena. Taču vīriņš ar spico degunu saspieda mehāniķa roku vēl spēcīgāk, pietuvināja dvingojošo muti Pēpa Ranniku ausij un turpināja šņākt:

„Paklausies, cilvēk, es zinu, ko runāju! Esmu tur bijis vairākkārt. Un zinu arī to, ka šie meži iekšienē slēpj noslēpumus, par kuriem tādiem kā tev nav ne jausmas. Reiz staigāju pa tādu mežu kaut kur starp Repinu un Mērapalu. Drīz vien sils pārauga biezoknī, bet es caur to ne tikai izspraucos, bet vēl jo vairāk: nokļuvu norā, kur auga visu izmēru un krāsu sēnes. Zilas, dzeltenas un sarkanas. Apstājos tur, starp sēnēm, pārlikdams, ka šīs sēnes patiesi dzīvo pašas par sevi, un tad piepeši – tu vari iedomāties! – redzu sēnēs stāvam nelielu putnu gudru skatienu. Putns skatās manī, galvu piešķiebis, un tieši acīs. Tu saproti, cilvēk, tieši acīs! Bet, tam vēl tuvāk pieiedams, ievēroju, ka viņam vispār nav nedz kādu spārnu, nedz arī knābja. Un tas stāv nevis uz divām, bet gan uz četrām kājām, it kā nemaz nebūtu putns. Un tobrīd visdīvainākais pie visas šīs būšanas bija tas, ka es patiesi apjēdzu: te ir darīšana ar pavisam parastu putnu. Saproti! Redz, šitādas lietiņas notiek, kad pagadies biezoknī. Es taču esmu tur bijis, es zinu…”

Pēps Ranniku atpogāja divas augšējās kreklapogas. Nu jau tam patiešām bija ļoti grūti elpot. Viņam vajadzēja kaut kādā veidā tikt no turienes ārā. Pēps jau grasījās sākt spiesties uz durvju pusi, bet par laimi tramvajs bija ticis līdz Baltijas stacijai, un lielākā tiesa ļaužu no transportlīdzekļa izkāpa, citu starpā mazmazītiņais vīrelis un aiz viņa tas tusnīgākais, kas acīmredzami bija draugos ar pirmo. Taču vēl pirms tie paspēja izkāpt, mazais vīriņš uz brīdi sagrāba Pēpu aiz mēteļa piedurknes, nosēkdamies tam ausī:

„Padomā par to, ko es tev stāstīju. Kuram katram es šitādas būšanas neklāstu. Padomā par to, cik viss ir mazs, gan tu, gan es, gan šī nejēdzīgā pilsēta ap mums – vien parādība un nekas vairāk.”

Sīkais vīrelis gribēja Pēpam, iespējams, vēl ko sacīt, taču nu jau drauģelis aizvilka brālīti sev līdzi ar varu. Vīri, rokas vicinādami un par sazin ko kaismīgi strīdēdamies, pazuda Kalamajas virzienā.

Tramvajs kustēja tālāk. Pēpam Ranniku vēl atlika nobraukt divu pieturu tiesu. Viņš atsēdās brīvā sēdvietā, ar baudu izstiepa kājas un atvieglots nopūtās. Žņaugas ap kaklu atslāba. Atbrīvojies no savādās spriedzes, ko viņā bija izraisījušas šī vīrelīša runas, Pēps sajuta iekšienē augošu enerģiju, pat zināmu devu uzbudinājuma un arīdzan ēstgribu. Viņš nolēma piezvanīt jaunkundzei, lai sarunātu tikšanos kādā restorānā, bet, roku vējjakas kabatā bāzdams, viņš atskārta, ka telefona nav. Nebija arī naudasmaka, atslēgu un bankas kartes, pat ne bibliotēkas lasītājkartes, nedz arī kinonama kartes. Pilnīgi nekā vairs nebija, ja neskaita pārīti vienkronu monētu. Kā ievainots zvērs Pēps Ranniku nu pietrūkās kājās, taču tramvajs jau bija labā gabalā no Baltijas stacijas. Tad ar palīdzību lūdzošu skatienu viņš vērsās pie līdzbraucējiem, taču ļaudis vīrieša izmisumā noraudzījās ar vienaldzīgu ziņkāri.

Tikai tagad Pēpu Ranniku pārņēma baismas. Viņš apjēdza, ka ir apmaldījies.

 

No igauņu valodas tulkojusi Zane Balode

Dalies ar šo rakstu