— Kam no zaļās krāsas bail? Islamofobija mūsdienu Latvijā

Terora akti, „Islāma valsts”, imigranti – tās ir tikai dažas no asociācijām, kuras mediji rada par islāmu. Kā runāt par islāmu, neieslīgstot islamofobiskos stereotipos un vienlaikus neignorējot traģēdijas un noziegumus, kuras izraisījuši islāma radikāļi? Par to šajā lekcijā.

Vispirms, kas ir islamofobija? Definīcijas ir dažādas, un tā noteikti nav jebkura kritiska attieksme pret islāmu. Ikviena reliģiska grupa – tās mācība un prakse – ir pakļauta kritikai. To pauž gan ārpus tās stāvošie, gan pie tās piederīgi opozicionāri, kuri nav apmierināti ar valdošo viedokli. Islamofobija ir daudz kas vairāk, un, lai arī kā jēdziens tā ir pazīstama relatīvi nesen, kā fenomens tā nav jauna. Atcerēsimies kaut vai Dziesmu par Rolandu, kurā 778. gadā notikusī kauja Ronsevālas aizā, kas beidzās ar franču markgrāfa Rolanda sakāvi, atainota tā, ka francūžus sakauj nevis baski, bet islāmticīgie saracēņi. Zīmīgi, ka eposā izteiktais solījums, ka kristiešu karavīri nonāks debesīs,¹ ir identisks uzskatam, ko dažādos vēstures laikmetos pauduši musulmaņu kaujinieki. Kā vēlāk minēts šajā lekcijā, šis ir viens no daudzajiem faktiem, kas runā pretī mēģinājumiem reliģijas pretstatīt, dalot tās agresīvās un mieru sludinošās.

Kā jēdziens islamofobija plašāk kļuva pazīstams pēc Ranimeda fonda izveidotas komisijas 1997. gada ziņojuma, kurā izdalīti vairāki islamofobiskai attieksmei raksturīgi viedokļi par šo reliģiju:

1. Islāmu uzskata par monolītu grupu.
2. Islāmu uzskata par nošķirtu kopienu, kuru neietekmē citu grupu uzskati un dzīves prakses, un kurai ir maz kas kopīgs ar citām kopienām.
3. Islāms tiek uzskatīts kā mazvērtīgāks par Rietumiem, kā iracionāls un barbarisks.
4. Islāms tiek uzskatīts par agresīvu un militārisku.
5. Islāms tiek uzskatīts par politisku ideoloģiju.
6. Islāmticīgo pret Rietumiem vērstā kritika tiek automātiski noliegta.
7. Naidīgums pret islāmu tiek skaidrots kā dabisks.²

Jorgs Stolcs (Stolz) definē islamofobiju kā „islāma, musulmaņu grupu un indivīdu noraidīšanu, balstoties aizspriedumos un stereotipos. Tai ir emocionāli, kognitīvi, vērtībspriedumos balstīti, kā arī uz darbību (piem., diskriminācija, vardarbība) vērsti aspekti.”³ Saskaņā ar kādu citu definīciju šis fenomens ir „spēcīgas, iracionālas bailes no islāma.”⁴ Kā jebkurš jēdziens, arī islamofobija nav perfekts, un tā kritiķi uzskata to par pārāk plašu un diskutablu, lai tas varētu kalpot zinātniskai analīzei. Tomēr tas ir nostiprinājies ne tikai politiskos dokumentos, bet arī zinātniskos tekstos, un Ranimeda fonda ziņojumā minētie aspekti, manuprāt, norāda uz izplatītākajiem vienpusīgajiem pieņēmumiem par islāmu.

Šie pieņēmumi nav sveši arī Latvijai – pirms dažām dienām islāmticīgo mošejas Rīgā, Brīvības ielā ārējā siena tika apķēpāta ar agresīvu tekstu „Your Allah your problem go home”.⁵ Uz islamofobiju norāda arī socioloģiskas aptaujas – Rīgā veiktā SKDS aptaujā par integrāciju apgalvojumam „nedrīkst ielaist valstī cilvēku ar atšķirīgu reliģisko pārliecību (piem., musulmani)” 2010. un 2014. gadā piekrita 9% aptaujāto. 4,6% respondentu 2014. gadā teica, ka „nevajag cilvēkus no Āzijas, musulmaņus, tumšādainus cilvēkus”. Ja raugāmies tikai uz šiem skaitļiem, tad liekas, ka attieksme šo gadu laikā nav mainījusies, un ka galēji viedokļi nav populāri. Tomēr atbildes uz citu apgalvojumu – „es būtu ar mieru kontaktēties ar cilvēku ar atšķirīgu reliģisko pārliecību (piem., musulmani) kā ar tuvu draugu” rāda negatīvas izmaiņas – 2010 gadā apstiprinoši atbildēja 23%, 2014. gadā – 10%. 2014. gadā 18% aptaujāto apgalvojumu, ka cilvēku iebraukšanai no citām valstīm uz dzīvi Latvijā būs negatīva ietekme, pamatoja ar „citas kultūras, reliģijas izplatīšanos un/vai neintegrēšanos sabiedrībā.⁶ Baltijas Sociālo zinātņu institūta 2005. gadā veiktā aptaujā uz jautājumu „Ar kuriem cilvēkiem Jūs nevēlētos dzīvot kaimiņos?” 40% latviešu un 34% krievu un citu tautību iedzīvotāju atbildēja, ka ar musulmaņiem.⁷ Tas norāda ne tikai uz dažādu Latvijas iedzīvotāju aptuveni līdzīgu attieksmi, bet arī liek domāt, ka nākotnē varam gaidīt jaunus pavērsienus Nacionālās apvienības un „Saskaņas” sadarbībā. Kā rāda nesenā abu politisko spēku kopdarbība, izmantojot retoriku, kas šobrīd raksturīga Krievijā, un panākot sabiedrībā pretrunīgi vērtētās izmaiņas Izglītības likumā, tas nebūtu nekas pārsteidzošs.

Daudziem vienpusīgiem pieņēmumiem pamatā ir uzskats par islāmu kā vienotu uzskatu sistēmu. Mēs esam apraduši ar to, ka kristietībā eksistē dažādi novirzieni. Retāk aizdomājamies, ka arī musulmaņi nav vienota kopiena un vēl mazāk vienoti un nebūt ne neitrāli esam mēs, pārējie, kuri izsakām spriedumus par islāmu. Kā raksta postkoloniālās teorijas klasiķis Edvards Saīds, „mediju islāms, Rietumu zinātnieku islāms, Rietumu žurnālistu islāms un musulmaņu islāms ir gribas un interpretācijas akti, kuri notiek vēstures ietvarā.”⁸ Latvijas musulmaņu interneta portāla www.islammuslim.lv sadaļā „Maldu neceļu kritika” ir polemiski raksti ne tikai par kristietību, jūdaismu, budismu un ateismu, bet arī par šiītismu un sūfismu (pēdējais dēvēts par deviantu kustību).⁹ Strīdiem par Korāna tekstu interpretāciju (tāpat kā par jebkuru citu sakrālu tekstu) nav un nebūs gala, jo vienalga, vai lasītāji balstās burtiskā teksta izpratnē, vai izmanto vēsturiski-kritisko metodi – interpretatīvais lauks ap tekstiem ir plašs un izšķiroši ir lasītāju iepriekšpieņēmumi.

Daudzveidības atzīšana ir svarīgs solis ceļā uz to, lai izvairītos no vienkāršojumiem, kas kādu reliģiju (piemēram, islāmu) uzskata par agresīvu, bet citu (piemēram, budismu, aizmirstot par vardarbību Šrilankā) – par miermīlīgu, vai arī atbilstoši civilizāciju sadursmes teorijas pieņēmumiem runā par kultūru neizbēgamu globālu konfliktu. Robežas veidojas ne tikai starp reliģijām, bet arī pašās reliģijās. Ikvienā reliģijā ir gan potenciāls miera un saticības veicināšanai, gan naida izpausmēm. Līdztekus tradicionālistiem islāmā pastāv kustības (lai arī marginālas), kuras islāma valstīs bieži vien tiek uzskatītas par Rietumu dekadences izpausmēm. 2005. gada oktobrī Barselonā notika pirmais starptautiskais islāma feministu kongress, kura dalībnieces, izmantojot islāma terminoloģiju un atsaucoties uz Korānu, runāja par to, kas darāms, lai mazinātu dzimumu nevienlīdzību islāma kopienās.¹⁰ Uzskatu un dzīves prakšu atšķirības ir radījušas jaunus konfliktus islāmā, šīs reliģijas piekritēju kopienām ar jaunu sparu diskutējot par savas identitātes robežām. Tā ir realitāte, kas mums labi pazīstama no kristietības vēstures un mūsdienu situācijas. Kā rādīja, piemēram, musulmaņu kopienu reakcija uz karikatūru publicēšanu dāņu laikrakstā Jyllands-Posten 2005. gada septembrī, arī vienas reliģijas ietvaros attieksme pret norisēm sabiedrībā ir atšķirīga. Dānijā izdalāmas divas politiski aktīvo musulmaņu grupas – mērenie un radikāļi. Abas cenšas ietekmēt klusējošo vairākumu.¹¹ Sekulārā valsts ir kā telpa, kas nodrošina brīvību dažādu ideju paušanai, un tās konstitucionālajām vērtībām būtu jābūt garantam, ka viena ideja netiks vardarbīgi uzspiesta citiem. Protams, tas atkarīgs no konteksta – neskaidru formulējumu ierakstīšana konstitūcijā („latviskā dzīvesziņa” Latvijas Satversmes preambulā) padara šo tekstu par instrumentu manipulācijām.

Daudz rakstīts par islāma un politikas ciešo saistību, taču svarīgi atcerēties, ka reliģija un politika ir mākslīgas kategorijas, kuras mūsdienu izpratnē pastāv relatīvi nesen. Pagātnē ne tikai Arābijas pussalā, bet arī Eiropā nebija iedomājama šo kategoriju šķirtība.¹² Taisnība, islāms tāpat kā citas reliģijas sludina, ka reliģija kā dzīves veids ir cieši saistīta ar visām citām dzīves jomām, ieskatot politiku. Islāma tradicionālistu ideāls bija valsts, kura seko islāma likumiem. Tomēr līdz ar Rietumu koloniālismu islāma valstu politiskā sistēma pamazām sabruka. Valstis ar musulmaņu vairākumu, kuras veidojās 20. gadsimtā, selektīvi pārņēma Rietumu politiskās teorijas un institūcijas. Islāms ne reti politiķiem kalpoja kā retorisks instruments un vairumā jauno islāma valstu par spīti atsaucēm uz šariatu kā likumdošanas avotu un islāma pasludināšanai par valsts reliģiju, konstitūcijas un no tām atvasinātie likumi sākotnēji vismaz daļēji bija rietumnieciski.¹³ Interesanti, ka mūsdienu Eiropā tik daudz diskutētā galvassegu valkāšana 1994. gadā tika ierobežota arī Ēģiptes skolās (kā jau islāma zemē, izglītības ministrs pamatoja lēmumu ar atsaucēm uz Korānu un šariatu, mēģinot pierādīt, ka šādu apģērba elementu valkāšana islāmā nav obligāta), izraisot protestus, kuru rezultātā 1996. gadā Augstākā konstitucionālā tiesa tomēr atzina ministrijas lēmuma likumību.¹⁴

20. gadsimta septiņdesmitajos gados modernizācijas negatīvo efektu (piem., pārapdzīvotas pilsētas ar ļoti nepilnīgu sociālo aprūpi) un milzīgās korupcijas rezultātā, kas aizvien vairāk radīja sociālo spriedzi, pastiprinājās islāma atdzimšanas kustības, kuras vērsās gan pret politiskām, gan reliģiskām elitēm, uzskatot pēdējās par diktatorisko režīmu balstītām. Dažādi islāma novirzieni nebija vienoti izpratnē par islāma likumu pielietošanu praksē.¹⁵

Radikālie islāma novirzieni medijos bieži tiek minēti kā viens no galvenajiem iemesliem, lai pamatotu bažas par augošo islāma klātbūtni Rietumos. Terorisms neapšaubāmi ir nopietna problēma, kas diemžēl kļuvusi par mūsdienu pasaules ikdienu. Mūsdienās radikālais islāms izplatījies arī valstīs, kuras ģeogrāfiski atrodas salīdzinoši tālu no Arābijas pussalas, piemēram, Krievijas Federācijā. Šīs idejas izplatījās daļā tatāru, kuri līdz šim pazīstami kā mērenas islāma versijas piekritēji. Tas saistīts ar globalizācijas ietekmi (islāmticīgajiem ir iespējas studēt ārvalstīs vai gūt informāciju internetā) un ar to, ka pret Rietumiem vērsts radikālisms labi saskan ar nacionālismu, kas noraida dominējošo patēriņa kultūru kā vietējai etniskai identitātei graujošu. Krievijā valsts varas atbalstītais antirietumnieciskais noskaņojums negribēti tikai pastiprina šīs tendences.¹⁶ Tomēr mums jāatceras, ka starp radikālā islāma izplatīšanās cēloņiem ir ne tikai reakcija uz arābu nacionālisma nesto teritoriālo fragmentāciju, bet arī musulmaņu marginalizācija un integrācijas politikas kļūdas, kā arī Rietumu atbalsts represīviem režīmiem (piem., šaha režīms Irānā), kuri savukārt zaudēja vietējo reliģisko autoritāšu un plašākas sabiedrības atbalstu. Pēc tam, kad 1979. gadā padomju armija iebruka Afganistānā, Rietumi atbalstīja mudžehedus, uzskatot tos par brīvības cīnītājiem. Pēc padomju armijas aiziešanas 1989. gadā šajā kara novājinātajā valstī palika daudz centrālas varas nekontrolētu, labi bruņotu, radikāli noskaņotu grupu. Tolaik džihāds, kas sākotnēji bija vērsts pret komunistiem, jau bija pārvērties cīņā pret visiem „neticīgajiem.”¹⁷ „Islāma valsts” panākumi sākotnēji bija saistīti ar to, ka pēc Sadama Huseina režīma gāšanas jaunajā valdībā dominēja agrāk represētie šiīti un kurdi, toties sunnīti tika izstumti no valsts iestādēm. Daudzi no viņiem iesaistījās ekstrēmistu organizācijās.¹⁸ Irākas karš bija nopietna kļūda, kas destabilizēja situāciju reģionā un cerētā Rietumu demokrātijas eksporta vietā nesa anarhiju.

Jāņem arī vērā, ka terorisms nav neitrāls, bet politiski „uzlādēts” jēdziens, kuru izmanto ne tikai diktatūras, bet arī Rietumu demokrātijas, lai vērstos pret politiskiem pretiniekiem. Latvijā nesen Drošības policija sāka kriminālprocesu par spiegošanu un terorismu pret diviem Krievijas pilsoņiem (lietā kā nozieguma mēģinājuma atbalstītājs figurē arī V. Lindermans), kuri pārkāpa pār Nacionālo bruņoto spēku Ādažu bāzes žogu, kas gan vēlāk pārkvalificēts par huligānismu.¹⁹ Acīmredzot kļuva skaidrs, ka, lai cik odioza būta Lindermana politiskā biogrāfija, tā vien nav pamats Ādažos notikušo politisko performanci uzskatīt par terorismu. Daudz manipulatīvāka ir Vidusāzijas politisko režīmu attieksme pret jēdzienu „terorisms”. Uzbekistānā, kur pie varas ir Isloms Karimovs, bijušais Uzbekistānas Komunistiskās partijas CK pirmais sekretārs, saskaņā ar 2000. gada likumu terorisms ir „sociāli bīstams pārkāpums”. Šāda plaša definīcija dod iespēju izmantot šo jēdzienu, izrēķinoties ar opozicionāriem.²⁰ Karimovs deviņdesmito gadu sākumā solīja izveidot islāma valsti un 1992. gadā veica svētceļojumu uz Meku, bet vēlāk asi apspieda savus politiskos pretiniekus (daļa no tiem radikalizējās un izveidoja kontaktus ar „Al-Kaida”) un pakļāva islāma kopienas stingrai kontrolei.²¹

Ko darīt, lai mazinātu islamofobiju? Vispirms visām iesaistītajām pusēm svarīgi mācīties sarunāties savā starpā. Tā nav cilvēkam dabiska, bet gan ilgstoši kopjama prakse. Tas attiecas ne tikai uz nemusulmaņiem, bet arī uz islāmticīgo kopienu. Latvijas Islāma kultūras centra priekšsēdētāja Imrāna Oļega Petrova teiktais pēc terora akta pret Charlie Hebdo žurnālistiem 2015. gada janvārī, ka viņi ir pelnījuši sodu, lai arī daudz mazāku („Ja viņiem būtu nodarīts kaut kāds kaitējums, nezinu – salauzti pirksti. Varbūt ar to būtu pietiekami.”),²² tikai vairoja daudzu Latvijas iedzīvotāju aizspriedumus pret islāmu. Eiropā ir daudz pozitīvu piemēru starpreliģiju dialogam. Lielbritānijā organizācija Starpreliģiju kontaktu tīkls (Interfaith Network), Romas katoļu un anglikāņu baznīcām sadarbojoties ar hinduistu, jūdaistu un musulmaņu kopienām, 2000. gadā izdeva informatīvus bukletus Kas ir mans musulmaņu (attiecīgi arī – hinduistu, jūdaistu) kaimiņš?, Kad Ziemeļanglijā notika nopietni konflikti starp anglosakšu un Āzijas izcelsmes etniskajām grupām, šī organizācija sniedza ieguldījumu to noregulēšanā.²³ Pēc terora aktiem Parīzē 2015. gadā apmēram 20 mošejas Lielbritānijā rīkoja atvērto durvju dienu, piedāvājot pie tējas neformālā atmosfērā parunāt par islāmu.²⁴ Šādi piemēri rāda, ka ir iespējama dažādu kultūru un reliģiju mierīga līdzāspastāvēšana un atrasties dialogā nebūt nenozīmē atteikšanos no saviem uzskatiem vai pastāvošo atšķirību ignorēšanu.

Otrkārt, jāizvairās no cilvēku marginalizācijas viņu ticības dēļ. Eiropas Rasisma un ksenofobijas uzraudzības centra (EUMC) ziņojumā teikts, ka Eiropas musulmaņi saskaras ar diskrimināciju nodarbinātības, izglītības un mājokļu jomā. Viņi bieži ir neproporcionāli pārstāvēti vietās ar sliktiem dzīves apstākļiem, un viņu bezdarba līmenis ir virs vidējā. Daudzi musulmaņi, īpaši jaunieši, saskaras ar šķēršļiem sociālās attīstības jomā.²⁵ Nesens pētījums rāda, ka praktizējošam musulmanim Francijā ir četrkārt sliktākas izredzes saņemt uzaicinājumu uz darba interviju nekā praktizējošam katolim. Tas attiecas arī uz tiem, kuri pētījuma nolūkiem savos pieteikumos uzrādīja izcilas sekmes skolā, īpašu pieredzi un prasmes (ar šo diskriminācijas formu saskārās musulmaņi vīrieši, mazākā mērā arī jūdaisti).²⁶ Šāda attieksme tikai veicina sociālo spriedzi un radikalizāciju.

Treškārt, jāmācās brīžiem pasmieties pašiem par sevi. Portāls „islamizacija.com” ir labs veids, kā to darīt.²⁷ Bailes no kritikas un tās apspiešana ir vājuma pazīme.

Islamofobija ir cieši saistīta ar citiem Eiropā aktuāliem jautājumiem, piemēram, bēgļu krīzi. Latvijā izskanējušas domas, ka jāuzņem tikai bēgļi-kristieši. Derētu gan atcerēties, ka pāvests Francisks, aicinot „būt tuvu vismazākajiem un visatstumtākajiem, sniegt viņiem konkrētu cerību, ne tikai teikt, lai viņi ir drosmīgi un pacietīgi” ir daudz atvērtāks kā daži katoļticīgi labēji politiķi, piemēram, Ungārijas pjemjerministrs Viktors Orbans, kas bēgļu krīzi uztver kā apdraudējumu Eiropas identitātei.²⁸ Tā ir ļoti šaura izpratne par Eiropu, kura ir mainīga un daudzveidīga un pie kuras gadsimtiem piederējuši arī islāmticīgie. Islāma pētnieka Olivjē Roja teiktais, manuprāt, ir ļoti piemērots mūsdienu debatēm par identitātēm un vērtībām: „Islāms neatnes jaunu kultūru vai vērtības, bet ir spogulis, kurā Eiropa aplūko pati savu identitāti.”²⁹

Teksta pamatā ir lekcija, kas šī gada 1. oktobrī nolasīta Žaņa Lipkes memoriālā lekciju cikla „Bīstamie sakari: seno fobiju šodiena Latvijā” ietvaros.

1. LXXXIX, „…kas karā mirs, tas mūžībai ir glābts”. Dziesma par Rolandu. Tulk. C. Dinere. Rīga: Alis, 2010, 45. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
2. The Runnymede Islamophobia: a Challenge for us All. Summary. (Skatīts 19.09.2015.)   (atpakaļ uz rakstu)
3. Cit. pēc: Bleich E. Defining and Researching Islamophobia, Review of Middle East Studies, Vol. 46, Iss. 2, 2012, p. 181.  (atpakaļ uz rakstu)
4. Iqbal Z. Islamophobia or Islamophobias: Towards Developing A Process Model, Islamic Studies, Vol. 49, Iss. 1, 2010, p. 91.  (atpakaļ uz rakstu)
5. Angļu val. „Jūsu Allahs, jūsu problēma, dodieties mājās”. Sk. Vandaļi apgāna mošeju Rīgā; Islāma kultūras centrs bažījas par augošo islamofobiju, Delfi, 28.09.2015.  (atpakaļ uz rakstu)
6. Sabiedrības integrācija Rīgā. Rīgas iedzīvotāju aptauja. Rīga: SKDS, 2014, 46.–47., 66. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
7. Pilsoniskās sabiedrības veidošanās Latvijas lielākajās pilsētās un etniski neviendabīgajos rajonos Latvijā. Rīga: Baltijas Sociālo zinātņu institūts, 2005, 56. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
8. Said E. W. Covering Islam: How the Media and the Experts Determine How We See the Rest of the World. London: Vintage Books, 1997, p. 45.  (atpakaļ uz rakstu)
9. Maldu neceļu kritika, www.islammuslim.lv.  (atpakaļ uz rakstu)
10. Sk. Presentation on Islamic Feminism. First International Congress on Islamic Feminism, Barcelona, 27th October 2005, Abdennur Prado.  (atpakaļ uz rakstu)
11. Sloga G. Karikatūru nemieri šķeļ Dānijas musulmaņus, Diena, 20.02.2006, 3. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
12. Kritisku šo jēdzienu mijiedarbības analīzi sk. Fitzgerald T. Encompassing Religion, Privatized Religions and the Invention of Modern Politics, Fitzgerald T. (ed.) Religion and the Secular: Historical and Colonial Formations. London/Oakville: Equinox, 2007, pp. 211–240.  (atpakaļ uz rakstu)
13. Islāma valstu konstitūciju salīdzinošu analīzi sk. The Religion-State Relationship and the Right to Freedom of Religion or Belief: A Comparative Textual Analysis of the Constitutions of Predominantly Muslim Countries. Šajā 2005. gadā publicētajā ziņojumā konstatēts, ka 22 valstīs islāms ir valsts reliģija, taču šī fakta praktiskās konsekvences šajās valstīs ir ļoti dažādas.  (atpakaļ uz rakstu)
14. Herrera L. Islamization and Education in Egypt, Esposito J. L., Burgat F. (eds.) Modernizing Islam: Religion in the Public Sphere in the Middle East and Europe. New Brunswick, New Jersey: Rutgers University Press, 2003, pp. 176–180.  (atpakaļ uz rakstu)
15. Esposito J. L. Islam and Politics, Harvard International Review, Vol. 6, Iss. 7, 1984, pp. 8–9.  (atpakaļ uz rakstu)
16. Humphries H. L., Browyn K. C., Salakhatdinova L. et al. New Ethnic Identity: The Islamization Process in the Russian Federation, International Review of Modern Sociology, Vol. 31, Iss. 2, 2005, pp. 207–231  (atpakaļ uz rakstu)
17. Shahrani N. M. Islam and the State in Afghanistan, Espolito J. L., Shahin E. E. (eds.) The Oxford Handbook of Islam and Politics. Oxford: Oxford University Press, 2013, pp. 463–466.  (atpakaļ uz rakstu)
18. Karakoç J. The Failure of Indirect Orientalism: Islamic State, Critique Vol. 42, Iss. 4, 2014, p. 598.  (atpakaļ uz rakstu)
19. Lapsa L. DP izgāžas ar „teroristiem”, Diena, 18.09.2015, 5. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
20. Pikulicka A. Islamic Fundamentalism in Central Asia: Evaluating Uzbekistan’s Response, E-International Relations Students, 06.03.2011.  (atpakaļ uz rakstu)
21. Hunter S. T. Islam and Politics in Central Asia, The Oxford Handbook of Islam and Politics, pp. 313–314.  (atpakaļ uz rakstu)
22. Rauhvargere L. Latvijas Islāma kultūras centra vadītājs: «Charlie Hebdo» bija pelnījuši sodu, bet mazāku, LTV, 14.05.2015.  (atpakaļ uz rakstu)
23. Tyndale W. Multi-Religious Cooperation for the Common Good: Building Healthy Civil Society. Bushey: Religions for Peace, 2005, pp. 20, 21.  (atpakaļ uz rakstu)
24. British mosques hold open day after Paris attacks, Middle East Eye, 01.02.2015.  (atpakaļ uz rakstu)
25. EUMC pārskata būtiskākie fakti „Musulmaņi Eiropas Savienībā: Diskriminācija un islamofobija”.  (atpakaļ uz rakstu)
26. Musulmaņu vīriešiem Francijā ir četrkārt sliktākas izredzes uz darba interviju nekā katoļiem, secināts pētījumā, Delfi, 08.10.2015.  (atpakaļ uz rakstu)
27. http://islamizacija.com  (atpakaļ uz rakstu)
28. Faiola A., Birnbaum M. Pope calls on Europe’s Catholics to take in refugees, The Washington Post, 06.09.2015.  (atpakaļ uz rakstu)
29. Roy O. Secularism and Islam: The Theological Predicament, The International Spectator: Italian Journal of International Affairs, Vol. 48, Iss. 1, 2013, p. 18.  (atpakaļ uz rakstu)